Ko saprot ar jēdzienu “visaptveroša valsts aizsardzība”?
Visaptverošas valsts aizsardzības pamatideja ir visas sabiedrības iesaiste valsts aizsardzībā. Pastāv arī otrs jēdziens, kuru izmanto šādas pieejas valsts aizsardzības apzīmēšanai, proti, “totālā aizsardzība”. Tā veidojās kā reakcija uz Otro pasaules karu kā totālu karu, kas skāra visas sabiedriskās dzīves jomas, tādējādi arī aizsardzībai bija jābūt totālai jeb tādai, kurā tiek iesaistīta visa sabiedrība. Vēsturiski totālās aizsardzības uzmanības centrā primāri bija pretošanās militārajiem draudiem, tomēr ar laiku pieauga arī dažādu nemilitāru risinājumu lietojums politisko un militāro mērķu sasniegšanai.
Mainoties drošības situācijai, jēdziens “totāls” pakāpeniski tika aizstāts ar jēdzienu “visaptverošs”, uzsverot ideju, ka ikviena dzīves joma ir nacionālās drošības un valsts aizsardzības elements, piemēram, ekonomika, kultūra, veselība u. c. Tomēr praksē vēl arvien ir sastopami abi jēdzieni, piemēram, Somijā tiek izmantots jēdziens “visaptverošs”, lai raksturotu nacionālās drošības un valsts aizsardzības modeli, savukārt Zviedrijā ir saglabāts vēsturiskais nosaukums “totālā aizsardzība”.
Otrs aspekts, kas jāuzsver, skaidrojot visaptverošas valsts aizsardzības būtību, ir tas, ka sākotnēji tā bija aizsardzības koncepcija, ko pamatā izmantoja neitrālas vai aliansēs neiesaistītas valstis, kurām varēja rasties nepieciešamība tikai pašu spēkiem pretoties agresoram ar militāru pārspēku. Iesaistot valsts aizsardzībā maksimāli lielu militāri apmācītu, sagatavotu un augsti motivētu iedzīvotāju daļu, ir iespējams agresoram palielināt uzbrukuma izmaksas un padarīt lēnāku okupācijas karaspēka ienākšanu valsts teritorijā, kas dod laiku pievērst konfliktam arī starptautiskās sabiedrības uzmanību un iegūt tās atbalstu.
Spilgts piemērs, kas ataino visaptverošas valsts aizsardzības efektivitāti, ir Ziemas karš starp Somiju un Padomju Savienību, kas Somijai ļāva saglabāt suverenitāti pēc Otrā pasaules kara.
Šodien visi visaptverošas valsts aizsardzības elementi un to efektivitāte ir saskatāmi tajā, kā Ukraina pretojas Krievijas pilna mēroga uzbrukumam, kas sākās 2022. gada 24. februārī.
Kāda pieeja tiek īstenota Latvijā?
Aizsardzības ministrijas sagatavotais un Ministru kabineta 2019. gadā izskatītais informatīvais ziņojums “Par visaptverošas valsts aizsardzības sistēmas ieviešanu Latvijā” ir atskaites punkts, kad Latvija uzsāka ceļu pretim visaptverošas valsts aizsardzības sistēmas ieviešanai.
Latvijas visaptverošas valsts aizsardzības modeli veido septiņi savstarpēji saistīti elementi: militāro spēju attīstība un aizsardzības stratēģiju pilnveidošana; sadarbības sekmēšana starp privāto un publisko sektoru aizsardzības jomā; valstiskuma pamatu pasniegšana Latvijas skolās un sabiedrības izglītošana; civilā aizsardzība un katastrofu pārvaldīšana; psiholoģiskā aizsardzība; stratēģiskā komunikācija un tautsaimniecības noturība pret krīzēm.
Šo jomu attīstībā ir iesaistītas dažādas valsts pārvaldes institūcijas un pašvaldības, jo visaptveroša valsts aizsardzība balstās uz visas valdības pieeju, proti, tā nav tikai aizsardzības sektora, bet visas sabiedrības atbildība.
