Meklē risinājumus samilzušajai uzturlīdzekļu parādu problēmai

Viens no Ēnu ekonomikas ierobežošanas plāna 2024.–2027. gadam mērķiem ir rast risinājumu tam, kā legālajā darba tirgū atgriezt cilvēkus, kuri nonākuši parādu jūgā un izvairās no piespiedu saistību izpildes. Vai valstij ir zināms, cik daudz šādu cilvēku ir un cik lielas ir parādu summas? Pirms dažiem gadiem BASE1 pētījumā “Iedzīvotāju parādsaistību apjoms un ietekme uz aplokšņu algu izplatību Latvijā” tika secināts, ka ir ļoti sarežģīti iegūt precīzus datus par iedzīvotāju parādsaistībām, jo informācija jāmeklē dažādos reģistros, kuros tā ir nepilnīga un pārklājas.

Valsts pārvaldes institūcijas savā darbā izmanto kredītinformācijas biroju rīcībā esošos datus. Taču tie nav apvienoti par visām parādsaistībām pret dažādiem kreditoriem. Piemēram, mums nav informācijas par to, vai fiziskā persona ir parādā citai juridiskajai personai.

Līdz ar to nevaram gūt precīzu kopainu. Neredzam personu, ja tā var teikt, ienākumu un izdevumu bilanci, jo svarīga ir arī ienākumu daļa. Piemēram, nezinām, vai cilvēkam pašvaldība ir piešķīrusi pabalstus. Dati ir sadrumstaloti.

Ēnu ekonomikas apkarošanas kontekstā ir izskanējis, ka valstī jārisina uzturlīdzekļu nemaksātāju problēma. Tiek piesaukti 42 tūkstoši parādnieku – pārsvarā vīrieši darbspējīgā vecumā –, kuru kopējais parāds valstij veido 560 miljonus eiro (no tiem 430 miljoni ir pamatparāds, bet 130 miljoni – likumiskie procenti). Kāpēc nolēmāt vispirms “ķerties klāt” uzturlīdzekļu nemaksātājiem?

Milzīgais parāds valstij – tās ir sekas. Pamatproblēma ir tā, ka uzturlīdzekļu parādniekam, izpildot pašreizējā regulējuma nosacījumus, neatliek līdzekļu izdzīvošanai.2 Līdz ar to saistību apmērs aug. Protams, cilvēks ir nogrēkojies, neuztur savus bērnus. Taču uzturlīdzekļu regulējums Latvijā ir gana strikts, parādniekam ir ļoti daudz ierobežojumu, un tas viss kopā pat demotivē domāt par risinājumu.

Turklāt 65% uzturlīdzekļu parādnieku ir kavētas arī citas parādsaistības vairāk nekā 100 miljonu eiro apmērā.

Uzskatām – ja palīdzēsim cilvēkam atrisināt uzturlīdzekļu parāda problēmu, tad varbūt viņam radīsies motivācija domāt arī par citu parādu nomaksu.

Tiesa, šobrīd regulējums neliedz parādniekam vienoties ar zvērinātu tiesu izpildītāju par parādu atmaksas grafiku, lai “uz rokas” paliktu vairāk naudas. Taču praksē šāda pieeja nav izrādījusies veiksmīga. Varbūt nav bijusi pietiekama komunikācija un parādnieks par šādu iespēju nezina. Tāpēc ir sagatavoti grozījumi Zvērinātu tiesu izpildītāju ētikas kodeksā, kas paredz, ka zvērinātam tiesu izpildītājam būs jāizvērtē iespēja ļaut parāda un sprieduma izpildes izdevumus samaksāt vairākos maksājumos.

Pašreizējais parādu piedziņas regulējums noteic, ka uzturlīdzekļu parādniekam saglabājami ienākumi 50% apmērā no minimālās algas. Tas ir ļoti maz.

