Vai no pētniecības aspekta var noteikt brīdi, kad informatīvo telpu sāka ietekmēt dezinformācija un viltus ziņas? Proti, kurš ir tas pagrieziena punkts, brīdis, kad patiesība sāk zaudēt nozīmi?
Dažāda veida dezinformācija vai informācijas interpretācija ir pastāvējusi vienmēr. Bet, ņemot vērā, ka strauji pieaug tās apjoms, aktualitāte kļūst arvien nozīmīgāka. Tieši tehnoloģiskā attīstība, tas, ka visiem ir iespējams tik viegli un ātri paust savu viedokli, ir ļoti būtisks pavērsiena punkts.
Ja runā par patiesības–nepatiesības lomu, ir jāmin jau pazīstami politiķi, piemēram, Putins (Vladimirs Putins – Krievijas prezidents) vai Tramps (Donalds Tramps – bijušais ASV prezidents), kuri, šķiet, patiesībai vairs nepiešķir nekādu lomu. Pat tad, ja pateiktais izrādās nepatiesība, atzīšana, ka tā varētu būt nepatiesība, viņu acīs ir zems plauktiņš, līdz kuram nevar nolaisties. Atzīties, ka esi kļūdījies, tā drīzāk ir vājuma pazīme. Daudzi populisti pārņem šādu pozīciju –, ja reizumis izteiktas frāzes nav patiesas, tad tiek norādīts, ka tas bija viedoklis. Tā jau ir, var būt viedoklis, bet jautājums, vai viedoklis tiek balstīts faktos vai absolūtos izdomājumos?
Dezinformācijas tīklos reizēm sapinas pat ļoti izglītoti cilvēki. Kādi ir paņēmieni, triki, uz kuriem “uzķeras” pat medijpratīgākie informācijas patērētāji?
Mēs neesam datori, nevaram ielikt kritiskās domāšanas čipu, lai visi domātu tikai kritiski un ņemtu vērā faktus, pārbaudītu informāciju, avotus, vai viss atbilst patiesībai. Klasiskās lietas, uz kurām “iekrīt”, ir vairākas. Pārsvarā cilvēki notic dezinformācijai, kas saskan ar viņu viedokli, attieksmi un vērtībām. Šajā gadījumā viņi informāciju automātiski pieņem kā patiesību, par to kritiski nedomājot.
Vēl dezinformācijas tīklos sapinamies, kad informācija nesakrīt ar mūsu viedokli, kad iesaistāmies nepatiesas informācijas plūsmā – sākam komentēt vai darām ko citu, kas tai palīdz izplatīties. Tās ir dažāda veida spēcīgas emocijas, piemēram, dusmas, kuras pārmāc, kad ieraugām kādu viedokli, kas, mūsuprāt, ir neadekvāts. Tajā mirklī vajadzētu savaldīties, neiesaistīties diskusijās, it īpaši tiešsaistē.
Vai pats kādreiz esat uzķēries uz viltus ziņām, dezinformāciju?
Domāju, ka esmu. Ikdienā uzķeramies uz dažādām baumām un meliem. Piemēram, gadījums ar Krievijas kuģi Čūsku salā (Krievijas kara Ukrainā pirmajās dienās tika ziņots, ka visi uz salas esošie ukraiņu robežsargi ir gājuši bojā, bet vēlāk izrādījās, ka viņi ir krituši gūstā; šeit un turpmāk – red. piez.). Sākotnēji nevarējām pateikt, vai tā ir dezinformācija, taču beigās izrādījās, ka tā ir nepatiesa informācija. Latvijā reti kurš uz to neuzķērās.
Kā cilvēki uztver informāciju? Uz ko “spēlē” dezinformatori?
Pirmkārt, dezinformatori “spēlējas” ar cilvēkiem aktuālo informāciju, tēmām, kas viņus saista, piemēram, ekonomiskie, valodas vai vērtību jautājumi.
Otrkārt, dezinformatori izmanto emocionāli piesātinātus stāstus, kas uzjundī emocijas. Bieži vien tās ir negatīvas emocijas, bailes. Neatkarīgi no tā, kāda ir pārliecība vai attieksme, ir jābūt īpaši uzmanīgam ar informāciju, kas raisa spēcīgas emocijas, – pozitīvas vai negatīvas.
