FOTO: Freepik.
Trauksmes celšanas likums noteic, ka ar brīdi, kad trauksmes cēlējs ir cēlis trauksmi, viņam, viņa radiniekam un saistītajai personai ir tiesības uz atbrīvošanu no juridiskās atbildības. Pirmajā brīdī varētu likties, ka šis ir ērts veids, kā pasargāties no soda par līdzdalību pārkāpumā. Tomēr, iedziļinoties šajā jautājumā, ir skaidrs, ka likumdevējs nav vēlējies trauksmes celšanas mehānismu padarīt par iespēju izvairīties no atbildības par jebkādu pārkāpumu izdarīšanu. Kā ir interpretējama šī trauksmes cēlējam noteiktā aizsardzības garantija un kādas ir tās robežas – to skaidrosim šajā rakstā.
Pienākums atbrīvot trauksmes cēlēju no juridiskās atbildības nav tikai Latvijas likuma prasība – tā noteikta arī Eiropas Parlamenta un Padomes Trauksmes cēlēju direktīvā.1
Tomēr direktīvā šī prasība ir paskaidrota plašāk nekā Latvijas likumā. Direktīva noteic, ka ziņotājiem neiestājas atbildība par ziņotās vai publiskotās informācijas iegūšanu vai piekļuvi tai.
Tas attiecas gan uz gadījumiem, kad trauksmes cēlējs publisko dokumentus, kuriem viņš var piekļūt likumīgi, gan uz gadījumiem, kad trauksmes cēlējs nokopē šādus dokumentus vai iznes tos no organizācijas telpām. Piemēram, ja trauksmes cēlējs ir ieguvis informāciju, piekļūstot kolēģu e-pastiem vai datnēm, iegūstot organizācijas telpu attēlus vai iekļūstot telpās, kurām viņam parasti nav piekļuves.
Tomēr būtiski ir izprast robežu, līdz kurai darbības var uzskatīt par tādām, kas bija nepieciešamas trauksmes celšanai, un tādām, kas pašas par sevi ir noziedzīgs nodarījums.
Piemēram, ja trauksmes cēlējs ir ieguvis informāciju vai piekļuvi attiecīgajai informācijai vai dokumentiem, fiziski ielaužoties telpās vai uzlaužot datorsistēmas, tad uz šādām situācijām nebūtu attiecināma trauksmes cēlēja atbrīvošana no juridiskās atbildības.
Līdz ar to secināms, ka trauksmes cēlēja atbrīvošana no atbildības attiecas tikai uz tiem pārkāpumiem, kas tieši saistīti ar ziņošanas procesu un kas paši par sevi nav noziedzīgi nodarījumi – piemēram, pārkāpumi ziņojumu pamatojošās informācijas iegūšanā vai izplatīšanā.
Šeit būtiski norādīt, ka Trauksmes celšanas likums nav vienīgais likums, kas regulē jautājumu par ziņotāja atbrīvošanu no atbildības. Arī Krimināllikums konkrētās situācijās paredz iespēju personai tikt atbrīvotai no atbildības, ja tā ir ziņojusi par pārkāpumu, kurā pati ir iesaistījusies.
Tomēr šāda atbrīvošana no atbildības likumā ir ietverta kā tiesība, par ko tiek lemts attiecīgajā procesā, nevis automātiskas sekas ikvienam ziņošanas gadījumam. Turklāt arī starptautiskie eksperti norāda, ka automātisks šāda veida normas raksturs radītu nepamatoti plašas iespējas izvairīties no kriminālatbildības.2
Secināms, ka Trauksmes celšanas likumā pienākums atbrīvot trauksmes cēlēju no juridiskās atbildības automātiski un jebkurā gadījumā saistītos ar tādiem pašiem riskiem, radot pārāk plašas iespējas izvairīties no atbildības.
Tomēr “Delnas” ieskatā ziņošanas fakts ir svarīgs apstāklis, ko tiesībaizsardzības iestādēm un tiesām ņemt vērā, lemjot par piemērojamo sodu.
Raksta turpinājumā analizēsim tiesu praksi un konkrētus gadījumus, kad trauksmes cēlējam iestājās negatīvas sekas.
1 Eiropas Parlamenta un Padomes 2019. gada 23. oktobra direktīva (ES) 2019/1937 par to personu aizsardzību, kuras ziņo par Savienības tiesību aktu pārkāpumiem. Pieejama: https://eur-lex.europa.eu/legal-content/LV/TXT/PDF/?uri=CELEX:32019L1937&from=RO.
2 Sk. GRECO. Ziņojums par kriminālatbildību par koruptīviem noziedzīgiem nodarījumiem. 30. lpp. Pieejams: https://rm.coe.int/16806c6cf3.
