VIEDOKĻI
>
Par Latviju. Par Tevi Latvijā.
TĒMAS
Mārtiņš Martinsons
Mg.iur., zvērināts advokāts
12. janvārī, 2021
Lasīšanai: 16 minūtes
RUBRIKA: Viedoklis
TĒMA: Finanses
29
29

Samērība noziedzīgi iegūtu līdzekļu legalizācijas novēršanā – vai beidzot izdosies saprātīga diskusija?

FOTO: Freepik

Pagājušā gada aprīlī rakstā “Cīņa pret naudas atmazgāšanu – nepazaudēt mērķi tūkstoš lappusēs” LV portālam paudu viedokli, ka nesamērīgās prasības attiecībā uz Noziedzīgi iegūtu līdzekļu legalizācijas un terorisma un proliferācijas finansēšanas novēršanas likuma (NILLTPFNL) izpildi rada situāciju, kad lielākas pūles tiek pieliktas formālai prasību izpildei, nevis reālas sistēmas ieviešanai, kas tiešām efektīvi sasniegtu minētā likuma mērķus. Jautājums par prasību samērību pēdējā laikā ir aktualizējies vairākkārt, kas vieš cerības, ka 2021. gadā izdosies turpināt plašāku un jēgpilnāku diskusiju par to, kā sasniegt globālos mērķus cīņā pret “netīro naudu”, neuzliekot pārmērīgu slogu uzņēmējiem.  

īsumā
  • Cīņa pret nelikumīgu līdzekļu nonākšanu apgrozībā ir neapšaubāms godīgas konkurences un sabalansētas tautsaimniecības attīstības priekšnoteikums. Tomēr pastāv šaubas, vai pašreizējā situācija un regulējums to tiešām nodrošina.
  • FKTK izstrādātā rokasgrāmata ir vēl 80 lapaspuses, kurās izklāstīti risku faktori un klientu identifikācijas prasības atkarībā no risku klasifikācijas. Lai šīs prasības izpildītu, liela daļa NILLTPFNL subjektu algo vismaz vienu vai pat vairākus darbiniekus.
  • Rokasgrāmata ir palīgs “lielajiem” spēlētājiem, bet ķīniešu ābece vienkāršam ārpakalpojumu grāmatvedim, kurš ar klienta risku saprot tikai un vienīgi saimnieciskās darbības risku.
  • Eiropas Savienības dalībvalstīm ir piešķirtas tiesības diferencēt prasību daudzumu atkarībā ne vien no darbības veida, bet arī no likuma subjekta darbības apmēra.
  • Būtu ieteicams patiesā labuma guvēja jēdzienu aizstāt ar precīzāku formulējumu – “personas, kuras īsteno kontroli”. Šis formulējums dotu skaidrāku priekšstatu par jēdziena būtību, kā arī nodrošinātu, ka tas tiek korekti piemērots.

 

Galvenās publiski izskanējušās debates vairāk skārušas banku nozari, Finanšu izmeklēšanas dienesta pozīciju un noziedzīgi iegūtas mantas jēdzienu kriminālprocesā. Vienlaikus, saskaroties ar dažādām situācijām praksē, var konstatēt, ka problēma ir daudz plašāka, turklāt skar ne vien lielākos nozares spēlētājus, bet arī ikvienu NILLTPFNL subjektu un savā ziņā ikvienu komercreģistra subjektu – paaugstināto patiesā labuma guvēja reģistrācijas prasību dēļ.

Jau ievadā vēlos uzsvērt, ka šī raksta mērķis ir veicināt un attīstīt diskusiju, lai NILLTPFNL tvēruma jomā izdotos atrast “zelta vidusceļu” – nodrošināt efektīvu likuma mērķu sasniegšanu, novēršot nepamatotu iejaukšanos saimnieciskās darbības vidē un izvairoties no nesamērīgām prasībām un likuma jēgas nenonivelēšanas līdz formālu dokumentu “sadrukāšanai un nolikšanai plauktā”.

