VIEDOKĻI
>
Par Latviju. Par Tevi Latvijā.
TĒMAS
Edīte Brikmane
LV portāls
22. oktobrī, 2019
Lasīšanai: 14 minūtes
RUBRIKA: Intervija
TĒMA: Drošība
34
34

Rietumu attiecības ar Krieviju – neiespējamā misija vai apzināts aklums?

LV portālam: KĪRS DŽAILSS, Konfliktu studiju pētījuma centra direktors, Karaliskā starptautisko attiecību institūta “Catham House” (Lielbritānija) vecākais konsultants Krievijas un Eirāzijas programmā

FOTO: Valdis Kauliņš

“Vairāk nekā divdesmit gadu kopš Aukstā kara beigām ir dominējis pieņēmums, ka Krievija ir Rietumu partneris un tos vieno kopīgas intereses, neskatoties uz nomācošo realitāti, kas liecina par pretējo,” secina Konfliktu studiju pētījuma centra (Lielbritānija) direktors KĪRS DŽAILSS (Keir Giles). Viņaprāt, Krievijas uzvedība līdz šim bijusi gana konsekventa un prognozējama, tāpēc nākotnē izšķirīga būs Rietumu spēja pieņemt, ka to līdzšinējie priekšstati ir bijuši maldīgi, un pārtraukt nemitīgo kāpšanu uz viena un tā paša grābekļa. Intervijā LV portālam britu drošības politikas eksperts dalījās savās pārdomās, kāpēc Rietumiem ir tik grūti pieņemt realitāti un kā pašreizējā ģeopolitiskajā situācijā būtu jārīkojas Baltijas valstīm.

īsumā
  • Rietumi tic – ja vien Krievijai dotu iespēju, tā patiesībā labprāt pievienotos starptautiskajai kopienai, ievērojot tos pašus nosacījumus, kas pārējām Rietumu valstīm šķiet dabiski.
  • Krievija arvien tic, ka tai jānosaka, kā mazākajām kaimiņvalstīm jāuzvedas.
  • Lielākā daļa valstu ir pārdzīvojušas mesiāniskos priekšstatus par savu vietu uz pasaules. Krievija turpina tajos dzīvot.
  • Jaunākajā paaudzē vairs nav klātesoša apziņa, ka Krievija ir valsts, kas vēsturiski paverdzinājusi un slepkavojusi savus iedzīvotājus industriālos apmēros.
  • Mums ir pamats satraukties, kā Krievija tiks galā ar nenovēršamo pagrimumu.
  • Sankciju graujošā ietekme uz Krievijas ekonomiku kopumā parasti ir nepietiekami novērtēta.
  • Baltijas valstis dara tieši to, kas tām ir jādara: nenogurstoši turpina strādāt, lai padarītu sevi par sarežģītāku mērķi Krievijas iespējamai intervencei un iecementētu savu klātbūtni starptautiskajās attiecībās.

Savā jaunākajā grāmatā “Moscow Rules: What Drives Russia to Confront the West”1 rakstāt, ka Krievija un Rietumu valstis ir kā divi kaimiņi, kuri nekad nav spējuši viens otru izprast. Vai tā ir sava veida neiespējamā misija vai apzināts aklums?

Tas vienmēr ir dažādu atšķirīgu faktoru sajaukums, kas veicina sava veida nolieguma stāvokli, vienalga, personīgā vai nacionālā līmenī. Jā, var runāt par sava veida apzinātu aklumu, pozitīvo domāšanu, kas varētu būt viens no iemesliem, kāpēc Rietumi konsekventi kļūdās savos pieņēmumos par to, ko Krievija domā un ko tā grasās darīt. Tās ir pilnībā saprotamas cilvēciskas izjūtas, kas raksturīgas optimismam. Postnacionālo Rietumu demokrātiju politiķi pārstāv liberālas valstis, kuras ir radušas savstarpēji sadarboties. Rietumu pasaule ir aizgājusi krietni tālu prom no 19. gadsimta izpratnes par lielvaras lomu, kamēr Krievija nav. Līdz ar to Rietumi tic – ja vien Krievijai dotu iespēju, tā patiesībā labprāt pievienotos starptautiskajai kopienai, ievērojot tos pašus nosacījumus, kas pārējām Rietumu valstīm šķiet dabiski. Bet tas ir absolūti kļūdains pieņēmums. Turklāt tas atkārtojas atkal un atkal, negūstot nekādu mācību no pieredzētā.

Vai gribat teikt, ka Krievija dzīvo pagātnē?

