Sankciju jautājumā būs viens kontaktpunkts – Finanšu izlūkošanas dienests

FID strādājat no 2019. gada, ieņemot dažādus amatus, tostarp kopš 2022. gada vidus bijāt FID priekšnieka pienākumu izpildītājs. Kur dienestu “stūrējat”, kādas ir prioritātes?

Nākamajiem pieciem gadiem prioritātes ir pietiekami skaidras. Protams, tās ar laiku var pielāgot, bet viena no būtiskākajām tuvāko gadu prioritātēm ir “risku kalibrēšana”. Oktobrī nāksim klajā ar jauno nacionālo noziedzīgi iegūtu līdzekļu legalizācijas un terorisma un proliferācijas finansēšanas risku novērtējumu par 2020.–2022. gadu, kas ir mugurkauls visai AML (saīsinājums no angļu anti-money laundering – naudas atmazgāšanas novēršana) sistēmai un uz kā balstās turpmāko gadu politika un kontroles pasākumi. Strādāsim ar visiem sadarbības partneriem, lai pareizi ieviestu risku kontroles pieeju un vadītu riskus.

Vēl viena prioritāte būs Latvijas finanšu sistēmas reputācijas atjaunošana. Galvenokārt tas saistīts ar Eiropas Padomes noziedzīgi iegūtu līdzekļu legalizācijas un terorisma finansēšanas novēršanas ekspertu komitejas (“Moneyval”) sestās kārtas novērtējuma procesu, kas ilgs apmēram divarpus gadus.

Decembrī apstiprinās kārtību nākamajai “Moneyval” novērtēšanas kārtai. Paredzam, ka Latviju vērtēs vienu no pirmajām.

Šis process varētu sākties nākamā gada sākumā, un līdz ziņojuma publicēšanai tas ilgs apmēram divarpus gadus. Esmu iecelts par darba grupas vadītāju, un šie pienākumi aizņems lielu darba daļu.

Pirms pusotra mēneša Ministru kabinets apstiprināja informatīvo ziņojumu “Par Eiropas Savienības tiesību aktos atļautajiem izņēmumiem sankciju piemērošanā un Latvijas kompetentajām iestādēm šo izņēmumu piemērošanā”, ar ko paredz noteikt FID par kompetento iestādi izņēmumu piemērošanai sankciju izpildē.

Tas FID nozīmē pilnīgi jaunu funkciju – tiks centralizēti pienākumi, kurus līdz šim ir veikusi Ārlietu ministrija, Latvijas Banka un citas institūcijas. Tāpat tiks ieviestas pavisam jaunas funkcijas, kas iepriekš ir bijušas tādā kā pelēkajā zonā regulējuma trūkuma dēļ. Piemēram, atļauju izsniegšana par sektorālajām sankcijām un izņēmumiem finanšu sankciju jomā.

FID tas nozīmē strādāt ar uzņēmējiem, palīdzēt viņiem izprast sankciju režīmu un neatteikties no tā, no kā nav jāatsakās.

Šobrīd redzam ļoti konservatīvu pieeju lietās, kur tā tam nevajadzētu būt. Šādas pieejas dēļ var ciest uzņēmējdarbības vide, bet tāds nav sankciju mērķis.

Sankciju izpildi patlaban koordinē Ārlietu ministrija. Tātad FID noteiktu ar Eiropas Savienības (ES) sankcijām saistītās atļaujas un izņēmumus?

Jā, tā būtu pilnīgi jauna funkcija, ar jauniem darbiniekiem, kas būtu nevis analītiķi, bet gan juristi, kuri izpildītu sankcijas. Teorētiski sankcijas FID pārziņā būtu no 1. janvāra, bet saprotam, ka ir vajadzīgs vismaz trīs mēnešu pārejas periods, lai pieņemtu darbā jaunu personālu un ieviestu iekšējās procedūras. Visam jānotiek godīgi, precīzi un kārtīgi. Praksē FID ar jauniem pienākumiem varētu sākt darboties no aprīļa.

Patlaban, izstrādājot 2024. gada valsts budžetu, tiek risināts jautājums par finansējuma piešķiršanu jaunajām FID funkcijām. Savukārt Ārlietu ministrija šobrīd rada attiecīgo normatīvo regulējumu.

Kā praksē FID darbosies ar sankciju jautājumiem?

Vairākām preču kategorijām, kas iekļautas sektorālajās sankcijās un ko nedrīkst importēt vai eksportēt no Krievijas vai Baltkrievijas, regulās ir noteikti dažādi izņēmumi. Piemēram, humānās palīdzības kravām.

