VIEDOKĻI
>
Par Latviju. Par Tevi Latvijā.
TĒMAS
Aija Dulevska
speciāli LV portālam
15. februārī, 2022
Lasīšanai: 12 minūtes
RUBRIKA: Intervija
TĒMA: Kultūra
8
8

Medijpratības ābece – katram, ne tikai senioriem

LV portālam: Klinta Ločmele, Dr. sc. comm., medijpratības pasniedzēja un IREX Baltijas medijpratības programmas Latvijas Universitātē vadītāja

Vai cilvēks spēj orientēties dezinformācijā un nošķirt to no patiesas informācijas? Kultūras ministrija organizēja diskusiju par senioru medijpratību, to īpaši akcentējot. Vai tas ir galvenais sociālās grupas veids, caur kuru dezinformācija izplatās sabiedrībā? Saruna par šo tematu ar Klintu Ločmeli, Dr. sc. comm., medijpratības pasniedzēju un IREX Baltijas medijpratības programmas Latvijas Universitātē vadītāju.

Kāpēc senioru medijpratībai būtu jāpievērš īpaša uzmanība?

Pētījumi liecina, ka seniori visvairāk patērē Krievijas mediju programmas. Kultūras ministrijas pētījumi, kas veikti 2020. gada otrajā pusē, liecina, ka tieši seniori visvairāk ir norādījuši, – ja informācija ir rakstīta avīzē, dzirdama radio vai TV, tātad tai var uzticēties. Ja automātiska uzticēšanās vidēji ir 58%, tad senioru grupā no 55 līdz 69 gadiem tie ir 69%.

Kritiskā domāšana un medijpratība prasa treniņu.

Cilvēkam, kuram ikdiena nav saistīta ar informācijas analīzi, būtu nepieciešams atbalsts, lai izvērtētu, kurai informācijai var uzticēties. Tomēr tas nav absolūts rādītājs, ir arī dzīvesgudri un “medijpratīgi” seniori. Tāpēc nevajadzētu stigmatizēt senioru medijpratību. Visiem ir jāattīsta medijpratība.

Kas ir ietverts jēdzienā “medijpratība”? Tas nav tikai publicētais materiāls, tie ir arī telefona zvani, SMS, kurus cilvēki saņem.

Jā, šeit ir jānošķir medijpratība un informācijpratība. Šajā gadījumā medijpratība ietver vairākas prasmes – informācijas un vēstījuma izvērtēšanu, zemteksta fiksēšanu. Tā ir izpratne, kā darbojas mediji, kāpēc mums tos vajag, ar ko žurnālisti atšķiras no kāda cita informācijas sniedzēja. Līdz ar to medijpratība ir vairākos līmeņos apgūstama prasme. Pēdējā laikā tiek lietots jēdziens “multipratība” – plašāka informācijas, tās kvalitātes izvērtēšana un apstrāde, secinājumi par konkrēto informāciju.

Vai tas ietver arī telefona zvanu vērtēšanu, kad nezvana banka, bet krāpnieki?

Runājot par telefona zvaniem, medijpratība neatrisina visu situāciju. Tur jāpieslēdzas citām prasmēm – kritiskajai domāšanai, kā strādā bankas, kāda ir banku komunikācija, kā darbojas finanšu sistēmas.

Tā nav tikai medijpratība, bet zināšanas par ekonomiku, finanšu apriti. Tas iziet ārpus medijpratības.

Kā panākt senioru iesaistīšanos medijpratības apmācībā?

