Esat Latvijas Nacionālās aizsardzības akadēmijas vadošā pētniece. Jūsu interešu lokā ir visaptverošas valsts aizsardzības, patriotisma, stratēģiskās komunikācijas, Krievijas stratēģijas un komunikācijas jautājumi. Kādi šobrīd ir aktuālie pētniecības projekti?
Patlaban līdzdarbojos starptautiskā projektā par visaptverošo valsts aizsardzību, gatavojam publicēšanai grāmatu. Mani visvairāk interesē visaptverošas valsts aizsardzības kognitīvā dimensija, respektīvi, kādām zināšanām, attieksmei un emocijām ir jābūt sabiedrības un indivīda domāšanas līmenī, lai visaptverošā valsts aizsardzība varētu efektīvi darboties, lai aizsardzības sistēma varētu īstenot pamatuzdevumu – nodrošināt sabiedrības noturību un arī gatavību pretoties militārās agresijas gadījumā.
Vai varat padalīties ar pētījuma secinājumiem?
Projekts ir gandrīz pabeigts. Tas, ko esmu secinājusi no kompetenču aspekta, – iespējami plašākai sabiedrības daļai būtu nepieciešamas militārās iemaņas, jo visaptverošas valsts aizsardzības sistēma nozīmē, ka militārās agresijas gadījumā maksimāli plašā pretestībā agresoram tiek iesaistīta visa sabiedrība. Lai to efektīvi varētu darīt, ir nepieciešamas militārās iemaņas. To pierāda arī karš Ukrainā – gribētāju aizstāvēt valsti ir daudz, bet iesaista tikai tos, kuriem ir militārās iemaņas.
Vēl no civilās aizsardzības aspekta ir svarīgi, lai būtu nepieciešamās kompetences, kā rīkoties krīžu gadījumā. Tas, ko redzam Krievijas īstenotajā karā pret Ukrainu, – Krievijas armija pamatā karo pret civiliedzīvotājiem. Lai saglabātu noturību, jāspēj minimizēt zaudējumus starp civiliedzīvotājiem, tāpēc ir būtiska civilās aizsardzības sistēma. Lai katrs cilvēks un organizācija zinātu, ko un kā darīt tādā vai citādā gadījumā.
Veidojot publikāciju par pašvaldību civilās aizsardzības plāniem, nācās secināt, ka tie ir gatavi miera laika katastrofām, bet ne karam.
Pētot visaptverošās valsts aizsardzības principus un to, kā tie darbojas citās valstīs, secinājām, ka efektīvas un spēcīgas civilās aizsardzības sistēmas esamība ir kritiski svarīga. Visaptverošā valsts aizsardzība vai totālā aizsardzība priekšplānā izvirza militārās un civilās aizsardzības komponentes. Piemēram, tā tas ir Zviedrijas totālās aizsardzības koncepcijā.
Ne tikai militārais apdraudējums, arī jebkura krīze izjauc sabiedrības ikdienas dzīvi – nestrādā sistēmas, pie kurām esam pieraduši, piemēram, transports vai kārtības uzturēšana. Tad ir ļoti būtiski, ka sabiedrība spēj pašorganizēties, sadarboties kopīgam mērķim. Faktiski tā tiek iegūta pilsoniskā prasme, viena no pilsoniskajām kompetencēm. Šeit pavīd tēma par pilsonisko patriotismu, pilsonisko izglītību –, lai mums būtu šīs prasmes, lai mēs tikai negaidītu no augstākstāvošā, bet, ja redzam, ka varam to izdarīt paši, spējam sadarboties.
Skaidrs, ka būtiska ir arī informatīvā un psiholoģiskā dimensija. Tā ir gan daudz pieminētā medijpratība, gan kiberaizsardzības prasmes, digitālās prasmes.
Tomēr visa pamatā ikvienam ir jābūt skaidram, kā tiks nodrošināta cilvēku drošība, izdzīvošana.
Efektīvas civilās aizsardzības priekšnoteikums ir tas, lai katrs valsts iedzīvotājs skaidri zinātu, kā rīkoties krīzes situācijā, jo tieši gatavība krīzei mazina paniku iedzīvotāju vidū un dod iespēju glābt daudzu cilvēku dzīvības. Kas būtu valstij un mums katram jādara, lai radītu efektīvu civilās aizsardzības sistēmu?