Visbiežāk dezinformatori mēģina ietekmēt viedokļus un sabiedrību kopumā, izmantojot negatīvas emocijas. Ja neko nejūtam, tad, iespējams, tas ir analītisks raksts. Respektīvi, ja, lasot nelielu ziņu, sajūtam naidu, agresiju, dusmas, ir jābūt īpaši uzmanīgam un jāpadomā, kādēļ tas izraisa tik spēcīgas emocijas, kādēļ tik ļoti dusmojos, kādēļ ziņu kanāls vai informācijas avots to ir publicējis, kāds ir ziņas mērķis, – atspoguļot faktus un patiesību vai tos interpretēt tādā veidā, lai kādai no pusēm tie izskatītos maksimāli neizdevīgi?
Pēdējā laikā var novērot, ka dezinformatori izmanto arī humoru, piemēram, humoristiski ataino politiķus, tādējādi mēģinot ietekmēt viedokļus.
Treškārt, tiek izmantotas ļoti vienkāršas atbildes uz sarežģītiem jautājumiem. Piemēram, uz jautājumu, kāpēc Latvijā daudziem cilvēkiem joprojām ir zems labklājības līmenis, tiek atbildēts, ka tā ir konkrēta politiķa, politiskā spēka, iestādes atbildība, neviens cits tur nav iesaistīts. Indivīdi nekādā gadījumā nav atbildīgi. Tā ir kā mērcīte, kurā viss tiek ietērpts.
ASV Drošības politikas centra viceprezidents Dr. Maikls Vallers intervijā LV portālam ir teicis: “Mēs visi esam ievainojami. Atšķirīgas ir ievainojamības pakāpes. Baltijas valstīm, jo īpaši Latvijai, ir savas vājās vietas, kam ir demogrāfiski un ģeogrāfiski cēloņi.” Vai šīs vājās vietas tiek izmantotas dezinformācijai, viltus ziņu izplatīšanai Latvijā?
Jā, protams, vājās vietas tiek izmantotas. Latvijas demokrātija ir salīdzinoši jauna, ir ļoti liela dažādība populācijā, kaut vai etniskā. Svarīgi arī tas, kā tiekam uztverti no Krievijas perspektīvas.
Skaidrs, ka Krievija savā ietekmes areālā ar dezinformāciju nenodarbojas tikai Baltijā. Tomēr Baltijai ir paredzēti atsevišķi kanāli, kas tiek izmantoti dezinformācijai tieši šim reģionam. Krievija investē prāvus līdzekļus dezinformācijā Latvijā. Tas vien jau ir ļoti būtisks faktors!
Nozīmīgs ir arī sentiments, jo uz ideoloģisko dezinformāciju neuzķeras tikai krievvalodīgie. Ir arī daļa latviešu, kuriem idejas, ko pauž Krievijas ideoloģija, ir ja ne pilnībā pieņemamas, tad dažos aspektos ļoti tīkamas.
Izmantojot šādas vērtības, kas konservatīviem cilvēkiem nav pieņemamas, tiek atbalstītas pat visdīvainākās idejas. Arī labklājības līmenis var ietekmēt, vai cilvēki tic vai netic dezinformācijai. Ir arī daudzi citi faktori.
Kā vērtējat Latvijas valsts stratēģisko komunikāciju pret apzināti veicināto dezinformāciju?
Ja būtu jāmeklē ērces kažokā, tad, manuprāt, lielākā problēma ir stratēģiskās komunikācijas fokusā uz kvalitatīvu analītisku saturu. Tas ir ļoti pareizi, taču cilvēkiem vajag arī izklaidējošu saturu. Tas, ko neesmu sadzirdējis, – kā cilvēkus nodrošināt ne tikai ar kvalitatīvu žurnālistiku, bet arī vienkāršu izklaidi, kas viņiem ir saprotama un ko viņi vēlas saņemt.
Ja cilvēki vēlas lasīt Agatu Kristi, mēs viņus nekādi nevarēsim pierunāt izlasīt Dekartu. Līdzīgi ir ar komunikāciju – varam piedāvāt viedokļus, kvalitatīvu saturu, bet, vai cilvēki vēlēsies tieši to? Nevajag aizmirst, ka Kremļa propaganda netiek izplatīta, tikai izmantojot ziņas. Tas ir mehānisms, sākot ar to, ka pirms ziņām tiek parādīta mākslas filma par nacisma noziegumiem, un pēc tam atkal tiek runāts par nacismu utt.
Latvijā iztrūkst nevis viens humora šovs vai satura izklaidējošā daļa, bet kopējā stratēģija, – ir jādomā ne tikai par ziņām krievu valodā, bet arī par to, kas ir pēc šīm ziņām.
Kāda ir valsts stratēģiskās komunikācijas loma cīņā ar viltus ziņām, dezinformāciju? Kādas ir tendences?