Lai uzņēmums varētu eksportēt humāniem mērķiem, ir jāsaņem atļauja no kompetentās iestādes. Latvijā šādu atļauju šobrīd nevar izsniegt neviena iestāde, jo nav tāda likuma deleģējuma.

Turpmāk FID būtu tā iestāde, pie kā vērstos uzņēmējs ar lūgumu atļaut sankcionēto preču importu vai eksportu konkrētos izņēmuma gadījumos.

FID izvērtētu, vai noteiktajā situācijā var piemērot regulējumu un, ja tas būtu iespējams, izsniegtu atļauju preču importam vai eksportam vai finanšu maksājumiem.

Latvijai ir augstāks sektorālo sankciju risks, jo atrodamies blakus Krievijai un Baltkrievijai, un te redzam arī lielāko darbu apjomu.

FID centralizēs arī visas pārējās funkcijas – beidzot valstī kāds varēs atbildēt, vai uzņēmums ir sankcionēts vai nav. Tad, kad būs apstiprināts regulējums, FID varētu būt iestāde, kas to varētu apstiprināt vai noliegt.

Šobrīd uzņēmums nezina, pie kā vērsties, – daļa sankciju jautājumu ir uzticēti Latvijas Bankai, daļa – Ārlietu ministrijai, bet FID jāziņo par sankciju neievērošanu.

Līdz ar to redzam, ka notiek tā saucamā “futbolēšana” – viena iestāde sūta iesniegumu nākamajai institūcijai, un atbilde, ja tiek saņemta, pienāk pēc ļoti ilga laika.

Bet no janvāra vai aprīļa sankciju jautājumā būtu viens kontaktpunkts – FID. Izņēmums būs politiskie jautājumi, jo tie tāpat paliktu Ārlietu ministrijas pārziņā.

Pirmā FID prioritāte ir risku kalibrēšana. Saeimas parlamentārā izmeklēšanas komisija nesen secināja: noziedzīgi iegūtu līdzekļu legalizācijas novēršanas regulējums ir pārāk stingrs un nekonkurētspējīgs. Vai un kas, jūsuprāt, būtu jāmaina tiesiskajā regulējumā?

Likumos nav konceptuālu problēmu, kuras varētu pamatot šādu komisijas secinājumu. Nerunāju par atsevišķu iestāžu vai uzraudzības kontroles institūciju izdotajiem saistošajiem normatīvajiem aktiem, kas nav likumi.

Likumu līmenī ES un pat pasaulē viss ir ļoti līdzīgi. Galvenais jautājums – kā likumus piemēro praksē, cik prasmīgi tiek vadīti riski.

Neviens neapgalvo, ka no riskiem ir jāatsakās, esmu to uzsvēris vairākkārt. Neviens starptautiskais standarts vai likums nenoteic, ka nedrīkst uzņemties kādus riskus un mēģināt tos vadīt. Šajā gadījumā nerunāju par sankcijām, nav runa par sadarbību ar sankcionētām personām vai ar Ziemeļkoreju vai Irānu.

Vietējā līmenī riskus drīkst uzņemties, bet ir jāmāk tos vadīt.

Ja finanšu iestāde vai kāds cits likuma subjekts grib strādāt ar augstāka riska klientiem, tad tas ir pilnīgi pieņemami.

Tikai ir jāiegulda vairāk līdzekļu savā iekšējā kontroles sistēmā.

Medijos esat teicis, ka šobrīd ir nesamērība starp finanšu sektora kontroli un riska apetīti. Vai ar to gribējāt sacīt, ka finanšu sektors neuzņemas nekādu risku, automātiski atsakoties strādāt ar riskantākiem klientiem?

Noteikti nevēlos vainot finanšu sektoru. FID darbs nav apkopot datus par to, ka kāds neuzņemas vai nevada riskus. Arī Latvijas finanšu sektorā vairāki pakalpojumu sniedzēji, tostarp bankas,  ir gatavi uzņemties augstākus riskus. Mums, iespējams, nāktu par labu, ja Latvijā, tāpat kā kaimiņvalstīs vai citur Eiropā, būtu pakalpojumu sniedzējs (varbūt ne banka, bet maksājumu iestāde), kurš strādā tikai digitālajā vidē un ir atteicies no klātienes filiālēm, tādējādi ietaupot un vairāk ieguldot savā iekšējās kontroles sistēmā. Līdz ar to būtu iespējams uzņemties augstākus riskus par samērīgām apkalpošanas izmaksām.

Bet, lai runātu par tādu spēlētāju ienākšanu (vai dibināšanu) Latvijā, ir jāsāk ar FID noteikto otro prioritāti – starptautisko reputāciju. Potenciālajam finanšu sektora investoram ir jāizvēlas viena no Baltijas valstīm – Latvija, Lietuva vai Igaunija.

