Pretstāvē dezinformācijai

Šonedēļ norisinās 11. Pasaules medijpratības un informācijpratības nedēļa. Saistībā ar šo notikumu Valsts kanceleja ir izdevusi “Rokasgrāmatu pret dezinformāciju: atpazīt un pretoties”. Tomēr vispirms, lūdzu, iepazīstiniet, kādi ir jūsu vadītā departamenta pienākumi!

Departamenta darbības sākums – 2020. gada marts – sakrita ar Covid-19 krīzi, tāpēc dažbrīd rodas nepareizs priekšstats, ka esam krīzes vadības komunikācijas departaments. Izpratne par šādas struktūrvienības nepieciešamību meklējama krietni senāk, konkrēti, 2014.–2015. gadā, kad pēc Krimas okupācijas kļuva skaidrs, cik lielu lomu spēlē informācijas ietekmes operācijas, dezinformācija. Ilgstoši bija mēģinājumi stiprināt valdības centru, izveidot struktūrvienību, kas strādātu ar izaicinājumiem, kas ir plašāki par vienas ministrijas atbildības sfēru.

Departamentā esam pieci cilvēki, kas ir divreiz mazāk nekā līdzīgā struktūrvienībā Igaunijā un piecreiz mazāk nekā Lietuvā.

Kaimiņvalstīm ir spēcīgas stratēģiskās komunikācijas struktūrvienības arī citās institūcijās, tai skaitā bruņotajos spēkos, Ārlietu ministrijā u. c.

Funkcijas, kuras veicam, ir plašas. Tās ir informatīvās telpas centralizēta analīze, socioloģiski pētījumi, dažāda veida kampaņas, informācijas apmaiņa ar starptautiskajiem partneriem. Aktīvi sadarbojamies ar sociālo mediju platformām, esam Latvijas oficiālais kontaktpunkts sadarbībā ar “Meta”, “Google”, “TikTok”, “Twitter”, it īpaši jautājumos, kas attiecas uz cīņu ar dezinformāciju un tās ierobežošanu. Esam saņēmuši no šīm platformām atbalstu, lai tajās būtu pieejama uzticama valdības komunikācija par Covid-19, lai informācija, kuru gatavo Slimību profilakses un kontroles centrs, būtu redzamāka pilsoņiem.

Būtiska ir arī departamenta koordinācijas funkcija – cenšamies koordinēt darbību ar citu ministriju komunikāciju struktūrvienību vadītājiem, uzturēt kontaktus ar pašvaldībām.

Esat viens no līdzautoriem rokasgrāmatas 2. nodaļai “Efektīva rīcība, atbildot uz informatīvās telpas drošības izaicinājumiem individuālā, institūcijas un valsts līmenī”. Veidotāju centrālais vēstījums – “dezinformācijas radīto problēmu būtu krietni mazāk, ja institūcijas stratēģiski un efektīvi komunicētu ar savām mērķauditorijām, savukārt cilvēki izmantotu medijpratības rīkus, atbildīgi novērotu, pamanītu un ziņotu par dezinformāciju atbildīgajām iestādēm un sociālo tīklu platformām, nedalītos ar dezinformāciju”. Kā vērtējat valsts institūciju un pašvaldību pašreizējo stratēģisko komunikāciju?

Stratēģiskā komunikācija ir tikai viena daļa no informatīvās telpas. Ir grūti vērtēt valsts institūciju vai pašvaldību komunikāciju, ignorējot mediju vidi kopumā un sabiedrības noturību pret dezinformāciju, dažādām manipulācijām, ko dēvējam par mediju un informācijas pratību.

Visi šie trīs pīlāri gan vidējā, gan ilgtermiņā ir jāskata kopsakarā, tie savstarpēji mijiedarbojas. Informatīvā telpa ir tik spēcīga, cik tās vājākais posms.

Turpinot par valsts institūciju stratēģisko komunikāciju, jānorāda, ka ir daudz gan labu, gan ne tik labu piemēru. Nenoliegsim, ka komunikācijā Covid-19 pandēmijā ir bijušas arī kļūdas.

Tomēr komunikācija primāri ir tik spēcīga, cik spēcīgi ir lēmumi, kas ir tās pamatā, proti, ar komunikāciju vien nevar izlabot sliktus politiskus lēmumus.