Sākotnēji ir kritiski jāizvērtē, cik lielā mērā tas, kas ir sarakstīts dokumentos – valsts civilās aizsardzības plānā un citos –, darbojas dzīvē.
Tāpat ļoti svarīga ir infrastruktūra, lai būtu, kur patverties, ja notiek tāda situācija kā Ukrainā. Ar to, ka ir pagrabs, nepietiek. Telpai ir jābūt aprīkotai ar ventilāciju, kanalizāciju, ūdens pievadu, tehniskajiem līdzekļiem dažāda veida uzbrukuma gadījumā – gāzmaskām, aizsargtērpiem.
Raugoties uz citu valstu pieredzi, šādām telpām var būt duāls pielietojums. Miera apstākļos tās var izmantot citam nolūkam – kā trenažieru zāles, bēgļu izmitināšanai, ja tas ir nepieciešams, u. c. Skaidrs, ka tam ir nepieciešami resursi, bet domāju, ka tos vajadzētu atrast. Tas būtu ieguldījums kopīgam labumam.
Svarīga ir arī katra individuālā gatavība. Lai pirmajā mirklī cilvēks neapjūk un zina, kas ir tas, kam jābūt, un spētu par sevi parūpēties.
Uzzini vairāk >>
- Krīzes situācijās svarīga ir iedzīvotāju sagatavotība
- Kā rīkoties radiācijas apdraudējuma gadījumā
- Uzzini, kā rīkoties krīzes gadījumā
2016. gadā jūs veicāt pētījumu “Ukrainas krīzes uztvere Latvijas sabiedrībā”. Vai, jūsuprāt, šobrīd tā ir mainījusies?
Sabiedrības vienotība un vienota izpratne, redzējums par starptautiskās drošības politikas jautājumiem ir ļoti būtiski. Piemēram, viena no problēmām, kas Latvijā jau ilgstoši ir identificēta, – reti kurš uzskatīja, ka Krievijas īstenotā politika ir drauds. Pat pēc Krimas aneksijas 2014. gadā sabiedrība šajā aspektā nesaskatīja ļoti lielus draudus.
2016. gada pētījumā diezgan būtiskas atšķirības uzskatos bija starp tiem, kuri ģimenē runā latviešu valodā, un tiem, kuri sarunājas krievu valodā. No tiem, kuri ģimenē runāja krieviski, tikai 16% uzskatīja, ka Krievija ir drauds. Tas lielā mērā ir rezultāts Krievijas informatīvajai kampaņai, to var saukt arī par propagandu, kurā viens no vēstījumiem ir, ka Krievija ir miermīlīga, nevienam neuzbrūk, bet gan tikai aizstāvas. Ilgtermiņā tas konsekventi dažādos aspektos ir stāstīts, tāpēc ir diezgan spēcīgi iesakņojies. Problēma –, kā panākt adekvātu realitātes uztveri?
Aktuālo pētījumu par Ukrainas kara uztveri sabiedrībā neesmu veikusi, bet, ņemot vērā citas publiskotās aptaujas, var secināt, ka tendence ir tāda, kāda tā bija par 2014. gada notikumiem. Proti, ģimenes, kurās sarunvaloda ir latviešu, vairāk identificējas ar uzskatiem, kas valda latviešu valodā iznākošajos un Rietumu medijos, savukārt krieviski runājošie vairāk uzticas Kremļa kontrolēto mediju saturam.
Mana hipotēze ir, ka tagad uzskati ir tādi paši, tikai izteiktāki.
Iespējams, ka tas ir kāds cilvēka uztveres psiholoģiskais fenomens, ka, baltu saucot par melnu, vairums tam notic.
Domāt un mēģināt saprast, kā tas ir iespējams, vajag. Ir teorijas, kas dažādos veidos to skaidro, bet man šķiet, ka šajā jautājumā mēs vēl iedziļināsimies.