Šis ir jautājums, kas interesē ne tikai Latvijas, bet arī citu valstu speciālistiem. Vispirms nevajadzētu kategoriski norādīt, ka seniors ir cilvēks ar negatīvu attieksmi. Tas ir diskutabli, ka medijpratības stiprināšanai senioriem tiek izstrādāti īpaši ieteikumi, jo būtībā tas attiecas uz vairumu sabiedrības. Varbūt uz senioriem mazāk attiecas tas, kas notiek TikTok, jo liela daļa no viņiem nezina par šo lietotni, kuru pārsvarā izmanto jaunieši. Problēmas ir visās sabiedrības grupās. Ja seniors nav “medijpratīgs”, viņu ir grūti iedrošināt sākt to apgūt, drīzāk viņš tiek aicināts norobežoties savā čaulā. Taču medijpratība ir saistīta ar cilvēku līdzdalības un pilsoniskās aktivitātes veicināšanu.

Iepriekšējā gada augustā man bija iespēja pavadīt laiku Vašingtonas štatā, kur mums stāstīja par šiem jautājumiem, bija arī tikšanās ar vairākām medijpratības organizācijām, kuras pasniedz medijpratības kursus tieši senioriem. Viņu apmācības tiešsaistē turpinājās arī pandēmijas laikā.

Pirms pandēmijas mums bija vairākas iestrādes sadarbībai ar bibliotēkām, kad devāmies klātienē tikties ar senioriem, runājām, apskatījām dažādus piemērus, diskutējām, – tas ir veids, kā sekmēt aktivitāti. Būtiska loma ir lokālajiem viedokļu līderiem, bibliotēkām, biedrībām, tostarp senioru biedrībām, kultūras un interešu centriem. Ja cilvēks izlasa informāciju par kādu tikšanos, noteikti lielāka uzticēšanas būs tad, ja piezvanīs pazīstama bibliotekāre vai senioru biedrības vadītāja. Tas iedrošina un veicina lielāku atvērtību medijpratības apgūšanas procesam.

Mums jānodrošina, ka informācija par medijpratību sasniedz arī tos, kuri fiziski nespēj aiziet uz medijpratības kursiem vai semināriem, tāpēc par to neuzzina, uzskatot, ka uz viņiem tas neattiecas. Svarīgi, lai šī informācija būtu atrodama arī ārpus klasiskajām medijpratības apmācībām.

Vēl viens būtisks solis – izglītot jauno paaudzi, jo ir svarīga vide, kurā seniors atrodas.

Pētījumi rāda, ka, ja bērni vai kaimiņi ir vakcinējušies un izskaidrojuši šī procesa nepieciešamību, tad ir lielāka iespējamība, ka arī seniors vakcinēsies. Savukārt, ja bērni vai mazbērni stāsta, ka vakcinēšanās ir kaitīga un senioram nevajag vakcinēties, viņš to nedarīs. Rudenī Baltijas medijpratības ietvaros mums ir plānota aktivitāte tieši studentu un senioru savstarpējās saziņas veicināšanā. Ja senioram ir radinieki vai kaimiņi, ir ļoti svarīga komunikācija un savstarpēja sazināšanās.

Kādi ir medijpratības soļi senioriem un pārējiem mediju lietotājiem?

Vairs nav tik vienkārši, kā stāstīja medijpratības semināros, piemēram, 2017. gadā. Informatīvā vide ir kļuvusi krietni sarežģītāka, ir ienākusi pandēmija, karš, citi izaicinājumi. Agrākais ieteikums uzticēties ekspertiem vai pārbaudīt informāciju divos resursos – viens pats tas vairs nedarbojas.

Medijpratība ir kļuvusi kontekstuāla, un ir nepieciešama cilvēka aktīva iesaistīšanās un atdeve.

Piemēram, agrāk cilvēkiem ieteica pārliecināties, vai tas, kurš kaut ko stāsta, patiešām ir mediķis. Pandēmijas sākumposmā tika pārsūtīti vairāki video, kuros kāds cilvēks, uzvilcis ārsta balto virsvalku, runā diezgan neticamas lietas par Covid-19 un tā profilaksi. Līdz ar to šis ieteikums prasa papildu darbības, lai pārliecinātos, vai šis cilvēks tiešām ir eksperts. Tāpat pandēmijas sākumā kāds Latvijā populārs mūziķis bija no angļu valodas pārtulkojis it kā Stenfordas universitātes profesora ieteikumus, kā rīkoties. Bija 2020. gada pavasaris, informācijas vakuums un neziņa. Cilvēki arī Latvijā ar šo video ļoti daudz reižu dalījās. Tā kā tas bija starptautisks fenomens, Stenfordas universitāte paziņoja, ka viņiem ar šo cilvēku nav nekādas saistības, tas ir izdomāts teksts, kurā konkrētā universitāte un kāda profesora vārds ir tikai piesaukti, runātais teksts nebija balstīts izglītības iestādes uzskatos.