Ir iespējams izdarīt pretēji, respektīvi, stratēģiski pārdomātus lēmumus ar komunikāciju var padarīt vēl spēcīgākus, saprotamākus un pieņemamākus sabiedrībai.

Otrs aspekts – komunikācijai ir jāvelta pietiekami daudz resursu. Tas ne vienmēr nozīmē tikai finanšu, bet arī cilvēku resursus. Bieži redzam, ka valsts institūcijās, īpaši pašvaldībās, ar komunikācijas jautājumiem strādā viens, divi cilvēki. Taču pāris cilvēku nespēj nodrošināt tādu komunikācijas funkciju klāstu, kādu musdienās no šīm institūcijām sagaida, īpaši krīzes situācijās.

Tādēļ kopumā teiktu, ka esam uz pareizā ceļa, tomēr tam ir jāvelta resursi, un komunikācijas efektivitāte ir jāvērtē ilgtermiņā. Stratēģiskajai komunikācijai ir jābūt konsekventai. Ir jāmaina priekšstats, ka ar vienu kampaņu, semināru vai citu komunikācijas pasākumu spēsim mainīt cilvēku uzvedību un rīcību. Tas ir neskaitāmu semināru, komunikācijas pasākumu, kampaņu virknējums, ar kuru palīdzību vidējā termiņā varam cerēt uz cilvēku uzvedības un attieksmes maiņu, tostarp veicināt piederības sajūtu valstij, stiprināt vēlmi to aizstāvēt, maksāt nodokļus, ievērot likumus utt.  Tas viss, protams, ir daļa no sociālā līguma starp valsti un sabiedrību, taču vēlētos, lai tas ir ciešāks nekā šobrīd.

Manuprāt, komunikācija patlaban ir daudz labāka nekā pirms pieciem gadiem. Tā kļūst arvien stratēģiskāka. Visās institūcijās veidojas izpratne par informatīvās telpas drošības izaicinājumiem, dezinformāciju, manipulāciju. Tomēr vēl ir daudz jādara.

Teicāt, ka informatīvā telpa ir tik spēcīga, cik tās vājākais posms. Kas ir vājākais posms?

Tā ir medijpratība, sabiedrības izpratnes līmenis, informācijas pratība. Gan 2021. gadā Nacionālo elektronisko plašsaziņas līdzekļu padomes (NEPLP) izstrādātais pētījums, gan šīgada pavasarī veiktais “Eirobarometra” pētījums atklāj, ka tikai divas trešdaļas – nedaudz virs 60% – iedzīvotāju uzskata, ka ir spējīgi atšķirt maldinošu informāciju no patiesa satura. Tas nozīmē, ka vienai trešdaļai trūkst šādu zināšanu.

Savos pētījumos redzam, ka ļoti daudz cilvēku “iekrīt” uz Kremļa dezinformācijas vēstījumiem Krievijas uzsāktā kara Ukrainā kontekstā, īpaši mazākumtautību pārstāvji, kuri ikdienā lieto krievu valodu. Viens no iemesliem ir Kremļa dezinformācijas un propagandas kanālu ietekme, kas ilgstoši, vairākus gadus ir indējusi cilvēku prātus.

Kaut arī NEPLP pieņemtie lēmumi aizliegt attiecīgos kanālus Latvijā bija pareizi, tas nesniedz tūlītēju efektu cilvēku, kuri ir ticējuši Kremļa dezinformācijai, rīcībā un attieksmē.

Liela daļa joprojām turpina atbalstīt [Krievijas prezidentu] Putinu, daļa nezina, kas notiek. Kremlis bija radījis ilūziju, ka tā kontrolētie kanāli un Rietumu mediji ir viens un tas pats. Tagad šie cilvēki ir apjukuši, jo nesaprot, kam ticēt un ko domāt.

Medijpratības jomā ir daudz ko darīt. Īpaša uzmanība jāpievērš Latgalei, tai skaitā darbam ar tās pašvaldībām. Dezinformācijas problēmas mērogu izgaismoja Covid-19 vakcinācijas rādītāji. Šobrīd to redzam 14. Saeimas vēlēšanu rezultātos.   