Tai noteikti ļoti patiktu, ja šodienas pasaules kārtība būtu tāda kā 1914. gadā, kad mūsdienu Krievijas uzskati bija dominējoši un absolūti normāli. Tolaik lielas varas noteica mazāko valstu likteni un pakļāva savai ietekmei, slēdza savstarpējas vienošanās, kā tiks pārvaldīta pasaule. Lielvaras noteica savas perifērijas valstu ārējo un drošības politiku, to suverenitāte bija ierobežota. Mūsdienās Krievija arvien tic, ka tai jānosaka, kā mazākajām kaimiņvalstīm jāuzvedas. Rietumi turpretī iestājas par neierobežotu suverenitāti un neatkarību. Tā ir fundamentāla uzskatu sadursme.

Iespējams, kādam rodas jautājumi, kāpēc gan Krievija nevarētu veicināt savu pasaules redzējumu, līdzīgi kā to dara Rietumi attiecībā uz demokrātijas un cilvēktiesību jautājumiem.

Tas ir pieņemami, kamēr, eksportējot savas idejas, netiek apdraudēta citu valstu suverenitāte un neatkarība.

Dažkārt rodas iespaids, ka Krievijai patīk būt konsekventi nesaprotamai, jo tas piešķir sava veida unikalitāti, noslēpumainību.

Krievijai tas patiesi patīk, un tā cenšas izcelt sevi kā īpašu nāciju, kad vien rodas tāda iespēja. Idejas par Krievijas izredzētību, atšķirību no citām valstīm, tās īpašo likteni pašas par sevi nav tik unikālas, jo katra valsts tiecas ar kaut ko izcelties. Diemžēl tas, kas šajā gadījumā ir unikāls, ir graujošās sekas. Lielākā daļa valstu ir pārdzīvojušas mesiāniskos priekšstatus par savu vietu uz pasaules. Krievija turpina tajos dzīvot, tā sevi redz kā īpašas kategorijas līderi, uz kuru neattiecas starptautiski pieņemtās uzvedības normas.

Un tomēr – kas traucē iedziļināties un mēģināt izprast patiesībā notiekošo? Nevarētu teikt, ka nav valstu, kuras nebūtu ilgtermiņā paudušas bažas, piemēram, Baltijas valstis.

Tā patiešām ir viena no nomācošākajām lietām – pēdējās pāris desmitgades Latvija, Lietuva, Igaunija un Polija, kas NATO un Eiropas Savienības ietvaros pastāvīgi mēģināja norādīt, ka Krievija ir potenciāla problēma, Rietumos tika uztvertas kā panikas un nepamatotas trauksmes cēlājas. Tagad, protams, ir redzams, ka šīm bažām bija pamats, tikai ir jau par vēlu – divas desmitgades neviens tam nepievērsa uzmanību.

Jāteic, ka arī t. s. vecajās ES un NATO dalībvalstīs ir gana daudz cilvēku, kuri itin labi saprot, kā Krievija darbojas, kas tur patiesībā notiek un kas noteiktos apstākļos būtu darāms. Problēma ir tā, ka arī viņos neieklausās. Iemesls tam ir šis vispārējais optimisms. Ja mēs raugāmies no pārtikušo Rietumu liberāli demokrātiskā skatpunkta, kas vērsts gaišā un fantastiskā nākotnē, viņi vienkārši tam netic, līdz ir krietni par vēlu kaut ko darīt.

Netic, jo tajā nav loģikas.

Jā. Tā ir milzīga problēma – kad Rietumu galvaspilsētās par to runājat un cenšaties izskaidrot krievu pasaules redzējumu, izskaidrot, kādi ir Krievijas iekšējās un ārējās politikas patiesie nolūki, atkal un atkal dzirdat sakām: bet tajā taču nav nekādas loģikas! Tas nav racionāli, tam vienkārši nav nekādas jēgas! Protams, ka Briselei tajā ir grūti saskatīt kaut kādu jēgu, bet Maskava uz pasauli raugās pilnīgi citām acīm. Tā atkal ir nespēja atskatīties uz senāku vēsturi, lai ieraudzītu, ka šāds pasaules redzējums agrāk ir bijis salīdzinoši normāls.

Nav populāri, īpaši akadēmiskajā vidē, teikt, ka valstis nemainās, tomēr tik daudzējādā ziņā ir redzams, ka Krievija atgriežas pie savas vēsturiskās pārliecības. Tajā, kā tā izturas pret citām valstīm un saviem iedzīvotājiem, naidīgumā pret citām valstīm un pašas iedzīvotājiem var pamanīt vairākus aspektus, kas vijas cauri pat līdz cariskajai Krievijai. Lai izprastu Krievijas rīcību, daudz var mācīties no tās pagātnes.

