Freepik
Iedzīvotāju uzticība trauksmes celšanas sistēmai Latvijā ir zema. Atbilstoši 2023. gada “Eirobarometra” datiem 24% Latvijas iedzīvotāju nav gatavi ziņot par novērotu korupciju, jo uzskata, ka ziņotāji nav aizsargāti.* Savukārt biedrības “Sabiedrība par atklātību – Delna” (“Delna”) 2024. gadā pasūtītās sabiedriskās domas aptaujas dati iezīmē vēl drūmāku ainu – 71% aptaujāto iedzīvotāju drīzāk vai pilnībā piekrīt apgalvojumam, ka, ceļot trauksmi par darbavietā novērotajiem pārkāpumiem, trauksmes cēlējam radīsies negatīvas sekas. Šie dati demonstrē to, cik svarīgi ir veicināt sabiedrības uzticību trauksmes celšanas sistēmai un cik nozīmīgi ir skaidrot iedzīvotājiem, kā aizsargāt savas tiesības. Šajā rakstā “Delna” sīkāk aplūkos divus konkrētus trauksmes cēlēju gadījumus, kuros trauksmes cēlējiem radās negatīvas sekas, un skaidros, kas atbildīgajām iestādēm būtu jāņem vērā, izskatot šādas lietas.
Gvido (vārds mainīts) bija valsts akciju sabiedrības “A” valdes loceklis. Viņš ievēroja, ka VAS “A” nelietderīgi izmanto publiskos resursus. Gvido par novēroto situāciju vēlējās celt trauksmi. Tomēr, ņemot vērā, ka VAS “A” ir valsts akciju sabiedrība ar būtisku ietekmi Latvijas ekonomikā un politikā, viņš bija pārliecināts, ka, vēršoties kompetentajā institūcijā ar trauksmes cēlēja ziņojumu, piedzīvos nelabvēlīgas sekas, pārkāpums tiks slēpts vai netiks novērsts. Līdz ar to Gvido izmantoja Trauksmes celšanas likumā paredzēto iespēju celt trauksmi publiski un publicēja rakstu par novēroto situāciju ziņu portālā.
Pēc šīs publikācijas VAS “A” padome vērsās pie Gvido ar piedāvājumu parakstīt abpusējo vienošanos par VAS “A” pārstāvēšanas izbeigšanu, tādējādi saņemot kompensāciju un pozitīvu novērtējumu par līdzšinējo darbu. Ja vienošanās netiktu parakstīta, tad padome izteiktu Gvido neuzticību, līdz ar to viņš nesaņemtu kompensāciju vai novērtējumu. Galu galā Gvido parakstīja abpusējo vienošanos par to, ka viņš atkāpjas no valdes locekļa amata VAS “A”.
Einārs (vārds mainīts) savā darbavietā novēroja situāciju, kas, viņaprāt, bija prettiesiska. Einārs par to iesniedza trauksmes cēlēja ziņojumu. Neilgi pēc ziņojuma iesniegšanas viņa darba devējs uzsāka darbavietas efektivitātes izvērtējumu, lai noskaidrotu, vai vajag samazināt nodarbināto skaitu pienākumu dublēšanās dēļ. Šis izvērtējums primāri skāra Eināra nodaļu. Izvērtējumā tika secināts, ka Eināra amats pārklājas ar citu amatu, turklāt nav iespējams nodrošināt citu viņa kvalifikācijai atbilstošu darbavietu, tāpēc Einārs atbrīvojams no amata. Einārs ar šo situāciju nebija mierā un vērsās Valsts darba inspekcijā (VDI), jo bija pārliecināts, ka atbrīvošana no amata ir tieši saistīta ar iepriekš iesniegto trauksmes cēlēja ziņojumu un efektivitātes izvērtējums ir mākslīgi izveidots process, lai šķietami tiesiski atbrīvotos no viņa.
