Kā aizsargāt demokrātiju pašreizējā ģeopolitiskajā situācijā – viena no galvenajām tēmām Rīgas konferencē, kas ik gadu rudenī Latvijas galvaspilsētā pulcē starptautiskās drošības politikas pētniekus un lēmumu pieņēmējus. Šoreiz to noslēdza paneļdiskusija par Rietumu demokrātiju drošumspēju un vēlmi aizsargāt savas vērtības laikā, kad Krievija iegulda ievērojamus līdzekļus savas militārās kapacitātes stiprināšanā un informatīvo kampaņu īstenošanā, kuru mērķis ir padziļināt Rietumu sabiedrības iekšējās pretrunas un tādējādi graut demokrātiskos procesus no iekšpuses.1
LV portāls iztaujāja vienu no diskusijas dalībniekiem – Dr. Maiklu Valleru, stratēģiskās komunikācijas pētnieku, praktiķi un pasniedzēju. Viņa uzmanības lokā ir nekonvencionālās karadarbības metodes, propaganda, psiholoģiskās stratēģijas u. c. mūsdienās arvien aktuālākas tēmas, runājot par drošības jautājumiem.
Kā vienu no pēdējām Dr.Vallera publikācijām var izcelt pirms gada ASV armijas žurnālā “Military Review” publicēto rakstu “Izsmiekls kā ierocis” (Weaponizing Ridicule). Pēc autora domām, mūsdienu politisko antidemokrātisko līderu, piemēram, Krievijas prezidenta Vladimira Putina, Ziemeļkorejas līdera Kima Čenuna un pat teroristu grupējumu vadītāju, izveidotie tēli kļūst apbrīnojami ievainojami satīras priekšā un Rietumiem nevajadzētu palīdzēt šo tēlu sargāšanā.
“Kad 2017. gadā Krievijas aviācijas bāzes kuģis “Admirālis Kuzņecovs” devās uz Sīrijas piekrasti, NATO jūras valstis tikai lauzīja rokas. Kā būtu, ja alianse nevis brīnītos par Krievijas jūras aviācijas iespējām, bet vienkārši uzjautrinātos par mehānisko ķibeļu nomocīto “dīzeļa klepotāju”? Tā varētu kļūt par sociālo tīklu sensāciju. Izsmejot Maskavas flotes lepnuma neveiklo misiju Vidusjūrā, alianse iecirstu robu Vladimira Putina tēlā, tā vietā mēs klusējot noraudzījāmies, kā Krievijas gaisa spēki nesodīti rīkojās NATO karakuģu tuvumā, vairākkārt pārkāpa alianses gaisa telpu un piepildās Krievijas līdera alkas tikt starptautiski atzītam par līdzvērtīgu militāro spēlētāju,” raksta Dr. Vallers.
Vai, jūsuprāt, Rietumu demokrātijas ir pietiekami stipras, lai aizstāvētu savas vērtības tā sauktajā ideju karā?
Rietumu sabiedrība ir pietiekami stipra, ar nosacījumu, ka tā to vēlas. Tas ir politiskās un psiholoģiskās gribas jautājums. Tas nav atkarīgs no naudas, budžeta vai ekonomikas lieluma. Pat izmēra ziņā ļoti mazas valstis var tikt uzskatītas par ļoti spēcīgām.
Latvijas sabiedrībā vēl ir dzīvas atmiņas par padomju okupāciju, tikmēr ASV šādas pieredzes nav. Tagad, kad zinām, ka Krievija spēj ietekmēt pat ASV vēlēšanu rezultātus, vai var droši teikt, ka tā sauktās vecās Rietumu sabiedrības būtu noturīgākas pret Krievijas nodomiem informācijas karā nekā, piemēram, Baltijas valstis?
Mēs visi esam ievainojami. Atšķirīgas ir ievainojamības pakāpes. Baltijas valstīm, jo īpaši Latvijai, ir savas vājās vietas, kam ir demogrāfiski un ģeogrāfiski cēloņi. Vienlaikus tās ir daudz gudrākas, jo ir piedzīvojušas krievu okupāciju. Amerikas Savienotajām Valstīm arī ir sava pieredze šajā ziņā. Taču problēma ir tajā, ka noteiktas politiskas grupas ir vēlējušās to noliegt, bet, ja tu noliedz, kas ar tevi notiek, tas ir ceļš uz regresu.
Tā ir neizpratne par notiekošo vai nevēlēšanās redzēt acīmredzamo?
Tā ir izvēle neredzēt, jo īpaši, ja ir vēlme atbalstīt cilvēkus, ar kuriem tiek manipulēts.
Nespēja vai nevēlēšanās izsmiet diktatoru, teroristu un viņu atbalstītāju groteskos trūkumus – vai tā ir sabiedrības vājuma pazīme vai, gluži pretēji, morālais spēks?
