VIEDOKĻI
>
Par Latviju. Par Tevi Latvijā.
TĒMAS
07. decembrī, 2021
Lasīšanai: 29 minūtes
RUBRIKA: Intervija
TĒMA: Valsts pārvalde
20
20

Valsts kļūst arvien sarežģītāka

LV portālam: Sanita Osipova, Satversmes tiesas priekšsēdētāja.

Sanita Osipova: “Brīvību cilvēks realizē kā saprātīga būtne, uzņemoties pienākumus un atbildību par savas rīcības sekām. Tikai šādā rāmī brīvība funkcionē, un arī pamattiesības ir veidotas šādā ietvarā. ANO Vispārējā cilvēktiesību deklarācija, kurā runāts par cilvēka tiesībām, noslēdzas ar cilvēka atbildību pret sevi, sabiedrību, valsti.”

FOTO: Satversmes tiesa

Pasaule piedzīvo vērienīgas sociālas un tehnoloģiskas pārmaiņas, kas rada un radīs konstitucionāla rakstura problēmjautājumus. Valsts kļūst arvien sarežģītāka, tiesību apjoms aug, likumdevēja darba kārtībā nonāk arvien jaunas jomas, kuras valsts nekad iepriekš nav regulējusi, apritot 25 gadiem, kopš darbību sākusi Satversmes tiesa, saka tās priekšsēdētāja SANITA OSIPOVA.

īsumā
  • Mūsdienu valsts regulē jomas, kuras nekad iepriekš valsts nav regulējusi. Tas notiek tāpēc, ka mūsdienu plurālā, multikulturālā sabiedrība ir sarežģīta. Cilvēkiem ir ļoti daudz tiesību un brīvību. Ar tām apveltīto sabiedrību nav iespējams “savākt kopā” nekā citādi, kā tikai ar tiesībām.
  • No vienas puses, ir politiskās lemšanas brīvība, bet no otras, – tā jāieliek noteiktā tiesiskajā rāmī. Valsts padome iespējamos riskus izsvērtu, pirms problemātiskā norma kādam ir piemērota. Tāpēc modernā valstī šāda institūcija ir vitāli nepieciešama.
  • Latvijā joprojām sāpīgs jautājums ir soda izciešana un sodītu personu tiesības. Sabiedrībā viņus iezīmē kā potenciāli bīstamus arī tad, ja sods izciests pirms gadu desmitiem un pēc tam cilvēks nav izdarījis nevienu pāridarījumu.
  • Mūsu kultūrā jau ir šī apziņa –, kā nācija kopā esam spēks un varam pretoties arī fiziskai varai. Mūsu cilvēki ir fantastiski. Taču, ja gribam, lai Latvija zeļ un plaukst, ir jādomā, kā kopt pilsonisko apziņu.
  • Runājot par personas brīvībām, ir jāakcentē, ka tās funkcionē tikai tad, ja ir atbildība. Brīvība cilvēkam ir dota, uzskatot, ka viņš ir racionāls. Brīvību cilvēks realizē kā saprātīga būtne, uzņemoties pienākumus un atbildību par savas rīcības sekām.

Ne visas valstis izvēlas veidot konstitucionālās tiesas kā atsevišķas institūcijas ar specifisku kompetenci. Kāpēc tāda ir nepieciešama?

Moderna, tiesiska, demokrātiska valsts nevar pastāvēt bez konstitucionālās justīcijas. Parlamenta deputāti netiek ievēlēti pēc izglītības cenza, bet gan pēc uzticības, atpazīstamības, pēc tā, ka cilvēki uz noteiktu termiņu ir gatavi viņiem uzticēt valsts vadīšanu, lēmumu pieņemšanu. Taču demokrātija var pastāvēt tikai tiesiskā valstī, kurā ar likuma varu ir saistīti pilnīgi visi. Te ir nepieciešami speciālisti. Tāpēc moderna, tiesiska valsts noteikti ir saistīta ar konstitucionālo justīciju. Jautājums ir tikai par to, kādu šīs justīcijas modeli izvēlas. Senākais modelis ir, ka Augstākā tiesa vienlaikus ir arī konstitucionālā justīcija. Pēc tam, kad ASV konstituējās 18. gadsimta beigās, 19. gadsimta sākumā ASV federatīvā Augstākā tiesa vienkārši paņēma šo kompetenci, jo saprata, cik tas ir svarīgi, lai demokrātija turpmāk īstenotos, lai konstitūcija patiešām būtu dzīvs spēks, nevis formāls akts. Tam ir nepieciešams kāds, kurš seko līdzi konstitūcijas normu ievērošanai.