Autors nekādā mērā neuzskata, ka NILLTPFNL mērķis ir maznozīmīgs, tieši pretēji, cīņa pret nelikumīgu līdzekļu nonākšanu apgrozībā ir neapšaubāms godīgas konkurences un sabalansētas tautsaimniecības attīstības priekšnoteikums. Tomēr pastāv šaubas, vai pašreizējā situācija un regulējums to tiešām nodrošina.

Kādas tad ir galvenās problēmas

Pieskaroties sākumā minētajām publiskajām diskusijām, šobrīd ir konstatējamas vairākas problēmas:

  • uzņēmuma norēķinu konta atvēršana vai kredītiestādes lēmums pārtraukt darījuma attiecības (kas mēdz novest pie prasības ievērojamu aizdevumu atmaksāt īsā termiņā, pie saimnieciskās darbības izbeigšanas vai ievērojama tās apgrūtinājuma);
  • noziedzīgi iegūtu līdzekļu (mantas) jēdziens un būtība;
  • Finanšu izlūkošanas dienesta pozīcija un pieeja naudas līdzekļu “iesaldēšanai”.

Lai nospraustu skaidru šī raksta robežu, jānorāda, ka autors pievērsīsies tieši mazāk publiski iztirzātai tēmai – NILLTPFNL un ar to saistīto normatīvo aktu prasību izpildei –, nevis noziedzīgu iegūtu līdzekļu jēdzienam un Finanšu izlūkošanas dienesta pozīcijai. Diemžēl par šo prasību izpildi ticis diskutēts mazāk, lai gan, pēc autora domām, tieši skaidrības viešana pašos pamatos būtu liels solis problēmu, kas vēlāk izpaužas praktiskajā piemērošanā, novēršanas virzienā.

Vai ar rokasgrāmatu pietiek

Šīgada jūlijā ar mērķi ieviest vairāk skaidrības NILLTPFNL piemērošanā tika publicēta Finanšu un kapitāla tirgus komisijas rokasgrāmata – “Ieteikumi noziedzīgi iegūtu līdzekļu legalizācijas un terorisma un proliferācijas finansēšanas novēršanas un sankciju riska pārvaldīšanas iekšējās kontroles sistēmas izveidei un klientu izpētei”.

Tomēr tās atkal ir 80 papildu lapaspuses, kurās izklāstīti risku faktori un klientu identifikācijas prasības atkarībā no risku klasifikācijas. Lai šīs prasības izpildītu, liela daļa NILLTPFNL subjektu algo vismaz vienu vai pat vairākus darbiniekus.

Un te vietā ir atgādināt, ka atbilstoši NILLTPFNL 3. pantam šī likuma subjekti ir arī grāmatveži, nodokļu konsultanti, revidenti, notāri, advokāti un citi juridisko pakalpojumu sniedzēji, kā arī nekustamā īpašuma starpnieki – proti, arī tādi saimnieciskās darbības veicēji, kas nereti darbojas individuāli vai nelielā partnerībā, neuzturot apjomīgus birojus ar ievērojamu atbalsta personālu.

Līdz ar to – lai gan minētā rokasgrāmata dod padomu profesionāliem NILLTPFNL prasību piemērotājiem, tomēr tā nekādā mērā neatvieglo likuma piemērošanu mazākiem saimnieciskās darbības veicējiem. Tādējādi šo uzņēmēju skatījumā NILLTPFNL prasību izpilde joprojām ir nevis uzdevums nelikumīgu darbību novēršanai, bet gan “bubulis”, kuru nepieciešams kaut kā izpildīt vai no kura kaut kā jāizvairās.

Šī iemesla dēļ, pēc autora domām, ir atkāroti jārosina diskusija par to, vai un kā šiem mazākajiem saimnieciskās darbības veicējiem padarīt iespējamu NILLTPFNL prasību izpildi, piemēram, aizpildot vienkārša parauga formas, lai pieejamo nelielo administratīvo resursu varētu novirzīt būtiskajam, nevis formālajam.