Viens no Singapūras totālās aizsardzības koncepcijas pamatlicējiem Lim Sjongs Guans uzskata, ka psiholoģiskā aizsardzība ir pats svarīgākais totālās aizsardzības elements: “Ja singapūrieši nejūt, ka viņi vēlas aizstāvēt šo valsti, jo tā ir vieta, kas viņiem dod vislabākās iespējas savas nākotnes veidošanai, tad viss pārējais sabrūk.” Tagad parādās dažādi izteikumi, kāda ir Latvijas sabiedrības griba aizstāvēt valsti, figurē pat 13%.
Publiskajā telpā par šo tēmu patiešām parādās dažādas spekulācijas. Ar doktorantu Uldi Zipu 2019. gadā pamatīgi pētījām šo jautājumu. Secinājām, ka Latvijas sabiedrības griba aizstāvēt valsti militārā veidā ir vidēja – 31% Latviju aizstāvētu ar ieročiem rokās. Tas nav ļoti daudz, bet nav arī katastrofāli maz. Kad pielikām klāt nemilitāros aspektus, vairāk nekā puse cilvēku bija gatavi aizstāvēt valsti militārā apdraudējuma gadījumā.
Līdzšinējie ģeopolitiskie saasinājumi, piemēram, piecu dienu karš Gruzijā 2008. gadā un Krievijas iebrukums Krimā 2014. gadā, rāda, ka lielāka apdraudējuma gadījumā pieaug griba aizstāvēt valsti. Vēsturiski Latvijā tā ir bijis periodā, kad atguvām neatkarību, – vēlme aizstāvēt valsti ar ieročiem rokās bija ļoti augsta. Pasaules vērtību aptaujas dati liecina, ka to būtu darījuši vairāk nekā 70% sabiedrības.
Pirms kara Ukrainas medijos bija publicēti aptaujas rezultāti, kas bija veikti šīgada janvārī. Tajā 40% valsts iedzīvotāju bija gatavi aizstāvēt valsti ar ieročiem rokās. Otra aptauja Ukrainā notika martā, kad jau risinājās karš. Tad aizstāvēt valsti vēlējās jau 80% sabiedrības.
Ceru, ka tuvākajā laikā veiksim jaunu pētījumu par to, kāda šobrīd ir Latvijas sabiedrības griba aizstāvēt mūsu valsti. Mans pieņēmums, ka tai ir jābūt augstākai par 13%. To redzam pēc pieplūduma Zemessardzē – nevar tā būt, ka kādai grupai ir parādījusies liela interese par dienestu Zemessardzē, bet sabiedrības interese kopumā ir kritusies.
Minējāt, ka viena no visaptverošas valsts aizsardzības komponentēm paredz, ka plašākai sabiedrības daļai būtu nepieciešamas militārās iemaņas. Valstīs, kuras izmanto totālo aizsardzību, pastāv obligātais militārais dienests. Latvija ir vienīgā Ziemeļeiropas valsts, kurā militārais dienests nav obligāts. Vai obligātais militārais dienests Latvijā būtu vislabākais risinājums mūsdienu karadarbības apstākļos?
Šis jautājums būtu detalizēti jāpēta – nepietiek tikai ar viedokli “par” vai “pret”. Sarunās ar dažādiem militārajiem ekspertiem izsecināts, ka ir vērā ņemami argumenti, kāpēc to vajag, un tikpat spēcīgi argumenti, kāpēc tas nav labākais risinājums.
Man kā pētniecei nav atbildes, ir nepieciešams datos balstīts redzējums –, kādas ir izmaksas un ieguvumi, ja atjauno obligāto militāro dienestu. Turklāt jāņem vērā, ka Latvijā jau ir sistēma ar profesionālo dienestu un zemessardzi. Svarīgi ir saprast, kas būtu nepieciešams pārejas periodam, atkal mainot esošo situāciju.
Pirms dažiem gadiem veicāt pētījumu, vai Latvijas sabiedrība ir destabilizējama, un iezīmējāt divas lielas problēmas, proti, etnisko jeb horizontālo plaisu un vertikālo plaisu, kas ir starp valsti un sabiedrību. Vai plaisas joprojām pastāv? Vai no valsts puses tās tiek mērķtiecīgi mazinātas?