20. gadsimta sākums nāca ar ideju, ka vislabākais variants ir atsevišķa konstitucionālā justīcija ar atsevišķu tiesu. Tam ir vairāki plusi. Viens no tiem: demokrātijā atbildīgos amatos pastāv rotācijas princips, izņemot tiesu, – tiesnešus ieceļ uz mūžu. Tā tas notiek vispārējās justīcijas tiesās, un tas pats notiek arī tad, ja Augstākā tiesa ir konstitucionālā justīcija. Tātad vieni un tie paši cilvēki šīs lietas skata līdz mūža galam. Taču atsevišķā konstitucionālajā tiesā tiesneši rotē. Termiņi tiesneša pilnvarām dažādās valstīs ir noteikti  atšķirīgi  – seši, deviņi, desmit, divpadsmit gadi. Latvijā tie ir desmit gadi. Varam jau teikt, ka konstitucionālā tiesa nedrīkst nodarboties ar politisku lēmumu pieņemšanu pat tad, ja tā ar juridiskām metodēm vērtē politiskajā procesā veidotus lēmumus, taču tiesa tik un tā ietekmē valsts politiku. Atgriež to konstitucionālā ietvarā. Tāpēc ir būtiski, lai, tāpat kā mainās valsts prezidents, parlaments un valdība, arī konstitucionālajā justīcijā notiktu rotācija.

Kopš Satversmes tiesas izveides pagājis ceturtdaļgadsimts. Kāda ir bijusi tiesas ietekme uz Latvijas tiesiskās sistēmas un parlamentārās demokrātijas attīstību?

Viens no Satversmes tiesas darbības būtiskākajiem rezultātiem ir likumdošanas kultūras, likumdošanas procesa izmaiņas. Veids, kā tiesa pauž savu viedokli, pirmkārt, ir tiesvedības process. Taču likumdevējs gadījumos, kad Satversmes tiesa atceļ tā pieņemto normu, redz argumentus, kāpēc norma ir atcelta, un ņem to vērā. Domāju, ka Satversmes tiesas nopelns bija tas, ka parādījās likumprojektu anotācijas, ar kurām riski, kurus jaunā norma varētu ienest tiesiskajā realitātē, tiek izsvērti, jau veidojot normu, – tiek izskaitīts, kāds būs ieguvums, ko vēl vajadzētu mainīt, vai nav pretrunu ar ES normām un Satversmi. Tātad Saeima sākusi vērtēt satversmību, pieņemot un izstrādājot jaunas tiesību normas, kas nozīmē, ka demokrātiskā kultūra Latvijā ir augusi. Atsevišķi Satversmes tiesas spriedumi ir atstājuši milzīgu nospiedumu visā mūsu valstiskumā. 25 gados Satversmes tiesa ir daudz izdarījusi.

Kādu lietu izskatīšanu uzskatāt par būtiskākajām Satversmes tiesas 25 gadu praksē?

Pirms dažiem gadiem Satversmes tiesa izdeva spriedumu grāmatu par nozīmīgākajiem 50 spriedumiem, kurus visi tiesneši kopīgi izraudzījās. Taču domāju, ka katram no mums ir savs spriedumu top trīs un top desmit. Satversmes tiesa ir vērtējusi robežlīgumu starp Latviju un Krieviju, Lisabonas un Stambulas līgumus. Pēc Valsts kontroles pieprasījuma esam vērtējuši to, kā konstitucionālie orgāni drīkst pieprasīt savu budžetu. Satversmes tiesa ir izskatījusi vairākas tiesnešu algu lietas, kurās ir pateikts ne tikai tas, kāds ir tiesnešiem atbilstošs atalgojums, bet ir runāts arī par līdzsvara mehānismu, kāds pastāv starp dažādiem konstitucionālajiem orgāniem, par tiesu varas nozīmi tiesiskā, demokrātiskā valstī un tiesneša statusu. Esam formulējuši konstitucionālo orgānu savstarpējās lojalitātes principu. Tas viss pieder demokrātiskas valsts funkcionālajam ietvaram.

