Pirms pieciem gadiem esat pētījuši 14 pārtikas produktu grupu samazinātās – 12% - PVN likmes ietekmi uz Latvijas tautsaimniecību. Kāpēc šoreiz apspriesta 5% likme?
Irina Pilvere: Tāpēc, ka visi saprot, ka ar samazinājumu no 21% līdz 12% ir par maz, lai redzētu ātrus rezultātus.
Pārtikai Eiropas Savienības (ES) valstīs ir ļoti dažādas likmes, piemēram, Somijā – 13%, Zviedrijā – 12%, Vācijā – 7%, Beļģijā – 6%, Francijā – 5,5%, Itālijā – 4%, Luksemburgā – 3%. Turklāt trijās valstīs – Lielbritānijā, Īrijā un Maltā – PVN likme ikdienas pārtikai ir 0%. Varbūt Latvijai vajadzētu prasīt ES radikālāku atbrīvojumu?
I. Pilvere: Ja būtu iespējama 0% likme, tas jau būtu ideāli.
Aleksejs Nipers: ES ir noteikts, ka zemākā PVN likme drīkst būt 5%. Tas, ka atsevišķās valstīs kādai precei ir 0%, ir izveidojies vēsturiski, un tie ir daži izņēmumi. Faktiski dalībvalstīm pašām nav iespējams noteikt par 5% zemāku PVN likmi bez saskaņošanas ar ES.
Tātad mazākā likme, ko var piemērot PVN, ir 5%, un tas šajā gadījumā arī tiek darīts. Jūsu 2012. gada apjomīgajā pētījumā bija analizēti sociālie un ekonomiskie argumenti. Ko mēs visi – ne tikai ražotāji un tirgotāji, bet arī sabiedrība – iegūsim no samazinātās PVN likmes?
I. Pilvere: PVN likmei, it sevišķi, ja nodoklis ir 21%, ir vistiešākā ietekme uz produkta gala cenu. Ja preci pārdod legāli, tā ir par 21% dārgāka nekā tad, ja PVN nebūtu. Ja PVN tiktu samazināts līdz 5% – vai nu visiem pārtikas produktiem, vai tikai dažām preču grupām – tad, protams, cenām būtu jābūt mazākām.
Patlaban Latvijā ir unikāla situācija: dārzeņu, augļu un ogu nozare, sevišķi periodā, kad šie produkti tiek ražoti Latvijā, jūt spiedienu no nedeklarētās tirdzniecības, īpaši nedeklarētā importa ieplūšanas. Arī mazumtirgotāji, no kuriem ir atkarīgas produktu gala cenas veikalu plauktos, jau ir gatavi mēģināt cenu samazināt par PVN tiesu, jo arī viņus traucē nelegālais tirgus un negācijas, kas ir nozarē. Patlaban par PVN samazināšanu iestājas divas puses – ražotāji un mazumtirdzniecības ķēdes. Protams, Latvijā iedzīvotāju ienākumi nav pārāk augsti, un, ja precei būs zemāka cena, tad no ekonomiskā viedokļa būtu iespējams, ka preces varētu pārdot un arī pircēji tās varētu nopirkt vairāk. Mazturīgiem iedzīvotājiem ir svarīga produkta gala cena. Tirgū redzam, ka tikai daļa no patērētājiem un pircējiem ņem vērā, kur produkts ir audzis, cik tas ir veselīgs un kvalitatīvs.
Pēc Zemkopības ministrijas informācijas esmu sapratusi, ka vēlaties 5% PVN likmi tieši vietējiem augļiem, ogām un dārzeņiem. Vai Brisele Latvijai to nepārmetīs?
I. Pilvere: Nē, samazināto PVN nevar piemērot tikai vietējai produkcijai. Ir runa par to, ka 5% PVN tiktu noteikts visiem svaigajiem dārzeņiem, augļiem un ogām, kurus var izaudzēt arī Latvijā, jo nevar nodalīt: šis ābols ir nācis no Polijas, bet tas ir audzis Latvijā. Ja tiks noteikta samazināta PVN likme āboliem, tā attieksies uz visiem āboliem, bet diferencētais PVN neattieksies uz eksotiskajiem augļiem, piemēram, banāniem, citrusaugļiem utt.
