Lai aizsargātu sabiedrības un dzīvnieku intereses pret potenciāli bīstamiem suņiem, Latvijā no 1. jūlija ir spēkā pastiprināts tiesiskais regulējums attiecībā uz gadījumiem, kad suns uzbrucis cilvēkam vai citam dzīvniekam. Tomēr rodas jautājums: vai ar šo regulējumu ir pietiekami, lai neatkārtotos tāda situācija kā 4. septembrī Carnikavā, kad agresīvi suņi uzbruka un sakoda vairākus mazus bērnus?
Kopš 2026. gada 1. jūlija Dzīvnieku aizsardzības likumā ir noteiktas stingrākas prasības un sekas suņa īpašniekam, ja viņa atbildībā esošais dzīvnieks ir nodarījis kaitējumu cilvēkam. Gadījumos, kad nodarīti smagi miesas bojājumi vai iestājusies nāve un suņa īpašnieks vai turētājs par to ir saukts pie kriminālatbildības, likums paredz arī suņa eitanāziju, uzsver Zemkopības ministrija (ZM).
Līdz ar to spēkā esošais regulējums paredz daudz stingrāku rīcību, nekā bija noteikts iepriekš, un jau nosaka tiesiskās sekas suņa nopietna uzbrukuma gadījumā, akcentē ZM.
|
18.6 pants (spēkā no 2026. gada 1. jūlija) (1) Ja uzsākts administratīvā pārkāpuma process par šā likuma 58. pantā minētajiem pārkāpumiem vai kriminālprocess par noziedzīgo nodarījumu, kas paredzēts Krimināllikuma 230.1 pantā, suņa, kurš ir uzbrucis, īpašnieks vai turētājs nekavējoties nodrošina normatīvajos aktos noteikto prasību un aizliegumu izpildi attiecībā uz suņa atrašanos ārpus īpašnieka vai turētāja lietošanā esošas teritorijas. Suni, kurš ir uzbrucis, aizliegts pavairot un atsavināt. (2) Ja administratīvā pārkāpuma procesā par šā likuma 58. pantā minētajiem pārkāpumiem vai kriminālprocesā par Krimināllikuma 230.1 pantā paredzēto noziedzīgo nodarījumu tiek konstatēts, ka tajā iesaistītais suns ir provocējis uzbrukumu, tad šā panta pirmajā daļā noteiktie ierobežojumi un aizliegumi attiecas arī uz iesaistīto suni. (3) Par suni, kurš uzbrucis citam dzīvniekam vai cilvēkam un kura īpašnieks vai turētājs ir sodīts saskaņā ar šā likuma 58. pantu vai Krimināllikuma 230.1 pantu, mājas (istabas) dzīvnieku reģistra datubāzē izdara attiecīgu atzīmi, ko nenoņem suņa dzīves laikā. (4) Suni, kurš cilvēkam nodarījis smagus miesas bojājumus vai izraisījis tā nāvi un kura īpašnieks vai turētājs ir sodīts saskaņā ar Krimināllikuma 230.1 panta otro daļu, nekavējoties eitanazē. Izdevumus par suņa eitanāziju sedz tā īpašnieks. (5) Personai, kura ir sodīta saskaņā ar Krimināllikuma 230.1 panta otro daļu, uz visu mūžu ir aizliegts turēt suni. (6) Ja suns ir uzbrucis cilvēkam un šā suņa īpašnieks vai turētājs ir sodīts saskaņā ar Krimināllikuma 230.1 panta pirmo daļu, tad suņa īpašnieks nekavējoties nodrošina suņa sterilizāciju. Praktizējošs veterinārārsts suņa sterilizāciju neveic, ja to nepieļauj suņa veselības stāvoklis. (7) Ja suns ir uzbrucis citam dzīvniekam vai cilvēkam un šā suņa īpašnieks vai turētājs ir sodīts saskaņā ar šā likuma 58. pantu vai Krimināllikuma 230.1 panta pirmo daļu, tad suņa īpašniekam vai turētājam ir pienākums iziet apmācību dzīvnieku labturības un aizsardzības jomā un nodrošināt suņa paklausības apmācību, tajā piedaloties personīgi. Dzīvnieku aizsardzības likumā paredzētā administratīvā atbildība 58. pants Par dzīvnieku turēšanas noteikumu pārkāpšanu, ar ko citam dzīvniekam nodarīts fizisks kaitējums vai cilvēkam nodarīts fizisks vai materiāls kaitējums, piemēro naudas sodu fiziskajai personai no četrpadsmit līdz trīssimt septiņdesmit piecām naudas soda vienībām (no 70 līdz 1875 eiro), bet juridiskajai personai – no divdesmit divām līdz sešsimt naudas soda vienībām (no 110 līdz 3000 eiro).