Tāpat ir jādomā par jauniešiem vecumā līdz 30 gadiem, kuri nevienu dienu nav pavadījuši PSRS, nav gājuši cauri ne padomju izglītības sistēmai, ne citiem dzīves aspektiem. Arī viņu vidū ir cilvēki, kuri iekrīt šajās lamatās, lai gan šī auditorija neskatās Kremļa kontrolētos kanālus. Jaunā paaudze neskatās TV. Tas nozīmē, ka ar iedzīvotāju medijpratību ir jāstrādā vairākos, ļoti atšķirīgos virzienos.

Nesen SKDS pētījumā par to, vai cilvēki zina par pašatteikušos no azartspēlēm personu reģistru, tika secināts, ka liela daļa krievvalodīgo par to neko nav dzirdējuši. Acīmredzot šobrīd ir problemātiski sasniegt krievvalodīgo auditoriju.

Piekrītu. Tas ir politisks lēmums – stiprināt visu latvisko informatīvajā telpā. Neapšaubu politisko lēmumu, tomēr ikviens komunikators piekritīs, ka ir jāizmanto tādi komunikācijas kanāli, veidi un metodes, kurus attiecīgā auditorija vislabāk uztvertu un “ņemtu pretī”.

Tāpēc atteikšanās no jebkādas komunikācijas mazākumtautību valodās, šo auditoriju iepriekš nesagatavojot, īstermiņā rada risku, ka vēl vairāk cilvēku atsvešināsies un nebūs informēti. Tas ir satraucoši, īpaši krīzes situācijās.  

Ja tuvākajos gados būtu jāiet cauri vēl kādai līdzīgai situācijai, kāda bija Covid-19 krīze un pirmie mēneši pēc Krievijas iebrukuma Ukrainā, ir bažas, ka sasniegt šos iedzīvotājus būtu vēl sarežģītāk.

Šopavasar Saeimas komisijā diskutēja, ka, lai sasniegtu mazākumtautības auditoriju, iespējams, varētu tikt veidota jauna TV programma mazākumtautību iedzīvotājiem. Tomēr vienprātības par to nebija.

Tikko esmu atgriezies no pieredzes apmaiņas ar kaimiņvalstu, tai skaitā Ukrainas, pārstāvjiem.

Valstis ir izvēlējušās dažādus ceļus. Piemēram, Igaunija šogad ir novirzījusi 2,7 miljonus eiro gan sabiedrisko, gan privāto mediju (puse uz pusi) saturam krievu valodā. Līdzīgi arī Ukraina pēc 2014. gada saprata, ka nevar runāt un komunicēt tikai ukraiņu valodā, ja liela daļa auditorijas ir krievvalodīgie.

Latvijā esam izvēlējušies citu ceļu – stiprināt medijus latviešu valodā, vienlaikus ierobežojot Kremļa kanālus. Īstermiņā tam ir zināmi riski, taču vidējā un ilgtermiņā tas varētu atmaksāties.

To redzēsim tikai pēc 5–10 gadiem, kad varēsim salīdzināt, kurš ceļš bija labāks – Latvijas vai Igaunijas. Ja izdotos sasniegt, ka visi tie, kuri iepriekš lietoja tikai Kremļa kanālus, sāktu lietot vietējos medijus latviešu valodā, tas ilgtermiņā atmaksātos ar uzviju.

Tā nu gan nebūs.

Piekrītu, skepse ir diezgan pamatota.

Visu pasauli un valsti jau trešo gadu ietekmē krīzes. Vispirms Covid-19 pandēmija, tagad – Krievijas militārais iebrukums Ukrainā. Kādas stratēģiskās komunikācijas mācības bija vērojamas pandēmijas laikā? Uz kuriem “grābekļiem” neuzkāpt nākotnē?

Ir vairākas mācības, kuras apkopojis gan mūsu departaments, gan Saeimas parlamentārā izmeklēšanas komisija. Secinājums ir viens, proti, ir vajadzīgi resursi – gan finanšu, gan cilvēku resursi – komunikācijai visās nozarēs.

Kā jau minēju, ja krīzes situācijā par komunikāciju atbild pāris cilvēku ar ierobežotiem resursiem un ja viņi neatrodas tiešā iestādes vadītāja pakļautībā, nepastarpināti netiek klāt vadībai ar saviem ieteikumiem, ko labāk darīt, tad nevajadzētu brīnīties, ka lietas virzās ne tajā gultnē, kurā vēlētos.