Tad pareizi saprotu, ka banāniem un persikiem arī turpmāk būs 21% PVN?
I. Pilvere: Jā, tieši tā.
A. Nipers: Varbūt esat pamanījusi, ka pēdējā laikā lielajos tirdzniecības centros netālu no "Rimi" vai "Maxima" nelielos stendos tirgo augļus un dārzeņus. Ir viens iemesls: šādā veidā tiek izkonkurēta produkcija, kuru pārdod lielveikalos. Tirgotāji šajos stendos ir spējīgi izvairīties no PVN maksāšanas, jo ne jau katram ir nepieciešams maksāt PVN. Pārdodot preci līdz noteiktam apjomam, ir tiesības nereģistrēties ar PVN apliekamo personu reģistrā. Tad shēma ir pavisam vienkārša: var nopirkt preci Polijā, kur PVN pārtikai ir tikai 5%, ievest šeit un tirgot bez čekiem. Turklāt ir dažādi veidi, kā sarēķināt apgrozījumu, lai tirgotājs nebūtu PVN maksātājs.
Augļu un dārzeņu nozarē īpaši aktuāls ir jautājums saistībā ar to, ka ir ļoti daudz mazo tirgotāju, viņi tirgo preci, ar kuru grūti konkurēt tiem, kas maksā PVN. Tirgū veidojas ne visai godīga konkurence, kuru, protams, vajadzētu kontrolēt Valsts ieņēmumu dienestam (VID), taču ražotāju ir ļoti daudz un tie ir nelieli. VID var atnākt, uzņēmumam "nocirst galvu", bet pēc kāda laika tā vietā radīsies atkal jauna firma, kas tirgos preci bez PVN. Redzam, ka problēma nerisinās. Ja nozares uzņēmums grib būt godīgs un tirgot savu produkciju caur mazumtirdzniecības tīkliem un maksāt PVN, dārzeņi un augļi būs par 20 procentpunktiem dārgāki.
I. Pilvere: Šim tirgum ir vēl viena specifika – dārzeņi, jo īpaši augļi, ātri bojājas. Piemēram, zemeņu ražošanas laiks ir ļoti īss, un, ja vēl pastāv negodīga konkurence, tā saasina situāciju.
A. Nipers: Cita situācija ir, piemēram, konservu ražošanā: kad ienāk tirgū liela "fūre", visi to jūt. Vietējais ražotājs nolemj: nu, labi, šodien netirgošu, nākamnedēļ arī ne, beigsies partija, tad. Ar augļiem un dārzeņiem tā izdarīt nevar. Tad, kad atbrauc "fūre" ar zemenēm, bet laiks ir īss un vietējais ražotājs savu produkciju nevar notirgot, ir tikai divas iespējas: vai nu pašam mēģināt krāpties ar PVN maksāšanu, lai izdzīvotu, vai arī mēģināt samaksāt PVN un bankrotēt.
Viens no svarīgākajiem samazinātā PVN pretargumentiem ir robs valsts budžetā: pēc jūsu aprēķiniem, šobrīd gadā par dārzeņiem, augļiem un ogām iekasē 11,3 miljonus eiro. Taču medijos Finanšu ministrijas (FM) parlamentārais sekretārs Edgars Putra ir nosaucis citu skaitli – 46 miljoni eiro.
I. Pilvere: Pamats gan mūsu, gan FM aprēķiniem ir mājsaimniecību apsekojums, ko veic Centrālā statistikas pārvalde.
A. Nipers: Mājsaimniecības divas nedēļas vai mēnesi pilda anketu, kādu pārtiku un par cik lielu summu iegādājušās. Cilvēki neraksta, vai no pirkuma tika nomaksāts PVN.