Krimināllikums 230.1 pants “Dzīvnieku turēšanas noteikumu pārkāpšana” (1) Par dzīvnieku turēšanas noteikumu pārkāpšanu, ja tās rezultātā cietušajam nodarīts vidēja smaguma miesas bojājums, – soda ar īslaicīgu brīvības atņemšanu vai ar probācijas uzraudzību, vai ar sabiedrisko darbu, vai ar naudas sodu. (2) Par dzīvnieku turēšanas noteikumu pārkāpšanu, ja tās rezultātā cietušajam nodarīts smags miesas bojājums vai tā izraisījusi cilvēka nāvi, – soda ar brīvības atņemšanu uz laiku līdz trim gadiem vai ar īslaicīgu brīvības atņemšanu, vai ar probācijas uzraudzību, vai ar sabiedrisko darbu, vai ar naudas sodu. Plašāk par tēmu → |
Ievērojot Dzīvnieku aizsardzības likumā doto pilnvarojumu, Ministru kabinetam (MK) jānosaka kārtība, kādā piemēros Dzīvnieku aizsardzības likuma 18.6 panta prasības. Sabiedriskajā apspriešanā līdz 2026. gada 28. aprīlim bija nodots MK noteikumu projekts “Noteikumi suņa īpašniekam un suņa, kas uzbrucis citam dzīvniekam vai cilvēkam, turēšanai”.
Sākotnēji bija plānots, ka MK noteikumi stāsies spēkā vienlaikus ar Dzīvnieku aizsardzības likuma 18.6 pantu – 2026. gada 1. jūlijā.
|
|
Tomēr MK noteikumu projekts līdz 10. augustam joprojām atradās starpinstitucionālajā saskaņošanā un tagad ir iesniegts Valsts kancelejā turpmākai virzībai.
ZM Dzīvnieku veselības, audzēšanas, aizsardzības un pārtikas nekaitīguma departaments informē: “MK noteikumu izstrādes procesā tika uzklausīti un izvērtēti iesaistīto pušu viedokļi un priekšlikumi, tostarp dzīvnieku aizsardzības organizāciju ierosinājumi. Dialogs ar iesaistītajām pusēm ir būtisks, lai regulējums būtu pārdomāts, sabalansēts un efektīvi piemērojams praksē, jo noteikumu mērķis ir nodrošināt sabiedrības efektīvu aizsardzību, vienlaikus ievērojot dzīvnieku labturības principus un paredzot samērīgu, atbildīgu un pamatotu rīcību ar dzīvniekiem.”
ZM norāda, ka MK noteikumu projekta “Citam dzīvniekam vai cilvēkam uzbrukuša suņa turēšanas noteikumi” mērķis nav noteikt, kā rīkoties suņa uzbrukuma brīdī, un tie nav paredzēti, lai aizstātu Dzīvnieku aizsardzības likumā jau noteiktās tiesiskās sekas. Likums jau nosaka rīcības pamatprincipus un sekas gadījumos, kad suns ir uzbrucis cilvēkam.
MK noteikumu uzdevums ir detalizēti noteikt tālāko kārtību pēc jau notikuša incidenta – prasības suņa turpmākai turēšanai, tā īpašnieka vai turētāja pienākumus, kā arī citus praktiskus jautājumus.
Tādēļ ministrijas ieskatā ir būtiski nošķirt divus aspektus – rīcību pēc suņa uzbrukuma un turpmāko rīcību ar suni pēc notikušā incidenta.
