2017. gadā iznāca NATO “StratCom” pētījums “Stratcom Laughs. In search of an analytical Framework” (“Stratcom” smejas. Meklējot analītisko ietvaru), kurā esat analizējusi Rietumu politisko līderu diskreditāciju Krievijas Pirmā kanāla vakara šovos. Vai saistībā ar šo pētījumu bija reakcija no Krievijas puses?
Jā, faktiski jau dienu pirms pētījuma prezentācijas Latvijas Universitātē šī ziņa bija izskanējusi Krievijā, par to bija izteikusies pat Krievijas Ārlietu ministrijas oficiālā pārstāve Marija Zaharova. Tam sekoja asas kritikas vilnis gan no satīrisko tekstu autoru puses, gan citām sabiedrībā zināmām personām. Piemēram, Ramzans Kadirovs kopā ar vienu no humora šovu dalībniekiem – Mihailu Galustjanu – radīja speciālu video.
Līdz šim neko tādu nebijām pieredzējuši, tāpēc tā bija visai negaidīta situācija. Piemēram, iepriekš bija nācis klajā interesants pētījums par to, kā Krievija pārdefinē Rietumu vērtības, cita starpā ieliekot pilnīgi citu jēgu izpratnē par demokrātiju. Uz to nebija nekādas reakcijas.
Humoram un satīrai kā komunikācijas līdzeklim ar sabiedrību ir dziļas saknes arī padomju tradīcijā. Vai mūsdienu Krievija šai ziņā ar kaut ko atšķiras?
Kopumā humors kā līdzeklis, lai komunicētu ar masām, tiek izmantots visā pasaulē. Tas pilda vairākas nozīmīgas funkcijas – sākot no stresa mazināšanas līdz sabiedrības kopības izjūtas veicināšanai un izglītošanai. Turklāt tam ir ļoti sena vēsture. Piemēram, galma āksts, kam viens no uzdevumiem bija mazināt spriedzi starp karaļnama iedzīvotājiem.
Attiecībā uz padomju periodu un atšķirībām, kas pastāv mūsdienās, jāsaka, ka, neapšaubāmi, abos gadījumos ir iespējams runāt par humora kā viena no efektīviem propagandas vēstījumu nodošanas instrumentiem pielietojumu. Vienlaikus šodienas Krievijas kontekstā gribētu minēt pāris būtisku akcentu. Padomju laikā līdzās varas izmantotajam humoram pastāvēja tautas humors, kas kalpoja par būtisku iekšējās brīvības izpausmes formu. Piemēram, KVN [Jautro un atjautīgo klubs] joki, lai gan pakļauti cenzūrai, savā ziņā bija šāda brīvības izpausme. Savukārt šodien šis šovs ir ne tikai pakļauts cenzūrai un kontrolei no augšas, bet arī iekšējai cenzūrai, turklāt pēdējā ir tikpat spēcīga, ja ne stiprāka kā Padomju Savienībā. Līdzīgi ir arī ar citiem izklaides raidījumiem.
Šobrīd varam novērot, ka Krievijā humors un izklaides saturs arvien intensīvāk tiek izmantots, lai nodotu plašai auditorijai valdošā režīma vēstījumu par pasaules un lietu kārtību. Atšķirībā no oficiālā Kremļa vēstījuma izklaidējošā saturā, tai skaitā humorā, var iekļaut naratīvus, kuri oficiālā diskursā formāli nebūs pieņemami.
Ja izklaide un humors Krievijā tiek izmantots kā stratēģiskās komunikācijas līdzeklis, cik efektīvi, jūsuprāt, tas izdodas?
Tas, ko Krievijas izklaides industrija dara diezgan meistarīgi, ir īpašās mentālās telpas, piederības sajūtas krievu pasaulei uzturēšana. Un tam ir dzirdīgas ausis. Kā uzskatāmu piemēru te iespējams minēt faktu, ka vienā no Krievijas TV pēdējām Jaungada svētku programmām pat izskanēja skaidrs aicinājums: “Lai kur tu atrastos, tavs morālais pienākums ir atbalstīt krievu pasauli (русский мир).”
Vēl varam novērot, ka pēdējos gados ir ārkārtīgi intensificējusies attieksmju veidošana un ārpolitisko jautājumu ienākšana izklaides programmās, jo īpaši Jaungada šovos. Piemēram, ja 2012. gada šovā bija viens joks par ķīniešu uguņošanas raķetēm, tad pēdējā šovā faktiski gandrīz viss saturs bija piepildīts ar ārpolitiskajiem jautājumiem. Tas lieliski papildina oficiālo Kremļa diskursu, kā rezultātā, apskatot sabiedriskās domas aptaujas Krievijā, skaidri iezīmējas izmaiņas iedzīvotāju attieksmē pret Rietumiem atbilstoši režīma raidītajiem vēstījumiem.