Vai, jūsuprāt, Krievija varētu mainīties? Kādi tam varētu priekšnosacījumi?

Notikumu attīstība Krievijā patlaban ir ārkārtīgi interesanta, pat fascinējoša. Starp citu, grāmatas “Moscow Rules” izdevēji īpaši lūdza nobeigumā ietvert mazliet optimisma, jo kopumā tā ir diezgan depresīva grāmata par to, kā Krievija nemainās. Lai to darītu, es raudzījos uz Krievijas jaunāko paaudzi, kas šīs valsts vēstures kontekstā ir unikāla divu svarīgu iemeslu dēļ. Pirmkārt, tā ir “apbruņota” ar informāciju un komunikācijas tehnoloģijām, kas ļauj citam ar citu sarunāties bez valsts uzraudzības un pašorganizēties veidos, kādi nekad iepriekš nebija iespējami. Ir redzams, ka šī paaudze šo potenciālu un spēku izmanto, lai veicinātu lokālas politiskās izmaiņas. Otra lieta, kas iepriekš nekad Krievijā nav pieredzēta, – jaunā paaudze ir tik tālu no politiskajām represijām, ka vēl līdz galam neapzinās, ka, atklāti paužot savus politiskos uzskatus un piedaloties demonstrācijā, tā varētu saskarties ar skarbām sekām.

Vai gribat teikt, ka valstī, kurā nav pieņemts atklāti runāt un pārvērtēt padomju laika represijas, nemaz nerunājot par senāku vēsturi, ir izveidojusies paaudze, kurai nav vēsturiskās atmiņas par tām?

Viņiem tādas nav. Jūs varat redzēt – kad notiek masu demonstrācijas, tur ir vecāka gadagājuma cilvēki, kuri cenšas skaidrot šiem jauniešiem, ka tā ir izaicinoša rīcība, kurai būs sekas. Taču jaunākajā paaudzē vairs nav klātesoša šī apziņa, ka Krievija ir valsts, kas vēsturiski paverdzinājusi un slepkavojusi savus iedzīvotājus industriālos apmēros.

Vai tas padara Krieviju neaizsargātu, proti, vai Krievija ir ievainojama?

Atkarībā no tā, par ko runājam. Krievijai ir daudz vājo punktu, un ilgtermiņā tās perspektīva rādās drausmīga. Tā nav spējusi modernizēt ekonomiku un mazināt atkarību no fosilās degvielas. Vienlaikus tā saskaras ar demogrāfiskajām izmaiņām, kas jau šobrīd ietekmē radikālus pārveidošanās procesus Krievijas sabiedrībā gan politiskā, ekonomiskā un, iespējams, pat ģeogrāfiskā ziņā. Tie ir procesi, ar kuriem Krievija saskarsies jau tuvākā vai vidējā termiņā, un mums ir pamats satraukties, kā šī valsts tiks galā ar nenovēršamo pagrimumu.

Tā, visticamāk, kļūs vēl bīstamāka.

Noteikti. Tas ir ļoti bīstams process. Piemēram, jau 90. gados nestabila Krievija bija Skandināvijas valstu lielākās bailes, jo gadījumā, ja kaut kas noiet greizi, ir vairāki iemesli nopietnām bažām – milzīga nekontrolējama armija, atomieroči u. c. Līdz ar to, ja Krievija zaudēs pamatu zem kājām, jārēķinās, ka, visticamāk, kaimiņvalstis no tā cietīs.

Vai ekonomiskās sankcijas ir efektīva politika attiecībā pret Krieviju? Ir pretrunīgi viedokļi, vai sankcijas darbojas. Kāds ir jūsējais?

Sankcijas darbojas. Tas nav izplatīts uzskats, bet ekonomiskās sankcijas pret Krieviju panāk tos mērķus, kas sākumā tika izvirzīti. Diemžēl šie mērķi ne visos gadījumos tikuši skaidroti plašākai sabiedrībai. Visupirms – sankcijas nenodrošina ātru risinājumu, tas ir ilgtermiņa politikas rīks. Otrkārt, sankcijām ir sekundāri mērķi, piemēram, ierobežot Krievijas militārās modernizācijas procesu, bloķējot pieeju progresīvajām militārajām tehnoloģijām. Sankciju graujošā ietekme uz Krievijas ekonomiku kopumā parasti ir nepietiekami novērtēta.

Mēdz teikt: pateicoties sankcijām, Krievija kļūst neatkarīgāka, tātad – spēcīgāka.