Valsts un sabiedrības drošība attiecas ne tikai uz tām nozarēm, kuras parasti asociē ar šiem jautājumiem, proti, aizsardzību, iekšlietām un ārlietām. Covid-19 krīze spilgti parādīja, ka veselības nozare ārkārtējā situācijā viena pati nespēj risināt arī sabiedrības drošības jautājumus, kas saistīti ar dezinformācijas lavīnu, kas pandēmijas pirmajos mēnešos vēlās pāri.

Tādēļ visaptverošā valsts aizsardzība paredz, ka šāda mēroga krīze var notikt katrā nozarē. Piemēram, lauksaimniecības nozarē var izveidoties ārkārtēja situācija saistībā ar graudu ražu, pārtikas krīze.

Pandēmija pierādīja, cik liela nozīme ir pirmajam iespaidam, kas veido pamatu tam, kā cilvēki uztvers problēmu. Pirmie krīzes mēneši, 2020. gada marts–maijs, bija kritiski svarīgi.

Tagad atskatoties redzam, ka varbūt nepietiekami novērtējām (ne tikai Latvijā, bet arī Eiropā kopumā) dezinformācijas par Covid-19 ilgtermiņa ietekmi.

Tobrīd pat pasmējāmies, ka tie ir tikai nevainīgi joki, jo neapzinājāmies, kādu postu tie nodarīs. Pusotru gadu vēlāk, kad bija pieejamas vakcīnas pret Covid-19, izrādījās, ka ļoti daudz cilvēku bija noticējuši sazvērestības teorijām.

Jau tajā brīdī, kad šādi vēstījumi parādās, jābūt aktīvai pretdarbībai. Ja to palaiž garām, sekas var būt tādas, kādas pieredzējām, proti, lai apstādinātu pandēmiju, bija jāievieš atkārtotas mājsēdes un ļoti stingri ierobežojumi.

Vidzemes augstskolas asociētais profesors Gatis Krūmiņš pētījumā par stratēģisko komunikāciju pandēmijas laikā bija secinājis, ka komunikatori nepiedalās lēmumu pieņemšanā valstī, viņi ir “aiz durvīm”. Latvijas valsts pārvaldē dominē pieeja komunikācijai kā atbalsta funkcijai.

Komunikācijai ir jāsākas ar lēmuma pieņēmējiem, tai ir jābūt integrētai lēmumu pieņemšanas procesā. Tas attiecas gan uz krīzes situāciju, gan ikdienu.

Jāievēro konsekvence – nevar cerēt ar vienu kampaņu, komunikācijas pasākumu atrisināt visas problēmas.

Mērķēti pasākumi ir jāatkārto gadu no gada, neatkarīgi no tā, vai tie ir saistīti ar nodokļu maksāšanu un ēnu ekonomikas izskaušanu, ceļu satiksmes noteikumu ievērošanu  vai vēlmi aizsargāt Latvijas valsti un iesaistīties informatīvās telpas drošības stiprināšanā. Tas ir dārgi un laikietilpīgi. Lai sasniegtu mērķi, ir nepieciešami finanšu un cilvēkresursi, kā arī laiks.

Ir divi iespējamie ceļi. Var doties Lielbritānijas virzienā, kur ir izveidota komunikācijas ministrija, kas elastīgi spēj pieslēgties krīzēm un to skartajām nozarēm, lai risinātu komunikācijas jautājumus. Otrs ceļš ir būtiski stiprināt esošo ministriju komunikācijas struktūrvienību kapacitāti, veicot auditu un izvērtējot esošo situāciju, piemēram, cik lieli ir budžeti dažādiem pasākumiem, cik darbinieku atbild par iestādes komunikāciju, kāda ir viņu iesaiste lēmumu pieņemšanā. Uz audita pamata būtu jāveic strukturālas pārmaiņas, jārunā par papildu resursu piešķiršanu komunikācijai.

Kuru no diviem ceļiem vajadzētu iet Latvijai?

Noteikti otro variantu. Tas būtu cieši saistīts ar to, ko Latvija darījusi līdz šim, tai skaitā domājot par drošību un visaptverošu valsts aizsardzību.