Tātad tas ir veids, kā apolitiskam skatītājam radīt “pareizo” priekšstatu par notiekošo ārpasaulē? Citādi grūti iedomāties, kāpēc vienkāršajam cilvēkam svētku vakarā gribētos skatīties jokus par ANO Ģenerālo asambleju, Eiropas Savienības un tās līderu problēmām.
Jā, jo teorētiski viena no humora funkcijām ir izglītojošā un socializējošā funkcija. Šādā veidā apolitiskam skatītājam tiek pateikts priekšā, kā ir jāvērtē, piemēram, ārpolitiskie notikumi vai dzīve vispār. Viens no vēstījumiem, kas nāk līdzi šim saturam, ir – tev, vienkāršajam cilvēkam, nav jāiedziļinās, jāanalizē politika, jo to tavā vietā izdarīs citi.
Piemēram, vienā no Jaungada šoviem viesojās žurnālists Vladimirs Solovjovs, kurš teica: “Daudzi runā par sankcijām, bet ir maz to, kas saprot.” Pēc tam seko izklāsts, kā sankcijas ir jāsaprot. Vienkāršajam cilvēkam tiek pateikts priekšā, ka sankcijas Krievijai neko sliktu nenodara, bet, gluži otrādi, tās samazina importu, dara Krieviju stiprāku, un vispār nevajag tik daudz iedziļināties lietās, kuras nesaproti. Tas labi saskan ar paralēlo vēstījumu par “sapuvušajiem” Rietumiem, Rietumu līderi ir vāji, tiem trūkst Krievijas līdera dominances, vīrišķīgā pārākuma.
Šāds izklaides saturs kopumā ļauj Kremļa vēstījumiem sasniegt auditoriju, kas par politiku neinteresējas vai izturas kritiski pret TV ziņās pārraidīto. Turklāt svarīgi atzīmēt, ka šīs programmas tiek mērķētas ne tikai uz iekšējo auditoriju, kas ir primāra, bet arī uz perifēro auditoriju ārpus Krievijas. Arī Latvijā sabiedriskās domas aptaujas rāda, ka iedzīvotāji, tai skaitā latvieši, uzsver, ka Krievijas TV kanālos skatās tikai izklaides šovus. Iespējams, daudzi jautās – kas gan tur varētu būt slikts? Taču ir jāņem vērā, ka tajā brīdī, kad cilvēks skatās izklaidējoša satura raidījumu, viņš psiholoģiski atslābst un kļūst mazāk kritisks. Skatoties ziņas, tomēr vairāk vai mazāk “ieslēdzas” kritiskā domāšana. Izklaides žanrā tā nenotiek. Tādā veidā skatītāji, pat tie, kas ikdienā ir kritiski pret Putina režīmu, pamazām uzsūc vēstījumus, kas tiek pasniegti cauri jokiem un citās izklaidējošās formās.
Jūs īpaši izcēlāt Vecgada vakara, Jaungada programmas. Kāpēc?
Jaunā gada sagaidīšana ir vieni no svarīgākajiem svētkiem Krievijā, kas par tādiem izveidojās Staļina represiju laikā, kad tika aizliegti Ziemassvētki. Saskaņā ar Krievijā veiktajām sabiedriskās domas aptaujām pat dzimšanas diena un 9. maijs daudziem nav tik nozīmīgi svētki kā Jaungada svinības. Krieviem pašiem ir interesanti pētījumi par to, kā līdz ar televizoru mājās “ienāca” valsts, radot sajūtu, ka tādu svinību kā Jaunais gads laikā visi kļūst par vienu lielu ģimeni. Tas bija viens no totalitārisma pielietotajiem instrumentiem, ko pārņēmis Kremlis arī mūsdienās.
Krievijā Jaungada raidījumos arvien parādās šie vēstījumi, ka mēs visi – neatkarīgi no vecuma, nodarbošanās, dzīvesvietas valsts – esam kopā un ar televizora palīdzību savienojamies ar sabiedrībā iemīļotiem māksliniekiem, padomju dziedātājiem, aktieriem utt. Tie ir neatņemami Jaungada nakts elementi – rasols jeb Olivjē salāti, mandarīni, filma “Likteņa ironija jeb Vieglu garu!” un Jaungada programma, kur visam pa vidu tiek iekļauti attiecīgi politiskie vēstījumi. Uz vecāko paaudzi šie sentimenti īpaši iedarbojas.