Autora ieskatā, radot skaidru un relatīvi viegli piemērojamu sistēmu, būtu iespējams koncentrēties uz būtisko un tiktu sasniegti vairāki svarīgi mērķi:

  • iespējamie nelikumīgie darījumi tiktu identificēti jau sākuma fāzē;
  • uzņēmēji spētu pēc būtības nošķirt nevēlamus darījumus no pieļaujamiem. Līdz ar to arī kredītiestādēm vēlākās procedūras būtu gan vieglāk izpildāmas, gan sagādātu mazāk nepatīkamu pārsteigumu uzņēmējiem;
  • arī no kontrolējošo iestāžu puses būtu iespējams veiksmīgāk izvērtēt patiesi aizdomīgus darījumus un attiecīgi mazināt, iespējams, nepamatotu kontroli vai sankcijas.

Tiesību akti pieļauj prasību diferencēšanu

Diemžēl šie jautājumi netiek risināti, lai gan nav redzama iemesla, kas to liegtu. NILLTPFNL 6. pants jau šobrīd paredz iekšējās kontroles sistēmu izveidi atbilstoši likuma subjekta darbības veidam, vienlaikus tas uzliek par pienākumu dokumentēt itin visu – jebkādas politikas un procedūras.

Ievērojot Eiropas Parlamenta un Padomes Direktīvu (ES) 2015/849 par to, lai nepieļautu finanšu sistēmas izmantošanu nelikumīgi iegūtu līdzekļu legalizēšanai vai teroristu finansēšanai, 8. panta pirmo daļu, dalībvalstīm ir piešķirtas tiesības diferencēt prasību daudzumu atkarībā ne vien no darbības veida, bet arī no likuma subjekta darbības apmēra.

Līdz ar to nekas neliedz likumdevējam veikt grozījumus NILLTPFNL 6. pantā, nosakot, ka likuma subjekti, kuru finanšu rādītāji nepārsniedz noteiktus kritērijus, būtu atbrīvojami no politiku un procedūru izstrādes pašiniciatīvas brīvā formā, bet veikt NILLTPFNL prasību izpildi ar standartizētiem risinājumiem, kuri tiktu noteikti Ministru kabineta noteikumu līmenī.

Šobrīd rezultāts ir tieši pretējs. Jau pieminētā FKTK rokasgrāmata ir palīgs “lielajiem” spēlētājiem, bet ķīniešu ābece vienkāršam ārpakalpojumu grāmatvedim, kurš ar klienta risku saprot tikai un vienīgi saimnieciskās darbības risku – ja klients nesamaksās, nevarēs nopelnīt pietiekami, lai norēķinātos par komunālajiem pakalpojumiem.

Šis ir svarīgs aspekts, par ko būtu jādomā, lai sasniegtu NILLTPFNL mērķus pašos pamatos. Ja sistēma tiek sakārtota mazāko likuma subjektu līmenī, tad arī augstākie līmeņi (finanšu iestādes) saņemtu pietiekami skaidru informāciju un tiktu novērsti daudzi pārpratumi.

No šāda aspekta raugoties, būtu vērts papildus arī izvērtēt, vai atturēšanās no riskanta darījuma vienmēr ir piemērots risinājums. Jāpatur prātā, ka netrūkst saimnieciskās darbības veicēju, kuriem katrs klients ir izdzīvošanas jautājums. Pienākums atturēties no riskanta darījuma var būt iemesls “veikt kontroli tādā veidā, lai netiktu saskatītas iespējami nelikumīgu darbību pazīmes”, kas, protams, rada apdraudējumu NILLTPFNL mērķu sasniegšanai kopumā.

Tāpēc, ja šī joma ir globāli svarīga, būtu jāparedz kompensācijas mehānismi uzņēmējiem, kuri godprātīgi atturas no riskantiem darījumiem, vai arī jāparedz citas situācijas risināšanas metodes. Šajā aspektā sadzirdamu diskusiju nav, bet tas noteikti būtu plašāku viedokļu apmaiņas vērts jautājums.

Ne mazāk svarīgi piebilst, ka tas vienlaikus arī palīdzētu veicināt sabiedrības izpratni par NILLTPFNL regulētajiem jautājumiem kopumā.