Izsmiekls – dažkārt tas ir vājāko ierocis, jo viņiem nav citu rīku. Taču izsmiešana ir ļoti spēcīgs ierocis. Neviens tirāns nespēj pieņemt, ka tiek izsmiets. To apliecina vēsture. Parasti tas, kurš smejas vai pasaka to, kas ir patiesība, ka karalis ir pliks, ir vājākais, mazākais.
Dažkārt tas situāciju var sarežģīt, jo apsmiekla objekts var tādējādi tikt sadusmots un tā pamudināts rīkoties vēl ļaunāk.
Jā. Bet paraudzīsimies uz sportu – vai jūs nevēlaties padarīt pretinieka komandas kapteini dusmīgu, lai viņš zaudētu koncentrēšanās spēju, kontroli?
Jā, tā ir spēles stratēģija.
Vai jūs nevēlaties panākt to pašu politiskās debatēs? Jebkurās sacensībās spēlētāji cenšas panākt, lai pretinieks būtu spiests psiholoģiski aizsargāties. Šobrīd demokrātiskās sabiedrības NATO ietvaros ir nostādītas šādā pozīcijā. Taču mēs nevaram šādā veidā uzvarēt. Sacensībās nevar uzvarēt, spēlējot aizsardzības spēli! Es teiktu, ka nevar izdzīvot, pastāvīgi turoties pie aizsardzības stratēģijas. Demokrātijas, kas nebūs proaktīvas, iestājoties par savām vērtībām, zaudēs. Lai uzvarētu, ir jāpiemīt spējai būt uzbrūkošam un to izmantot.
Jūsuprāt, tādas psiholoģiskas metodes kā, piemēram, pretinieka izsmiešana, varētu būt viena no uzbrukuma metodēm?
Jā. Viena no vairākām. Turklāt tas neko daudz nemaksā. Mēs dzirdējām Igaunijas aizsardzības ministru [Jiri Luiks] runājam par privāto iniciatīvu Igaunijā – “Propastop” [brīvprātīga iedzīvotāju kustība, kas apvieno dažādu nozaru pārstāvjus, kuri publicē informāciju ar komentāriem par pamanītām viltus ziņām savā jomā]. Iedomājieties, ja izdotos šādas iniciatīvas padarīt par nacionālās aizsardzības daļu, kurā katrs iedzīvotājs var dot savu artavu nacionālās drošības stiprināšanā!
Ir skaidrs, ka Krievija izmantos mūsu vājās vietas, arī vēlēšanas. Tik mazām valstīm praktiski nav iespējams ieguldīt lielus līdzekļus infrastruktūras attīstībā, tāpēc ir jādomā par nekonvenciālām pieejām. Mēs nevaram turēties tikai pie militārās aizsardzības un ekonomiskām sankcijām pret katru, kurš ieturējis privātas pusdienas ar Putinu. Diemžēl mēs par to negribam neko dzirdēt. Tas esot pārāk ekstrēmi, neprātīgi, tas nestrādās, neviens to nedarīs. Absurdā veidā sabiedrībā tiek akceptēts, ka ar mērķi aizsargāt Rietumu vērtības tiek attīstītas atomieroču programmas, mūsu karavīri nogalina un sakropļo cilvēkus dažādās vietās pasaulē, bet izsmiet pretinieku – lūk, tas gan nav morāli pieņemami.
Latvijā ir liela krievvalodīgo kopiena, kura tiešām varētu jūtīgi uztvert šādu Krievijas līdera izsmiešanu, kas, iespējams, vēl vairāk saasinātu nacionālās pretrunas.
Šāda situācija ir Latvijā, bet tas nav aktuāli Polijā, Kanādā, Amerikā. Tā, starp citu, ir viena no Latvijas priekšrocībām – jūs pazīstat Krievijas domāšanas veidu labāk nekā jebkurš cits. Tās ir neatsveramas zināšanas NATO aliansei, piemēram, NATO Stratēģiskās komunikācijas ekselences centrs Rīgā dara ļoti labu darbu. Taču tas nenozīmē, ka šādas metodes noteikti ir jāīsteno jums pašiem. Tāpēc Latvijai ir sabiedrotie.
Šis ir priekšvēlēšanu periods Latvijā, un tā sauktās ideju cīņas notiek pilnā sparā. Ir acīmredzams, ka politkorektums ir bezspēcīgs politisko huligānu priekšā, kuri dažkārt nekautrējas izmantot nepatiesus faktus, uzbrūkošu taktiku. Vai, jūsuprāt, politkorektums var būt demokrātijai iznīcinošs?