Ir arī nozīmīgas lietas, kuras varbūt ārēji neliekas ļoti būtiskas. Latvijā joprojām sāpīgs jautājums ir soda izciešana un sodītu personu tiesības. Jau labu laiku esam atteikušies no tā, ka sodu politikas mērķis ir tikai sodīt personu. Veidojam uz resocializāciju vērstu sistēmu, saprotot, ka šie cilvēki atgriezīsies sabiedrībā. Lai gan reiz sodīti, viņi ir tādi paši pilsoņi kā pārējie. Taču pēc lietām, ko izskata Satversmes tiesa, es pat gribētu lietot tādu socioloģijas jēdzienu kā stigmatizēšana – sabiedrībā viņus iezīmē kā nepilnvērtīgus, potenciāli bīstamus arī tad, ja sods izciests pirms gadu desmitiem un ja pēc tam cilvēks nekad nav izdarījis nevienu jaunu noziegumu. Piemēram, persona 1980. gadā veikusi ar vardarbību vai tās piedraudējumu saistītas huligāniskas darbības, bet joprojām nedrīkst strādāt par apsargu bērnu sporta nometnē, jo tiesības strādāt saskarsmē ar bērniem ir liegtas uz mūžu. Taču, kopš soda izciešanas, šis cilvēks ir radījis bērnus un piedzīvojis mazbērnus, ne reizi nav sodīts, tomēr valsts viņam ir uzlikusi to stigmu ar ierobežojumu uz visu dzīvi. Un šādu lietu ir daudz. Piemēram, persona ir izcietusi sodu par nodarījumu, kas saistīts ar vardarbību vai tās piedraudējumu, ir iznākusi no cietuma, atradusi savu mūža mīlestību, apprecējusi sievieti ar diviem bērniem, kurus audzina, ir viņiem kā tēvs, bet likums viņam liedz šos bērnus adoptēt, it kā bērna vislabākajās interesēs, lai viņus pasargātu no vardarbības. Taču cilvēks ar šiem bērniem dzīvo vienā mājsaimniecībā, viņus uztur. Satversmes tiesa, skatot šo lietu, izsprieda, ka šāds ierobežojums nebūt nav bērna vislabākajās interesēs. Tātad, ja ticam, ka ar sodu personu resocializējam, tad vajadzētu būt vismaz individuālam novērtējumam, ja perona grib, piemēram, strādāt ar bērniem, adoptēt viņus, būt audžuvecāks. Šādu izvērtējumu mūsu normas neparedzēja. Lēnām uz to ejam, Satversmes tiesa to būvē ar saviem spriedumiem, jo bērnam ir tiesības uzaugt ģimenē.

Runājot par Satversmes tiesas spriedumiem, kas netiek pildīti, viens no tādiem ir saistīts ar soda izciešanu visstingrākajā pakāpē. Pēc būtības persona vērsās Satversmes tiesā par saskarsmes tiesību ar ģimenes locekļiem nesamērīgu, nevienlīdzīgu ierobežojumu. Tas tika atzīts par neatbilstošu Satversmei, un līdz šī gada maijam likumdevējam situācija bija jāatrisina. Ir gada nogale, bet spriedums joprojām nav izpildīts. Satversmes tiesa neseko līdzi spriedumu izpildei, jo mums nav tāda instrumenta, taču cilvēki mums raksta no ieslodzījuma vietām un lūdz kaut ko darīt, lai šo spriedumu pildītu. Šī gada pirmajā pusē saņēmām neskaitāmas vēstules no vīriešiem, kuri izcieš sodu stingrajā režīmā. Lietu skatījām Satversmes 91. panta kontekstā, proti, ka sievietēm netiek piespriests šāds sods par identiskiem noziegumiem, bet vieglāks soda režīms, jo tiek uzskatīts, ka sievietes tik smagu režīmu nevar izciest. Nevienam nevajadzētu izciest šādu režīmu. Latvijai starptautiskas komisijas jau bija norādījušas, ka šis stingrais režīms līdzinās spīdzināšanai. Mums spēkā joprojām ir padomju sodu izpildes kodekss.

Ir jāveido jauns kodekss?

Jā, Latvija jau sen ir pelnījusi jaunu kodeksu. Esmu vairākkārt teikusi, ka Latvijā sodus izcieš cara laika cietumos pēc Brežņeva laika kodeksa. Esam savu soda izciešanas kodeksu lāpījuši ļoti daudzas reizes, lai tas atbilstu Eiropas Savienības un cilvēktiesību standartiem.