Lai uzņēmēji neaizplūstu uz kaimiņvalstīm

Novērojumi praksē liecina, ka pastiprināti tiek apgrūtināta tieši “ierindas” uzņēmēju pienākumu izpilde. Šī raksta autors pēdējā laikā ir saskāries vairākiem Uzņēmumu reģistra lēmumiem, kuros, nepaskaidrojot iemeslu, tiek pieprasīta padziļināta informācija par patiesā labuma guvēju kontroles ķēdēm un personu apliecinošiem dokumentiem.

Lai gan primāri, kā tas izriet arī no NILLTPFNL 18.2 panta pirmās daļas, būtu jāpieņem, ka uzņēmuma deklarētais patiesā labuma guvējs ir pietiekami noskaidrots un Uzņēmumu reģistram būtu jāpieprasa pamatojošā informācijai tikai tad, ja rodas pamats uzskatīt, ka iesniegtā informācija nav pilnīga vai patiesa. Iespējams, nesamērīgas bijības dēļ šāda informācija tiek pieprasīta gandrīz vienmēr.

Arī šādos gadījumos būtu svarīgi diferencēt situācijas, kad nerodas šaubas par deklarētajiem patiesā labuma guvējiem un kad šaubu pastāvēšanai ir pamats.

Jāpiebilst, ka ir saprotama kāda ārvalsts mātes uzņēmuma neizpratne par nesamērīgi augstām prasībām (bez papildu pamatojuma), ja citās valstīs tādu nav. Tas savukārt rada risku, ka uzņēmums, par kura darbības godīgumu un caurspīdīgumu nekad nav pastāvējušas šaubas, var izvēlēties dibināt savu pārstāvniecību nevis Latvijā, bet gan kādā citā kaimiņvalstī. Šādā veidā Latvijas Republikā tiktu zaudētas gan darbavietas, gan nodokļu ieņēmumi.

Patiesā labuma guvēja jēdziens

Noslēdzošais jautājums, par ko autors vēlētos rosināt plašāku diskusiju, saistīts ar jēdziena “patiesā labuma guvējs” izpratni.

Sākumā tā bija persona, kura atzina, ka gūst labumu no attiecīgā tiesību subjekta, un pat nebija nozīmes tam, vai tas oficiāli kādā veidā kaut kur parādījās vai ne, jo svarīga bija pašas personas deklarēšanās par patiesā labuma guvēju. Vēlāk tika ieviesta prasība “labuma gūšanu” arī apliecināt.

Laika gaitā patiesā labuma guvēja jēdziens ir mainījies – faktiski tā vairs nav “labuma gūšana”, bet kontrole pār tiesisko subjektu. Tas izriet gan no NILLTPFNL 1. panta 5. punkta regulējuma, vērtējot to kopsakarā ar 18. panta septītās daļu; gan no Eiropas Parlamenta un Padomes Direktīvā (ES) 2015/849 sniegtās patiesā labuma guvēja definīcijas.

Tāpēc būtu ieteicams patiesā labuma guvēja jēdzienu aizstāt ar precīzāku formulējumu – “personas, kuras īsteno kontroli”. Šāds formulējums dotu skaidrāku priekšstatu par jēdziena būtību, kā arī nodrošinātu, ka tas tiek korekti piemērots.

Neskaidrību netrūkst

Tāpat, pēc autora domām, nav pieļaujama situācija, kad pretēji likumdevēja noteiktajam piemērotāji šo jēdzienu attiecina arī uz personām, kurām pieder 25%, nevis vairāk nekā 25% no kapitāla. Neizpratni vairo arī neskaidra interpretācija no piemērotāju puses gadījumos, kad tiek pieļauta nekorekta kontroles īstenošanas pamata norādīšana.