Tagad vairs nav tik vienkārši – ieraugu, ka tas ir ārsts vai eksperts, un automātiski viņam uzticos.

Agrāk arī aculiecinieka pieredze tika uzskatīta par patiesu, taču šobrīd redzam, ka tai vienmēr nevar uzticēties. Vēl nesen pieredzējām, ka cilvēki apgalvoja, ka kādā vakcinācijas centrā redzējuši cilvēku, kurš nokritis un nomiris uzreiz pēc potes saņemšanas. Mēs pieredzējām, ka sociālajā medijā var publicēt fotogrāfiju ar parakstu “Re, kādas man ir blaknes pēc potēšanās”, bet, ieliekot konkrēto attēlu interneta meklētājā, izrādās, ka tas ir publicēts jau pirms kāda laika, un nav zināms, vai kaut kādā veidā ir saistīts ar vakcinēšanos.

Ne visiem, kuri uzdodas par aculieciniekiem, var uzticēties. Tāpat ir ar informācijas pārbaudi divos resursos – var būt divas dezinformācijas lapas, kuras tiražē identisku dezinformāciju.

Kā rīkoties, lai izvērtētu informāciju?

Pirmkārt, jānovērtē informācijas konteksts, kāds varētu būt tās nolūks, kāpēc šī informācija varētu būt veidota. Varbūt kādam ir dusmas pret valdību, un tas tiek uzrakstīts sociālajos medijos. Jāpadomā, kāpēc kādam Facebook lietotājam, par kura profilu mēs neko nezinām, ir vairāk informācijas par vakcinēšanos nekā ārstam vai ekspertam, kurš šajā jomā strādā un iepazīstas ar jaunāko zinātnisko literatūru. Kāpēc ticēt kaut kam, kas tiek izplatīts Facebook, nevis vairākiem ārstiem?

Otrkārt, ir svarīgi paskatīties tā resursa, kuru mēs lasām, dienaskārtību. Ar to domāju atvērt tā cilvēka profilu, kurš šo informāciju publicējis, atvērt mājaslapu, uz kuru aizvedusi saite, un to rūpīgi izpētīt – varbūt visa lapa vai profils ir veltīts tikai tam, lai popularizētu kādu vienu noteiktu jautājumu. Iespējams, atklāsies, ka tas ir izveidots, lai lobētu kādu politisko spēku vai sabiedrību polarizējošu jautājumu.

Treškārt, jāpievērš uzmanība emocijām. Ļoti būtiski ir izvērtēt politiķu pausto, it īpaši šobrīd, kad tuvojas Saeimas vēlēšanas un redzams, ka politiķu paziņojumi dažkārt ir izteikti populistiski. Tiek solīts tas, ko realitātē nav iespējams izpildīt, vai arī apgalvojumos ir fiksējamas loģikas kļūdas. Ir jāiedziļinās kontekstā.

Visbiežāk cilvēki izvēlas uzticēties tuviniekiem, to apliecina arī KM pētījums. Tomēr vērts iegaumēt, ka arī viņi var nebūt pietiekami informēti un redzēt tikai vienu jautājuma aspektu, būt dezinformācijas varā. Tādēļ automātiska uzticēšanās ir riska faktors. Lai definētu savu viedokli un nepaļautos tikai uz to, ko ir stāstījuši citi, jāapvieno iespējami daudzveidīga informācija no dažādiem avotiem.

