Nupat noslēgusies Minhenes drošības konference, pēc kuras Latvijas Valsts prezidents Edgars Rinkēvičs paudis, ka Eiropai beidzot no acīm ir nokritušas rozā brilles saistībā ar situāciju, ko radījis karš Ukrainā. Vienlaikus virkne analītiķu norāda, ka Eiropa negrib vai nespēj mobilizēties palīdzēt Ukrainai. Kādi ir jūsu secinājumi par konferences rezultātiem?
Minhenes konference ir notikusi apmēram identiskā gaisotnē, kāda valda kopš aizvadītā gada nogales, – ar vilšanos par Ukrainas iecerētās ofensīvas neizdošanos vasarā un to, ka sankcijas pret Krieviju, lai gan tām ir efekts, situāciju frontē īsti neietekmē un Krievija nav tik novājināta, kā tika gaidīts.
Vilšanās ir arī par problēmām Eiropas aizsardzības industrijā. Sākumā šķita: Krievijas iekšzemes kopprodukts ir daudz mazāks nekā Rietumvalstu, un mums atliks tikai nedaudz piepūst vaigus, lai viss notiktu. Tomēr tagad ir brīdis, kad uzskatāmi redzams, cik patiesībā vāja ir militārā industrija Eiropā. Savā ziņā punkts uz “i” ir ASV nespēja pieņemt lēmumu par ekonomiskās un militārās palīdzības piešķiršanu Ukrainai.
Nav arī tā, ka Ukraina neko nesaņem. Ja Vācija tai atvēlēs septiņus, Francija – trīs miljardus un arī citas valstis piedalīsies finansējuma nodrošināšanā, domājams, Ukrainai izdosies fronti noturēt. Taču Ukraina saņem ievērojami mazāk nekā vajadzētu.
Patlaban ir tikai gada sākums, tomēr rodas iespaids, ka šādi tas varētu aizritēt – bez labām ziņām no Ukrainas.
Kāda ir perspektīva tuvākajā laikā, runājot par NATO militārajām spējām?
Pastāv divi skatījumi uz NATO. Saskaņā ar vienu no tiem satraukumam nav pamata, jo NATO ir pasaules vēsturē spēcīgākā alianse. Vismaz pagaidām tā ir, un liekai panikai nav pamata. Vienlaikus NATO ir acīmredzamas problēmas ar munīcijas krājumiem, militāro spēju ģenerēšanu.
Virkne NATO valstu kopš aukstā kara beigām bruņojumu ir ievērojami samazinājušas, taču to atjaunot nav iespējams tik ātri, kā gribētos.
NATO nav viegli apgādāt Ukrainu ar artilērijas munīciju un sistēmām arī tāpēc, ka pēdējos 30 vai vairāk gadu alianses bruņotie spēki primāri nebalstās uz artilēriju, bet gaisa spēkiem, kur jauda ir krietni lielāka. Līdz ar to faktiski mēs neesam labi pozicionēti, lai sniegtu militāro palīdzību Ukrainai.
Arī Minhenē tika pieminēta pēdējā laikā bieži izskanējusī varbūtība, ka Krievija varētu iet tālāk par Ukrainu, veicot uzbrukumu NATO, konkrēti Baltijas valstīm. Kā vērtēt rietumvalstu politiķu un dienestu vadītāju brīdinājumus par šāda scenārija iespējamību un ieteikumus gatavoties karam Eiropā?
Jā, dzirdam stāstus, ka Baltija varētu būt nākamais mērķis Krievijas uzbrukumam un tā neapstāsies Ukrainā u. tml. Tomēr vajadzētu raudzīties nedaudz plašāk. No kurienes šie vēstījumi nāk? Viens no avotiem ir Ukraina. Nevar nepamanīt ukraiņu ieinteresētību minētajā stāstā, proti, ja Krievija uzvarēs karā Ukrainā, tā skatīsies tālāk. Tātad dodiet mums palīdzību, lai jūsu karavīriem nebūtu jākaro, aizstāvot Baltijas valstis.
