Pieteicēja lietā bija lūgusi Valsts sociālās apdrošināšanas aģentūrai pārrēķināt pieteicējas apdrošināšanas stāžu un attiecīgi viņai piešķirto invaliditātes pensiju, pamatojoties uz valsts arhīva izdoto izziņu par viņas darbu padomju saimniecībā. Aģentūra pieteicējas apdrošināšanas stāžā ieskaitīja tikai daļu no izziņā norādītā perioda, jo pārējā laikā pieteicēja vēl nebija sasniegusi 15 gadu vecumu, kas tolaik spēkā esošajā Latvijas PSR Darba likumu kodeksā bija noteikts kā minimālais vecums darba tiesisko attiecību dibināšanai. Lai panāktu lūguma apmierināšanu pilnībā, pieteicēja vērsās administratīvajā tiesā ar pieteikumu par labvēlīgāka administratīvā akta izdošanu.
Administratīvā apgabaltiesa pieteikumu noraidīja un atzina, ka Ministru kabinets nepārprotami izvēlējies nepieļaut apdrošināšanas stāžā ieskaitīt darbu, kas padomju saimniecībās veikts pirms Darba likumu kodeksā noteiktā vecuma sasniegšanas.
Izskatījis pieteicējas kasācijas sūdzību, Senāts konstatēja, ka laikā, kad pieteicēja vērsās iestādē ar sākotnējo lūgumu, likumdevēja dotais pilnvarojums neparedzēja tiesības Ministru kabinetam noteikt minimālo vecumu vai citus papildu ierobežojumus apdrošināšanas periodu aprēķināšanai. Tolaik likumā paredzētā pilnvarojuma mērķi, saturu un apjomu jau bija skaidrojusi Satversmes tiesa, kura atzina, ka tas paredzēja Ministru kabinetam vienīgi tiesības noteikt procesuālo kārtību, kādā aprēķināmi, pierādāmi un uzskaitāmi šie periodi. Ņemot vērā minēto, Senāts atzina, ka, izdodot tiesību normas, kas bija piemērojamas pieteicējas gadījumā, Ministru kabinets bija pārsniedzis tam likumā noteikto pilnvarojuma apjomu, tādēļ saskaņā ar Administratīvā procesa likumu šāda tiesību norma tiesai nebija jāpiemēro.
Lieta SKA-395/2026 (A420224821).