I. Pilvere: Jā, netiek ņemts vērā, vai mājsaimniecība augļus un dārzeņus iegādājās tirdziņā no mazā tirgotāja bez PVN vai lielveikalā ar PVN.
A. Nipers: Avots aprēķiniem ir viens. Atšķirības veidojas tāpēc, ka FM uzskata, ka no visa nopirktā, ko mājsaimniecība ir iegādājusies, tiek samaksāts PVN. Dzīvē tā nenotiek.
Tātad samazinātās PVN likmes ietekme uz plānoto iekasēto nodokļu apjomu varētu būt neliela?
A. Nipers: Tā būs krietni mazāka nekā vērtējums, kas balstīts uz pieņēmumu, ka visi no visām precēm vienmēr samaksā PVN.
I. Pilvere: Mūsu pieņēmums, balstoties uz Latvijas ražotāju pieredzi: no kopējā augļu, ogu un dārzeņu gada apgrozījuma, kas ir 163 miljoni eiro, PVN tiek maksāts aptuveni par 30-40% produkcijas. Tas, kā jau iepriekš minējām, ir tāpēc, ka tirgus ir sadrumstalots, ir daudz mazu ražotāju un pārdevēju. Esam dzirdējuši dažādus stāstus, piemēram, par nakts tirgu Rīgā, kur uz vienas kravas pavaddokumentu pamata tiek izpārdotas pat piecas kravas. Taču tas ir citu – kontrolējošo – dienestu jautājums.
A. Nipers: Ja samazinām PVN, tas nenozīmē, ka visa summa netiks iekasēta. Tā tiks iekasēta, bet tikai mazākā apmērā – ietekme uz budžetu būtu tā daļa, kas ir starpība starp 11,3 miljoniem eiro un to summu, kas tiktu iekasēta, ja PVN būtu 5%. Turklāt no šīs starpības arī tiks samaksāts PVN, jo ietaupījumu iedzīvotāji pamatā iztērēs citām precēm, kurām būs 21% PVN likme.
Ja skatāmies no nozares, īpašu dārzeņu ražotāju, viedokļa: liela problēma ir ražošanas attīstība. Lai tas notiktu, ir nepieciešami noteikti apjomi, bet Latvijā ir daudz mazo ražotāju. Ja gribam nozarei nākotni un skatāmies uz priekšu, ir jāsāk veidoties lielākiem ražotājiem, kooperatīviem, kur apvienojas ražotāji, līdzīga veida produkcija, sāk veidoties noteikts mērogs. Tad uzņēmēji var "ieiet" veikalos, tas dod naudu, var sākt domāt par eksportu, nevis kā tagad – katrs uz stūra tirgo savus augļus un dārzeņus ļoti nelielā apjomā.
Vai domājat, ka 5% PVN dos stimulu kooperācijai?
I. Pilvere: Pēdējā ekspertu darba grupas sanāksmē Edīte Strazdiņa [lauksaimniecības pakalpojumu kooperatīvās sabiedrības "Mūsmāju dārzeņi" vadītāja – red.] teica, ka daudzi kooperatīva biedri ir gatavi izstāties, jo, ja esi kooperatīva biedrs, produkcija jāpārdod legāli. Nomaksājot 21% PVN, cena produktam kļūst augstāka. Ja neesi kooperatīvā, daļu produkcijas vari pārdot tirgū bez PVN. Ja PVN būtu 5%, krāpšanās un starpība starp cenām nebūtu tik liela. Tas ir galvenais iemesls, kāpēc pircējiem šie produkti kļūtu pieejamāki un makā paliktu vairāk naudas. Gan veikalos, gan tirgos izlīdzinātos cenas. Rezultātā cilvēki spētu nopirkt vairāk citu produktu, kuriem PVN būtu 21%. Kopumā, mūsuprāt, valsts nezaudētu, jo saņemtu PVN no citām precēm vairāk nekā no augļiem un dārzeņiem.