Saistībā ar medijpratību ir saasinājies arī jautājums par finanšu krāpniekiem.

Tas ir saistīts ar uzticēšanos nepazīstamiem cilvēkiem vai bailēm no soda, jo šādos gadījumos nereti tiek piedraudēts – ja tagad nesamaksāsi naudu, tiks aprēķināta liela soda nauda vai tamlīdzīgi.

Tāpat ir svarīgi izvērtēt veikalu piedāvājumu. Ja tiek pārdoti uztura bagātinātāji, kas sola brīnumainu efektu, nedēļas laikā izārstēt varikozas vēnas vai kādu citu sarežģīti ārstējamu slimību, tie, visticamāk, ir meli.

Izvērtējot informāciju, vai nu to ir sacījis kāds politiķis, vai tas ir ieraksts sociālajos medijos, ir nepieciešams viegls skepticisms. Tomēr tas prasa piepūli un nav tik vienkārši.

Patlaban mēs dzīvojam laikmetā, kurā ir ļoti dinamiska informācijas aprite. Sociālie mediji palīdz izplatīt dažādus vēstījumus, kuri izskatās ticami, un dezinformatori šos vēstījumus arī veido tā, lai tie izskatītos patiesi. Piemēram, tiek izmantota kāda daļa patiesības, bet tā tiek ietverta kontekstā, kurā viens vai otrs aspekts ir apzināti pārspīlēts.

Ir vēl viens temats, kas pastāvējis arī pirms pandēmijas, ka dažādu sociālo grupu pārstāvji mazliet grēko ar informācijas dalīšanos, nepārliecinoties, vai šis saturs ir patiess. Tāpēc es aicinu apdomāties, pirms dalīties ar kādu ierakstu.

Dažkārt redzams, ka cilvēki ar kādu saturu dalās divdesmit reižu dienā. Tas liecina, ka nav prasmīgi ievērota mediju higiēna.

Būtu jāpārdomā, ar ko mēs dalāmies. Ikviens var kļūt par dezinformācijas izplatīšanas vārtiem. Mēs atņemam dezinformācijai spēku, ja paši to nevairojam un nedalāmies.

***
Šajā publikācijā paustais intervētās personas viedoklis un skatījums var nesakrist ar LV portāla redakcijas nostāju. Ar LV portāla redakcionālo politiku var iepazīties šeit.
Labs saturs
8
Pievienot komentāru

Covid-19 ierobežojošie pasākumi

 

 

 

 

 

Ārkārtējā situācija, kas tika izsludināta, lai apturētu straujo Covid-19 infekcijas izplatību un veselības nozares pārslodzi, ir noslēgusies. No 1. marta iedzīvotājiem saistoši epidemioloģiskās drošības pasākumi un ierobežojumi ir apkopoti Ministru kabineta noteikumos Nr. 662 “Epidemioloģiskās drošības pasākumi Covid-19 infekcijas izplatības ierobežošanai” noteiktie ierobežojumi un pienākumi. 

Ņemot vērā Covid-19 infekcijas izplatības riskus, pilnvaras noteikt personu tiesības ierobežojošus pasākumus epidemioloģiskās drošības nolūkos, arī neizsludinot īpašu tiesisko režīmu, Ministru kabinetam ir deleģējis likumdevējs – Saeima –, pieņemot Covid-19 infekcijas izplatības pārvaldības likumu

 

 

 

 

 

 

 

 


LATVIJAS REPUBLIKAS TIESĪBU AKTI
LATVIJAS REPUBLIKAS OFICIĀLAIS IZDEVUMS
ŽURNĀLS TIESISKAI DOMAI UN PRAKSEI
LIETOTĀJU IEVĒRĪBAI
Informējam, ka šajā tīmekļa vietnē tiek izmantotas sīkdatnes. Turpinot lietot LV portālu, jūs piekrītat sīkdatņu izmantošanai. Uzzināt vairāk
SAPRATU