Etniskā aspektā situācija ir kļuvusi asāka. Kas attiecas uz attiecībām starp valsti un sabiedrību, svarīgi ir politiskās uzticēšanās rādītāji. No vienas – Covid-19 pandēmijas – krīzes esam pārgājuši otrā. Tuvākajā nākotnē attiecības starp valsti un sabiedrību lielā mērā būs atkarīgas no tā, kā tiks risinātas ekonomiskās problēmas, kas saistībā ar energoresursu augstajām cenām mūs sagaida rudenī. Ja valsts izrādīs atbalstu un pretimnākšanu, varētu notikt sabiedrības saliedēšanās.
Vienlaikus valstij ir cilvēkiem jāskaidro, ka ir karš, un ekonomiskā cena, kuru maksājam, ir ļoti maza, salīdzinot ar to, kas ir jāizcieš Ukrainas tautai.
Esat teikusi, ka Latvijas sabiedrībā ir ļoti jūtams pilsoniskā patriotisma deficīts, proti, spēja novērtēt iespēju dzīvot demokrātiskā iekārtā, kurā tiek ievērotas cilvēka tiesības un brīvības. Ko darīt tik sarežģītos apstākļos, kad valsts ir spiesta arvien vairāk iejaukties un ierobežot dažādas brīvības, jo ir pandēmija, kaimiņvalstī noticis plaša mēroga militārais iebrukums, notiek informatīvais hibrīdkarš? Kā veicināt pilsonisko patriotismu?
Pilsonisko patriotismu var veicināt ar pilsonisko izglītību, konkrēti, stāstot un skaidrojot. Valsts aizsardzības mācībā, kuru apgūst skolā, viena no tēmām ir patriotiskā audzināšana. Man lūdza definēt patriotisma jēdzienu, kā veidot patriotiskās audzināšanas saturu. Tad arī sāku vairāk iedziļināties teorētiskajā literatūrā, sapratu, ka ir dažādi patriotisma veidi. Var būt gan šovinistisks “urrā” patriotisms, gan kritiski konstruktīvs, demokrātiskās vērtībās balstīts patriotisms, kuru saucu par pilsonisko patriotismu.
Patriotisma veidus klasificē, ņemot vērā, kas ir objekts, kuru mīli. Patriotisms ir mīlestība pret savu valsti, it kā skaidrs, tomēr tas ir ļoti nekonkrēti. Jautājums ir –, ko tu valstī mīli? Tās var būt īpašības, kas ir valstij, nacionālais aspekts, proti, piederība nacionālai grupai, politiskais aspekts – demokrātiski politiska sistēma, kas nodrošina visas pamatbrīvības. 2018. gadā veicām pētījumu par patriotismu, kurš no šiem veidiem dominē jauniešu vidū un Latvijas sabiedrībā. Vērtējot no šāda skatījuma, politiskais aspekts bija svarīgs tikai 10% respondentu.
Arī citi dati rāda, ka Latvijā ir problēmas ar demokrātiskām vērtībām – ilgstoši ir samērā liela vēlme pēc stingras rokas un maza pārliecība, ka iedzīvotāji kaut ko var ietekmēt.
Plaisa starp valsti un sabiedrību lielā mērā ir līdzdalības trūkuma dēļ. Pilsoniskajā patriotismā ir svarīgi, ka tiek novērtētas demokrātiskās vērtības un brīvības.
Kā skaidrojat pētījuma rezultātus?
Plaisa starp valsti un sabiedrību lielā mērā ir līdzdalības trūkuma dēļ. Pilsoniskajā patriotismā ir svarīgi, ka tiek novērtētas demokrātiskās vērtības un brīvības. Tomēr pats būtiskākais, ka cilvēki var aktīvi līdzdarboties politiskajos un valsts pārvaldes procesos ar mērķi, lai šīs brīvības tiktu uzturētas. Tās nerodas pašas no sevis, bet pastāv tikai pilsoniskās sabiedrības aktivitātes un spiediena ietekmē.
Vēsturnieks Jānis Šiliņš ir paudis viedokli, ka latvieši kā nācija neiznīks, jo tās pamatā ir kultūras identitāte. Viņaprāt, sarežģīta nākotne ir politiskajām nācijām, jo, izzūdot robežām un mazinoties kultūras piederībai, nav lielas nozīmes, kurā valstī dzīvot, izvēles pamatā var būt pragmatiski apsvērumi. Vai, jūsuprāt, Latvija var būt konkurētspējīga kā politiska nācija?