Runājot par nozīmīgām lietām, kuras esam izskatījuši, – Latvija var lepoties ar lietām vides tiesību, ekoloģijas jomā, kādu daudzās valstīs nav, par to, ka cilvēkam ir tiesības dzīvot labvēlīgā vidē. Pēdējā lieta, kura nāk prātā, bija par troksni, kas nāk no auto, moto trasēm, kurā secinājām neatbilstību cilvēka veselībai pieļaujamajam līmenim. Manā top 10 noteikti ir valsts noslēpuma lieta – personai atņēma pielaidi valsts noslēpumam, kas daudzos amatos nozīmē darba zaudēšanu. Satversmes tiesa atzinusi, ka nevienam nav tiesības uz pielaidi valsts noslēpumam, taču personai ir tiesības uz darbu un ir tiesības turpināt to darbu, kuru tā ir ieguvusi ar savu pieredzi un kvalifikāciju. Pielaidi valsts noslēpumam varēja prasīt tikai reizi mūžā. Atteikuma gadījumā uz to vairs nevarēja pretendēt – persona nezināja, kādēļ tai ir atteikts, un netika pie tiesas, jo tai tika pielīdzināts ģenerālprokurors. Personai ir tiesības zināt, par ko pielaide tiek atņemta, tiesības tikt uzklausītai jeb paust savu viedokli un tiesības uz pieeju tiesai. Man ir milzīgs prieks, ka pēc mūsu sprieduma šajā aspektā viss tika ļoti operatīvi un korekti sakārtots.

Ar kādu konstitucionālu problēmjautājumu ievirzi likumdevējam un Satversmes tiesai izskatāmajās lietās vajadzētu rēķināties nākotnē, ņemot vērā, ka sabiedrība piedzīvo straujas pārmaiņas un mūsu dzīvē ienāk jauni koncepti, tādi kā bioētika, kibertelpa un citi?

Tas, kas uzreiz nāk prātā, ir, ka Latvijas Republika nepazīst surogātgrūtniecību un surogātmātes. Ja bērniņš piedzimst Latvijā un surogātmāte vēlas no viņa atteikties un atdot bioloģiskajai mātei, tas nav iespējams, jo mums ir maternitātes prezumpcija, – tā, kura ir dzemdējusi, tā arī ir māte. Ja viņa nolemj no bērniņa atteikties, viņš tiek nodots adopcijai vispārējās adopcijas rindas kārtībā. Latvijā šādu bērnu nevar legalizēt viņa bioloģiskajiem vecākiem.

Citās valstīs, kurās šie jautājumi ir regulēti, problēmas rodas arī tad, ja sieviete, kura bērnu iznēsājusi un dzemdējusi, sajūt, ka tas ir viņas bērniņš un negrib viņu atdot. Ir valstis, kurās vienošanos, ka bērnu dzemdējusī sieviete atdos viņu sievietei, no kuras olšūnas bērns radies, apstiprina ar notariālu aktu. Taču ārvalstu tiesu spriedumi ir ļoti dažādi, jo tās raugās uz bērna vislabākajām interesēm, emocionālo saikni starp māti un bērnu utt. Pat tad, ja mums būs regulējums šajā jomā, kādā brīdī tas nonāks līdz tiesai.

Vēl viena problēma – tas, ko bieži vien saprot ar eitanāziju, Latvijā nesakrīt ar daudzās Eiropas valstīs pastāvošo normatīvo regulējumu. Mums ir viens jēdziens – eitanāzija. Tai pašā laikā Šveicē ir sedācija, kad smagi slimam cilvēkam, kurš nav pie apziņas, ļauj aizmigt, nomirstot miegā. Vēl ir asistētā pašnāvība – cilvēkam, kurš ir pie pilnas apziņas, bet nespēj veikt pašnāvību, palīdz to veikt. Tātad – ir vairāki varianti. Latvijā viss apzīmēts ar vienu vārdu un aizliegts.

Eitanāzijas jautājums ir ļoti būtisks, jo tehnoloģiju attīstība ļauj cilvēku uzturēt pie dzīvības ļoti ilgi. Vai Latvijā ir kāds reģistrs, kur cilvēks, kamēr ir pie pilnas veselības, var pateikt “es negribu, lai mani atdzīvina, ja ir iestājušies noteikti apstākļi, piemēram, klīniskā vai smadzeņu nāve”? Tajā pašā laikā valstīs, kurās šāda iespēja ir, radušās ētiskas dilemmas. Piemēram, kundzei ir Alcheimera slimība, un viņa ir pateikusi, ka, sasniedzot noteiktu slimības stadiju, tiek veikta eitanāzija. Taču šī kundze dzīvo vecu cilvēku aprūpes centrā un jūtas labi, lai gan nav rīcībspējīga, bet saskaņā ar iepriekš izteikto gribu viņai jau būtu jāveic eitanāzija, lai gan cilvēks bauda dienu, viņam nav fizisku sāpju. Un te rodas jautājums, vai šādā situācijā ir jāņem vērā cilvēka iepriekš izteiktā griba vai viņa pašreizējais veselības stāvoklis. Tātad modernajam likumdevējam ir ļoti daudz risināmu jautājumu.