Civilās aizsardzības un katastrofas pārvaldīšanas likums un plāns paredz, ka tā nozare, kurā ir katastrofa vai apdraudējums, uzņemas vadošo lomu pār komunikāciju. Pārējās nozares to atbalsta, tostarp ar stratēģisko komunikāciju no Valsts kancelejas puses. Tam pamatā ir apsvērums, ka ikvienā nozarē ir eksperti, kuri pārzina šauras un sarežģītas tēmas. Piemēram, radiācija, par ko pēdējā laikā daudz tiek spriests saistībā ar Krievijas iebrukuma Ukrainā saistītajiem riskiem kodolreaktoram vai draudiem pielietot taktiskos kodolieročus.

Vai līdz Latvijai nonāktu radiācija? Kā cilvēkiem rīkoties šādā gadījumā? Neviens cits kā Vides aizsardzības un reģionālās attīstības ministrija, Valsts vides dienests, Radiācijas drošības centrs nespētu labāk komunicēt un skaidrot šos jautājumus.

Mēs varam piedāvāt risinājumus, kā panākt, lai sagatavotie vēstījumi sasniedz pilnīgi visus, tomēr tikai šī nozare var nākt klajā ar specifiskiem ieteikumiem, kā rīkoties konkrētajā situācijā.

Atsevišķas ministrijas izveide būtu arī pretrunā ar iesākto Valsts kancelejas darbu profesionālas un mazākas valsts pārvaldes virzienā.

Kas vēl būtu jādara, lai komunikācijai nebūtu tikai atbalsta funkcijas, proti, lai tā ieņemtu “savu vietu pie galda”?

No vienas puses, neiztikt bez politiskās gribas. Ir jābūt politiskās elites izpratnei, sākot ar premjeru un ministriem, ka komunikācija spēj palīdzēt sasniegt politiskos mērķus, nevis tos graut. Ar komunikāciju iespējams ne tikai reaģēt, tā var būt arī proaktīva. Savlaicīgi izmantoti, stratēģiski pareizi vēstījumi spēj mainīt cilvēku rīcību un ar laiku, iespējams, arī uzvedību, attieksmi.

No otras puses, arī komunikatoram ir jāspēj kvalitatīvi vai kvantitatīvi pierādīt, ka kampaņa vai komunikācijas pasākumu virknējums konkrētā laikposmā ir spējis mainīt cilvēku rīcību, uzvedību, ar laiku pat attieksmi konkrētos jautājumos, kas ir cieši saistīta, piemēram, ar valsts drošību, aizsardzību, tautsaimniecību, ārpolitikas interešu realizāciju.

Rokasgrāmatā rakstāt, ka ne uz visu dezinformāciju un maldinošu informāciju ir nepieciešams vienmēr atbildēt. Būtisks faktors, izvērtējot, vai un kā nepieciešams reaģēt uz dezinformāciju un maldinošu informāciju, ir iespējamā ietekme. Kā izsvērt, uz kuru dezinformāciju ir vērts atbildēt, uz kuru ne?

Rokasgrāmatā, balstoties uz starptautiski pazīstamā dezinformācijas pētnieka Bena Nīmo (Ben Nimmo) izlaušanās skalas metodoloģiju, esam veidojuši Latvijas informatīvās telpas apdraudējuma izvērtējumam pielāgotu skalu gradācijā no viens līdz pieci.

Pareizi minējāt, ka ne uz katru dezinformāciju ir vērts reaģēt, īpaši tādēļ, ka dažreiz reaģēšana tai piešķirtu vēl vairāk uzmanības. Sociālo mediju algoritmi ir būvēti šādi – jo vairāk cilvēku kādu informāciju komentē, pārsūta, ar to dalās, jo vairāk saturs kā sniega bumba veļas no kalna lejā un beigās kļūst par nekontrolējamu lavīnu. 

Tāpēc ir vērts izvērtēt, vai dezinformācija izplatās ārpus kādas šauras interešu grupas. Ja ne, tad, visticamāk, tai nav vērts pievērst uzmanību.