Sentiments jau nav nekas slikts. Arī mēs mīlam vecākās paaudzes latviešu aktierus, vecās filmas, bet, ja pareizi saprotu, problēma ir papildu informācijā, kas nāk līdzi šīm pārraidēm?
Tieši tā. Sentiments nav slikts, taču šajā gadījumā tas tiek izmantots kā enkurs. Angļu valodā ir termins – lowest common denominator – minimālais kopsaucējs, kas satur kopā lielu, ļoti atšķirīgu auditoriju. Iedomājieties, cik etniski daudzveidīga tā ir, cik dažādās valstīs tā dzīvo! Šīs pārraides skatās ne tikai krievi, kuri dzīvo gan Krievijā, gan arī ārpus tās, bet arī armēņi, ukraiņi, baltkrievi, latvieši u. c. tautību pārstāvji. Ar šo nostalģiju tad arī tiek strādāts, papildinot ar “noderīgu” politisko fonu, kas, kā jau minēju, nebūt nav tikai par ārlietām.
Regulāri skatoties šos šovus, kopaina veidojas aptuveni šāda – pārmērīgi dzert ir normāli, vardarbība ģimenē – normāli. Iesist sievai, protams, ir slikti, bet, ja sit, tad taču mīl! Korupcija ir normāli. Nē, nu, korupcija, protams, ir slikta, bet iedot policistam kukuli nav nekas tāds – mēs taču visi tā darām! Faktiski savā veidā notiek apšaubāmas sociālekonomiskas uzvedības, kas Rietumu sabiedrībā būtu absolūti nepieņemama, normalizācija. Mēs zinām, ka Krievijā kopumā šīs ir izplatītas sociālekonomiskas problēmas, bet tām nav arī vispārīga nosodījuma. Gluži otrādi, šādā veidā tā tiek padarīta par kaut ko īpašu, ko neviens no malas “ar prātu nesapratīs”.
Mūsdienu jaunieši arvien mazāk skatās televīziju. Vai tas ko maina?
Jautājums ir: kādu saturu viņi patērē internetā? Un te no pētījumiem par krievvalodīgo kopienu Latvijā redzams, ka krievvalodīgie jaunieši skatās tos pašus humora šovu fragmentus, tikai citā formā, piemēram, “YouTube” vai “Facebook”. Tādā veidā šie vēstījumi sasniedz arī jauniešu auditoriju, kura ģimenē ietekmējas no vecākās paaudzes, kas savukārt Krievijas televīziju regulāri skatās. Lūk, rodas šāda kombinācija.
Kā piemēru varētu minēt cita pētījuma laikā fokusgrupu diskusijās krievvalodīgo vidū dzirdēto. Kāda jauniete Daugavpilī atklāti sacīja: “Kad runā Putins, es redzu līderi un viņā ieklausos. Kad runā latviešu politiķi, man nāk smiekli, jo tam nav jēgas.” Šāds viedoklis ir populārs. Kad tiek jautāts, kādas Putina politikas Krievijā un starptautiskā līmenī ir atbalstāmas, visbiežāk atbildes nav. Vienīgais, kas tiek minēts, ir tas, ka Putins ir spēcīgs līderis. Krievijas propaganda ir panākusi savu mērķi – lai noticētu, nav nepieciešama nekāda argumentācija vai pamatojums.
Kāda ir sievietes loma šajā maskulīnajā vidē?
Vairākos Krievijā veiktos pētījumos ir secināts, ka par sievietēm kopumā joko daudz asāk. Joprojām tiek uzsvērta sievietes tradicionālā loma. Pat ja kāda sieviete ir līdere, viņa nekad netiks uzskatīta kā vienlīdzīga vīrietim. Sieviete ļoti bieži tiek izcelta kā seksuāls objekts. Seksualitāte kā kritērijs sievietes vērtībai izpaužas daudzviet. Turklāt sievietes pašas aktīvi piedalās šajā procesā, jo uzskata to par normu. Piemēram, vienā no Jaungada programmām tika translēta dziesma, kurā kariķētā formā spilgta krievu dziedātāja Nadežda Babkina (ar pašas personīgu piedalīšanos) tika salīdzināta ar Angelu Merkeli, kas ārēji ir pilnīgs pretstats. Īpaši dziesmas laikā tika izcelts kancleres sievišķības un seksualitātes trūkums.