Šim reģionam piemīt augstāki riski, jo blakus atrodas Krievija un Baltkrievija, bet Latvijai ir visgarākā sauszemes robeža ar Krieviju.

Nākamais faktors: kāda ir finanšu sektora reputācija? Diemžēl, lai gan esam daudz darījuši šajā jomā un paši labi apzināmies, kāda ir situācija, starptautiski reputāciju atjaunot nav tik viegli.

Naudas atmazgāšanas pamatā ir narkotiku tirdzniecība, terorisms, korupcija, krāpšana un cilvēktirdzniecība. Par ko visvairāk būtu jāuztraucas tieši Latvijā?

Kā sabiedrības loceklis es teiktu, ka ir jāsatraucas par lielo ēnu ekonomikas īpatsvaru Latvijā. Nacionālo noziedzīgi iegūtu līdzekļu legalizācijas un terorisma un proliferācijas finansēšanas risku novērtējumā par 2020.-–2022. gadu norādīti jaunie riski: nodokļu noziegumi un ēnu ekonomika.

Prioritāri jāapkaro korupcija, nelikumīga akcīzes preču un narkotiku aprite, vietēja un starptautiska mēroga krāpšana. Arī nelegālie zvanu centri joprojām ir tādā kā sērgas vai pandēmijas līmenī.

Protams, būtiska problēma ir sankciju apiešana, kas jārisina FID, – ziņojumu ir daudz.

Saeimas parlamentārās izmeklēšanas komisijas ieskatā nav pamatoti aizdomīgu darījumu izvērtēšanu pārcelt uz kredītiestāžu un Noziedzīgi iegūtu līdzekļu legalizācijas un terorisma un proliferācijas finansēšanas novēršanas (NILLTPFN) likuma subjektu (piemēram, grāmatvežu, juristu) pleciem. Komisijas ziņojumā norādīts, ka pēc būtības tas ir tiesībsargājošo iestāžu kompetences jautājums.

Starptautisks ES līmeņa standarts noteic, ka grāmatveži, tāpat kā juristi, notāri un daudzi citi, ir NILLTPFN likuma subjekti.

Jūsu minētā retorika Eiropā atsevišķās valstīs bija dzirdama pirms vairāk nekā desmit gadiem. Pēdējos gados šī izpratne ir mainījusies. Finanšu darījumu darba grupas (FATF) starptautiskie standarti sākās ar finanšu sektoru. 90. gadu izskaņā, kad tika dibināts FATF, visi starptautiskie standarti bija attiecināti tikai uz finanšu sektoru. Laika gaitā starptautiskie eksperti, ieviešot šos standartus, saprata, ka papildus tam ir daudz pelēko zonu, kā var izvairīties no aizdomīgu darījumu identificēšanas.

Piemēram, persona darbojas vienā valstī, bet finanšu pakalpojumu izmanto citā. Vienas valsts juridisko personu izmanto naudas atmazgāšanai, bet finanšu pakalpojumu tā saņem citā valstī. Šādu gadījumu dēļ tika paplašināti starptautiskie standarti, ko savās direktīvās ir pārņēmusi ES, lai arī nefinanšu pakalpojumu sniedzēji tiktu noteikti kā likuma subjekti: viņiem jāzina, kas ir viņu klients, un jāziņo, ja rodas aizdomas par noziedzīgu nodarījumu.

Sektori un to pārstāvji, kas ir NILLTPFN likuma subjekti, nav izvēlēti no “zila gaisa”, tie ir augstāka riska sektori, kuros sniegtie pakalpojumi ir vairāk pakļauti naudas atmazgāšanai (piemēram, grāmatvedības pakalpojumi, konsultācijas nodokļu jomā, auditorpakalpojumi).

Likuma subjekti ir arī nekustamā īpašuma darījumu starpnieki. Kā zināms, darījumi ar nekustamo īpašumu ir pasaulē vecākais naudas atmazgāšanas veids.

Saprotu, ka pienākums ziņot minētajiem likuma subjektiem ir administratīvs slogs. Tas nav pamatdarbs, un ir jāorientējas šajā jomā. Taču no šī sektora pārstāvjiem nesagaidām kaut ko neiespējamu. Ja likuma subjekts redz, ka klients nemaksā nodokļus, tad viņam par to ir jāziņo. Ja klients nāk pie likuma subjekta ar lūgumu palīdzēt izvairīties no nodokļu nomaksas, tad par to ir jāziņo. Tas nav tiesībsargājošo iestāžu darbs, kas nodarbojas ar pierādījumu vākšanu.