Tad, kad cilvēki sāk stāstīt izlasīto kolēģiem, ģimenei, draugiem un dezinformācija sāk izplatīties vairākās sociālajās grupās un varbūt pat nonāk līdz tradicionālajiem medijiem, tajā brīdī tā samilst par būtisku problēmu, kas ir jārisina ar dažādiem komunikācijas pretpasākumiem. Bieži vien efektīvākais pretpasākums ir laicīga komunikācija. Ja redzam, ka sāk izplatīties naidīgs vēstījums, ir jādarbojas pretim, jāskaidro valdības pieņemtais lēmums.

Vai varat minēt kādu piemēru, uz ko pēdējā laikā esat reaģējuši?

Labs piemērs ir saistībā ar Baltkrievijas hibrīdo uzbrukumu Eiropas Savienības robežām gan 2021. gadā, gan šogad pēc bēdīgi slavenajiem starptautiskās nevalstiskās organizācijas “Amnesty International” ziņojumiem par it kā bēdīgu apiešanos ar Tuvo Austrumu bēgļiem uz robežas, kurus Baltkrievijas režīms mērķtiecīgi grūž uz mūsu robežām, un kas ir pretrunā starptautiskajām normām. Ir bijušas labas pretdarbības, tai skaitā no Iekšlietu ministrijas, sabiedriskajos medijos notika diskusija, kurā no abām pusēm tika skaidroti šie notikumi. Esam sekojuši līdzi šim jautājumam, kā tas izplatās Latvijas, Krievijas un Rietumu medijos, – tas nav ticis ļoti tālu.

Pēdējos gados, tostarp Covid-19 krīzes un to pavadošās dezinformācijas un “infodēmijas” dēļ, zinātnieki nākuši klajā ar jaunām un efektīvākām metodēm cīņā ar maldinošu informāciju un dezinformāciju. Viena no tām ir apsteidzošā komunikācija, kas ietver priekšatspēkošanu (angļu valodā – “pre-bunking”) jeb cīņu ar dezinformāciju, pirms tā ir sasniegusi cilvēkus. Vai šāda metode ir pielietota arī Latvijā?

Jā, esam to vairākkārt lietojuši. Piemēram, pērn, 10. Pasaules medijpratības un informācijpratības nedēļā, nācām klajā ar latviešu valodai pielāgotu tiešsaistes spēli “Go Viral”, kas priekšatspēko dažādas maldinošas informācijas izplatīšanas metodes par Covid-19. Spēle neilgā laikposmā sasniedza daudz lietotāju – četras reizes lielāku auditoriju nekā Igaunijā un piecas reizes lielāku nekā Čehijā (tās bija pēdējās divas valstis, kuras bija adaptējušas spēli pirms Latvijas).

Pie priekšatspēkošanas strādājām arī pirms 14. Saeimas vēlēšanām, gatavojāmies vēlēšanu aizsargāšanai no ārvalstu potenciālas iejaukšanās.

Darba grupā bija iekļauta virkne ministriju, drošības dienestu un institūciju. Bijām apzinājuši iespējamos dezinformācijas vēstījumus un metodes, kas bija jaunums šajās vēlēšanās un kurus ļaundari varētu izmantot, piemēram, balsošana pa pastu, balsu nodošana glabāšanā, tiešsaistes vēlēšanu reģistrs u. c.

Situācijā, kad iedzīvotāji pirmo reizi izmanto šādas, ne tik labi zināmas iespējas, parādās potenciālas manevra iespējas dezinformācijas izplatīšanai. Tādēļ centāmies dezinformācijas telpu samazināt līdz minimumam. Sagatavojām iespējamos rīcības scenārijus, atspēkojumus, kas tika nodoti visiem vēlēšanu iecirkņiem un komisijām gan Latvijā, gan ārvalstīs. Tas bija ļoti vērtīgi.

Rīkojām arī neformālas tikšanās ar nacionālajiem un reģionālajiem medijiem par šiem jautājumiem un bijām gatavi tam, ja vēlēšanu naktī vai nākamajā dienā kāds no dezinformācijas vēstījumiem izplatītos. Tad pretī būtu faktos pārbaudīta informācija no Centrālās vēlēšanu komisijas atbilstoši Saeimas vēlēšanu likumam un procedūrām, kādēļ tas notiek tieši šādi un ne citādi.