Nesen, izraisot pretrunīgu sabiedrības reakciju, Satversmes tiesa lietā par tiesībām uz bērna piedzimšanas atvaļinājumu lēma, ka tas pienākas arī viendzimuma attiecībās esošas mātes partnerei. Vai homoseksuālu cilvēku tiesību jomā saskatāmi arī kādi citi aktuāli konstitucionāli risināmi jautājumi, kuros Satversmes tiesai drīzumā būtu jāpauž savs viedoklis?

Ir skaidrs, ka likumdevējam, sakārtojot šo jomu, ir jāņem vērā nu jau divi Satversmes tiesas spriedumi – par bērna piedzimšanas atvaļinājumu un par nodevām viendzimuma ģimenes partneriem, kad ar testamentu ir novēlēts mantojums.

Ir ļoti daudz Eiropas Cilvēktiesību tiesas spriedumu, kas saistīti ar homoseksuālu pāru tiesībām uz ģimenes dzīvi. Vēl šogad šī tiesa norādīja Krievijai, ka viendzimuma pāriem ir tiesības reģistrēt savas partnerattiecības. Kādā formā, netiek pateikts. Bet tas, ka arī viņiem kā ģimenei ir tiesības uz aizsardzību no valsts puses, ka viņu kopdzīve ir atzīstama par ģimeni un viņiem ir tiesības uz attiecību reģistrāciju, ir pateikts pilnīgi skaidri. Tātad mūsu likumdevējam ir jāņem vērā tas tiesiskais regulējums, kāds ir ES un kuru ir uzņēmusies Latvijas Republika saistībā ar Eiropas cilvēktiesībām, kā arī no Satversmes izrietošās prasības. Domāju, ka, ņemot vērā šīs trīs dimensijas, ES cilvēktiesību regulējumu, to, ko pateikusi Eiropas Cilvēktiesību tiesa un Satversmes prasības, var radīt tādu regulējumu, ar kuru Satversmes tiesai kādu laiku nebūs ko darīt.

Ir izskanējušas bažas, ka, tuvojoties vēlēšanām, Satversmes tiesas spriedumu par bērna piedzimšanas atvaļinājumu viendzimuma attiecībās esošiem pāriem Saeima varētu vilcināties pildīt vai izpildīt ļoti formāli. Jautājums par Satversmes tiesas spriedumu nepildīšanu ir aktuāls arī citās lietās. Līdz 2008. gadam pie Tieslietu ministrijas bija amatpersona ar biroju, kurš sekoja līdzi sprieduma izpildei. Vai būtu nepieciešams to atjaunot vai meklēt kādus citus risinājumus?

Liels paldies par šo jautājumu! Tikko mani ievēlēja par Satversmes tiesas priekšsēdētāju, tikos ar augstākajām valsts amatpersonām un aktualizēju šo problēmu. Tikos ar Valsts prezidentu, kurš teica, ka ir nepieciešama šāda amatpersona, tikos ar tieslietu ministru. Tas viss tika izrunāts –, ka konceptuāli šādam amatam vajadzētu būt pie Tieslietu ministrijas vai Valsts kancelejas. Runa bija par to, ka šāda amatpersona noteikti ir nepieciešama, pirmkārt, lai sekotu līdzi spriedumos noteikto termiņu ievērošanai, lai tos izpildītu savlaicīgi. Otrkārt, lai spriedumu izpildītu kvalitatīvi –, nevis tikai pēc burta, bet arī pēc gara. Taču šobrīd redzu, ka nākamā gada budžetā šādas amatpersonas pozīcija nav paredzēta. Tālāk par politiskiem solījumiem netiekam.

Kādas tendences vērojamas likumdevēju darba kvalitātē, raugoties no Satversmes tiesā skatāmo lietu perspektīvas?

Satversmes tiesa atzinīgi novērtē to, ka likumprojektiem ir anotācijas, ka ir izvērtēti riski brīdī, kad likumprojekts nonāk Saeimas darba kārtībā. Tajā pašā laikā ir problēmas ar priekšlikumiem, kuri nāk uz otro un trešo lasījumu un par kuriem tiek nobalsots tikai politiski. No Saeimas diskusijām ne vienmēr varam redzēt, ka ir izvērtēts viss nepieciešamais. Piemēram, ierobežojumu samērīgums, vai tas atbilst ES tiesībām un Latvijas starptautiskajām saistībām.

Taču es arī saprotu to, kāpēc ne vienmēr tas tiek darīts, – Saeimai ir tik milzīga noslodze kā nekad iepriekš, ņemot vērā daudzās, mūsdienu valstī pastāvošās cilvēku tiesības un brīvības. Likumdevējam ir jāregulē tik sarežģīta telpa ar tik daudzām tiesiskajām attiecībām, ir jāpieņem arvien vairāk tiesību normu, ka var nepietikt informācijas, lai kopainā ieraudzītu kādu tiesību normu. Likumprojekti nāk viens pēc otra, un Saeima kā tādas lielas dzirnavas to visu maļ.