Jā, neatkarīgi no tā, cik parādnieks nopelna, Civilprocesa likums [uzturlīdzekļu piedziņas lietās – red.] paredz saglabāt vien pusi minimālās darba algas. Šobrīd tie ir 350 eiro. Ja parādnieka apgādībā ir nepilngadīgi bērni, par kuriem tiek piemēroti iedzīvotāja ienākuma nodokļa atvieglojumi, tad papildus tiek saglabāti 15% no minimālās algas par katru bērnu [2024. gadā tie ir 105 eiro mēnesī – red.].

Kāds ir uzturlīdzekļu parādnieka profils? Vai ir pētīti šīs sabiedrības grupas sociālekonomiskie apstākļi, cēloņi uzturlīdzekļu nemaksāšanai?

Uzturlīdzekļu garantiju fonds, kas ar šiem cilvēkiem strādā ikdienā, ir secinājis, ka lielākā daļa – 70% – parādnieku ir vīrieši līdz 50 gadiem. Aptuveni pusei parāds ir līdz 10 000 eiro. Šiem cilvēkiem nav oficiāla darba, nav ienākumu un reģistrētās mantas, uz kuru varētu vērst piedziņu. 40% parādnieku ir bijusi sodāmība vai viņi ir notiesāti nosacīti.

Daļa cilvēku pat strādā reģistrētā darbavietā, bet pārsvarā nepilnu darba laiku, 70% saņem minimālo darba algu. Lai gan nozarē, kurā viņi strādā, vidējā alga ir augstāka, strādājot mazāk darba stundu, atalgojums ir minimāls.

Runājot ar Valsts ieņēmumu dienesta (VID) darbiniekiem par savu noslodzi, parādnieki ir gana atklāti un neslēpj, ka neredz jēgu tērēt laiku, ja “uz rokas” vairāk nekas nepaliks. Savukārt darba devējs saka: darbaroku trūkst, lai cilvēks strādā kaut pusslodzi. Parasti savus profesionālos pienākumus parādnieki pildot labi.

Vienlaikus ir skaidrs, ka ar minimālo algu cilvēks nevar “izdzīvot”. Visticamāk, šie parādnieki strādā ēnu ekonomikas zonā.

Redzam, ka uzturlīdzekļu nemaksātāji pārsvarā strādā jomās ar augstu ēnu ekonomikas īpatsvaru – būvniecībā, tirdzniecībā, lauksaimniecībā, transporta nozarē.

Pēc jaunākā Rīgas Ekonomikas augstskolas pētījuma “Ēnu ekonomikas indekss Baltijas valstīs” datiem, aplokšņu algas veido lielāko daļu – 47% – no ēnu ekonomikas. Vai, jūsuprāt, uzturlīdzekļu parādnieki daļu algas saņem oficiāli kā minimālo algu, bet pārējo – aploksnē?  

Jā, esam novērojuši – tiklīdz VID sāk komunicēt ar darba devēju, kas darbiniekiem maksā minimālo algu, darba attiecības ar šīm personām tiek pārtrauktas. Tas liecina par to, ka parādnieki rada galvassāpes arī darba devējiem.

Vienlaikus problēma ir tā, ka cilvēks, no kura aktīvi tiek piedzīts parāds, nav motivēts pelnīt vairāk, jo tāpat “uz rokas” vairāk nesaņems. Viņš slēpjas, dodas strādāt kaut kur citur.

Datos redzam: parādnieks no būvniecības pāriet uz darbu citā nozarē, kurā arī ir augsts ēnu ekonomikas īpatsvars, piemēram, apsardzē vai autoservisā. Mūsdienās darbarokas ir vērtība, to fiziski trūkst. Tāpēc viņi var tā “staigāt” no viena darba uz citu.

Tāpat mūsu rīcībā esošie dati parāda to, ka daļai darbinieku atalgojumu izmaksā skaidrā naudā. Arī tā ir viena no ēnu ekonomikas pazīmēm. Vēl izplatītas ir situācijas, kad parādnieki izmanto Lietuvā reģistrētu maksājumu kompāniju pakalpojumus, cerot, ka tur saņemto atalgojumu VID neieraudzīs. Datus no citām valstīm VID saņem nedaudz lēnāk, tāpēc rodas sajūta, ka persona paliek nepamanīta.

