FOTO: Ieva Leiniša, LETA.
Novembrī darbu sāks jaunievēlētā 15. Saeima, kuras deputāti parlamentā apvienosies frakcijās. Frakcijām ir būtiska loma likumdošanas procesā un parlamenta darba organizēšanā, taču tās aktualizē arī jautājumu par deputāta neatkarību un politisko disciplīnu. Kā veido frakcijas, kādas ir to funkcijas, un kas notiek, ja deputāti no frakcijas izstājas vai tā izjūk?
“Katra deputāta pienākums ir piedalīties Saeimas darbā,” nosaka Saeimas kārtības ruļļa 7. pants. Saeimas deputāti parlamentā strādā ne tikai individuāli un komisijās, bet arī frakcijās – grupās, kurās pārstāvēts katrs politiskais spēks.
“Saeimas darbība ir organizēta pēc frakciju principa, līdzīgi domājošiem deputātiem apvienojoties kopīgu mērķu sasniegšanai, cenšoties balsot vienoti un pārstāvot savu vēlētāju intereses,” skaidro politologs, Latvijas Universitātes profesors Jānis Ikstens.
Deputātu apvienošanās frakcijās pēc politiskās piederības ir pasaulē vispārpieņemta parlamentārā darba organizācijas forma.
“Parlamenta darbs pēc savas dziļākās un vēsturiskās būtības ir tāds, ka līdzīgi domājoši deputāti apvieno spēkus kopīgam darbam. Mūsdienās tas lielākoties tiek organizēts, apvienojoties frakcijā no viena kandidātu saraksta ievēlētiem deputātiem,” papildina domnīcas “Providus” asociētais pētnieks labas pārvaldības un korupcijas novēršanas jautājumos, Latvijas Universitātes docents Valts Kalniņš.
Frakcijai ir tādi paši politiskie mērķi kā tās pārstāvētajai partijai vai to apvienībai.
Vēlēšanu rezultāti parāda, cik deputātu ievēlēts no katra kandidātu saraksta, taču tie vēl neatspoguļo nākamās Saeimas oficiāli izveidoto frakciju sastāvu. Frakciju sastāvs Saeimas sasaukuma laikā var mainīties. Deputāts var izstāties no frakcijas vai tikt izslēgts no tās. Šādos gadījumos mainās ne tikai deputāta politiskā piederība parlamentā, bet potenciāli arī frakciju savstarpējais spēku samērs.
|
Frakcija nav tas pats, kas politiskā partija. Partija darbojas arī ārpus parlamenta, piedalās vēlēšanās un veido politisko programmu. Savukārt frakcija darbojas Saeimā, organizē deputātu sadarbību un palīdz īstenot politiskās prioritātes likumdošanas procesā.
Saskaņā ar Saeimas kārtības ruļļa 186. pantu frakciju var izveidot vismaz pieci deputāti, kuri ievēlēti no viena nosaukuma kandidātu saraksta.
No viena saraksta ievēlētie deputāti var izveidot tikai vienu frakciju un nevar iestāties citā frakcijā.
Frakcija savu darbu organizē atbilstoši tās deputātu apstiprinātam nolikumam, bet frakcijas vadību ievēlē no deputātu vidus.
Būtiska loma ir frakcijas priekšsēdētājam, kuram jāspēj panākt viedokļu un interešu saskaņošanu gan paša frakcijā, gan sadarbībā ar citām, vienlaikus cenšoties īstenot frakcijas un partijas politiskos mērķus. Sevišķi nozīmīgi tas ir premjerministra pārstāvētajā frakcijā, kuras vadītājam jāspēj panākt parlamenta atbalstu valdības īstenotajai politikai, uzsver J. Ikstens.
Frakcijas palīdz deputātiem saskaņot darbu un vienoties par kopīgu rīcību parlamentā:
Frakcijas apspriež likumprojektus, izvērtē priekšlikumus un vienojas par politisko nostāju balsojumos. Tās var iesniegt priekšlikumus likumprojektu grozījumiem un sekot līdzi to virzībai.
Vēlēšanu programmā paustie solījumi uzreiz nekļūst par likumiem. Frakcija palīdz pārvērst politiskās idejas konkrētās likumdošanas iniciatīvās un panākt tām citu deputātu atbalstu.