Tātad būtu jāpastiprina Saeimas analītiskā, ekspertīzes kapacitāte?

Jā, ir tā dēvētie Vestminsteras tipa parlamenti, kāds ir Lielbritānijā. Atceraties, kā premjerministre Terēza Meja nāca klajā ar Breksit līgumu, – viņa, to jau izstrādātu, atnesa uz parlamentu, kurš līgumu kritizēja, noraidīja, bet negrozīja, nemainīja. Un izpildvara, valdība to sakārtoja, lai atkārtoti piedāvātu parlamentam. Mūsu parlaments ir apveltīts ar plašām pilnvarām un darbojas likumdošanā, tostarp, pats uz vietas izstrādājot jaunas normas. Tā ir milzīga parlamenta brīvība un vienlaikus milzīga atbildība.

Kā raugāties uz Valsts padomes, konstitucionālo tiesību jomas ekspertu institūcijas, izveidošanu, ko rosinājis Valsts prezidents Egils Levits, piedāvājot risinājumus likumdošanas nepilnību savlaicīgai novēršanai, pirms tie nonākuši Satversmes tiesā?

Valsts kļūst arvien sarežģītāka, tiesību apjoms aug. Mūsdienu valsts regulē jomas, kuras nekad iepriekš valsts nav regulējusi. Piemēram, ģimenes tiesību regulējumā valsts ietiecas tik tālu, kā nekad līdz šim, – līdz kādam vecumam bērnu nedrīkst atstāt vienu, cik vecam jābūt bērnam, kurš pieskata mazāku bērnu, dzīvnieku labturības noteikumi utt. Tas notiek tāpēc, ka mūsdienu plurālā, multikulturālā sabiedrība ir ļoti sarežģīta, cilvēkiem ir ļoti daudz tiesību un brīvību. Ar tām apveltīto sabiedrību nav iespējams “savākt kopā” nekā citādi, kā tikai ar tiesībām.

Parlamenta deputāti, kā jau runājām, ir sabiedrības spogulis. Viņi pārstāv vēlētāju, un tauta savu varu īsteno līdztiesīgi, bez izglītības cenza. Taču viņi lemj par izteikti tiesiskiem jautājumiem. Deputātiem ir saistoša gan pati valsts konstitūcija, gan jāsaprot, kā likumu normas iederas kopējā tiesību sistēmā, gan jāņem vērā ES tiesības un starptautiskās saistības, kādas Latvija ir uzņēmusies. Tātad, no vienas puses, ir politiskās lemšanas brīvība, bet no otras, – tā ir jāieliek noteiktā tiesiskajā rāmī.

Konstitucionālā justīcija izķer likumdošanas brāķus, taču tas notiek tikai pēc tam, kad tie jau ir piemēroti. Cilvēks var vērsties Satversmes tiesā tikai tad, kad norma viņam jau ir piemērota, lielākoties vairākus gadus izejot caur vispārējās jurisdikcijas tiesām, maksājot par to un ciešot no apstrīdētas normas. Valsts padome iespējamos riskus izsvērtu, pirms problemātiskā norma kādam ir piemērota. Tāpēc modernā valstī šāda institūcija ir vitāli nepieciešama.

Ik pa laikam, īpaši saistībā ar lietām, kuras Satversmes tiesa skatījusi par homoseksuālu cilvēku tiesībām, kā arī, piemēram, lietās par valsts nodrošināto sociālo atbalsta mehānismu atbilstību Satversmei, daļa politiķu ir norādījuši: tiesai nebūtu jāiejaucas valsts politikas virzienu noteikšanā, kas, principā, var būt liberāli vai konservatīvi attiecībā uz noteiktiem jautājumiem. Kādas šajā aspektā ir kompetenču sadalījuma robežas?

Ikviena politika ir balstīta ideoloģijā – konservatīvā, sociāldemokrātiskā, liberālā vai kādā citā. Taču ideoloģiju īstenot var tikai tiesību ietvarā, ar tiesiskiem līdzekļiem. Tas ir tiesiskas valsts koncepts. Arī starptautiskā līmenī konstitucionālās tiesas konferencēs pārrunā, cik tālu, gatavojot spriedumu, tiesa drīkst iet.

