Savā pētījumā vēršat uzmanību uz to, cik dažādi var tikt interpretēts un izmantots jēdziens "politiskā atbildība". Ja pie varas esošie politiķi ar to pamato sabiedrībā nepopulāru lēmumu pieņemšanu, tad opozīcijā esošie, gluži pretēji, lai pieprasītu atkāpšanos no amata. Citiem politiskā atbildība saistās ar rīcību, kas atbilst vispārpieņemtiem morāles kritērijiem, un tā varētu turpināt. Turklāt neviena no šīm interpretācijām nav nepareiza. Vai maz iespējams pateikt, kas ir politiskā atbildība?
Jā, dažādā interpretācija padara šo jēdzienu tik interesantu. Jāsāk ar to, ka to veido divi citi jēdzieni – "atbildība" un "politika". Problēma ir tā, ka nevienam no šiem patstāvīgajiem jēdzieniem nevar noteikt konkrētu un viennozīmīgu definīciju, nenonākot pretrunā ar kādu citu. Abi jēdzieni, jo īpaši "atbildība", ir ļoti plaši un abstrakti. Kas ir atbildība, mēģinājuši pētīt gan filozofi, sociologi, politologi, gan arī juristi. Nereti dažādu zinātņu pārstāvjiem ir bijis individuāls skatījums, ko ietekmē arī pielietotās pētījuma metodes.
Neskatoties uz to, jūs uzsverat, ka politiskā atbildība ir unikāls atbildības veids, kas var tikt nodalīts no citiem atbildības veidiem, piemēram, juridiskās, sociālās, morālās atbildības. Raugoties uz politisko vidi Latvijā, vai tajā ir konstatējama kaut kāda vispārēja izpratne par to, kas ir politiskā atbildība un tai atbilstoša rīcība?
Tas atkarīgs, no kāda skatupunkta raugās. Savā darbā politiskās atbildības koncepciju esmu balstījis uz t.s. attiecību modeļiem. Piemēram, "deputāts – vēlētāji", "deputāts – partija", "deputāts – frakcija" utt. Modeļi var būt dažādi. Tāpēc, lai runātu par politisko atbildību, vispirms jāsaprot, kādā kontekstā un kādā modelī uz to skatāmies. Piemēram, "deputāts – frakcija". Kā politisko atbildību, vērtējot Saeimas deputāta darbu, izprot frakcija? Frakcijā ir iedibināta stingra kārtība, pieņemts nolikums – katrs deputāts ar savu parakstu ir apliecinājis, ka viņš to ievēros. Tātad, vērtējot deputāta atbildību, frakcija skatās, vai viņa rīcība ir pareiza un šo kārtību nepārkāpj. Tā ir t.s. pozitīvā politiskā atbildība. Savukārt negatīvā politiskā atbildība izpaudīsies tad, kad frakcija konstatēs, ka deputāts ir rīkojies pretēji nolikumam. Respektīvi, frakcijas izpratnē ir bijusi nepareiza deputāta rīcība, kurai attiecīgi seko sankcijas. Piemēram, deputāts tiek izslēgts no frakcijas sastāva. Tas nozīmē, ka deputātam iestāsies negatīvās jūtamās sekas.
Sabiedrību gan vairāk interesē modelis "deputāts – sabiedrība" vai "deputāts – vēlētāji". No šāda aspekta raugoties, frakcijas vai partijas modelis dažkārt var nesakrist ar sabiedrības izpratni par pareizu rīcību vai politisko atbildību.
Ja mēs raugāmies uz modeli "deputāts – vēlētāji", situācija ir sarežģītāka, jo uz vēlētājiem ir grūti skatīties kā vienotu masu – vēlētāji ir liela daļa sabiedrības, kas sastāv no vairākām sociālajām grupām, kuras raksturo atšķirīga vērtību orientācija, intereses un vajadzības. Katra no šīm grupām raugās uz Saeimas deputātu darbu no cita skatupunkta. Turklāt tās saskaras ar dažādiem informācijas avotiem – vieni lasa vienus medijus, citi – otrus. Ar mediju palīdzību vēlētāji redz un vērtē deputātu rīcību, protams, cerot, ka tā atbildīs viņu interesēm.