Abi aprakstītie gadījumi demonstrē to, ka negatīvās sekas ne vienmēr ir tik acīmredzamas kā pēkšņa, vienpusēja trauksmes cēlēja atbrīvošana no darba. Ļoti bieži tas tiek ietērpts abpusējās vienošanās vai kādu iekšēju organizatorisku procesu veidolā. Tomēr šādiem procesiem bieži vien pamatā ir tieši vēlme atbrīvoties no konkrētas personas.
Atbilstoši Trauksmes celšanas likumam (TC likums) VDI nodrošina konsultācijas par iespējām novērst trauksmes cēlējam, viņa radiniekam vai saistītajai personai radītās nelabvēlīgās sekas darba tiesisko attiecību vai darba drošības jomā. Tāpat TC likums paredz, ka VDI veic administratīvā pārkāpuma procesu par negatīvu seku radīšanu trauksmes cēlējam.
Diemžēl līdz šim “Delna” ir novērojusi, ka VDI pieeja trauksmes celšanas lietām ir formāla un neefektīva.
Piemēram, Eināra lietā inspekcija norādīja, ka nav kompetenta vērtēt darbinieku skaita samazināšanas pamatojumu un vispār nav pierādījumu par to, ka darba devējs ir zinājis trauksmes cēlēja identitāti.
Šāda VDI pieeja iezīmē vairākas problēmas.
Pirmkārt, darbinieku skaita samazināšana ir šķietami ērts veids, kā darba devējam atbrīvoties no trauksmes cēlēja, jo VDI šo jautājumu nevērtēs vispār. “Delna” piekrīt VDI norādei par to, ka tā nav tiesīga vērtēt darbinieku skaita samazināšanu pēc būtības, tomēr VDI būtu vismaz jāizvērtē darbinieku skaita samazināšanas metode. Piemēram, Eināra lietā izvērtējums, uz kā pamata tika samazināts darbinieku skaits, skāra tikai Eināra nodaļu. Rodas jautājums, kāpēc vispirms netika izvērtēts, kurā nodaļā jāsamazina darbinieku skaits, bet tā vietā bez objektīva pamatojuma tika izvēlēta viena nodaļa.
Tāpat VDI varētu iedziļināties kopējos principos un apstākļos, kas tika ņemti vērā darbinieku skaita samazināšanas procesā. Protams, VDI nevērtēs, vai darbinieku skaita samazināšana darba devējam bija ekonomiski un saimnieciski nepieciešama, tomēr inspekcijai vajadzētu vērtēt, vai tā ir notikusi objektīvi un pamatoti.
Otrkārt, pēc VDI secinājumiem šķiet, ka darba devējam atliek noliegt to, ka viņš ir zinājis par trauksmes celšanas faktu, un tādējādi nelabvēlīgās sekas nebūs saistāmas ar darba devēju. Arī šāda pieeja neaizsargā trauksmes cēlēju. Tā vietā būtu jāvērtē, vai ir pamats domāt, ka darba devējs zināja par trauksmes celšanas faktu.
Diemžēl Eināra lieta nav viens atsevišķs gadījums, kad VDI nav pienācīgi aizsargājusi trauksmes cēlēju. Turklāt VDI nav vienīgā iestāde, kurā vajag stiprināt izpratni par trauksmes cēlēju aizsardzību.
Nacionālā līmenī jāstiprina to personu kompetence, kas strādā ar trauksmes cēlēju lietām.
Mēs nevaram sagaidīt, ka arvien vairāk iedzīvotāju ticēs tam, ka trauksmes celšana bez nelabvēlīgām sekām ir iespējama, un ka arvien vairāk iedzīvotāju ziņos par iespējamajiem pārkāpumiem savā darbavietā, kamēr neveidosies stabilāka prakse trauksmes cēlēju aizsardzībā.
Raksta turpinājumā analizēsim tiesu praksi trauksmes cēlēju tiesību aizsardzības lietās.
* Īpašais “Eirobarometrs” 534 (99.2). Pilsoņu attieksme pret korupciju ES 2023. gadā. Pieejams: https://europa.eu/eurobarometer/surveys/detail/2968.