Satversmes tiesa vienmēr ir ļoti rūpīgi raudzījusies, lai likumdevējam skaidri nenorādītu, kas ir jāliek neatbilstošās normas vietā, jo tad mēs pārkāptu savu kompetenci, lai gan procesā nereti redzam to pareizāko risinājumu, kurš ar vismazākajām sāpēm varētu aizstāt neatbilstošo normu. Savā veidā Satversmes tiesai nākas pateikt, ko darīt, jo izvērtējam un secinām, ko nedrīkst darīt. Taču ļoti cenšamies nekāpt likumdevēja kurpēs, vien norādām uz neatbilstībām.

Būtisks valsts attīstības šķērslis ir sociālā nevienlīdzība, kuras mazināšanu jūsu priekštece amatā Ineta Ziemele norādījusi kā absolūtu valsts prioritāti.

Tiesiska, demokrātiska valsts pastāv cilvēkam. Formāli un juridiski visi ir vienlīdzīgi, bet reālajā dzīvē nevienlīdzīgu iespēju dēļ daudzi nevar to īstenot un nespēj arī pilnvērtīgi iekļauties sabiedriskajā, pilsoniskajā dzīvē. Tieši tāpēc sociālās atstumtības riski ir milzīga problēma.

Jāsaka liels paldies tiesībsargam Jurim Jansonam, kurš pie mums nāca ar virkni pieteikumu. Jāzina, ka tiesībsargs Satversmes tiesā var vērsties tikai pēc tam, kad ir vairākas reizes norādījis uz problēmām normatīvajos aktos tam, kas šīs normas ir izdevis. Šajā gadījumā runa bija par Ministru kabineta noteikumiem, kuri noteica dažādu sociālā atbalsta pasākumu summas, kuras nebija pārskatītas kopš iepriekšējās krīzes laikiem, – padsmitiem gadu notika ekonomikas izaugsme, taču pabalsti trūcīgām personām, trūcīgām ģimenēm, garantētais iztikas minimums nebija šajā laikā pārskatīts.

Vai situācija pēc mūsu spriedumiem ir uzlabojusies? Jā, tā iet uz labo pusi kaut vai tāpēc vien, ka Labklājības ministrija beidzot ir aplēsusi, kāds ir iztikas minimums. Valsts ir aprēķinājusi kopējo izdevumu summu un to pacēlusi, kas jau ir milzīgs solis uz priekšu. Vienlaikus ir jāsaprot, ka nauda valsts budžetā nerodas no nekurienes, bet no summām, kuras sabiedrība ieliek valsts maciņā. Lai valsts varētu veikt savas funkcijas, tas ir jāpiepilda. Tātad katram, kurš izvairās no nodokļiem, ir jāapzinās, ka tie nenonāk veselības aprūpē, pensiju sistēmā, pabalstos un citur. Tāpēc ir ļoti būtiski, lai attīstītos nodokļu maksāšanas kultūra, ar ko, piemēram, Skandināvijas valstīs cilvēki lepojas un vienlaikus bauda savu sociāli atbildīgo valsti.

Satversmē ir teikts, ka Latvija ir sociāli atbildīga valsts. Vai tā ir?

Noteikti ir. Mēs visu laiku runājam par to, kā Latvijā nav, taču es ļoti gribētu pateikt to, kas Latvijai ir. Piemēram, atbalsts ģimenei ar jaunpiedzimušiem bērniem Latvijā ir tik labs, kāds nav daudzās citās Eiropas valstīs. Laiks, kuru vecāki var pavadīt mājās ar mazuli, Latvijā ir viens no ilgākajiem ES. Izskatot ar šiem jautājumiem saistītu lietu pēc konstitucionālās sūdzības, izpētījām situāciju citās ES valstīs. Tāpēc droši varu teikt, ka atbalsts, kuru dodam ģimenēm ar maziem bērniem, tas laiks, kuru dodam vecākiem – mātei vai tēvam, kurš izvēlas pavadīt laiku kopā ar savu bērniņu, – liecina par Latviju kā sociāli atbildīgu valsti, kura domā par savu demogrāfisko situāciju.

Pandēmijas laiks ar dažādu brīvību ierobežojumiem licis runāt par pamattiesību apdraudējumiem. Tiesību ierobežojumiem jābūt cēloniskā saistībā ar apdraudējumu, kuru dēļ tie ieviesti, un tikai tik lielā mērā, cik minimāli nepieciešams, norādījis konstitucionālo tiesību eksperts Edgars Pastars. Kā vērtējat valdības ieviestos epidemioloģiskos ierobežojumus? Cik proporcionāli apdraudējumam tie ir bijuši?