Gan Merkele, gan citas Rietumu politiskās līderes – Hilarija Klintone un Terēza Meja – šādā kontekstā Krievijas televīzijas humora šovos ir tikušas izsmietas vairākkārt. Atkal jāmin piemērs no Jaungada šovu repertuāra – vienā no tiem bija dziesmiņa par šīm trim līderēm kā vecām, nevarīgām, nepievilcīgām sievietēm, kurām būtu laiks nodarboties ar “īstajām” sieviešu nodarbēm. Jāpiebilst, ka te ir nolasāms arī cits simbolisks vēstījums – Rietumi ir tādi, kādas ir šīs sievietes, – nepievilcīgi, neinteresanti, vāji. Šādi vēstījumi parādās bieži, sasaistot tos ar Rietumu politisko līderu izceltu vai iedomātu vājuma izpausmju atainojumu.
Izsmietas tiek arī Rietumu līderu vīriešu kvalitātes, piemēram, bijušā ASV prezidenta Baraka Obamas ādas krāsa un līdz ar to prāta spējas.
Attiecībā uz rasismu jāsaka, ka tas nav vienīgais kritiskais punkts. Faktiski par visu atšķirīgo krievi joko daudz asāk, nekā eiropiešiem būtu pieņemami. Melnādainie un geji ir īpaši skarbu joku temats. Turklāt diskursā parādās etnisko krievu pārākuma izcelšana pār citām tautām.
Vai krievu humoristi atļaujas pasmieties par Krievijas prezidentu Putinu?
Esmu sekojusi līdzi vakara šovu attīstībai Krievijā jau vairāk nekā astoņu gadu periodā un vēl Jaungada televīzijas programmām piecu gadu periodā. Nevienā no šiem raidījumiem ne reizi nav tikusi izsmieta kāda no Putina kvalitātēm. Joko par cilvēkiem un situācijām, kas ir ap Putinu, bet nekādā veidā netiek apstrīdēta Putina līderība, Putins kā personība un vīrietis. Nekad un nevienā situācijā. Putins tiek attēlots kā pārcilvēks. Ar dažādu izteiksmes līdzekļu palīdzību tiek izceltas Putina īpašās kvalitātes, prāta spējas un vīrišķība. Interesanti, ka Dmitrija Medvedjeva prezidentūras laikā humora satura veidotāji asi neizsmēja arī viņu. Vēlāk jā, bet ne tobrīd.
Pētījumā minēts, ka 2015. gadā lielākajos Krievijas nacionālajos TV kanālos seriāli un izklaides programmas aizņēma aptuveni pusi raidlaika. Kādas ir satura tendences šobrīd?
Kopumā izklaidējošais saturs kļūst dažādāks. Vismaz raidījumu nosaukumu ziņā. Vienlaikus ir redzams, ka pret Rietumiem un jo īpaši Ukrainu vērstā propaganda arvien parādās ne tikai humora, bet arī sarunu un citos izklaidējošos šovos. Piemēram, šie naidīgie vēstījumi ir ienesti pat tādā pārraidē kā “Нa cамом деле” (“Patiešām”), kurā cilvēki risina savas sadzīviskās problēmas ar melu detektora palīdzību. Tajā cilvēku dzīvesstāsti tiek sapīti ar Kremļa interpretācijām par Ukrainu, ar tās nomelnošanu. Apskatot izklaidējošo saturu kopumā, šī tendence kļuvusi īpaši intensīva pēdējo mēnešu laikā.
Vai, jūsuprāt, Rietumiem pašiem nebūtu drosmīgāk jāizmanto izsmiešana kā stratēģiskās komunikācijas līdzekli? Šādu viedokli intervijā LV portālam pauda, piemēram, ASV Drošības politikas centra viceprezidents Maikls Vallers. Viņaprāt, Rietumu sabiedrības tolerance un politkorektums, kas tai neļauj klaji izsmiet tās politisko pretinieku acīmredzami vājās vietas, tikai apliecina krievu propagandas vēstījumu, ka Rietumu vērtības ir sapuvušas un padara tos nevarīgus. Kā piemēru viņš minēja krievu aviācijas bāzes kuģa “Admirālis Kuzņecovs” misijas Vidusjūrā fiasko, par ko Rietumu līderi smalkjūtīgi klusēja.
Kas attiecas uz “Admirāli Kuzņecovu” un visām problēmām, kas ar to notika, tas tiešām bija izsmiekla vērts stāsts. Tā bija skaidra demonstrācija pretrunām starp realitāti un to, kā krievi paši ataino savu militāro attīstību.