Jā, tā ir tiesa. Krievija ir uzlabojusi ekonomiku, bet tas ir tikai vēl viens ceļš, lai atgrieztos pagātnē – ekonomiskajā izolācijā. Kad Krievija ievieš papildu sankcijas pret saviem iedzīvotājiem, tajā vainojot Rietumus, tas, no vienas puses, mobilizē sabiedrību, bet, no otras, vienlaikus pastiprina iekšējās pretrunas.

Savā grāmatā rakstāt – lai izvairītos no turpmākām krīzēm attiecībās ar Krieviju, ir būtiski beidzot saprast un pieņemt Krievijas pasaules redzējumu un domāšanas veidu, kas, gluži pretēji vispārējam uzskatam, ir ļoti prognozējams. Baltijas valstis to saprot, tomēr tas nav līdzējis izveidot labas attiecības.

Tas ir svarīgi, lai situāciju nepadarītu daudz sliktāku. Tāpat tas ir svarīgi, lai atkal un atkal neatkārtotu vienas un tās pašas kļūdas. Raugoties uz Rietumu attiecībām ar Krieviju ne tikai pēc Aukstā kara beigām, bet arī senāk, nepamet nemitīga dežavū sajūta. Kā tagad redzams, arī pēdējie Francijas prezidenta Emanuela Makrona mēģinājumi tuvināties Krievijai ir bijuši lemti neveiksmei. Absolūti prognozējams rezultāts.

Jautājums ir, kāpēc kāds iedomājas, ka Krievijas ārējā vai iekšējā politika varētu mainīties, ja tas nav noticis desmitiem gadu. Kāpēc lai tā mainītos, ja Rietumu retorika nemitīgi iedrošina Krieviju, veicinot priekšstatu, ka tā ir lielvara, kuras politika ilgtermiņā ir veiksmīga un ar kuras interesēm jārēķinās? Ir tik daudz signālu, kas liek domāt, ka tā var turpināt tādā garā, neizjūtot būtiskas sekas.

Šī fundamentālā nevēlēšanās saprast, kā Krievija redz pasauli, ko pavada negurstoša vēlme no jauna pārstartēt attiecības ar Krieviju, atkal un atkal noved pie nepamatota atslābuma. Tā ir ļoti bīstama un tuvredzīga politika, jo ir redzams – katra nākamā krīze kļūst arvien dziļāka. 

Viena no Aukstā kara mācībām – līdzās var pastāvēt atšķirīgas stratēģiskās intereses. Atzīstot šo faktu, drošības politika tiek vērsta uz situācijas kontroli, nevis neauglīgiem mēģinājumiem to atrisināt.

Kāda būtu pareizākā Baltijas valstu stratēģija jūsu iezīmētajā situācijā?

Starp principiem un pragmatismu vienmēr jānovelk robeža. Vienmēr skaidri jāapzinās, cik tālu varat iet produktīvās sarunās ar Krieviju, vienlaikus neaizmirstot stingri iestāties par noteiktiem principiem, piemēram, nepieņemt un neizdabāt tās centieniem atgriezties pie padomju vēstures versijas par notikumiem 1939., 1940. un 1944. gadā utt. Tas ir kritiski svarīgi tādēļ, ka tas ir ārkārtīgi bīstami. Manuprāt, Baltijas valstis dara tieši to, kas tām ir jādara: nenogurstoši turpina strādāt pie tā, lai padarītu sevi par arvien sarežģītāku mērķi Krievijas iespējamai intervencei. Tāpat jums jātiecas, cik vien iespējams, iecementēt savu klātbūtni starptautiskajās attiecībās un tiesībās ne tikai Eiropas Savienības līmenī, bet arī iegūstot spēcīgus atbalsta punktus ārpus tās.

Saruna noritēja drošības un politikas foruma “Rīgas konference 2019” laikā.

1 Keir Giles. Moscow Rules: What Drives Russia to Confront the West (“Maskavas noteikumi: kas virza Krieviju uz konfrontāciju ar Rietumiem”). Brookings Inst. Press/Chatham House, 2019.

Labs saturs
34
Pievienot komentāru
LATVIJAS REPUBLIKAS TIESĪBU AKTI
LATVIJAS REPUBLIKAS OFICIĀLAIS IZDEVUMS
ŽURNĀLS TIESISKAI DOMAI UN PRAKSEI
LIETOTĀJU IEVĒRĪBAI
Informējam, ka šajā tīmekļa vietnē tiek izmantotas sīkdatnes. Turpinot lietot LV portālu, jūs piekrītat sīkdatņu izmantošanai. Uzzināt vairāk
PIEKRĪTU