Mūsdienu drošības situācijā visaptveroša valsts aizsardzība papildina kolektīvo aizsardzību, t. i., to izmanto arī NATO dalībvalstis, piemēram, Norvēģija, kurā ir arī senas totālās aizsardzības tradīcijas.
Cik pamatota, jūsuprāt, izvērtējot kaut cik paredzamos riskus un ieguvumus, patlaban ir pāreja uz visaptverošas valsts aizsardzības sistēmas un valsts aizsardzības dienesta ieviešanu Latvijā?
Latvijas gadījums uzskatāmi parāda, cik dinamiskas pārmaiņas drošības jomā ir notikušas pēdējo 30 gadu laikā. Pēc Latvijas neatkarības atjaunošanas valsts aizsardzība tika balstīta uz totālās aizsardzības principiem, no kuriem Latvija atteicās pēc tam, kad kļuva par NATO dalībvalsti. Taču pēc Krievijas pretlikumīgās Krimas aneksijas un karadarbības uzsākšanas Ukrainas dienvidaustrumos 2014. gadā kļuva skaidrs, ka drošības situācija reģionā ir ievērojami pasliktinājusies un kolektīvās aizsardzības principi jāpapildina ar visaptverošu pieeju valsts aizsardzībai.
Drošības situācija Latvijā jāskata kontekstā ar Krievijas un Rietumu attiecībām, kuras kopš Vladimira Putina runas 2007. gadā Minhenes Drošības konferencē ir pakāpeniski pasliktinājušās.
Karš ar Gruziju 2008. gadā, notikumi Ukrainā 2014. gadā un vēl jo vairāk – Krievijas 2022. gadā uzsāktais pilna mēroga karš pret Ukrainu – uzskatāmi ataino, ka Latvijas drošības politika jāveido, ievērojot militāros draudus, kurus var radīt Krievija. Tas būs aktuāli, neatkarīgi no tā, kad un kā beigsies Krievijas karš ar Ukrainu, kā tas mainīs iekšpolitisko situāciju Krievijā, jo mums ilgtermiņā būs jārēķinās ar Krievijas imperiālajām ambīcijām un gatavību tās īstenot ar jebkādiem līdzekļiem, tai skaitā militāru spēku. Līdz ar to visaptveroša valsts aizsardzība ir viens no veidiem, kā Latvija stiprina savas pašaizsardzības spējas un palielina sabiedrības noturību pret dažāda veida uzbrukumiem.
Ja Krievijas agresija pret Ukrainu 2014. gadā aktualizēja jēdzienu “hibrīdkarš”, kurā integrētā veidā tiek izmantoti militāri un nemilitāri risinājumi, tad 2022. gadā uzsāktais pilna mēroga karš priekšplānā izvirzīja tieši militāros aspektus, tādējādi valsts aizsardzības dienests ir likumsakarīgs un loģisks solis, lai Latvijas sabiedrība būtu gatava arī visļaunākajam scenārijam un kopā ar sabiedroto atbalstu varētu nosargāt valsts suverenitāti un teritoriālo nedalāmību.
Kā, jūsuprāt, vērtējama valsts politiskās varas un izpildvaras, kā arī, protams, sabiedrības gatavība visaptverošai valsts aizsardzībai, tās ieviešanai? Cik liela vispār ir Latvijas sabiedrības vēlme aizsargāt savu valsti ar militāriem vai civiliem līdzekļiem?
Manā rīcībā nav datu, kas raksturotu valsts pārvaldes institūciju un pašvaldību gatavību visaptverošai valsts aizsardzībai. Tomēr es izvirzītu pieņēmumu, ka izpratne par visaptverošu valsts aizsardzību ir augusi, jo Aizsardzības ministrija ir rīkojusi daudzas ar visaptverošas valsts aizsardzības tematiku saistītas apmācības dažādu līmeņu vadītājiem gan no publiskā, gan privātā sektora.