Jautājums ir – kā smieties? Nedomāju, ka būtu jāveido speciāli Krieviju izsmejošs izklaidējošais saturs. Manuprāt, līdz tādam līmenim, kādu redzam Krievijas televīzijā, nevajadzētu nolaisties. Nebūtu pareizi koncentrēties uz pretpropagandas radīšanu, pastāvīgi atspēkojot Krievijas vēstījumus. Tādā veidā mēs to tikai pastiprinām, liekam izskanēt plašāk.
Mēs paši bieži pat nepamanām, kā, nepārtraukti uzturot šo stāstu par Putinu, ko viņš dara, ko domā utt., palīdzam konstruēt viņa tēlu atbilstoši Kremļa iecerētajam. Tā vietā daudziem Rietumu līderiem, tai skaitā arī vairākiem Latvijas politiķiem, drīzāk būtu vispirms jāiemācās uzrunāt auditoriju tai saprotamās un pievilcīgās formās. Pēc tam varēs arī pajokot, varbūt pat par krievu lidmašīnu bāzes kuģi “Admirālis Kuzņecovs”.
Izskan viedoklis, ka Latvijā būtu jāaizliedz raidīt noteiktus Krievijas kanālus vai vismaz jāizņem no telekomunikācijas operatora “Lattelecom” piedāvātās televīzijas kanālu pamatpaketes. Kāds ir jūsu viedoklis?
Es drīzāk nepiekrītu šiem viedokļiem. Protams, ir jāseko līdzi naida runai, un Latvijā ir bijuši precedenti, kad noteiktu kanālu raidīšana uz laiku tiek apturēta, kas ir pareizi. Taču vienlaikus jāsaka, ka ir vairāki iemesli, kāpēc kādu mediju translācijas aizliegums, manuprāt, mūsdienu demokrātiskā sabiedrībā nav ilgtspējīgs risinājums.
Pirmkārt, mēs tādējādi kļūstam nedaudz līdzīgi pašai Krievijai vai citiem nedemokrātiskiem režīmiem, kas tendēti uz mediju telpas ierobežojumiem. Otrkārt, Ukrainas piemērs, kur ir ieviests šāds aizliegums, rāda, ka mūsdienu apstākļos daļa cilvēku tik un tā šos kanālus skatās, jo saturs ir pieejams internetā un dažādos citos veidos. Lai gan to atklāti neatzīst, parunājot ilgāk ar cilvēkiem Ukrainā, izrādās, ka daudzi ir pārsteidzoši labi informēti par to, ko rāda Krievijas televīzijā. Treškārt, Latvijas situācijas kontekstā ir jāņem vērā, ka liels skaits auditorijas nepērk pakalpojumu no “Lattelecom”, bet izmanto nelegālos TV pakalpojumus. Tas nozīmē, ka šis saturs vispār nekādā veidā netiek pārraudzīts. Pastāv risks, ka, liekot “Lattelecom” atteikties no Krievijas televīzijas kanāliem vispār, nelicenzēto pakalpojumu pircēju skaits tikai pieaugs.
Vai risinājums varētu būt alternatīva, oriģināla satura veidošana?
Šai ziņā neesmu optimistiska. Igaunijā tika radīta šāda televīzija, un tas nav izcils veiksmes stāsts. Latvijas televīzijas raidījumi krievu valodā arī nav spējuši piesaistīt plašu auditoriju. Manuprāt, tā vietā, lai censtos ar mums pieejamiem resursiem radīt kaut ko konkurētspējīgu Krievijas izklaidējošam saturam, kā izdošanās ir maz ticama, drīzāk uzdevums ir strādāt, lai mainītos televīzijas auditorijas gaume. Tas nozīmē vērtīborientācijas maiņu sabiedrībā.
Lai arī šodien mēs identificējam sevi kā daļu no Rietumu kultūras telpas ar tās vērtību sistēmu, diemžēl liela daļa sabiedrības šīs vērtības neizprot un ikdienā nepraktizē vai izprot sagrozītās formās. Ja audzināsim bērnus patiesi demokrātiskā vidē, kur cilvēks ir vērtība, kur vārda brīvībai ir nozīme, kur pret visu citādo netoleranti, naidīgi vēstījumi nav pieņemami, Krievijas propagandas caurstrāvotais izklaidējošais saturs, visdrīzāk, nešķitīs ne interesants, ne smieklīgs un mēs tos dabiskā veidā izslēgsim no savas dienaskārtības. Tas prasa lielu un ilgstošu darbu, taču atspēkošana, aizliegšana – tas nav produktīvs ilgtermiņa domāšanas veids.
