Bet ir arī modušās dusmas. Šajā laikā ir mainījusies ne tikai pasaules kārtība, bet arī mēs paši. Ir modusies arī mūsu snaudošā līdzjūtība. Paldies visiem, kas ziedojuši un praktiski palīdzējuši gan Ukrainas bēgļiem Latvijā, gan cilvēkiem pašā Ukrainā.
Šo četru gadu laikā esam apzinājušies arī savu atbildību. Esam pieņēmuši, ka savas mājas jāslēdz un atslēga jāglabā katram pašam. Paldies ikvienam zemessargam un karavīram. Paldies tiem, kas pulcē kopā cilvēkus un rīkojas, lai stiprinātu savus kolēģus, draugus un kaimiņus. Un paldies tiem, kas rūpējas par tiem, kas paši to nevar. Jo mūsu atbildība ir ne tikai mūsu, bet arī līdzcilvēku drošība.
Karš notiek visā Eiropā. Jūrā, gaisā, uz zemes, un arī internetā. Hibrīdkara formas mainās, bet mūsu austrumu kaimiņa mērķis paliek – iznīcināt un graut. Krievija uzbrūk mūsu pārliecībai, bet mēs tam pretī liekam savu gribu. Krievija uzbrūk mūsu sapņiem, bet mēs atbildam ar ticību sev. Krievija uzbrūk mūsu patriotismam, bet mūsu mīlestību pret Latviju tas tikai vairo.
Taču mēs arī redzam, ka mums jāmobilizējas vēl vairāk. Uz katru paveiktu darbu rodas divi jauni uzdevumi. Kara tehnoloģija attīstās strauji. Mēs nedrīkstam pagurt. Mēs nepagursim, mēs izturēsim un turpināsim atbalstīt gan Ukrainu, gan paši sevi.