Kā uzskatāmu piemēru var minēt Zaļās partijas dažādās Eiropas valstīs. Šo partiju vēlētāji ierasti ir "zaļi" domājoši cilvēki, kuri vēlas, lai politiķi veicinātu vides aizsardzību. Viņi raugās uz ievēlētajiem deputātiem no sev būtisko vides jautājumu skatupunkta un vērtē, vai ar savu darbību un balsojumiem parlamentā deputāts rīkojas atbilstoši šīm interesēm. Ja vēlētāji redz, ka deputāti rīkojas pretēji viņu interesēm, piemēram, atbalsta likumprojektu par videi kaitīgu vielu izmantošanu, šī sabiedrības grupa var izmantot dažādus līdzekļus. Klasiskais līdzeklis – nākamajās parlamenta vēlēšanās šo deputātu vai partiju neievēlēt. Protams, šā līdzekļa izmantošana ir atkarīga no vēlēšanu sistēmas, piemēram, Latvijā ir t.s. plusiņu un mīnusiņu [proporcionālā vēlēšanu] sistēma, kas ļauj deputātu vienkārši izsvītrot ārā. Tāpat vēlētāji var izmantot citus līdzekļus – rakstīt atklātās vēstules, doties piketēt un tamlīdzīgi rīkoties, lai kaut kādā veidā stimulētu deputātus strādāt atbilstoši viņu interesēm.
Vai politiskā atbildība ir rīcība jeb sekas rīcībai?
Kā jau minēju, politiskā atbildība tiek dažādi interpretēta. Es politisko atbildību izprotu kā fenomenu. Tā ir parādība, kas sevi atklāj. Esamība. Pozitīvā politiskā atbildība ir deputāta pareiza rīcība politiska procesa ietvaros, kas atbilst rīcības vērtētāja interesēm. Faktiski, to var uztvert kā pareizu rīcību, kas tiek pozitīvi novērtēta. Tāpēc ir jābūt arī slēdzienam par šīs rīcības atbilstību vērtētāja interesēm. Savukārt negatīvā politiskā atbildība – tā ir nepareiza rīcība, kuras rezultātā deputātam iestājas negatīvas jūtamas sekas. Piemēram, tiek piemērotas sankcijas.
Savā darbā jūs atsaucaties uz filozofi Airisu Marionu Jangu, kas raksturojusi politisko atbildību kā uz nākotni vērstu, nevis pagātni. Pagātnes atbildība izpaužas, iestājoties juridiskai atbildībai, kad tiek vērtēta agrākā rīcība un piemērotas sankcijas, bet saistība ar nākotni ir būtiska, lai pilnveidotu pastāvošo kārtību.
Ja praktiski skatāmies, rīcības vērtētājam ir jākontrolē politiķis, piemēram, Saeimas deputāts. Šajā ziņā vienlīdz svarīga ir jebkura deputāta rīcība – gan pagātnē izdarīta rīcība, gan rīcība, kas joprojām turpinās, gan iespējamā nākotnes rīcība, par atskaites punktu ņemot brīdi, kad vērtētājs izvērtē. Domāju, ka vērtētājam ir jācenšas vienlīdz apzināt gan to, kas ir bijis, gan to, kas notiek, gan to – kam ir jābūt. Daudzējādā ziņā tieši no vērtētāja ir atkarīgs, kā šis deputāts rīkosies un vai viņš rīkosies viņa interesēs. Manuprāt, šīs intereses var aizsargāt, ja pievērš uzmanību visiem rīcības modeļiem. Protams, katrs gadījums ir jāvērtē atsevišķi. Iespējams, pagātnes rīcība ir mazāk aizskārusi intereses, bet ir redzams, ka nākotnē aizskars vairāk. Skaidrs, ka šādā gadījumā ir jāpievērš uzmanība tam, kas vairāk var aizskart vērtētāja intereses.
Pirms šīs sarunas vaicāju vairākiem cilvēkiem, kas, viņuprāt, ir politiskā atbildība. Visi kā viens atbildēja – atkāpšanās no amata, tātad – sekas rīcībai.
Tas ir plaši atzīts politiskās atbildības piemērs. Daudzi domātāji, pētnieki, tai skaitā arī juristi norāda, ka amata zaudēšana ir klasisks sankciju veids. Ja politiķis savas politiskas rīcības dēļ zaudē amatu, tad droši var teikt – jā, tā ir politiskā atbildība. Taču šo atbildību var izprast daudz plašākā kontekstā, attiecinot to uz gadījumiem, kad iestājas arī citas negatīvās, jūtamās sekas. Šīs sekas es skaidroju kā politiķim radītu šķērsli realizēt varu atbilstoši savām interesēm. Tā var būt arī tik elementāra lieta kā vērtētāja vērtējuma pazemināšanās, teiksim, negatīva publikācija, pikets. Šādi politiķis apzinās, ka vērtētājs pauž negatīvo nostāju, un saprot, ka viņš vairs nevar tik brīvi rīkoties un realizēt varu, jo spiests rēķināties ar šī vērtētāja interesēm. Var būt arī vairāki citi sankciju veidi, piemēram, naudas sods, noteikts pienākums, ierobežota piekļuve informācijai u.c.
Un tomēr, vai atkāpšanās no amata nav vieglākais ceļš – savārīja putru, tagad lai citi nāk un izstrebj! Vai arī – nepārvēlēšana Saeimā - nu un, ka nepārvēlēja? Domāju, ka daļā sabiedrības to neuzskata par vērā ņemamu sankciju, jo vienmēr taču var atrast siltu vietiņu kaut kur citur. Daudzuprāt, politiķi par neizdarību, iespējams, būtu jāsauc pie tiesas.
Deputātam iespējama amata zaudēšana būtiska, jo tā ir varas zaudēšana. Deputāts ir politiķis, bet politiķa darbības mērķis, kā zināms, ir tiekšanās pēc varas, līdzdalība varas realizācijā. Varbūt daļai sabiedrības tas nešķiet svarīgi, bet deputātam, kurš atkārtoti kandidē, tas varētu šķist pietiekami nozīmīgi. Protams, pastāv iespēja tikt ieceltam dažādos citos amatos, tai skaitā atbildīgos, kas nav saistīti ar Saeimu un tādējādi turpināt realizēt varu – jā, tā mēdz notikt. Bet zaudējums vēlēšanās ir kvalificējams kā šķērslis realizēt varu. Politiķim ir nepieciešams veikt papildu darbības, lai šo šķērsli varētu pārvarēt un saglabāt vai atgūt līdzdalību varas realizācijā.
Taču, runājot par to, vai vajadzētu deputātus saukt pie atbildības tiesas ceļā ... Tas ir koks ar diviem galiem. No vienas puses, vēlētāju vērtējumā varētu būt taisnīgi saukt pie kriminālatbildības politiķus, kas ļaunprātīgi ar savu rīcību ir nodarījuši valstij materiālos zaudējumus, vai arī piedzīt no tiem kompensāciju. Taču, no otras puses, šāds regulējums būtu grūti realizējams praksē. Kā noteikt katra deputāta atbildību – vai atbildīgi būtu vienīgi tie deputāti, kas nobalsojuši par zaudējumus radījušā likuma/lēmuma pieņemšanu galīgajā lasījumā vai vismaz vienā no lasījumiem; vai atbildīgās komisijas locekļu atbildība būtu pastiprināta; ko darīt, ja deputāts komisijas sēdē atbalsta likuma pieņemšanu, bet Saeimas sēdē balso "pret"; kāda nozīme būtu frakcijām un frakciju disciplīnai, proti, vai no atbildības būtu atbrīvoti deputāti, kas frakcijas sēdē balso "pret" likumprojektu, bet Saeimas sēdē tomēr saskaņā ar frakcijas lēmumu balso "par" likumprojektu, utt. Turklāt jāapzinās risks, ka šāds regulējums tiktu izmantots, lai "izrēķinātos" ar kādu deputātu. Protams, tas ir hipotētisks risks, tomēr to nevar pilnībā izslēgt. Tāpat ir jāpiebilst, ka šāda regulējuma ieviešanas gadījumā būtu nepieciešami grozījumi Satversmē, izslēdzot t.s. deputātu imunitāti.
Taču jūs pats rakstāt, ka demokrātiskā un tiesiskā valstī parlamenta deputāta imunitātes nozīme mainās. Arī Latvijā nesen tika veikti grozījumi Satversmes 30. pantā un Saeimas deputāta imunitāte administratīvajās lietās atcelta.
Jā, ir tendence mazināt parlamenta deputātu imunitāti. Administratīvā atbildība ir klasisks piemērs, jo demokrātiskā un tiesiskā valstī tā ir nevajadzīga, lieka aizsardzība. Tās atcelšana bija pareizs lēmums. Bet tas nenozīmē, ka imunitāte ir pazudusi kā tāda. Piemēram, deputātiem joprojām ir kriminālprocesuālā imunitāte un, manuprāt, tā nevarētu tikt atcelta tik ļoti drīz. Kaut kāda veida aizsardzība ir nepieciešama, jo pretējā gadījumā, hipotētiski pieņemot, ka mainās apstākļi un kāda interešu grupa iegūst ietekmi tiesībsargājošajās institūcijās, to var izmantot, lai, piemēram, deputātu aizturētu, neļautu ierasties uz parlamenta sēdi un piedalīties kādā svarīgā balsojumā. Tāpēc manā vērtējumā šādai pamataizsardzībai uz Saeimas deputāta pilnvaru laiku ir jābūt, lai neradītu labvēlīgus apstākļus demokrātisko un tiesisko normu izmantošanai ļaunprātīgos nolūkos, piemēram, autoritāras pārvaldības iedibināšanai. Politologi un vēsturnieki dažkārt runā par t.s. ciklisko teoriju – notikumi vēstures gaitā attīstās pa apli. Ar mazākām vai lielākām novirzēm var būt demokrātija – oligarhija – autoritārisms – diktatūra un atkal demokrātija. No šāda skatu punkta raugoties, demokrātiskai sistēmai agrāk vai vēlāk ar to var nākties saskarties.
Savā darbā esat nonācis pie secinājuma, ka, iespējams, vajadzētu pārskatīt deputāta imunitāti attiecībā uz kriminālvajāšanas uzsākšanu un apsvērt iespēju ļaut deputātam turpināt strādāt arī gadījumā, ja Saeima ir devusi piekrišanu uzsākt kriminālvajāšanu.
Jā, manuprāt, tas ir ļoti aktuāls jautājums. Šajā sakarā 12. Saeimas sasaukuma laikā ir bijuši divi aktuāli gadījumi saistībā ar deputātiem Daini Liepiņu un Regīnu Ločmeli-Luņevu. Pēdējā gan pati nolika mandātu pirms Saeimas balsojuma par izdošanu. Manā skatījumā, ir nepareizi, ka netiek pieļauta iespēja deputātam turpināt darbu, jo apsūdzības var būt dažādas – gan par ļoti smagiem, gan mazākiem pārkāpumiem. Arī no vēlētāju interešu viedokļa raugoties, nevajadzētu liegt deputātam strādāt, kamēr tiek veikta kriminālvajāšana, jo pastāv iespēja, ka beigu beigās deputāts tiks attaisnots. Tādā gadījumā sanāk tā – vēlētāji ievēlēja deputātu pārstāvēt viņu intereses, deputātam tiek liegta iespēja to darīt, bet beigās izrādās, ka pilnīgi nepamatoti tika liegta. Tas nav pareizi, tāpēc katru gadījumu vajadzētu skatīt individuāli. Vajadzētu ļaut uzsākt kriminālvajāšanu pret Saeimas deputātiem, kā tas ir šobrīd, bet atsevišķi lemt, vai deputātam saglabāt tiesības pildīt amata pienākumus, proti, turpināt piedalīties Saeimas darbā paralēli kriminālprocesam vai nē. Starp citu, šāds divpakāpju mehānisms agrāk jau bija iekļauts Saeimas kārtības rullī, kas noteica, ka Saeima lemj par deputāta nodošanu kriminālvajāšanai un atsevišķi par to, vai šī persona var turpināt strādāt. Taču 1998. gadā tas tika atcelts.
Analizējot, kā politisko atbildību apzīmē citās politiskajās kultūrās, secināt, ka nereti ar to tiek izprasta politiķa, amatpersonas atskaitīšanās sabiedrības priekšā. Piemēram, angļu ‘accountabiliy’. Kaut kādi mēģinājumi ieviest atskaitīšanās sistēmu ir novērojami arī pie mums, bet, manuprāt, tie ir formāli.
Uz papīra jau viss ir diezgan skaisti arī pie mums. Kaut vai aplūkojot tos pašus frakciju nolikumus – deputāti apņemas censties skaidrot frakcijas nostāju sabiedrībai. Veidojot Ministru kabinetu, tiek parakstīts koalīcijas līgums, kurā parasti ir iekļauts sava veida pienākums skaidrot savu rīcību. Vai tas vienmēr tiek praktiski ievērots? Mēs redzam, ka politiķi runā ar medijiem. Bieži vien pēc Saeimas sēdēm ir pieejami t.s. frakciju viedokļi, kad frakcija deleģē vienu pārstāvi, kurš sniedz skaidrojumu par to, kas sēdes laikā ir noticis. Savā veidā to var uztvert kā atskaitīšanos. Taču, vai tā notiek par visiem sabiedrību interesējošiem jautājumiem – tas drīzāk jājautā politologiem. Personiski domāju, ka, protams, ne par visu atskaitās tā, kā vēlētāji to vēlētos. Spilgts apliecinājums tam ir zemais sabiedrības uzticības līmenis Saeimai, Ministru kabinetam, partijām. Tas norāda uz to, ka kaut kas nav kārtībā ar komunikāciju. Domāju, ka daudzi sabiedrībā uzskata, ka kaut kas tiek noklusēts un netiek pateikts.
Politiskās atbildības jēdziens Latvijā ir ticis pieminēts 36 dažāda juridiskā spēka normatīvajos aktos. Šobrīd spēkā ir septiņi – Latvijas Republikas Satversme, Ministru kabineta iekārtas likums, Ministru kabineta kārtības rullis, Valsts kancelejas nolikums, likums par "Sabiedrisko pakalpojuma regulatoriem", Ministru kabineta noteikumi Nr. 281 "Noteikumi par vispārējās izglītības standartu, mācību priekšmetu standartiem un izglītības programmu paraugiem," kā arī viens Ministru kabineta rīkojums par Eiropas Padomes antidopinga konvencijas ieviešanas koncepciju. Taču nevienā no tiem nav sniegts šī jēdziena skaidrojums. Vai politiskā atbildība būtu kaut kādā veidā stingri jāreglamentē jeb tomēr tā paliek šajā morāli ētiskajā līmenī – visi apmēram zina, kas tas ir, bet tā īsti definēt nevar?
Tas atkarīgs no tā, kā likumdevējs redz šīs ideālās tiesības. Manā vērtējumā svarīgāk par politiskās atbildības jēdziena kā tāda izmantošanu un skaidrošanu normatīvajos aktos ir tiesiskās sistēmas pilnveidošana, nolūkā nodrošināt pēc iespējas lielākas sabiedrības daļas interešu aizsardzību. Protams, ka sabiedrības vairākums vēlas tādu regulējumu, kas nodrošina efektīvu valsts pārvaldi un varas realizāciju. Efektīva varas realizācija var tikt nodrošināta ar mehānismiem, kas paredz regulāru atskaitīšanos no pārvaldītāju puses un pamatotu, caurskatāmu sankciju piemērošanu pret šiem pārvaldītājiem, ja viņi rīkojas neatbilstoši vērtētāju, pārvaldāmo interesēm. Domāju, daudz pareizāk būtu pilnveidot šo mehānismu.
Tāpēc ne tik daudz ir svarīgs politiskais jēdziens, bet tiesiskais regulējums, kas paiet zem politiskās atbildības jēdziena. Tiesiskais regulējums ietver pareizu rīcību, sankciju piemērošanu, ja šī rīcība ir nepareiza, neatbilstoša vērtētāja interesēm.
Vai tiesiskais regulējums Latvijā nodrošina šādu mehānismu?
No vienas puses, uz papīra tas viss ir diezgan skaisti aprakstīts jau šobrīd, teiksim, Satversmē, Valsts pārvaldes likumā, Administratīvā procesa likumā, kur noteikts, ka valsts iestādēm ir jārīkojas, ievērojot sabiedrības intereses.
Jūs vairākkārt uzsverat – uz papīra viss ir skaisti. Tātad redzat trūkumus?
Svarīgs ir ne tikai tiesiskais regulējums, bet arī tas, kā šis regulējums tiek piemērots dzīvē. Viens ir skaisti uzrakstīt likumu uz papīra, bet otrs – kā šajos likumos noteiktie pienākumi un tiesības tiek realizētas, vai visi atbild par to, par ko viņiem vajadzētu atbildēt pēc likuma. Hipotētisks piemērs – ir ļoti labi un pareizi uzrakstīts regulējums, bet tajā pašā laikā varas realizētāji no tā visa var izvairīties, pārņemot savā kontrolē medijus un ar to palīdzību pārliecināt sabiedrību, ka viņi rīkojas tās interesēs un beigu beigās ne par ko neatbildēt.
Tikmēr politiska atbildība var iestāties arī, nepārkāpjot nevienu likumu.
Protams. Tas ir paradokss – negatīvā politiskā atbildība var iestāties arī par ārēji pareizu rīcību. Nav izslēgts, ka no politiķa, kurš strādā sabiedrības interesēs, konkurenti vēlas tikt vaļā un ar mediju palīdzību rada nepareizu priekšstatu vēlētāju acīs. Vēlētāji šo informāciju vērtē un nolemj par viņu nebalsot. Politika ir politika – tā ir pilna paradoksiem un ne velti mēdz teikt, ka varas attiecībās visi līdzekļi labi.
Tātad politiskā atbildība nav tikai politiķu sirdsapziņas jautājums, bet tās pastāvēšanai ir kaut kādi priekšnosacījumi, piemēram, preses brīvība, pilsoniska sabiedrība?
Jā, viena no izpratnēm par politisko atbildību ir tāda, ka to var uztvert kā vadlīnijas valsts pārvaldes mehānismam. Tās ļauj iezīmēt idealizēto, vēlamo sabiedrību, kurā deputāti tautai atskaitās, jo sabiedrība šo atskaitīšanos pieprasa. Ja deputāts pienācīgi neatskaitās, sabiedrības spiediena rezultātā viņš ir spiests nolikt mandātu. Politiski atbildīgu sabiedrību veido gan politiski atbildīgi politiķi, gan pilsoņi.
Jūs vēlaties teikt, ka politiskā atbildība tiklab attiecas uz politiķiem, kā uz sabiedrību un katru tās locekli?
Politiskā atbildība var tikpat labi attiekties arī uz sabiedrību, jo tā ir saistīta ar politiku, ar varu un varas attiecībām. Varas attiecībās jau nav tikai tie, kas pārvalda, tur ir arī t.s. pārvaldāmie. Un pārvaldāmie, cenšoties izdarīt spiedienu uz pārvaldītājiem, nereti paši kļūst par pārvaldītājiem.
Šādā aspektā viena no dīvainākajiem jēdziena "politiskā atbildība" pielietojumiem, manuprāt, var atrast Latvijas Republikas pamatlikumā – Satversmē, kur 53. pantā teikts: "Valsts prezidents politisko atbildību nenes".
Jā, tas neatbilst politiskās atbildības jēdziena būtībai tā plašākajā izpratnē. Valsts prezidents ir politiski atbildīgs. Saeima kā prezidenta rīcības vērtētājs var vērtēt, kā prezidents realizē savu varu un, politisku motīvu vadīti, jebkurā brīdī valsts galvu priekšlaicīgi atbrīvot no amata. Tāpat, ja Saeimas deputāti secina, ka prezidenta rīcība neatbilst viņu interesēm, viņu var nepārvēlēt uz nākamo pilnvaru termiņu. Turklāt Latvijas tiesību doktrīnā ir atzīta valsts prezidenta politiskā atbildība par rīcību, kas nav saistīta ar ministru prezidenta vai ministra līdzparakstītu rīkojumu izdošanu, tai skaitā par ierosinājumu atlaist Saeimu un ministru prezidenta amata kandidāta nominēšanu. Līdz ar to ir vēlams grozīt Satversmes 53. pantu, izslēdzot prezidenta politisko neatbildību.