Turpretī par iedzīvotāju gatavību ir Latvijas Nacionālās aizsardzības akadēmijas pētījumu dati, kas rāda, ka periodā no 2019. līdz 2022. gadam to iedzīvotāju skaits, kuri ir informēti par to, ka Latvija ievieš visaptverošu valsts aizsardzības sistēmu, ir palielinājies no 29 līdz 50 procentiem, kā arī šajā periodā no 32 līdz 41 procentam ir pieaugusi iedzīvotāju izpratne par aizsardzības koncepcijas būtību. Tātad sabiedrības izpratne par visaptverošu valsts aizsardzību pakāpeniski palielinās, kas ir pozitīva tendence, ņemot vērā, ka Latvija visaptverošas valsts aizsardzības sistēmu vēl tikai veido un ir ceļa sākumposmā.
Tāpat jāuzsver, ka visaptveroša valsts aizsardzība ir nepārtrauktā dinamiskas attīstības un pilnveidošanās procesā arī tādās valstīs, kur tai ir gadu desmitiem senas tradīcijas, jo šī aizsardzības koncepcija aptver plašu jautājumu loku, kā arī tā ir jāpielāgo strauji mainīgajai drošības situācijai.
Sabiedrības griba aizstāvēt valsti militāra uzbrukuma gadījumā ir jautājums, kas cieši saistīts ar visaptverošu valsts aizsardzību. Latvijas sabiedrībā šie rādītāji nav augsti. Socioloģisko aptauju dati uzrāda ilgtermiņa tendenci, ka militāra uzbrukuma laikā aizstāvēt Latviju ar ieročiem rokās būtu gatavi aptuveni 30 procenti Latvijas sabiedrības. Tomēr Latvija šajā ziņā nav negatīvo reitingu līdere, jo daudzās valstīs rādītāji ir līdzīgi un tam ir dažādi iemesli, piemēram, individuālo brīvību nozīme personiskajā vērtību skalā, negatīvas tendences valsts un sabiedrības attiecībās, kā, piemēram, zema politiskā uzticēšanās.
Tāpat nozīme ir arī militāro pamatiemaņu trūkumam, jo Krievijas–Ukrainas karš, kuram mēs detalizēti sekojam līdzi jau pusotru gadu, uzskatāmi parāda, cik svarīga ir iedzīvotāju militārā sagatavotība.
Šajā aspektā gan valsts aizsardzības mācība, gan valsts aizsardzības dienests nākotnē situāciju varētu mainīt, jo jēdzienā “gatavība aizstāvēt valsti ar ieročiem rokās” ir divi lielumi – griba to darīt, teorētiskās zināšanas un praktiskās iemaņas. Vienlaikus visaptverošas valsts aizsardzības kontekstā būtiski norādīt, ka Latvijas sabiedrības gatavība aizstāvēt valsti nemilitārā veidā ir krietni augstāka, – 2022. gadā to apliecināja 60 procenti respondentu. Tas ir nozīmīgi, jo visaptverošā valsts aizsardzībā ir svarīga arī iedzīvotāju līdzdalība nemilitārā veidā, piemēram, iesaistoties glābšanas un evakuācijas darbos, medicīniskās palīdzības sniegšanā, pārtikas apgādē, stratēģiskajā komunikācijā un citās jomās.
Vienlaikus, kā atklāj pēc Frīdriha Eberta fonda pasūtījuma veiktā un jūlijā publiskotā aptauja, latviski runājošajās ģimenēs 78% atbalsta Ukrainu, bet starp krieviski runājošajiem tikai 27%. Jauktajās ģimenēs atbalsts Ukrainai gada laikā ir pat būtiski sarucis – no 45 uz 32 procentiem. Līdzīga tendence atklājas arī par citiem jautājumiem – aptaujātie, kuri ģimenē runā abās valodās, biežāk ir pietuvojušies krievvalodīgo nostājai. Vai jums ir kāds skaidrojums šai tendencei? Un, vērtējot plašāk, ar ko jārēķinās, veidojot visaptverošu aizsardzības sistēmu Latvijā kā etniski divkopienu valstī ar visai pretējiem šo kopienu uzskatiem jautājumos, kas saistīti ar valsts ārējo un drošības politiku?