Frakcijas koordinē savu deputātu iesaisti Saeimas sēdēs un komisijās, kā arī piedalās sarunās par parlamenta darba norisi.
Ja nevienam politiskajam spēkam nav vairākuma, tad frakcijām jāvienojas par likumprojektu atbalstu un politisku jautājumu risināšanu.
Frakcijas deleģē pārstāvi Frakciju padomē, kas saskaņo frakciju un politisko bloku darbību un taktiku Saeimā un komisijās.
Saeimas kārtības rullis paredz arī iespēju atsevišķām frakcijām apvienoties politiskajos blokos. Tas ļauj frakcijām koordinēt darbību plašākā politiskā grupējumā.
Frakciju padome ir parlamenta darba koordinēšanas institūcija, kuras uzdevums ir saskaņot frakciju un politisko bloku darbību Saeimā un komisijās. Tās darbību nosaka Saeimas kārtības ruļļa 190.–193. pants. Saskaņā ar šo regulējumu Frakciju padomi izveido Saeimas Prezidijs, frakcijas un politiskie bloki. Katra frakcija vai politiskais bloks deleģē padomei vienu pārstāvi.
Padome kopā ar Prezidiju risina arī noteiktus parlamenta darba organizācijas jautājumus. Tās sēdes sasauc un darba kārtību nosaka Saeimas Prezidijs, bet sēdes vada Saeimas priekšsēdētājs vai viņa biedrs. Frakciju padomes atzinumiem ir ieteikuma raksturs, un tie nav saistoši frakcijām un politiskajiem blokiem. Tātad šī padome nevar aizstāt Saeimas balsojumu vai uzdot deputātiem balsot noteiktā veidā.
Frakcijas piedalās parlamenta darba organizēšanā un politisko spēku savstarpējā sadarbībā. Tām ir būtiska loma politisko viedokļu un nostāju formulēšanā gan likumdošanas, gan parlamenta politiskās dienaskārtības jautājumos.
Frakcijām ir tiesības rosināt izmaiņas Saeimas sēdes darba kārtībā un iesniegt priekšlikumus grozījumiem likumprojektos.
Tāpat frakciju pārstāvjiem ir priekšroka Saeimas debatēs izteikties frakcijas vārdā – viņi, iepriekš piesakoties, var debatēt pirms citiem deputātiem.
Darbs frakcijās ļauj Saeimā pārstāvētajiem politiskajiem spēkiem un deputātiem atsevišķi efektīvāk īstenot savus politiskos mērķus.
Vienlaikus frakciju darbība aktualizē jautājumus par deputātu neatkarību, politisko disciplīnu un atbildību vēlētāju priekšā. Latvija, kā norāda V. Kalniņš, nebūt nav vienīgā valsts, kurā pastāv zināma spriedze starp deputāta autonomiju un frakcijas disciplīnu. Jāatzīmē – ja frakcijas deputāti vienmēr balsotu vienādi, tad rastos jautājums, cik lielā mērā viņi individuāli izvērtē likumprojektus. Savukārt, ja frakcijas deputāti regulāri balso atšķirīgi, tad var būt grūtāk īstenot kopīgi deklarētās politiskās nostādnes.
Satversmes 5. pants nosaka: “Saeima sastāv no simts tautas priekšstāvjiem.” No tā izriet tā dēvētais brīvā pārstāvības mandāta princips, saskaņā ar kuru deputāts pārstāv visu tautu, nevis tikai savus vēlētājus vai partiju. Kā norādījusi Satversmes tiesa, “brīvā pārstāvības mandāta galvenais mērķis ir pasargāt deputātu no svešas ietekmes un ļaut valsts lēmumiem Saeimā veidoties autonomi”.
Vienlaikus, kā uzsver J. Ikstens, vēlēšanu sistēma Latvijā lielā mērā ir balstīta uz politiskajām partijām – tās veido kandidātu sarakstus, organizē vēlēšanu kampaņas, kā valsts finansējumu politiskās darbības nodrošināšanai saņem tieši partijas, nevis atsevišķi deputāti. Tādējādi ir saprotama arī prasība deputātam savā darbībā respektēt partijas un frakcijas politiskās nostādnes. Parlaments, kura locekļi darbotos pilnīgi autonomi, būtu sadrumstalots savos lēmumos un kopumā neatbilstu Latvijas pilsoņu interesēm, norāda profesors.