Kopā ar J. Šiliņu rakstījām publikāciju “Stratēģiskās komunikācijas loma pilsoniskas nācijas veidošanā Latvijā”. Es pētīju nacionālisma literatūru, savukārt kolēģis sniedza vēsturisko kontekstu un piemērus, kādi Latvijas vēsturē ir bijuši mēģinājumi veidot politisko nāciju, un kā tas nekad nav izdevies.
Zviedru pētniece Fredrika Bjerklunda (Fredrika Björklund), 2000. gadu sākumā analizējot, kāda veida nacionālisms dominē Austrumeiropā, bija secinājusi, ka Latvijā ir izteiktāks etnonacionālisms vai kultūras nacionālisms.
Mani interesē –, vai tā ir nolemtība, vai arī ir iespējama sabiedrības transformācija pilsoniskuma virzienā? Ticu, ka, mērķtiecīgi mācot un skaidrojot, var izveidot pilsonisko sabiedrību.
Kāpēc mums ir tik svarīgi izveidot pilsonisko sabiedrību?
Manuprāt, tam ir vairāki iemesli. Karš Ukrainā lielā mērā ir arī vērtību karš, kurā no vienas puses ir Krievija ar autoritārismu un autoritāro ideoloģiju un vērtību sistēmu. No otras puses ir Ukraina un tās sabiedrotie, kuri lielākoties cīnās par demokrātiskām vērtībām.
Viena no tēzēm, kuru izvirzu, – ja Latvija kā valsts grib ilgtermiņā saglabāt savu suverenitāti, tad mums jābūt piederīgiem demokrātisko valstu saimei. Tiklīdz kā valsts slīdēsim atpakaļ autoritārismā, tiks rasta iespēja dažādiem riskiem.
Otra tēze ir saistīta ar etnisko plaisu. Gan pilsoniskā nacionālisma, gan pilsoniskā patriotisma koncepcija piedāvā iespēju konkrētās valsts nacionālajā identitātē iesaistīties arī cilvēkiem ar citu etnisko izcelsmi. Entonijs Smits (Anthony Smith, socioloģijas profesors Londonas Ekonomikas augstskolā un Londonas Universitātē; šeit – red. piez.) ir rakstījis: “Skaidrs, ka nacionālā identitāte, nācija veidojas no kādas kultūras identitātes, bet ar laiku tā var pieņemt savā kopienā cilvēkus ar citu kultūras izcelsmi. Tad, kad tas notiek, nācija kļūst pilsoniska.”
Ar kolēģiem nupat pabeidzām zinātnisko publikāciju par to, kā pretrunīgi vēstures naratīvi ietekmē Latvijas jauniešu nacionālo identitāti. Tas ir kvalitatīvs pētījums, kas balstīts uz intervijām ar 30 jauniešiem, no kuriem pusei dzimtā valoda ir krievu, pusei – latviešu.
Diezgan liela daļa krieviski runājošo jauniešu latviešu nacionālo kultūru – tautas dejas, Dziesmu svētkus – uztver kā savējo. Tātad ir tendence, un pilsoniskās sabiedrības izveidei ir potenciāls. Tas būtu pareizais ceļš, ja ir skaidra nacionālā identitāte gan kultūras, gan demokrātisko vērtību aspektā.
Pilsoniskā sabiedrība savstarpēji neizslēdz kultūru. Šie abi aspekti kopā varētu labi “sadzīvot”.
Daudz tiek runāts par to, ka Latvija šobrīd varētu būt vājākais Rietumu pretstāves Krievijas agresijai posms tās iekšējās sašķeltības dēļ. Kāds ir jūsu viedoklis? Cik bīstama Latvijā ir “piektā kolonna”, īpaši pēc 9. un 10. maija notikumiem?
Pēdējā laikā sākam aktīvi lietot terminu “piektā kolonna”, taču būtu vajadzīgs skaidrs definējums, ko ar to saprotam. Lai nav tā, ka pēc noklusējuma ar to domājam visu krievvalodīgo kopienu.