Ēnu ekonomikas ierobežošanas plāns ir ļoti jaudīgs. Jau šobrīd redzam, kur tiek strādāts “pelēkajā zonā”, bet pēc pasākumu ieviešanas tas kļūs vēl vairāk skaidrs, un tur mēs klauvēsim pie durvīm.

Taču apzināmies: ja vienlaikus netiks rasti sistēmiski risinājumi, pašreizējie ēnu ekonomikas dalībnieki – uzņēmēji –, iespējams, savu uzņēmējdarbību pārtrauks, bet darbinieki aizbrauks no valsts. Tās ir negatīvas sekas, kuras nevēlamies redzēt. Līdz ar to, cenšoties palielināt caurskatāmību, valstij vienlaikus arī jāpiedāvā risinājums, kā daudziem cilvēkiem palīdzēt atgriezties legālajā ekonomikā.

Saeimā otrajam lasījumam tiek gatavots likumprojekts “Grozījumi Civilprocesa likumā”, kas paredz mainīt līdzšinējo ieturējumu apmēru. Diskusijās ir panākts kompromiss, ka uzturlīdzekļu parādniekiem ieturēs 50% no minimālās algas, saglabājot 15% par katru apgādībā esošu bērnu. Papildu jaunums būtu tas, ka no summas, kas pārsniegs saglabājamos naudas līdzekļus, ieturēs 30%. Viens no sākotnējiem grozījumu mērķiem bija motivēt parādniekus iziet no ēnu ekonomikas. Vai pašreizējais piedāvājums varētu palīdzēt to sasniegt?

Šobrīd, ja uzturlīdzekļu parādnieka apgādībā ir divi nepilngadīgi bērni un viņš saņem minimālo algu 700 eiro bruto, viņa rīcībā paliek 560 eiro [50% no miminālās algas + 15% par katru apgādībā esošu nepilngadīgu bērnu, par kuru tiek piemēroti ienākuma nodokļa atvieglojumi, – red.]. Kāda šim parādniekam ir motivācija oficiāli saņemt, piemēram, 1500 eiro, ja pēc attiecīgajiem ieturējumiem viņam tāpat paliks 560 eiro?

Atbilstoši jaunajam regulējumam, saņemot algu 1500 eiro bruto, uzturlīdzekļu parādnieka rīcībā pēc ieturējumu veikšanas paliks 867 eiro. Tā ir liela starpība.

Esam arī analizējuši, cik lieli varētu būt vidējie ienākumi uzturlīdzekļu nemaksātājiem. Pārsvarā tie būtu līdz 2000 eiro bruto.

Kāpēc tieši šāds priekšlikums – 30% no summas, kas pārsniedz minimālo algu?3

Tās bija ļoti karstas diskusijas, jo izvēle ir smaga. Vienā pusē ir parādnieks, bet otrā – bērns, par kuru parādnieks pienācīgi nerūpējas un ir uzkrājies parāds. Bērns grib ēst šodien, ir jāpērk skolas piederumi u. c. Skaidrs, ka šīs vajadzības nevar atlikt uz rītdienu.

Šobrīd ir tā: lai cik lielu algu parādnieks saņemtu, valsts paņem visu [izņemot pusi no minimālās algas – red.] parāda segšanai. Ja parādnieks par bērnu nerūpējas pats, tad to viņa vietā dara valsts. Taču arī valstij ir vajadzīgi līdzekļi, lai rūpētos par bērniem, – sanāk apburtais loks.

Mēģinot atrast kompromisu, ir jāsaprot – ieturot par daudz, riskējam nedabūt neko.

Vajadzēja vienoties par līdzsvarotu un samērīgu procentuālo daļu, kas ļautu vienlaikus parūpēties par bērnu un atstāt parādniekam cieņpilnu iztikas minimumu, lai viņš būtu ieinteresēts risināt situāciju, nevis no tās bēgtu.

Jāatzīmē, ka Uzturlīdzekļu garantiju fonda likumā ir noteikts: ja laikā no 2024. gada 1. janvāra līdz 2028. gada 31. decembrim persona segs pamatparāda summu, tad tiks apturēts likumisko procentu – 6% gadā – pieaugums. Katrs parādnieka maksājums vienlaikus samazina gan pamatparādu, gan jau aprēķinātos likumiskos procentus.

