FOTO: Freepik.
Latvijā Trauksmes celšanas likums stājās spēkā 2019. gada 1. maijā. Likuma pirmie dzīves gadi bija būtiski vienotas trauksmes celšanas izpratnes veidošanā – un arī sarežģīti, jo vajadzēja veidot praksi iepriekš nerisinātā jautājumā. Tomēr, iepazīstoties ar tiesu nolēmumiem, redzam, ka arī pēc pieciem gadiem tiesu praksē joprojām trūkst pilnīgas un vienotas izpratnes par šo likumu. Rakstā aplūkosim trīs tiesu lietas un nolēmumus, kas saistīti ar trauksmes cēlēju aizsardzību.
Kādas Latvijas pašvaldības domes deputāts Aivars novēroja pārkāpumu sava kolēģa Raimonda rīcībā (vārdi mainīti). Aivars par to sabiedrībai paziņoja publiski, jo uzskatīja, ka citi trauksmes celšanas veidi (vēršanās pašvaldībā vai kompetentajā institūcijā) nenodrošinās konkrētā pārkāpuma izmeklēšanu. Vēlāk Raimonds vērsās tiesā ar prasību pret Aivaru par goda un cieņas aizskaršanu.
Skatot šo lietu, tiesa secināja, ka Aivars nav uzskatāms par trauksmes cēlēju, jo “nav vērsies kompetentajā iestādē ar iesniegumu, lūdzot atzīt viņu par trauksmes cēlēju, kā arī nav izmantojis kādu citu no minētajiem mehānismiem atbilstoši Trauksmes celšanas likuma 7. pantā ietvertajam regulējumam”. Līdz ar to Aivaram “likumā noteiktajā kārtībā netika noteikts trauksmes cēlēja statuss”.
Tiesa nebija ņēmusi vērā, ka atbilstoši Trauksmes celšanas likumam publiska trauksmes celšana ir viens no trauksmes celšanas veidiem un šādā gadījumā kompetentajai iestādei nav jāatzīst persona par trauksmes cēlēju. Tādējādi, ja trauksme tiek celta publiski, tiesai pašai būtu jāvērtē, vai ir fiksējamas trauksmes celšanas pazīmes un persona ir uzskatāma par trauksmes cēlēju.
Tāpat tiesa norādīja, ka “trauksmes cēlēja ziņojuma izskatīšana un izvērtēšana nav tiesas, bet gan kompetento institūciju kompetencē esošs jautājums”. Šāds secinājums ir pretrunā Augstākās tiesas atziņām par trauksmes cēlēju aizsardzību, uz ko tiesa pati atsaucās savā spriedumā., norādot, ka saskaņā ar Augstākās tiesas atziņām “jautājums par to, vai konkrēta persona ir uzskatāma par trauksmes cēlēju, ir risināms tajā procesā, kas ierosināts, balstoties uz trauksmes celšanas ziņojumu, vai arī procesā, kas ierosināts saistībā ar personas sūdzībām par nelabvēlīgajām sekām, kas personai radītas trauksmes celšanas dēļ”. Tomēr tiesa nebija ņēmusi vērā, ka tiesvedība, kas vērsta pret iespējamo trauksmes cēlēju, pati par sevi var būt negatīvas sekas trauksmes cēlējam, līdz ar to ir būtiski risināt jautājumu par trauksmes cēlēja statusu.
Šiem pirmās instances tiesas secinājumiem ir pievienojusies arī otrās instances tiesa, skatot lietu apelācijas kārtībā. Tādējādi redzams, ka atsevišķās lietās tiesas izpratne par trauksmes celšanas mehānismu rada šķēršļus trauksmes cēlējam pilnvērtīgi aizstāvēt savas aizskartās intereses.
Kāda uzņēmuma valdes loceklis Ralfs (vārds mainīts) publiski cēla trauksmi par ikdienas darbā novēroto iespējamo pārkāpumu. Pēc publiskās trauksmes celšanas uzņēmuma padome vērsās pie Ralfa ar aicinājumu pārtraukt savstarpējās attiecības, parakstot vienošanos par atkāpšanos no valdes locekļa amata. Ja šāda vienošanās netiktu parakstīta, tad padome izteiktu neuzticību Ralfam. Ralfs parakstīja vienošanos. Tomēr, apzinoties, ka vienošanās nav tikusi panākta tiesiskā ceļā, viņš vērsās tiesā ar prasību par nelabvēlīgo seku novēršanu trauksmes cēlējam.
Pirmās instances tiesa sākumā prasību atstāja bez virzības, norādot, ka jānovērš trūkums – jāprecizē summa, kuru prasītājs lūdz kompensēt, pamatojoties uz valdes locekļa amata atstāšanu. Tomēr, kad Ralfs precizēja prasību, tiesa secināja, ka šīs summas noteikšanā ir izmantoti principi, kas izriet no Darba likuma, bet konkrētajā situācijā pušu savstarpējas attiecības regulē Komerclikums.