Jā. Turklāt arī pats politkorektums var izpausties kā nepatiesu faktu aizstāvība, ja politkorektuma vārdā kāds pieņem kā patiesību to, kas tāds nav. Politkorektā vidē kā patiesība tiek pasniegts tas, kas šobrīd ir modē. Savā ziņā var rast paralēles ar totalitāro domāšanu, kurā ir nepareizi skaļi runāt par noteiktiem faktiem, jo tie ir politiski neērti.
Kad mēs noklusējam patiesību, mēs paši uzbrūkam savām vērtībām. Mūsos ir tik nepārvarama vēlme neaizvainot citu jūtas, ka galu galā paši nododam to, kam ticam. Šādi mēs kļūstam bezspēcīgi pretinieka priekšā, kurš nekavējas to izmantot savā labā.
Šobrīd pasaulē ir aktuāla viltus ziņu problēma, kas dezorientē sabiedrību. Kāpēc Rietumu sabiedrība ir izrādījusies tik neaizsargāta pret manipulējošiem meliem?
Tāpēc, ka Rietumu demokrātija nemaz nevēlas dzirdēt patiesību, jo tā ir sāpīga.
Ko mēs varam darīt, lai to mainītu?
Nebaidieties no patiesības. Ja jūs baidāties no patiesības, jūs baidāties no realitātes un vēlaties turpināt dzīvot sapņu pasaulē, kurā var izlikties, ka problēma neeksistē. Un, ja problēmas nav, jūs nevarat to risināt. Līdz ar to nav, pret ko aizsargāties.
Tomēr jūs pats esat daudz rakstījis, piemēram, par džihādistu komunikācijas stratēģiju, kas uzrunā cilvēka sapņus, alkas pēc citādas dzīves. Arī Putins ir prasmīgi izveidojis tradicionālo vērtību aizstāvja tēlu, kas daudziem ir tuvs. Ar to gribu teikt, ka ar patiesību vien nepietiek, lai šos cilvēkus atmodinātu.
Nē, ar to nav pietiekami. Pirmkārt, es pats atbalstu līderus, kas aizstāv tradicionālās kristīgās vērtības. Es vēlētos, lai būtu vairāk tādu līderu. Tāpēc es saprotu, kāpēc Putina pozīcija daudziem ir tik vilinoša, lai gan atzīstu, ka tā balstīta viltus realitātē, melos. Bet paraudzīsimies uz Rietumu sabiedrību, kas ir post-judo-kristīgā sabiedrība. Eiropā ir kristīgās partijas, kuras nav kristīgas. Arvien mazāk cilvēku apmeklē baznīcu. Cilvēku dzīvesveids ir tālu no tradicionālā. Kas ir tas, ko mēs saucam par Rietumu vērtībām? Vai tās ir mūžīgas, pārpasaulīgas vērtības vai tendences, mode, kas strauji mainās? Tas, kas šodien ir vērtība, tāds nebija pirms 30 gadiem. Putins saka – mums tas nav vajadzīgs! Un ar to viņš daudzu acīs ir tradicionālo vērtību aizstāvis, lai gan tāds nav. Bet tad ir jautājums – kurš ir?
Vai jums ir atbilde?
Nē.
Vai mums būtu tā jāatrod?
Jā, vajadzētu. Vienlaikus ir arī citi sekulāri spēki Rietumos, kas cenšas uzspiest savas vērtības pārējiem, jo īpaši mazās valstīs, politisko minoritāšu vidū. Bet mēs nedrīkstam par to skaļi runāt, jo tā ir naida runa. Valdības nedrīkst par to runāt, jo tiks sankcionētas. Tas ir dziļš konflikts. Esmu nobažījies par NATO. Ja mūsu vidū ir tradicionālisti, kurus iedvesmo Vladimirs Putins, ko tas nozīmē NATO aliansei? Tāpēc es uzskatu, ka mums jākļūst tolerantākiem pret dažādiem uzskatiem par to, kas ir tradicionālas vērtības, kas ir Rietumu vērtības. Manuprāt, tieši Rietumu post-judo-kristīgā kultūra mudina tradicionālistus meklēt glābiņu ārpus tās. Ja tas tā turpināsies, tās būs NATO beigas.
Viens no Rīgas konferences 2018 noslēguma diskusijas centrālajiem jautājumiem ir – vai ir iespējams pasargāt demokrātiju, neupurējot vārda brīvību?
Tas ir iespējams, ja esam toleranti viens pret otru. Taču tolerancei jābūt abpusējai. Ja viena cilvēku grupa, kas aizstāv vienas vērtības, tās cenšas uzspiest otrai, kurai tuvākas citas vērtības, – tās ir demokrātijas beigas.
1 Oriģinālais nosaukums “Deterrence by Resilience – are Democracies proactive enough in protecting Western Values?”