Uz šo jautājumu nevaru atbildēt, jo tiesa to vēl nav izspriedusi. Nevaru paust arī savu viedokli, jo, saprotiet, – būs konstitucionālās sūdzības, kurās tiktu izmantots mans viedoklis, lai pamatotu normas neatbilstību. Kā tiesnesis šajā ziņā esmu ierobežota vārda brīvībā. 

Taču, izskatot lietas, Satversmes tiesa jau ir paudusi tādu pašu atziņu, kā Pastara kungs, ka ierobežojumiem ir jāsasniedz to uzlikšanas mērķis – samērīgi nodrošināt epidemioloģisko drošību. Tā tas bija spriedumā par azartspēļu aizliegumu gan spēļu zālēs, gan tiešsaistē. Pateicām, ka aizliegums attiecībā uz zālēm ir samērīgs epidemioloģiskās drošības dēļ, savukārt tiešsaistē, kas ar to nekādā veidā nav saistīta, aizliegums nav tiesisks.

Runājot par personas brīvībām, ir jāakcentē, ka tās funkcionē tikai tad, ja ir atbildība. Brīvība cilvēkam ir dota, uzskatot, ka viņš ir racionāls. Kāpēc vispār esam nonākuši līdz demokrātiskai, tiesiskai valstij? Tāpēc, ka 18., 19. gadsimtā domātāji iestājās par pilsoniskajām tiesībām, par cilvēku vienlīdzību un brīvību, kas tam pienākas, tāpēc, ka cilvēks ir saprātīga būtne un ir pelnījis cieņu un brīvību. Tātad brīvību cilvēks realizē kā saprātīga būtne, uzņemoties pienākumus un atbildību par savas rīcības sekām. Tikai šādā rāmī brīvība funkcionē, un arī pamattiesības ir veidotas šādā ietvarā. ANO Vispārējā cilvēktiesību deklarācija, kurā runāts par cilvēka tiesībām, noslēdzas ar cilvēka atbildību pret sevi, sabiedrību, valsti.

Kā laika gaitā šī izpratne Latvijā ir attīstījusies?

Pirmkārt, Latvijā nepastāv šādas kultūras deficīts. Ja tas būtu, mēs nebūtu izgājuši cauri Atmodas procesiem, sadevušies rokās Baltijas ceļā un vienojušies janvāra barikādēs. Mūsu kultūrā jau ir šī apziņa – kopā kā nācija esam spēks un kā nācija varam pretoties arī fiziskai varai.

Tajā pašā laikā pilsoniskā apziņa sabiedrībā ir jākopj. To dara mūsu kultūras jomas cilvēki, arī žurnālisti, ieskaitot jūs, kas ar savu darbu kopj izpratni par pilsonisku sabiedrību. Redzam, ka Covid-19 laikā uzņēmēji mediķiem sarīko bezmaksas pusdienas, cilvēki iet palīgā tiem, kuri paši nevar iziet no mājām. Mūsu cilvēki ir fantastiski. Arī Satversmes tiesa līdzdarbojas šajā procesā, ne tikai ar tiesvedībām, bet arī, strādājot, piemēram, ar skolu jaunatni. Jau piekto gadu rīkojam skolēnu zīmējumu un sacerējumu konkursu par Satversmi, tiesneši dodas uz skolām un runā ar jaunatni, esam gatavojuši videorullīšus un klātienē apmācījuši skolotājus, kuri pasniedz valsts pamatus. Ja gribam, lai mūsu Latvija zeļ un plaukst, ir jādomā, kā kopt mūsu pilsonisko apziņu.

UZZIŅAI

Satversmes tiesas likums tika pieņemts 1996. gada 5. jūnijā. Tā paša gada oktobrī un novembrī Saeima apstiprināja sešus no septiņiem Satversmes tiesas tiesnešiem. Taču par Satversmes tiesas dzimšanas dienu uzskatāms 1996. gada 9. decembris, kad četri no apstiprinātajiem Satversmes tiesas tiesnešiem, kas nebija bijuši tiesneša amatā iepriekš, nodeva tiesneša zvērestu. Plašāk Satversmes tiesas mājaslapas sadaļā “Tiesas vēsture”.

Labs saturs
20
Pievienot komentāru

LATVIJAS REPUBLIKAS TIESĪBU AKTI
LATVIJAS REPUBLIKAS OFICIĀLAIS IZDEVUMS
ŽURNĀLS TIESISKAI DOMAI UN PRAKSEI
LIETOTĀJU IEVĒRĪBAI
Informējam, ka šajā tīmekļa vietnē tiek izmantotas sīkdatnes. Turpinot lietot LV portālu, jūs piekrītat sīkdatņu izmantošanai. Uzzināt vairāk
SAPRATU