Man bija iespēja piedalīties šī pētījuma prezentācijā un diskusijās ar tā autoriem. Patiešām, atklājums par jauktajām ģimenēm, kurās ir tendence lielākā mērā piekrist Krievijas veicinātajam pasaules skatījumam, ir ļoti interesants un svarīgs, tomēr pagaidām nav skaidras atbildes, kādi cēloņi ir šādai tieksmei. Tas būtu jāpēta tālāk, iespējams, izmantojot kvalitatīvās pētījumu metodes, kas dod iespēju dziļāk saprast cilvēku domas un argumentus.
Kopumā Latvijas etniskā struktūra un Krievijas ilgtermiņa ietekme Latvijas informatīvajā telpā, protams, ir viena no problēmām, kas apgrūtina efektīvas visaptverošas valsts aizsardzības ieviešanu.
Piemēram, ir ļoti sarežģīti izskaidrot Latvijas drošības politiku cilvēkiem, kuros ir nostiprinājusies pārliecība, ka Krievija ir miermīlīga valsts un nekad nevienam neuzbrūk, bet tikai aizstāvas, kas ir viens no Kremļa ilgtermiņā veicinātajiem naratīviem. Diemžēl šī pētījuma dati rāda, ka kopumā starpetnisko attiecību jautājumi Latvijā kļūst asāki, un šai problēmai jābūt politiķu uzmanības lokā, jo visaptveroša valsts aizsardzība nevar pilnvērtīgi darboties sašķeltā sabiedrībā.
Aizsardzības ministrija vēsta, ka valsts aizsardzības dienesta karavīriem jākļūst par visaptverošas valsts aizsardzības principu galvenajiem vēstnešiem Latvijas sabiedrībā. Kā, jūsuprāt, vērtējama valsts aizsardzības dienesta ieviešanas līdzšinējā norise un ar kādiem priekšnosacījumiem tas varētu kļūt pietiekami populārs vai vismaz sabiedrībā kopumā akceptēts valsts aizsardzības risinājums?
Visaptveroša valsts aizsardzības sistēma ietver plašu jautājumu loku, kuru var strukturēt četrās pamatsfērās: militārajā, civilajā, informācijas un psiholoģiskajā.
Visaptverošas valsts aizsardzības militārajā aspektā viens no svarīgākajiem punktiem ir iespējami vairāk militāri apmācītu un sagatavotu valsts iedzīvotāju, lai militāra uzbrukuma gadījumā varētu nokomplektēt pēc iespējas lielāku karavīru skaitu. Tādējādi valsts aizsardzības dienests ir viens no visaptverošas valsts aizsardzības galvenajiem elementiem. Šobrīd tam jau ir salīdzinoši liels sabiedrības atbalsts, ko uzrāda gan socioloģisko aptauju dati, gan fakts, ka jaunieši dienestam piesakās arī brīvprātīgi.
Šeit droši vien nozīmīgs ir arī jautājums par pieteikšanās motivāciju, kura var būt saistīta gan ar patriotiskiem uzskatiem, gan jauniešu vēlmi iziet dienestu pēc iespējas ātrāk, vienlaikus saņemot divkārt lielāku atalgojumu, nekā tie vienaudži, kurus iesauks izlozes kārtībā. Saistībā ar to jānorāda, ka līdztekus visaptverošas valsts aizsardzības sistēmas un valsts aizsardzības dienesta ieviešanai ir aktualizēts jautājums par jomu, ko apzīmē ar dažādi vērtēto un saprasto jēdzienu “patriotiskā audzināšana”. Kas šajā sfērā, jūsuprāt, būtu jādara?