Valstī stratēģiskajai komunikācijai ir būtiska loma, taču pētījumi rāda, ka tajā mirklī, kad dezinformācija ir nonākusi līdz patērētājam, tā jau ir izdarījusi lielu ļaunumu. Pēc tam, kad dezinformācija ir sasniegusi mērķauditoriju, cīnīties ar to ir praktiski neiespējami.
Dezinformācijas priekšrocība ir tajā, ka to var ātri radīt, nav nekādu kvalitātes prasību. Desmit minūtēs var uzrakstīt jebkādu viedokli, kas noteikti kādu aizskars, pievienot tracinošu, emocionālu bildi. Turpretī, lai radītu kvalitatīvu saturu, nepietiks ar desmit minūtēm.
Problēma ir arī tā, ka nevar aizsniegties līdz katram indivīdam. Ziņu atsaukšana vai faktu pārbaude nekad negūst tos rezultātus, kādi ir nepieciešami. Cik daudz cilvēku skatās atsaukto informāciju? Reti kurš!
Līdz ar to pēdējā laikā arvien lielāka uzmanība tiek pievērsta apsteidzošai pieejai – pirmsdezinformācijas apgāšanai. Tas nozīmē, ka nedrīkst pieļaut dezinformācijas izplatību, jau iepriekš to paredzot, un attiecīgi reaģēt, ātri nodrošinot saturu par noteiktiem procesiem, notikumiem.
Dalīšanās ar aktuālo izlūkošanas informāciju saistībā ar Ukrainas karu ir labs piemērs, kā apsteigt to, kurš izplata dezinformāciju.
Ko vēl varētu darīt, lai apsteigtu dezinformāciju?
Ilgtermiņā tā ir medijpratības veicināšana, apmācība kritiski domāt. Ir pierādīts, ka analītiskā domāšana var sekmēt kritisku informācijas izvērtēšanu un izvairīšanos iesaistīties manipulatīvas informācijas plūsmā.
Diemžēl tikai ar kritisko domāšanu var nebūt pietiekami situācijās, kad informācija konkrētajam patērētājam ir emocionāli nozīmīga. Kad kāds spēlējas ar tēmām, kas aizskar, piemēram, vērtību jautājumus, pārsvarā ir raksturīga ātra reakcija, emocionāli komentāri.
Pētījumi turpinās, jo nav pilnībā skaidrs, kāpēc cilvēki tik viegli uzticas dažādām muļķībām.
Cik nozīmīga komunikācijā ir pareizo vārdu izvēle? Piemēram, dēvējot karu par militāro operāciju? Vai tiešām cilvēki ir tik lētticīgi, un tas darbojas?
Emocionāli “pielādētu” vārdu izmantošana ir klasisks dezinformācijas paņēmiens, kā tiek mēģināts pasniegt informāciju ar nolūku izraisīt neuzticību, bailes, formulēt viedokli vai to mainīt. Ja tas notiek ilgtermiņā, šiem vārdiem ir nozīme.
Runājot par Latviju, nereti tiek piesaukts fašisms, nacisms. Jautājot vietējās populācijas iedzīvotājiem, kuri ikdienā lieto krievu valodu, kur viņi to ir novērojuši, parasti dzirdama atbilde, ka dzīvē to neredz, taču par to stāsta ziņās.
Tiek izmantoti specifiski vārdi, piemēram, nesakot “Baltijas valstis”, bet “Pribaļtika”. Kas tas ir? Tas ir tikai reģions pie Baltijas jūras, tās nav neatkarīgas valstis.
NEPLP turpina ierobežot Krievijas propagandas kanālu izplatību Latvijā. Par aizliegto televīzijas kanālu skatīšanos, izmantojot nelegālas ierīces, arī privātpersonas var saukt pie administratīvās atbildības. Cik sekmīga ir šāda rīcība cīņā ar dezinformāciju?
Nav iespējams pateikt, vai šāda rīcība ir sekmīga. To varēsim redzēt tikai ar laiku. Padomju gados nebija pieejama “Radio Brīvā Eiropa”, bet tas nenozīmēja, ka neviens to neklausījās.
Lēmums ir pareizs, jautājums –, vai tas nav novēlots? Vai ir pietiekami darīts, lai atspēkotu dezinformāciju? Varam visu noslēgt, taču ko dodam vietā?
Nacionālā elektronisko plašsaziņas līdzekļu padome (NEPLP) kādā no Saeimas komisijas sēdēm teica, ka, iespējams, varētu tikt veidota jauna TV programma mazākumtautību iedzīvotājiem.