Definēsim “piekto kolonnu” kā cilvēkus, kuri atbalsta Krievijas īstenoto politiku. Tā ir nepieņemama morāles sistēma, jo ir galēji vardarbīga, tās vārdā tiek pastrādāts viens kara noziegums pēc otra un neskaitāmi noziegumi pret cilvēci. Tas nav akceptējams un ir pilnībā nepieņemami.
“Piektajai kolonnai” pievērsām uzmanību jau sabiedrības destabilizācijas pētījumā pēc 2014. gada. Secinājām, ka ir problēma, bet tā paliek slēptā veidā. Ir uzskatu atšķirības, divas kopienas, kuras sadzīvo samērā mierīgi arī pēc Krimas aneksijas.
Tagad situācija ir kļuvusi asāka, to redzam arī ielās. Man šķiet, ka jautājums par “piekto kolonnu” ir jārisina tiesiskā ceļā. Ja novelkam robežšķirtni, ka tas ir atbalsts absolūti nepieņemamai Krievijas īstenotai politikai, tad tiesiskajās normās jābūt skaidri definētam, kas Latvijā ir vai nav pieļaujams, un tiesībsargājošajām iestādēm ir attiecīgi jārīkojas.
Kāds ir jūsu viedoklis par pieminekli Uzvaras parkā?
Portālā “Mana balss” parakstījos par pieminekļa demontāžu – tā ir mana pilsoniskā pozīcija.
Krievijas propaganda joprojām sasniedz mūsu sabiedrību un turpina izplatīt vēstījumus ar mērķi mazināt Latvijas sabiedrības spēju pretoties. Kam jāpievērš uzmanība Saeimas vēlēšanu kontekstā, īpaši priekšvēlēšanu laikā?
Visbīstamākās ir tēzes, ka nevar īsti saprast, kas notiek, ka melo visas puses. Krievijas mērķis gan Ukrainas kara kontekstā, gan iejaucoties Rietumvalstu vēlēšanās, ir radīt pārliecību, ka viss ir relatīvs, uzticēties nevar nevienam. Tā ir problēma, kas šķietami maskēta zem kritiskās domāšanas.
Uz kara fona Latvijā norit karsta pretstāve starp t. s. Rietumu liberālās demokrātijas vērtībām un konservatīvajām (tradicionālajām) vērtībām. Paredzams, ka tām būs liela nozīme arī priekšvēlēšanu debatēs un cīņā. Vai jau ir saskatāma Krievijas stratēģiskā ietekme, kas savā ziņā ir pašpasludinājusi sevi par t. s. tradicionālo vērtību aizstāvi?
Demokrātiskās diskusijas spektrā ir dažādas ideoloģijas – liberālas, konservatīvas, sociāldemokrātiskas. Demokrātiskās diskusijas spektrs ir gana plašs, un tur ir vieta arī konservatīvām vērtībām.
Ir kļūdaini uzskatīt, ka Krievija pārstāv konservatīvās vērtības. Kad pirms pāris gadiem mēģināju saprast, kas ir Krievijas tradicionālās vērtības, man neizdevās rast skaidru atbildi. Krievija vairāk ekspluatē homofobiskos instinktus, tas ir tik ļoti plakani, ka es to nesauktu par konservatīvo ideoloģiju. Tā ir spēlēšana uz cilvēku emocijām.
Manuprāt, Krievija pārstāv ārkārtīgi autoritatīvu, galēji vardarbīgu ideoloģiju. Vai tās ir tradicionālās vērtības? Es tā nedomāju.
Cik morāli ētiski ir izmantot Ukrainas traģēdiju kā fonu, uz kura izvērst priekšvēlēšanu cīņu “par” vai “pret” Rietumu vērtībām?
Ja klausāmies, ko saka viedokļu līderi Ukrainā, tas sāk notikt arī tur. Priekšvēlēšanu laiks Latvijā… Tas diemžēl ir neizbēgami. Katram vēlētājam ir jālemj, vai tas ir pieņemami vai nav. Tas ir pilsoniskais aspekts, nevaram no augšas pateikt, kā vajag darīt. Tā ir brīva, demokrātiska diskusija.