Motivāciju iesaistīties militārajā dienestā profesionāli vai brīvprātīgi parasti veido vairāki faktori – ir gan individuāla interese par militāro jomu, gan sociāli ekonomiski faktori, gan, protams, patriotisms.
Patriotisma līmenis Latvijā kopumā ir ļoti augsts. Lielākā daļa Latvijas iedzīvotāju, tai skaitā 67 procenti no tiem, kuri ģimenē lieto krievu valodu, sevi uzskata par Latvijas patriotiem. Tomēr problēma ir tajā, ko cilvēki saprot ar jēdzienu “patriotisms”. Diemžēl līdzdalība Zemessardzē un Jaunsardzē un gatavība kara gadījumā aizstāvēt Latviju ir viena no retāk minētajām atbildēm, kad cilvēkiem tiek vaicāts, kuras aktivitātes vislabāk raksturo patriotisku rīcību Latvijā.
Līdz ar to viens no patriotiskās audzināšanas uzdevumiem ir veidot izpratni, ka pilsonība uzliek arī pienākumu aizstāvēt valsti.
Tam ir dziļa jēga, ko skaudri parāda Krievijas karš pret Ukrainu, kura mērķis faktiski ir Ukrainas valstiskuma un nacionālās identitātes iznīcināšana. To pašu var attiecināt arī uz Latviju –, ja mums ir svarīgi, lai Latvija ilgtermiņā pastāvētu kā nacionāla un demokrātiska valsts, jābūt gataviem to aizstāvēt, un tas nav brīvas izvēles, bet latviešu nācijas izdzīvošanas jautājums.
Pieņemot, ka lielākajai Latvijas sabiedrības daļai nav skaidra priekšstata par visaptverošas valsts aizsardzības sistēmas ieviešanas nepieciešamību un darbību, kā arī sabiedrības visai lielo neuzticēšanos politiskajai varai un tās lēmumiem, valsts institūciju spējai skaidrot un pārliecināt būs īpaši svarīga loma. Kā vērtējama valsts līdzšinējā komunikācija ar sabiedrību saistībā ar visaptverošas valsts aizsardzības pieejas ieviešanu un valsts apdraudējumiem kopumā, ieskaitot krīzes komunikāciju? Kādai, uz ko orientētai šai komunikācijai vajadzētu būt?
Šo jautājumu būtu lietderīgi vērtēt no stratēģiskās komunikācijas viedokļa, kuras pamatideja ir tā, ka komunikācija ir ne tikai vārdi, bet arī darbi.
Visaptverošas valsts aizsardzības kontekstā tas nozīmē, ka valstī ir jāveido sistēma, kurā ikviens iedzīvotājs zinātu savu lomu un rīcības scenārijus dažādu krīžu, tostarp militāra uzbrukuma, gadījumā.
Militārajā aspektā valstī ir izstrādāta un labi darbojas sistēma, kā iedzīvotāji var iesaistīties valsts aizsardzībā, – tas ir dienests Zemessardzē vai valsts aizsardzības dienestā, tāpat ir iespējams apgūt rezervistu militārās apmācības kursu un kļūt par rezerves karavīru. Ņemot vērā, ka visaptverošā valsts aizsardzībā nepieciešams arī civiliedzīvotāju sniegtais nemilitārais atbalsts, būtu jāveido arī sistēma civiliedzīvotāju iesaistei valsts aizsardzībā. Tas būtu efektīvākais veids, kā visaptverošas valsts aizsardzības principus darīt zināmus un saprotamus pēc iespējas plašākam iedzīvotāju lokam, kā arī integrēt iedzīvotāju brīvprātīgā darba un iesaistes potenciālu ar tām funkcijām, ko veic valsts institūcijas un pašvaldības. Šādā veidā varētu uzlabot ne tikai komunikāciju starp valsti un sabiedrību, bet arī veicināt un stiprināt horizontālās saites iedzīvotāju vidū, kam arī ir būtiska loma krīzes situācijās.