Pirmais jautājums jau ir reglamentēts Dzīvnieku aizsardzības likumā, savukārt izstrādāto MK noteikumu mērķis ir noteikt suņa turpmāko turēšanu un īpašnieka pienākumus.
“Carnikavā notikušais suņu uzbrukums bērniem ir dzīvnieku īpašnieka pilna atbildība,” akcentē ZM. “Ministrijas izstrādātais un MK iesniegtais noteikumu projekts šādas situācijas nerisina, jo Dzīvnieku aizsardzības likumā jau skaidri noteikta dzīvnieka īpašnieka atbildība par nodarīto.”
Vai Dzīvnieku aizsardzības likuma norma, kas noteic, ka dzīvnieku pēc uzbrukuma cilvēkam vai citam dzīvniekam faktiski atdod saimniekam, kura atbildība ir to nelaist ārpus teritorijas, līdz ir izskatīta krimināllieta, ir pietiekama?
Gundega Miķelsone
Dr. iur., zvērināta advokāte
FOTO: Boriss Koļesņikovs
Dzīvnieku aizsardzības likuma (DzAL) regulējums (18.6 panta 1.–4. daļa), no kura izriet, ka dzīvnieku faktiski atdod īpašniekam vai turētājam, kura atbildība ir to nelaist ārpus teritorijas, līdz ir izskatīta krimināllieta, ir nepietiekams un neatbilstošs. Saskaņā ar DzAL 18.6 panta pirmo daļu runa ir par krimināllietu, kas kvalificēta pēc Krimināllikuma 230.1 panta, kurā paredzēta kriminālatbildība par dzīvnieku turēšanas noteikumu pārkāpšanu, ja tās rezultātā cietušajam nodarīts vidēja smaguma miesas bojājums (pirmā daļa) vai smags miesas bojājums vai tā izraisījusi cilvēka nāvi (otrā daļa).
Tātad tiesiskais regulējums attiecas uz gadījumu, kad cilvēkam jau ir nodarīts ļoti būtisks kaitējums.
No atbilstīgo tiesību normu (piemēram, DzAL 18.6 panta, Krimināllikuma 230.1 panta, tiesību normu, kurās aprakstīti dzīvnieku turēšanas noteikumi) sistēmiskas interpretācijas un šāda veida notikumu analīzes secināms, ka nereti tie atgadās tieši tādēļ, ka suņa īpašnieks nav nodrošinājis “normatīvajos aktos noteikto prasību un aizliegumu izpildi attiecībā uz suņa atrašanos ārpus īpašnieka vai turētāja lietošanā esošas teritorijas” (skat., piemēram, DzAL 5. panta otrās daļas 3. punktu, Ministru kabineta 2024. gada 25. jūnija noteikumu Nr. 411 “Mājas (istabas) dzīvnieku labturības un aizsardzības noteikumi” 36. un 37. punktu).
Līdz ar to ir neloģiski un pat absurdi šādam īpašniekam vēlreiz ar citu tiesību normu uzlikt tos pašus pienākumus, kurus viņš jau iepriekš nav izpildījis, nodarot cilvēkam vidēja smaguma vai smagus miesas bojājumus vai pat izraisot personas nāvi.
Papildus jāņem vērā – krimināllietas Latvijā izskata ļoti ilgi.
Atbilstoši mākslīgā intelekta datiem vidējais krimināllietu izskatīšanas ilgums Latvijas tiesās ir aptuveni 7,9 mēneši pirmajā instancē, 4,2 mēneši apelācijas instancē un ap desmit mēnešiem kasācijas instancē (Augstākajā tiesā). Pirms lietas izskatīšanas tiesā vēl notiek pirmstiesas kriminālprocess. Tātad īpašnieka ‒ likumpārkāpēja ‒ uzraudzībā suns, kas cilvēkam nodarījis vidēja smaguma vai smagus miesas bojājumus vai pat izraisījis personas nāvi, pēc notikuma atradīsies nevis vēl dažas dienas, bet varbūt pat vairākus gadus. Tikai pēc tam, ja atbilstoši galīgajam nolēmumam suņa īpašnieks būs sodīts par to, ka viņa suns cilvēkam nodarījis smagus miesas bojājumus vai izraisījis personas nāvi, suni eitanazēs (DzAL 18.6 panta ceturtā daļa).