Piemēram, autors praksē ir saskāries ar situāciju, kad Uzņēmumu reģistrs lūdz norādīt, ka dalībnieks kontroli īsteno ar sava dalībnieka statusu, lai gan attiecīgajā sabiedrībā ar ierobežotu atbildību ir 4 dalībnieki, kuriem katram pieder 25%, līdz ar to kā dalībnieki tie neatbilst patiesā labuma guvēja definīcijai (nepārsniedz 25%). Konkrētajā gadījumā paskaidrojums, ka kontrole tiek īstenota kā izpildinstitūcijas pārstāvjiem, proti, saskaņā ar NILLTPFNL 18. panta septīto daļu, netika akceptēts.  

Diemžēl neskaidrību radījis arī tas, ka reģistrācijas procesā iepriekš varēja norādīt, ka patieso labuma guvēju nav iespējams noskaidrot. Šobrīd no NILLTPFNL regulējuma izriet, ka tāda situācija faktiski nav iespējama.

Šādas atšķirības rada arī neskaidrību procesos, kuros piedalās vairāku valstu uzņēmumi. Ne visas valstis ir pārņēmušas Eiropas Parlamenta un Padomes Direktīvas (ES) 2015/849 3. panta sestās daļās “a” punkta “ii” apakšpunkta norādi par to, ka patiesā labuma guvēja noskaidrošanas objektīvas neiespējamības gadījumā par tādu tiek atzīti augstākās vadības institūcijas locekļi.

Šis aspekts Latvijas Republikas normatīvajos aktos nav pilnvērtīgi atspoguļots, jo minētais pieņēmums attiecināms tikai uz uzņēmumiem, citos gadījumos norādot, ka kontroli īsteno faktiskie darītāji (pārvaldnieki, uzticamības personas). Te jānorāda, ka minētās direktīvas tulkojumā “beneficial owner” vairs netiek tulkots kā patiesais labuma guvējs, bet gan kā “faktiskais īpašnieks”.

Līdz ar to arī šajā aspektā praksē nākas saskarties ar dažādiem formāliem šķēršļiem, kas autora ieskatā rada risku, ka mēģinājums saskatīt lielās, patiesās problēmas var tikt aizmiglots ar sīku neskaidrību novēršanu.

Vai ledus izkustējies

Ņemot vērā, ka gan Valsts prezidents Egils Levits, gan ģenerālprokurors Juris Stukāns pēdējā laikā ir vairākkārt norādījuši uz Latvijas “pārcenšanos” NILLTPFNL regulēto jautājumu jomā, ir prieks redzēt, ka šie jautājumi iegūst arvien lielāku rezonansi un raisa diskusijas, kas šajā jomā patiesi ir nepieciešamas.

Šajā rakstā vēlējos uzsvērt, ka ir būtiski izvērtēt procesus, kas notiek ne vien “beigu” stadijā – kriminālprocesā –, bet arī sistēmas pašos pamatos. Lai jau sākumā būtu iespējams sasniegt NILLTPFNL definētos mērķus, ir jāvērtē, kā vienkāršot sistēmu mazajiem un vidējiem uzņēmumiem un veicināt korektu pamatlietu izpratni sabiedrības līmenī.

Ir būtiski izvērtēt procesus, kas notiek ne vien “beigu” stadijā – kriminālprocesā –, bet arī sistēmas pašos pamatos.

Gan augstāko amatpersonu izteikumi, gan nule publicētais revīzijas ziņojums par ekonomisko un finanšu noziegumu izmeklēšanas un iztiesāšanas efektivitāti vieš cerības, ka 2021. gadā turpināsies plašāka un jēgpilnāka diskusija par to, kā reāli sasniegt globālos mērķus cīņā pret “netīro naudu”, nevis turpināt uzņēmēju mocīšanu ar nesamērīgām un nepārdomātām prasībām.

Labs saturs
29
Pievienot komentāru
LATVIJAS REPUBLIKAS TIESĪBU AKTI
LATVIJAS REPUBLIKAS OFICIĀLAIS IZDEVUMS
ŽURNĀLS TIESISKAI DOMAI UN PRAKSEI
LIETOTĀJU IEVĒRĪBAI
Informējam, ka šajā tīmekļa vietnē tiek izmantotas sīkdatnes. Turpinot lietot LV portālu, jūs piekrītat sīkdatņu izmantošanai. Uzzināt vairāk
SAPRATU