Vissvarīgākais ir novērst būtiskākās nozares problēmas: lai ražotāji kļūtu konkurētspējīgi, lai netraucētu nelegālais tirgus.
2012. gada pētījumā secinājāt, ka cenu samazinājums atsevišķiem pārtikas produktiem nebūtu proporcionāls PVN kritumam. Ja PVN būtu 12%, mazumtirdzniecībā pircēji iegūtu vien par 5,5% zemākas cenas. Kāds cenas samazinājums veikalos būtu pie 5% PVN?
A. Nipers: Viens ir teorētiski rēķināt, kas mainītos, ja tirgū būtu simts spēlētāju, kuri varētu ietekmēt cenas, bet Latvijā to ir tikai divi dominējošie – "Rimi" un "Maxima". Viss ir atkarīgs no šo mazumtirgotāju vadītāju lēmuma. Ja viņi apņemas samazināt cenas, tad varbūtība ir krietni lielāka nekā tad, ja būtu simts spēlētāju, kuri nevar savā starpā vienoties.
Cenas kritums pētījumā bija vairāk teorētisks – reālo dzīvi var ietekmēt papildu pasākumi, tostarp kāda protokola parakstīšana ar mazumtirgotājiem, līdzīgi kā notika, ieviešot Latvijā eiro.
I. Pilvere: Pēc mūsu pētījuma ir pagājuši pieci gadi. Situācija ir mainījusies tai ziņā, ka mazumtirgotāji šobrīd paši jūt negodīgo konkurenci un ir gatavi parakstīt vienošanos ar Zemkopības ministriju par jaunā PVN ieviešanu. Līdz ar to ir cerība, ka process varētu "nostrādāt". Mazumtirgotāji arī sanāksmē teica: tajā brīdī, kad valsts samazināja PVN no 22% uz 21%, nesamazinājās PVN ieņēmumi budžetā un kopējais preču apgrozījums.
Vārdu sakot, varētu līdzēt vienošanās parakstīšana ar pārtikas tirgotājiem, ka viņi neizmantos cenu starpību savas peļņas palielināšanai.
A. Nipers: Nevis varētu līdzēt, bet – ja tas notiek, tad tam ir jābūt obligāti.
Ko tad, ja mazumtirgotāji saistības neievēro? Līgumā varētu paredzēt kādas sankcijas?
A. Nipers: Domāju, galvenās saistības ir uzņēmuma reputācija. Ja par to visi sāks runāt – kāpēc tirgotājiem ko tādu vajadzētu? Turklāt augļu, dārzeņu un ogu segments jau nav tik liels.
Latvijas Bankas viedoklis gan nav atbalstošs: no mazāka PVN pārtikai ieguvums būtu apšaubāms – likme tiktu samazināta gan mazāk sociāli aizsargātajiem iedzīvotājiem, kuriem labāk palīdzēt ar precīzi mērķētu pabalstu sistēmu, gan arī turīgiem iedzīvotājiem, kas par pārtiku varētu atļauties maksāt pat vairāk nekā šobrīd.
A. Nipers: Tā ir ļoti teorētiska pieeja. To mēs 2012. gada pētījumā esam apliecinājuši: kā iespējams palīdzēt mazturīgajiem iedzīvotājiem? Viens veids – samazinām produktu cenas, tie kļūst lētāki. Otrs – ar dažādiem pabalstiem, t.i., turīgākie cilvēki maksā, lai mazturīgākajiem būtu lielāki ienākumi. Ar šādu teoriju pasakām: nē, pārtikas produktiem cenas samazināt nevajadzētu, nepieciešams mērķtiecīgāk dot naudu pabalstu veidā. Taču tā nenotiek. Mums joprojām Džini indekss ir ļoti augsts, kas liecina, ka ienākumu nevienlīdzība Latvijā ir viena no lielākajām ES. Tātad pabalstu veidā mazturīgos atbalstīt varētu, bet tā nenotiek. Šāda sistēma nestrādā – sociālās nevienlīdzības ziņā Latvija ir viena no ES līderēm.