Normatīvajiem aktiem jēga ir tikai tad, ja tiek nodrošināta to ievērošana.
Latvijā lielākā problēma ir nevis neatbilstošs normatīvais regulējums, bet tā piemērošana un ievērošanas nodrošinājums. Ja policija nodrošinātu, ka suņu īpašnieki ievēro jau līdz 2026. gada 1. jūlijam likumdevēja pieņemtos suņu turēšanas noteikumus, Krimināllikuma 230.1 pantā minētās situācijas tikpat kā nebūtu iespējamas. Diemžēl policija un prokuratūra suņu turēšanas noteikumu pārkāpumus neuzskata par nopietniem, tas ir, tādiem pārkāpumiem, uz kuriem tai būtu jāreaģē normatīvajos tiesību aktos noteiktajā kārtībā.
Pēc policijas atbildēm uz iesniegumiem un telefoniskiem ziņojumiem par suņu atrašanos publiskā vietā bez pavadas vai pat bez saimnieka (klaiņošanu) un rīcības pēc šādu ziņu saņemšanas no sabiedrības locekļiem diemžēl secinu, ka liela daļa policijas darbinieku tos neuzskata par pārkāpumiem – vismaz ne tādiem, kuru dēļ cilvēks varētu uzdrīkstēties traucēt policistus. Tomēr likums policistam nedod tiesības izlemt, kurus pārkāpumus viņš novērsīs, bet kurus ne, jo policistam jānovērš visi tiesību normu pārkāpumi.
Solvita Vība
biedrības “Kristīnes Čilveres dzīvnieku draugu biedrība” valdes priekšsēdētāja
FOTO: Lita Millere, LETA
Ja dzīvnieka uzbrukuma rezultātā ir smagi cietuši cilvēki vai citi dzīvnieki vai arī ir bijuši nāves gadījumi, tad jābūt tiesiskam risinājumam, kā turpmāk novērst šādu dzīvnieka uzvedību un nodrošināt cilvēku un dzīvnieku drošību. Termiņš, līdz stājas spēkā tiesas spriedums, ir ilgs laiks, kurā var notikt atkārtoti uzbrukumi un būt cietušie, jo dzīvnieku nevar izolēt bez aprūpes saskarsmē ar cilvēku vai citiem dzīvniekiem. Arī dzīvnieka īpašnieka atbildība nevar būt garants, turklāt ir bijuši agresīvu dzīvnieku uzbrukumi (arī bērna nāves gadījums) īpašniekam un ģimenes locekļiem. Tas iespējams vēl jo vairāk tad, ja dzīvnieka īpašnieks jau ir pieļāvis dzīvnieka agresiju.
Valsts policijai ārkārtas situācijā jābūt tiesiskam pamatam rīkoties cilvēku un dzīvnieku drošības nodrošināšanai. Šeit būtu nepieciešams tiesiskais regulējums.
Sodi Latvijā ir nesamērīgi zemi.
Agresīvu dzīvnieku īpašnieku uzraudzība nav sistēmiski regulēta, jo reakcija ir tikai tad, kad bijis notikums ar smagām sekām.
Latvijā ir iespējama situācija, ka agresīvs dzīvnieks piedalās izstādē un nokož citu dzīvnieku! Reakcijai jābūt nekavējoties. Protams, obligāts nosacījums ir agresīva dzīvnieka atsavināšanas aizliegums trešajām personām.
Jāievieš profesionāli sagatavoti, leģitīmi dzīvnieka agresijas novērtēšanas kritēriji. Minētās vērtēšanas skalas pastāv; par tām ir bijušas diskusijas arī Latvijā. Atbilstoši dzīvnieka novērtējumam būtu piemērojami arī nosacījumi dzīvnieka turpmākai turēšanai.
Dzīvnieku īpašnieku izglītošana ir svarīga komponente, tomēr tas nav vienīgais garants, lai bērni un pieaugušie varētu droši staigāt pa ielām un parkiem. Diemžēl katrs bezatbildīgais agresīva dzīvnieka īpašnieks ir kā bumba ar laika degli, kas īsākā vai ilgākā laikā noved pie traģēdijas.
