Kāpēc trauksmi var celt tikai par darba vietu?

Lai varētu runāt par trauksmes celšanu, jāatceras, ka trauksmes cēlēja ziņojums ir iesniegums, kas atbilst šādām pazīmēm:

• iesniegumu iesniedz fiziska persona;
• persona sniedz informāciju par iespējamu pārkāpumu;
• iespējamais pārkāpums var kaitēt sabiedrības interesēm;
• persona sniegto informāciju uzskata par patiesu;
• informācija ir gūta darba vidē;
• personai šīs informācijas sniegšanas dēļ varētu tikt radītas nelabvēlīgas sekas.

Praksē bieži nākas saņemt iesniegumus, kas neatbilst vienai vai vairākām trauksmes celšanas pazīmēm, tāpēc tie nav trauksmes cēlēja ziņojumi. Viens no izplatītākajiem trūkumiem iesniegumos ir darba vides elementa neesamība. Piemēram, iesniegums par pašvaldības iedzīvotāju neinformēšanu par publisko apspriedi pirms kāda objekta būvniecības vai iesniegums par to, ka pašvaldībai piederošas iekārtas privātām vajadzībām izmanto tās darbinieki. Minētajos gadījumos, iespējams, ir notikuši tiesību normu pārkāpumi, par kuriem iedzīvotāji informē, tomēr šie gadījumi nav trauksmes celšana, jo nav saistīti ar darba vidi.

Trauksmes celšanas likumā skaidrots, ka par darbā, darba vidē gūtu informāciju ir uzskatāma tāda informācija, kas gūta, veicot darba pienākumus, dibinot darba tiesiskās attiecības vai esot praksē.

Taču rodas jautājums –, kāpēc trauksmes celšana ir ziņošana tikai par darba vidē novērotiem pārkāpumiem?

Darba vides elements ir būtisks, jo likuma un trauksmes celšanas mehānisma mērķis ir aizsargāt trauksmes cēlējus no nelabvēlīgām sekām. Ne velti viena no būtiskākajām trauksmes celšanas pazīmēm ir nelabvēlīgu seku iestāšanās risks.

Kādas varētu būt nelabvēlīgas sekas? Darbinieks ir pakļauts darba devējam, un darba devējs var ietekmēt dažādus ar darba vidi saistītus jautājumus. Piemēram, pazemināt amatā, samazināt atalgojumu vai arī atbrīvot no amata tikai tāpēc, ka darbinieks ir ziņojis par darba devēja pieļautajiem pārkāpumiem.

Trauksmes celšanas gadījumā darbinieks ir mazāk aizsargātā persona un tas, kurš riskē ar savu darba vietu. Tādēļ viņš ir īpaši jāpasargā un ir nepieciešams radīt drošu vidi, lai darbinieki varētu ziņot gadījumā, ja darba vidē ir novēroti pārkāpumi.

Piemērs

Uldis strādā kokapstrādes uzņēmumā. Kad Uldis saņem pirmo algu, viņš konstatē, ka uz kontu ir pārskaitīta tikai daļa no solītās algas. Nākamajā dienā otru algas daļu Ulda priekšnieks viņam iedod skaidrā naudā. Uldim rodas aizdomas, ka viņa darba devējs izvairās no nodokļu maksāšanas un darbiniekiem maksā “aplokšņu algu”. Uldis iesniedz trauksmes cēlēja ziņojumu Valsts ieņēmumu dienestā. Par ziņojumu Uldis pastāsta savam kolēģim, kurš informāciju nodod priekšniekam. Pēc nedēļas Uldim tiek uzteikts darba līgums.

Ir būtiski pasargāt tādas personas kā Uldi, jo viņa atbrīvošana no amata ir darba devēja lēmums, kuru šādā situācijā darbinieks nevar ietekmēt. Esot trauksmes cēlējs, darbinieks var vērsties tiesā ar pieteikumu par prettiesisku atbrīvošanu no amata, un šādā gadījumā darbinieku ne tikai atbrīvos no tiesas izdevumu samaksas, bet viņam arī pienāksies valsts nodrošināta juridiskā palīdzība. Turklāt darbiniekam nebūs jāpierāda prettiesiska atlaišana – tā vietā darba devējam būs jāpierāda, ka atlaišana bija tiesiska un pamatota.

Situācijās ārpus darba vides personai, kura kā iedzīvotājs ziņo par ikdienā novērotiem pārkāpumiem, nav apdraudējuma. Ja iedzīvotājs ziņo, piemēram, par pašvaldībai piederošu iekārtu izmantošanu pašvaldības darbinieku privātajām vajadzībām, nepastāv risks, ka personai par šādu ziņojumu varētu tikt radītas nelabvēlīgas sekas. Līdz ar to nav lietderīgi iedzīvotājam nodrošināt tādas pašas aizsardzības garantijas, kādas ir nepieciešamas darbiniekam.

Trauksmes celšanas sistēma jau sākotnēji ir veidota ar mērķi aizsargāt tos, kuri ziņo par pārkāpumiem darba vidē. Nodarbinātie nereti ir vienīgie, kuri zinās patiesību par procesiem un lēmumiem, kas tiek pieņemti darba vietā. Tādējādi nodarbinātie bieži vien ir unikālā stāvoklī, lai attiecīgajām iestādēm varētu sniegt informāciju par pārkāpumiem, kurus ir novērojuši darba vietā. Ir īpaši būtiski izstrādāt un nostiprināt drošu vidi un mehānismu, lai veicinātu personu zināšanu un novērojumu nodošanu atbildīgajām iestādēm un lai kopīgiem spēkiem veidotu no pārkāpumiem brīvāku darba vidi un sabiedrību.