Varbūt sociālajā budžetā ir par maz naudas un tāpēc Džini koeficients ir tik augsts? Labklājības līmenis Latvijā ir ievērojami zemāks nekā Dānijā, kurā ir otra lielākā sociāli neaizsargāto iedzīvotāju palīdzības pakete ES, savukārt pārtikai nav samazināts PVN.
A. Nipers: Dānijā ir viens no zemākajiem sociālās nevienlīdzības indeksiem ES. Šajā valstī tiešām darbojas shēma, ka nauda tiek dota mazturīgajiem, lai viņi varētu nopirkt dārgāku preci, jo Dānija ir vienīgā Rietumeiropas valsts, kurā nav samazinātās PVN likmes pārtikai.
I. Pilvere: Ja 2012. gadā bija sešas valstis – trīs Baltijas valstis, Bulgārija, Rumānija un Dānija –, kurās PVN pārtikai bija tāds pats kā pamatlikme, tad šobrīd pat Rumānija ir ieviesusi samazināto PVN. Palikušas tikai piecas valstis, kurās pārtikai PVN likme nav diferencēta. Pat Rumānija, kas ir viena no nabadzīgākajām ES valstīm, ir sapratusi, ka ir ieguvumi ar pārtikas PVN likmes diferencēšanu. Nesaprotu, kāpēc lai Latvijā mēs to neieviestu, vēl jo vairāk, ja šobrīd runājam ne par visu pārtiku, bet tikai par vienu sektoru, kurā ir kritiska konkurētspēja un ir jautājums, vai nozare vispār izdzīvos.
Ja kopumā skatāmies Latvijas zemes izmantošanas politiku, kādas ir saimniecības, cik lielas un ko potenciāli tur var izaudzēt, tad, ja gribam, lai ražošana laukos un darbvietas attīstās, dārzeņu un augļkopības nozare valstiski būtu jāatbalsta. Sadrumstalotā zemes īpašnieku struktūra ir labvēlīga, lai audzētu dārzeņus, stādītu augļu dārzus. Produkcijas vērtība no hektāra ir daudz lielāka nekā tradicionālajās lauksaimniecības nozarēs – graudkopībā, rapša audzēšanā, pat piena lopkopībā. Nozarei, lai gan ir liels darbaspēka patēriņš, ja tiks radīti godīgi konkurences apstākļi un iespēja produkciju pārdot, ir labas attīstības iespējas. Ja gribam, lai valstī visi iedzīvotāji nav Rīgā, lai ir darbvietas arī laukos – šis ir viens no variantiem.
A. Nipers: Šis nav jautājums tikai par cenu samazinājumu, jo tiem, kas tirgo bez PVN, cena nesamazināsies. Cena samazināsies tai daļai, kas ir salīdzinoši neliela, bet tirgo ar PVN. Vidējais cenu samazinājums nebūs liels. Ietekme uz mazturīgo iedzīvotāju preču pieejamību – tā būs, bet arī ne tik daudz. Pamatjautājums – viena no valsts pamatfunkcijām ir veidot normālu biznesa vidi. Šobrīd biznesa vide vietējiem augļu un dārzeņu ražotājiem nav normāla.
Gadiem ilgušajās diskusijās par samazināto PVN pārtikai vienmēr galvenais oponents ir bijusi Finanšu ministrija. Kā jums liekas, vai šoreiz izdosies ministriju pārliecināt? Tiesa, līdz šim finanšu ministrs un zemkopības ministrs nebija vienas partijas biedri, kā ir tagadējā valdībā.
A. Nipers: Mūsu, zinātnieku, uzdevums ir konstatēt situāciju, parādīt, kā to redzam.
I. Pilvere: Politika ir politika, un nodokļi vienmēr ir bijuši politikas jautājums. Lēmums ir politiķu rokās.