Kā trešo piemēru varu minēt pirmo mēnesi pēc Krievijas militārā iebrukuma Ukrainā, kad pamanījām, ka sāk izplatīties dezinformācijas vēstījumi par it kā nepateicīgajiem ukraiņu bēgļiem, kuri šeit ieradušies un saņem lielu atbalstu, iepretim vietējiem iedzīvotājiem, kuri cieš. Savlaicīgi sagatavojām atspēkojumus, izplatījām ne tikai no Valsts kancelejas un Ministru kabineta kontiem sociālajos medijos, bet arī lūdzām to darīt citām institūcijām.

Nākotnē priekšatspēkošanas pieeju valstis, ne tikai Latvija, izmantos arvien vairāk, paredzot iespējamos scenārijus, kā viens vai otrs pasākums varētu tikt ļaunprātīgi izmantots, lai savlaicīgi sagatavotos to atspēkot. Katrā krīzē strādājam ar tiem instrumentiem un sociālo kapitālu, kas ir pieejams un iepriekš sagatavots, lai brīdī, kad jārīkojas, nebūtu jādomā, ko tagad darīt.

Rokasgrāmatā rakstāt, ka valsts ilgtermiņa/vidēja termiņa stratēģijai jābūt integrētai ar valsts stratēģisko komunikāciju. Arī G. Krūmiņš uzsver: “Latvijā stratēģiskā politiskās vadības līmenī nepieciešama mērķtiecīga pāreja uz ilgtermiņa domāšanas kultūru. Izšķirīgi svarīga šajā situācijā būs valsts stratēģiskā komunikācija – tas, kāds rīcību kopums tiks īstenots un kādā vērtību sistēmā tas tiks pamatots.” Vai valsts stratēģiskajā komunikācijā jums ir iespēja domāt vidējā/ilgtermiņā, vai arī politiskie lēmumi mainās, ņemot vērā personālijas?

Būtiski – stratēģiskā komunikācija nav premjera vai ministra sabiedrisko attiecību birojs, tā nav cieši sasaistīta ar vienas valdības deklarāciju vai rīcības plānu.

Par stratēģisko komunikāciju ir jādomā ilgtermiņā, jo tā pārsniedz četru gadu ciklu starp vēlēšanām.

Pirmos divus gadus departaments ir strādājis krīzes režīmā, “dzēšot ugunsgrēkus” gan Covid-19 pandēmijā, gan kara pirmajos mēnešos. Patlaban esam nopietni pievērsušies tam, lai attīstītu jaunu Latvijas stratēģiskās komunikācijas un informatīvās telpas drošības stratēģisko koncepciju un pārskatītu stratēģiskās komunikācijas vēstījumus un prioritārās mērķauditorijas atbilstoši reālajai situācijai pēc šīm krīzēm.  

Par sociālo mediju pielietojumu informācijas karā Ukrainas mediju eksperti ir norādījuši: “Sākoties karam, Ukrainas prezidents Volodimirs Zelenskis pārņēma iniciatīvu un kļuva par galveno cīnītāju informācijas frontē, videoformātā ierakstot ziņas par kara norisi, kas iedzīvotājiem ik dienu tika izplatītas divas reizes. Tā ir iepriekš nepieredzēta kara metode, kas izrādījās jaudīga stratēģija.” Vai Latvijā ir izstrādāta stratēģija X stundai?

Visas nozaru ministrijas ir gatavojušas stratēģiskās komunikācijas plānus, ko darīt potenciāla apdraudējuma vai krīzes situācijā. Plānojam arī konsultēties ar ukraiņu kolēģiem, lai teorētiskos uzstādījumus samērotu ar to, ko viņi šogad ir darījuši realitātē. Mums vēl ir jāstrādā, lai tuvākajā laikā plānus atjaunotu.

Mums būs iespēja apmainīties ar informāciju, ko zinām par informatīvo telpu, Krieviju un citiem tajā iesaistītajiem spēlētājiem, kā sevi pasargāt un labāk komunicēt krīzes situācijā, kā to stratēģiski paveikt. Mums ir iespēja mācīties no valsts, kura šobrīd aizsargā visu Eiropu, tostarp mūsu drošību, un reāli karo un stāv pretim Krievijai. Ukrainai mācību stundas ir katru minūti un dienu. Šīs zināšanas ir jāizmanto un jāpielāgo.