Sindija Liepiņa
labdarības fonda “Sofi” vadītāja un valdes locekle
Publicitātes foto
No Dzīvnieku aizsardzības likuma izriet, ka līdz procesa noslēgumam suns faktiski paliek tā paša cilvēka atbildībā, kura spēja nodrošināt atbildīgu un drošu suņa turēšanu konkrētajā gadījumā jau ir bijusi nepietiekama. Pēc nopietna uzbrukuma jautājumam nevajadzētu būt tikai par to, kā nodrošināt, lai suns vairs neizkļūtu no teritorijas. Jāvaicā: vai attiecīgais cilvēks vispār vairs drīkst būt šī suņa saimnieks?
Tādos gadījumos regulējumam jāparedz iespēja suni atsavināt un nodot profesionāļu uzraudzībā.
Speciālistam, kuram ir pieredze darbā ar suņiem, kas uzbrukuši, jāizvērtē katra uzbrukuma iemesli un uzvedības riski, kā arī iespējas dzīvnieka uzvedību modificēt. Mērķis būtu nevis noteikt sunim bīstama dzīvnieka statusu, kas iepriekš atzīts par neefektīvu risinājumu, bet izvērtēt tā uzvedību un iespējamos turpmākās rīcības scenārijus. Tikai pēc šāda izvērtējuma var pieņemt pamatotu lēmumu par dzīvnieka turpmāko likteni, tostarp suņus nošķirt un meklēt tiem jaunus, piemērotus saimniekus, kuri ir gatavi ar dzīvniekiem strādāt un atbildīgi vadīt riskus.
No esošā īpašnieka jāpiedzen izdevumi gan par dzīvnieka izvērtēšanu, gan uzturēšanu patversmē, līdz tam atrodas jauni saimnieki. Pašreizējais regulējums paredz, ka valsts apmaksā dzīvnieku uzturēšanu patversmē tikai 14 dienas un pēc tam dzīvnieku – arī veselu – atļauts eitanazēt.
Savukārt ar likumā noteikto paklausības apmācību konkrētajās situācijās nepietiek; tā jānošķir no uzvedības modifikācijas.
Paklausības apmācība nozīmē, ka suns māk izpildīt komandas, bet noteiktos apstākļos tas joprojām var reaģēt agresīvi. Tādēļ pēc uzbrukuma nepieciešams profesionāls suņa uzvedības izvērtējums un individuāli uzvedības modifikācijas pasākumi.
Ja cilvēka nolaidības rezultātā suns ir apdraudējis citus, sekām jāattiecas arī uz saimnieku, nevis tikai dzīvnieku. Regulējumam jāparedz stingrākas prasības un ierobežojumi cilvēkiem, kuru rīcība jau ir novedusi pie sabiedrības apdraudējuma, tai skaitā aizliedzot viņiem iespēju turpmāk būt par suņa saimnieku.
Lita Konopore
Latvijas Veterinārārstu biedrības Mazo dzīvnieku veterinārārstu sekcijas vadītājas vietniece
FOTO no personīgā arhīva
Latvijas Veterinārārstu biedrība (LVB) jau likumprojekta apspriešanas laikā cēla trauksmi par atsevišķu organizāciju centieniem reducēt agresīvu suņu uzbrukumu risināšanu līdz suņu apmācības kursu apmeklēšanai, norādot uz sabiedrības apdraudējuma riskiem, pie kā šāda sašaurināta pieeja var novest.
LVB ieskatā tādās situācijās kā notikušajā Carnikavā uzbrukušie dzīvnieki nekavējoties jāizņem, lai nepieļautu atkārtotus apdraudējumus sabiedrības drošībai un veselībai un lai uzbrucēji būtu pieejami atbildīgajām iestādēm izvērtēšanai un tālāko lēmumu pieņemšanai.
Turklāt dzīvnieku izņemšana vai konfiskācija jāveic pašvaldībai vai Valsts policijai neatkarīgi no tā, vai kriminālprocess jau ir uzsākts, vai arvien ir tikai administratīvais process, kā tas sākumā bija arī Carnikavā notikušajā uzbrukumā.