Līdz šim nereti bija tā, ka cilvēks maksāja likumiskos procentus, bet pamatparāds nesamazinājās. Līdz ar to problēma tika “iesaldēta” un turpināja pastāvēt.

Ar regulējumu ir jānodrošina “burkāns”, risinājums, kas cilvēkam būtu pievilcīgs.

Vēl parādniekam [ja uzturlīdzekļu izmaksa tiek veikta administratīvā procesa kārtībā – red.] ir iespēja vienoties ar Uzturlīdzekļu garantiju fondu par pakāpenisku parāda atmaksu. Šādā gadījumā ikmēneša maksājums tiek noteikts individuāli, ņemot vērā parādnieka ienākumus un parāda lielumu. Piespiedu izpilde tiek atsaukta (ieturējumi no darba algas netiek veikti, konti netiek apķīlāti).

Saeimas Budžeta un finanšu (nodokļu) komisijas Ēnu ekonomikas apkarošanas apakškomisijas sēdē 14. maijā prognozējāt: pateicoties Civilprocesa likuma grozījumiem, parādnieku skaits varētu samazināties par 10%, bet valsts no darbaspēka nodokļiem iegūtu 27 miljonus eiro gadā. Kāpēc tik maz?

Tas ir Finanšu ministrijas pieņēmums – no ēnu ekonomikas “izvilkt” 10% jeb 4200 parādnieku. Latvijas Bankas aprēķini liecina, ka tie varētu būt 5000 cilvēki.

Kāpēc tik neliela daļa? Jāņem vērā uzturlīdzekļu parādnieka profils – daudzi no šiem cilvēkiem oficiāli nestrādā, viņiem ir arī citi parādi, sodāmība.

Mainot parādu piedziņas regulējumu, ceram sasniegt divas parādnieku mērķgrupas. Pirmkārt, tos, kuri strādā reģistrētā darbavietā, oficiāli saņem minimālo algu, bet realitātē – lielāku atalgojumu. Ar šo normu motivēsim parādnieku uzrādīt lielāku algu, jo “uz rokas” tiks saglabāts vairāk līdzekļu.  

Otra mērķgrupa ir darbinieki, kuri strādā nelegāli, slēpjas. Cīņai ar ēnu ekonomiku pastiprinoties, darba devēji arvien vairāk saprot, ka “staigā pa plānu ledu”, tāpēc ir ieinteresēti uzrādīt nereģistrētos darbiniekus.

Rēķināmies, ka darba devēji sākumā šīm mērķgrupām varētu oficiāli izmaksāt 1000 eiro bruto vai mazliet vairāk mēnesī. Uzturlīdzekļu parāda problēmu nevar atrisināt ātri. Budžets uzreiz – gada laikā – nepieaugs par 27 miljoniem eiro. Ar parādniekiem ir jāstrādā, jākomunicē – tas ir ilgtermiņa projekts, kam pirmos rezultātus varam gaidīt vismaz trīs gadu perspektīvā.

1 BASE (no angļu val. Business Against Shadow Economy – Bizness pret ēnu ekonomiku) ir nevalstiska organizācija, kas apvieno valsts pārvaldes, uzņēmējdarbības un akadēmiskos ekspertus ar mērķi veidot kvalitatīvu un konstruktīvu piedāvājumu ēnu ekonomikas problēmas risināšanai valstī.

2 Ieturējumu apmērs no parādnieka darba samaksas un tai pielīdzinātajiem maksājumiem ir noteikts Civilprocesa likuma 594. pantā.

3 Saeima pirmajā lasījumā konceptuāli atbalstīja redakciju, kas paredzēja ieturēt 10% no minimālās algas, samazinot šo likmi par 2% par katru parādnieka apgādībā reģistrētu nepilngadīgu bērnu. Tad, atkarībā no parāda veida, tiktu papildus ieturēti 30%, 40%, 50% vai – uzturlīdzekļu parāda gadījumā – 75% no summas, kas pārsniedz minimālo algu.