Šajā lietā netika ņemts vērā, ka prasītājs ir vērsies tiesā, pamatojoties uz trauksmes cēlēja tiesībām uz atbilstīgu atlīdzinājumu par zaudējumiem vai personisko kaitējumu. Tā vietā tiesa interpretēja prasību un tās izskatīšanai piemērojamos principus saskaņā ar Komerclikuma normām.
Rezultātā veidojas sistēma, ka trauksmes cēlējam noteiktās aizsardzības garantijas nav iespējams izmantot patstāvīgi, jo lietā tāpat ir jāpiemēro citu likumu normas. Šāda pieeja rada neskaidrību trauksmes cēlējam par iespējām aizsargāt savas aizskartās intereses, kā arī kopumā veido tādu praksi, kas padara Trauksmes celšanas likumā noteiktās aizsardzības garantijas par neefektīvām un neizmantojamām.
Prasītājs Elvis (vārds mainīts) vērsās tiesā, jo tika atbrīvots no amata. Elvis uzskatīja, ka šī atbrīvošana ir saistīta ar viņa celto trauksmi. Kompetentā iestāde Elvi bija atzinusi par trauksmes cēlēju. Elvis lūdza tiesu noteikt viņam pagaidu aizsardzību – aizliegumu darba devējam viņu atbrīvot no amata vai pārcelt citā amatā līdz tiesvedības beigām.
Šajā lietā ir atzinīgi novērtējams tiesas darbs un secinājumi par trauksmes cēlēja aizsardzību. Piemēram, pirmās instances tiesa, skatot jautājumu par pagaidu aizsardzības piemērošanu, nolēmumu pamatoja ar trauksmes cēlējam likumā noteiktajām tiesībām uz pagaidu aizsardzību. Tāpat tiesa pievienojās prasītāja argumentam, ka “nelabvēlīgu seku iestāšanās gadījumā ikviens, kas vēlas kļūt par trauksmes cēlēju, jo paļaujas uz Trauksmes celšanas likuma aizsardzību, cēloņsakarīgi zaudēs ticību efektīvai savu tiesību aizsardzībai, kā rezultātā neuzņemsies personisko drosmi un risku ziņot kompetentajām iestādēm par konstatētiem būtiskiem pārkāpumiem”.
Tāpat vēlāk, skatot darba devēja lūgumu atcelt pagaidu aizsardzību, tiesa savā nolēmumā norādīja, ka “trauksmes cēlēja aizsardzība ir arī sabiedrības būtisko interešu aizsardzība”.
Skatot šo jautājumu pēc darba devēja pārsūdzības, arī otrās instances tiesa lēma par labu trauksmes cēlējam, uzsverot, ka tiesību uz pagaidu aizsardzību “iekļaušana Trauksmes celšanas likumā norāda, ka likumdevējs īpaši vēlējies aizsargāt trauksmes cēlāju no negatīvām sekām, kas tam var tikt radītas sakarā ar trauksmes celšanu. Apgabaltiesas ieskatā personas “sodīšana” par trauksmes celšanu, atstājot personu bez regulāriem ienākumiem, ir atzīstama par būtisku kaitējumu”.
Šajā lietā pirmās instances tiesa ir pieņēmusi gala nolēmumu, bet tas vēl nav stājies spēkā (ir pārsūdzēts). Tomēr ir vērtīgi uzsvērt, ka šajā lietā tiesa ir kvalitatīvi vērtējusi trauksmes cēlēja aizsardzības garantijas un intereses, konstatējot, ka Elvja atbrīvošana no amata bijusi prettiesiska.
No dažādiem tiesu nolēmumiem ir redzams, ka tiesnešu vidū nav vienotas izpratnes par trauksmes celšanas sistēmu kopumā, trauksmes cēlēju aizsardzību un procesu, kādā nodrošināmas trauksmes cēlēja aizsardzības garantijas.
Atsevišķi tiesu nolēmumi ir izceļami ar pozitīvo pienesumu trauksmes cēlēju aizsardzības veicināšanā. Tomēr gana daudziem nolēmumiem ir pretēja ietekme – tie rada vēl lielāku neskaidrību trauksmes cēlējam par iespējām aizsargāt savas intereses, kā arī veido tiesu praksi, kas nav vērsta uz trauksmes cēlēja interešu aizsardzību.
“Delna” saprot, ka tiesnešiem ir sarežģīti skatīt jautājumus, kuros nav nostiprinājusies vienota un plaša prakse. Tomēr tieši tāpēc ir īpaši būtiski veidot šo praksi, turklāt tādu, kas ir vērsta uz trauksmes cēlēja aizsardzību, trauksmes celšanas sistēmas stiprināšanu un trauksmes celšanas veicināšanu.
“Delnas” ieskatā tiesnešiem un tiesnešu palīgiem būtu jānodrošina mācības par trauksmes celšanu, lai veicinātu skaidru un vienotu izpratni un tādējādi arī vienotu pieeju tādu jautājumu lemšanā, kas skar trauksmes cēlēju aizsardzību un trauksmes celšanas sistēmu kopumā.