Gan J. Ikstens, gan V. Kalniņš atzīst: Saeimā frakciju disciplīna līdz šim lielākoties bijusi samērā augsta, vienlaikus cenšoties ievērot kompromisus deputātu autonomijas jomā – nereti, piemēram, vērtību jautājumos, kuri konkrētajai partijai nav ideoloģiski ļoti nozīmīgi. To, cik strikta disciplīna balsojumos valda frakcijā, lielā mērā nosaka prakse tās pārstāvētajā politiskajā partijā kopumā, norāda eksperti.
Frakciju darbību regulē gan Saeimas kārtības rullis, gan pašas frakcijas iekšējie noteikumi un prakse. Tāpēc jānošķir likumā deputātiem noteiktās tiesības un pienākumi no politiskās vienošanās, kas veidojas starp deputātiem.
Saeimas frakcija var izbeigt darbību, ja tās sastāvs samazinās zem pieciem locekļiem. Frakcijas deputāti paši var pieņemt lēmumu aiziet no frakcijas vai pārtraukt tās darbību, piemēram, iekšēju nesaskaņu dēļ. 14. Saeimā šāds liktenis piemeklēja partiju “Stabilitātei!”, kura iekļuva parlamentā ar 11 deputātiem kā piektā lielākā no septiņām frakcijām, taču, laika gaitā deputātiem pametot frakciju, tā šā gada februārī izjuka nepietiekama skaitliskā sastāva dēļ. Tomēr, lai gan Saeimas kārtības ruļļa 186. pants nosaka minimālo deputātu skaitu frakcijas izveidošanai, detalizēti visas iespējamās frakcijas izbeigšanās procedūra nav aprakstīta.
Frakcijas izjukšana mandātu trūkuma dēļ nenozīmē pašas politiskās partijas darbības izbeigšanos, taču var ietekmēt tās finansējumu un iespējas organizēt deputātu darbu parlamentā.
Pēc frakcijas darbības beigām deputāti saglabā Saeimas mandātu, bet nevar pievienoties citai frakcijai.
Iemesli, kuru dēl deputāts zaudē vietu frakcijā, līdztekus tās izjukšanai var būt vairāki:
Saeimas kārtības rullis detalizēti nenosaka kārtību, kādā deputāts izslēdzams no frakcijas. Frakcija savu darbu organizē saskaņā ar pašas deputātu apstiprinātu nolikumu. Tāpēc izslēgšanas procedūra un pamatojums jāvērtē atbilstoši konkrētās frakcijas nolikumam.
Deputāts, kurš izstājas no frakcijas vai tiek no tās izslēgts, nezaudē Saeimas deputāta mandātu un balsojumos var rīkoties pēc savas gribas, tomēr būtiski sarūk viņa politiskā ietekme un administratīvās priekšrocības:
14. Saeimas sasaukuma noslēgumā ir 19 neatkarīgie deputāti. Ja šo deputātu kopa būtu atsevišķa frakcija, tad tā būtu otra lielākā – uzreiz aiz “Jaunās Vienotības” frakcijas, kurā patlaban ir 24 tautas priekšstāvji.
Lai saprastu, vai politiskais spēks pilda vēlētājiem dotos solījumus, nepietiek tikai izlasīt tā programmu. Ir vērts salīdzināt deklarētos mērķus ar deputātu rīcību parlamentā. Ne vienmēr ir viegli uzzināt, kāpēc frakcija pieņēmusi konkrētu nostāju, kādas alternatīvas apspriestas un kādi kompromisi panākti pirms balsojuma.
Tomēr kopumā, kā norāda gan J. Ikstens, gan V. Kalniņš, Latvijā iedzīvotājiem, nevalstisko organizāciju pārstāvjiem, medijiem un citiem interesentiem ir nodrošinātas plašas iespējas būt informētiem par deputātu un to pārstāvēto frakciju darbību un lēmumiem:
