Latvijā oficiāli reģistrēti vairāk nekā 20 tūkstoši NVO, no kurām par aktīvām uzskata ap 17–18 tūkstošiem. Lai kāds būtu precīzais skaits, strīdi noteikti ir tikai par nelielu daļu no tām. Turklāt, ja kādam pats jēdziens “NVO” šķiet pārāk ideoloģizēts vai neskaidrs, tad mēs varam runāt vienkāršāk, saucot to par cilvēku pašorganizēšanos.
Ukrainas pieredze ļoti skaidri parāda, cik svarīga ir šāda pašorganizēšanās. Pirmkārt, pilsoņi nereti vairāk uzticas šādām līdzpilsoņu grupām nekā valsts struktūrām.
2025. gada nogalē Ukrainas lielākoties austrumu reģionos veiktais pētījums liecina, ka 87% šo grupu darbu uzskata par noderīgu, 79% domā, ka šīs grupas vispār palīdz valstij pārvarēt pašreizējo grūto periodu.
Otrkārt, šādu grupu darbības lauks ir ļoti plašs, pārsniedzot, piemēram, atbalstu bruņotajiem spēkiem. Ļoti bieži tā ir savstarpēja palīdzība pašiem civiliedzīvotājiem, pavisam praktisku problēmu risināšana.
Piemēram, pusgada laikā Krievija Ukrainā ir iznīcinājusi vairāk nekā 300 degvielas uzpildes staciju, un vairākos reģionos parasta degvielas uzpilde ir kļuvusi bīstama cilvēku dzīvībai. Ukraiņi ir atraduši risinājumu. Vietējās tērzētavās jeb čatos cilvēki cits citam ziņo, kur un cikos būs pieejamas pārvietojamās cisternas ar degvielu.
Arī mājokļu jautājumā ir izveidotas valsts programmas Krievijas sagrauto māju atjaunošanai vai jaunu būvniecībai. Tomēr bieži vien tieši vietējie cilvēki ir pirmie, kas ierodas palīgā – atved materiālus, sameklē palīgus un palīdz veikt pirmos remontdarbus, lai cietušie kaut kā varētu izdzīvot līdz brīdim, kad pienāk valsts palīdzība.
Un runa nav tikai par Ukrainu. To, ka kopīgas intereses solidarizē cilvēkus krīzes situācijās, parādīja arī “Tviterkonvoja” pieredze. Cilvēki, kurus jau iepriekš vienoja kopīgas intereses, savstarpēja pazīšanās un uzticēšanās, ļoti īsā laikā spēja šo neformālo kontaktu tīklu pārvērst konkrētā un lielā palīdzībā.
Sociālie mediji, “WhatsApp” grupas, draugu un paziņu loki kļuva par praktisku rīku, ar kura palīdzību varēja ātri atrast transportu, cilvēkus, līdzekļus un risinājumus. “Tviterkonvoja” piemērs atklāj arī principu, kas darbojas līdzīgās situācijās, vai tā būtu dabas katastrofa, plašs infrastruktūras bojājums vai ārēju spēku izraisīta diversija.
Krīzes brīdī īpaši vērtīgas ir tās cilvēku grupas, kuras jau pastāv un kuru dalībnieki cits citu pazīst.
Tā var būt futbola vai basketbola komanda un tās līdzjutēji, šaha pulciņš, koris, deju kolektīvs, mākslinieku grupa, motociklistu klubs, makšķernieku vai mednieku biedrība, skolēnu vecāku grupa, profesionāla asociācija, draugu kompānija vai pat daudzdzīvokļu mājas kopīgais čats. Dažkārt šāda cilvēku grupa dažu stundu laikā spēj izdarīt to, kam lielākai un centralizētākai sistēmai vajadzīgs daudz ilgāks laiks.
Turklāt svarīgākais resurss ne vienmēr ir nauda vai tehnika. Ļoti būtiska ir savstarpēja uzticēšanās. Cilvēki jau zina, kam var piezvanīt, kurš turēs doto vārdu, kuram var uzticēt konkrētu uzdevumu un kurš, visticamāk, tiešām ieradīsies palīgā.