Vienlaikus nevienā normatīvajā aktā nav tiešiem vārdiem norādīts, ka Latvijas Republikas Saeima vai tās sastāvā esošs deputāts būtu politiski atbildīgs. Atšķirībā no Ministru kabineta darbu reglamentējošajiem dokumentiem, Saeimas kārtības rullī nav ietverts pienākums strādāt sabiedrības interesēs. Tomēr savā darbā secināt, ka Saeima un tās sastāvā esošie deputāti ir politiski atbildīgi. Kā tas izpaužas?
Saeimas deputāta politiskā atbildība izpaužas caur pareizu rīcību politiska procesa ietvaros un rīcību, kas nav pareiza, proti, neatbilst vērtētāja un iespējamo sankciju piemērotāja, tai skaitā deputātam jūtamu seku izraisītāja interesēm. Saeimas deputāts realizē likumdevēja varu un ar savu darbību viņš var rīkoties gan pareizi, gan nepareizi. Savukārt pilntiesīgo pilsoņu kopums jeb vēlētāji vērtē un gadījumā, ja deputāts realizē varu pretēji vēlētāju interesēm, piemēro sankcijas. Klasiskākais sankciju veids – nepārvēlēšana nākamajā Saeimas sasaukumā. Tas ir elementārs negatīvās politiskās atbildības piemērs.
Par to, ka deputātam ir jābūt politiski atbildīgam, kopumā šaubu nav, taču juridiski ir grūti to identificēt, jo nevienā normatīvajā aktā tas tiešos vārdos nav norādīts. Tāpēc, izmantojot gramatisko interpretācijas metodi, Saeimas deputātu politisko atbildību nav iespējams identificēt, taču to iespējams izsecināt, analizējot deputāta darba pienākumus, svinīgā zvēresta došanu, iespējamos ietekmēšanas līdzekļus, sankcijas u.tml. Es savā darbā atsaucos uz Saeimas stenogrammām un Satversmes tiesas praksi, no kuras izriet, ka Saeimas deputāti tomēr ir politiski atbildīgi.
Cik, jūsuprāt, ir atbildīgi Saeimas balsojumos atturēties – nepaust stingru "par" vai "pret"?
Manuprāt, arī tas nav slikti, jo mēdz būt gadījumi, ka deputātam var nebūt konkrēts kategorisks viedoklis un tiek ieņemta neitrāla pozīcija.
Vai tā nav atbildības novelšana no sevis – es negribu atbildēt par šo lēmumu.
Situācijas var būt dažādas. Var gadīties, ka kādā jūtīgā jautājumā deputāti nevēlas aizskart nevienu no ieinteresētajām grupām – nedz grupu, kas ir par, nedz grupu, kas ir pret, un tāpēc ieņem neitrālu pozīciju. Tāpat var būt gadījumi, kad trūkst informācijas, lai varētu pieņemt pamatotu lēmumu. Taču deputātam vai frakcijai jebkurā gadījumā vajadzētu paskaidrot saviem vēlētājiem, kāpēc pieņemts lēmums atturēties.
Bet kā jau teicu, tas, cik politiski atbildīgs ir deputāts attiecību modelī "deputāts – vēlētāji", pamatā ir atkarīgs tikai un vienīgi no vēlētājiem. Cik daudz mēs kā vēlētāji varam likt deputātam atbildēt par savu rīcību šī vārda plašākajā nozīmē, kaut vai atskaitīties par paveikto, ir tikai no mums pašiem atkarīgs. Nekas neliedz vēlētājiem organizēties, rakstīt atklātas vēstules medijiem, sūtīt preses relīzes, rīkot likumīgus piketus, ja tas nelīdz – nelikumīgus piketus. Kurš gan cits, ja ne paši vēlētāji to darīs? Tāpēc runāt par to, ka deputāti ir politiski bezatbildīgi un tajā pašā laikā pieļaut, ka viņi turpina realizēt savu varu, tā savā ziņā ir arī vēlētāju vaina, ka tie nav spējuši organizēties un nodrošināt deputātu kontroli.
Sabiedrībai nav ticības, ka tās spēkos ir kaut ko mainīt.
Ja vēlaties pārmaiņas, tad ir nepieciešama aktīva rīcība. Savukārt šādai rīcībai ir nepieciešama ticība tās sekmīgai realizācijai. Tādēļ būtu vēlams sākt tieši ar ticību saviem spēkiem, lai varētu panākt atbildīgāku varas realizāciju.