Viens kanāls, ar kuru tiek radīts kvalitatīvs saturs, neaptvers visas vajadzības tai sabiedrības daļai, kuru vēlamies uzrunāt. Jādomā, kādā veidā nodrošināt visu pieprasījumu.
Daļa Latvijas iedzīvotāju ir pieraduši saņemt sev vēlamo saturu, skatoties Krievijas TV kanālus. Ir vajadzīgs laiks, lai mainītu mediju patēriņa paradumus, tādējādi, iespējams, attālinot no ideoloģijas. Tomēr tam ir nepieciešami ievērojami ieguldījumi, kas vienai valstij vai pat Baltijas valstīm kopā nav pa spēkam.
Būtu izcili, ja Eiropas mērogā varētu radīt saturu, kas ir pielāgojams vai lokalizējams konkrētām auditorijām. Eiropā varētu veidot izklaidējošu saturu, savukārt diskusijas un ziņu saturs par to, kas ir būtisks konkrētās kopienās, būtu lokāls. Eiropai tas būtu ļoti vērtīgs solis. Grūti pateikt, vai tam būs politiskā griba.
Vai piekrītat viedoklim, ka šobrīd dezinformācija ir viens no Krievijas stratēģisko ieroču veidiem?
Noteikti, tas jau ilgstoši ir bijis viens no Krievijas stratēģiskajiem ieročiem.
Krievija dezinformāciju kā ieroci izmantoja savas realitātes radīšanai. Kā tiek atspoguļoti 10. maija notikumi Krievijas TV? Redzams, ka tiek akcentēts, ka 35 cilvēki ir aizturēti, raidījuma materiāls ir speciāli atlasīts.
Taisnības labad jāsaka, ka jebkurš medijs interpretē informāciju, jo pretējā gadījumā visiem būtu jāinformē, piemēram, ka uz grīdas vienkārši nokrita ola. Tas, kas notiek, – vienam uz grīdas nokrita ola, jo to paspēra kaķis, otram iemesls bija zemestrīce, bet trešais ziņo, ka aiz naida meta olu pret grīdu. Mēs no tā nevaram aizbēgt, cilvēka prāts ir tā iekārtots, ka interpretējam visu, kas notiek apkārt.
Vai politkorektums demokrātijai var būt iznīcinošs, ņemot vērā, ka reizēm tas ir bezspēcīgs pret uzbrūkošu taktiku, kurā nekautrīgi tiek izmantoti nepatiesi fakti vai no konteksta izrautas puspatiesības?
Jautājums –, cik zemu esam gatavi krist? Politkorektums ir viena lieta, bet, ja mums ir pieņemamas demokrātiskās vērtības, tad ir jārēķinās, ka demokrātija nav visai ērta, jo tas nozīmē, ka arī otram ir taisnība un mana patiesība nav vienīgā.
Vai tādēļ, ka kāds ir kritis daudz zemāk, mums arī būtu jānolaiž latiņa? Es uzskatu, ka tieši pretēji, – ceļam latiņu augšup. Tomēr tas ir jādara gudri, nevajadzētu sasteigt.
Ikdienā patērējam ļoti daudz informācijas, turklāt to darām ātri. Ko atceramies? Lielākoties tikai apstiprinām savas pozīcijas, un kaut ko objektīvi izvērtēt tik straujā tempā ir neiespējami.
Daudz tiek runāts, ka cilvēkam ir nemitīgi jāizglītojas, jāpārbauda, jāanalizē, proti, jāattīsta medijpratība. Vai tas nav pārāk daudz prasīts no cilvēka? Īpaši, ja informatīvā kara apstākļos rodas sajūta, ka neviena no pusēm nerunā patiesību.
Informācija tiek interpretēta, un daļa no tās var būt nepatiesa vai maldinoša. Būtiski ir saprast, kad informācija ir apzināti safabricēta, kad tā ir dezinformācija. Ja neesam pārbaudījuši faktus, ar maldinošu informāciju nejauši varam dalīties arī es un jūs. Jautājat, vai tas vienam cilvēkam nav par daudz – nepārtraukti visu izvērtēt kritiski? Ir pretjautājums –, vai nav par daudz visu uztvert? Ja uzņemies brīvību, kas ir neierobežots informācijas apjoms, un ar to saskaries, tā ir atbildība pārliecināties, ka savu informāciju balsti faktos, nevis melos un puspatiesībās. Pretējā gadījumā nonākam situācijā, ka ir spēcīgs viedoklis, taču tas ir “baltiem diegiem šūts”.