Ja paskatāmies formālāk, piemēram, uz Rīgu, tad redzam, ka jau pastāv dažādas cilvēku pašorganizēšanās formas, kurām nav nekāda sakara ar ideoloģiskiem jautājumiem. Viens piemērs ir apkaimju biedrības. Rīgā tādu ir vairāk nekā 50, taču svarīgāks par skaitu ir pats princips. Šīs biedrības, vai runa būtu par Čiekurkalnu, Āgenskalnu vai kādu citu apkaimi, ikdienā rūpējas par apkārtnes labiekārtošanu, rīko pasākumus un risina vietējiem iedzīvotājiem svarīgus jautājumus.
Cerams, ka arī turpmāk galvenokārt būs jānodarbojas tieši ar šādām lietām. Tomēr krīzes brīdī var parādīties pavisam citi uzdevumi. Un tad cilvēki, kuri labi pazīst savu rajonu, kaimiņus un vietējo situāciju, var būt ļoti vērtīgs atbalsts. Turklāt tās jau ir savstarpēji pazīstamu un aktīvu cilvēku grupas. Tas nozīmē, ka krīzes laikā viss nav jāsāk veidot no nulles.
Ja atzīstam, ka šādai pašorganizēšanās spējai ir liela nozīme sabiedrības noturībā, tad neizbēgami nonākam arī pie jautājuma par finansējumu.
Ar entuziasmu vien iespējams daudz ko izdarīt īslaicīgi, bet ir grūti ilgstoši uzturēt cilvēku tīklu, organizēt pasākumus, nodrošināt telpas, komunikāciju un citus praktiskus jautājumus. Rīgā apkaimju biedrības reizi gadā var pretendēt uz grantu līdz 3000 eiro, ja biedrībā ir vismaz 35 cilvēki, bet mazākas biedrības – līdz 1000 eiro. Šāds pašvaldības atbalsts noteikti ir apsveicams, taču ir skaidrs, ka ne visām Latvijas pašvaldībām ir tādas pašas finansiālās iespējas kā Rīgai. Tāpat, ja vēlamies Latvijā redzēt patiešām plašu cilvēku un kopienu tīklu, ar vienu pašu valsts budžeta finansējumu var nepietikt.
Protams, ir vērts diskutēt arī par to, kā tiek sadalīts jau šobrīd NVO paredzētais finansējums.
Taču ir arī citi risinājumi. Piemēram, tādās Eiropas valstīs kā Slovēnija, Ungārija, Polija un Lietuva cilvēks kā nodokļu maksātājs 1–2% no summas, kas viņam būtu jāsamaksā valstij ienākumu nodoklī, var novirzīt kādai nevalstiskai organizācijai. Itālijā, Francijā un Vācijā sistēma vēsturiski ir izveidojusies citādi, tomēr princips ir līdzīgs – valsts piekrīt saņemt nedaudz mazāk, ja cilvēks daļu šīs naudas novirza sabiedriski noderīgai organizācijai.
Tā var būt dzīvnieku patversme, profesionālu psihologu apvienība vai brīvprātīgie, kuri palīdz mazkustīgiem senioriem ar pārtiku un citām ikdienā nepieciešamām lietām.
Temats par civilo aizsardzību ir arī Eiropas Savienības politikas dienaskārtībā. Eiropas Parlamentā šobrīd strādājam pie jaunā Savienības civilās aizsardzības mehānisma, kas noteiks, kā Eiropas Savienība pēc 2027. gada gatavosies dažādām krīzēm un reaģēs uz tām. Eiropas Komisija 2028.–2034. gadam šim mehānismam kopā ar gatavību veselības ārkārtas situācijām piedāvā 10,7 miljardus eiro. Strādājot pie Drošības un aizsardzības komitejas atzinuma, esmu virzījis arī priekšlikumu, lai kopējā noturības sistēmā daudz ciešāk tiktu iesaistītas vietējās NVO un pilsoniskā sabiedrība. Svarīgi, lai tās varētu piedalīties kopīgās mācībās ar profesionālajiem dienestiem, saņemt atbalstu nepieciešamā aprīkojuma iegādei un trenēties rīcībai krīzes situācijās. Jo krīzes pirmajās stundās izšķirīgi svarīgi ir ne tikai tas, kas atrodas valsts vai Eiropas noliktavās, bet arī tas, cik gatavi rīkoties ir cilvēki konkrētajā pilsētā, pagastā vai apkaimē.
|
Lasi vairāk viedokļu par Ukrainas pieredzi civilās aizsardzības organizēšanā →
|