Kaut arī tās ir spekulācijas par notikumiem nākotnē, nevar apgalvot, ka tām nav pamata. Galvenais iemesls ukraiņu izteiktajām prognozēm ir tas, ka tai nepieciešama militārā palīdzība, tādēļ viņi mūs nedaudz biedē.
Iepriekš minēto vēstījumu veido arī sabiedrotie rietumvalstīs, kur pastāv noteikts iekšpolitiskais fons. Gan politiskie līderi, gan ekspertu kopiena, gan daļa sabiedrības saprot, ka ir diezgan slikti.
Tāpēc, lai būtiski kāpinātu aizsardzības jaudu un ražošanu un, iespējams, atgrieztos pie obligātā militārā dienesta, kā arī palielinātu armijas personālsastāvu, tiek sists kā ar āmuru pa pieri, uzsverot, ka Krievijas radītais apdraudējums ir nopietns. Lai panāktu visnotaļ saprātīgu rezultātu, rietumvalstu sabiedrību nākas pabiedēt, jo tādējādi varētu vienkāršāk un ātrāk pieņemt lēmumus par aizsardzības finansējumu.
Vēl viena daļa stāsta uzturētāju ir masu mediji, kas zināmā mērā orientējas uz sliktām ziņām un potenciālām sensācijām. Turklāt arī pētnieciskajā vidē ir diezgan daudz tāda, kas velk uz to pusi.
Tomēr, kad paskatāmies tālāk, – kāda varētu būt Krievijas motivācija iebrukt Baltijas valstīs vai izaicināt NATO šajā reģionā? Priekšnosacījums ir Krievijas vērā ņemama uzvara Ukrainā, tā ļaujot vairumu militāro spēku iesaistīt uzbrukumā citur.
Kamēr Ukrainā notiek aktīva karadarbība, Krievijai būtu sarežģīti ko tādu īstenot. Vienlaikus karot gan pret NATO, gan Ukrainu būtu neprāts pat Krievijai. Tiesa, Krievijas izpratnē tā jau šobrīd karo ar NATO.
Līdz ar to fokusa pārvirzīšanu no Ukrainas, kur Krievija karo ar NATO, uz kādu citu vietu, kurā viņi turpinātu šo karu, būtu iespējams sabiedrībai atainot kā to pašu karu – tikai citur. Nav šaubu: ja būtu iespēja, Krievija labprāt NATO “iedotu pa degunu”. Ne jau tā, ka dotos uz Berlīni, bet, izdarot ko tādu, kas aliansei būtu gana sāpīgi.
Tātad, iespējams, mēģinātu pārbaudīt NATO līguma 5. pantu, kas paredz alianses valstu savstarpēju palīdzību uzbrukuma gadījumā, Baltijas valstīs.
Jā, Krievija varētu mēģināt izdarīt ko tādu, kas demonstrētu alianses nespēju savlaicīgi reaģēt un rīkoties. Kur gan vēl labāk to īstenot, ja ne Baltijas reģionā?
Taču jāņem vērā vēl viens svarīgs faktors – karu ir vienkāršāk turpināt nekā pabeigt un uzsākt no jauna. Tāpēc, manuprāt, Krievijai vieglāk būtu turpināt esošo karu, nevis to pabeigt, lai atsāktu pēc vairākiem gadiem, un agresija pret Baltijas valstīm Maskavai varētu šķist loģiska savu iespēju izmantošana. It īpaši, ja tās plāni ir tālejošāki par Ukrainas iekarošanu un ja tiek saglabāts, piemēram, 2021. gadā uzstādītais mērķis likt NATO izvākt infrastruktūru no Centrālās un Austrumeiropas. Turklāt Krievija, visticamāk, rēķinās, ka pēc gadiem pieciem desmit NATO būs kļuvusi ievērojami spēcīgāka, jo šobrīd tā sāk ieguldīt aizsardzībā, militārajā industrijā. Līdz ar to Kremlī varētu domāt: ja uzbrukt, tad labāk ātrāk, nevis vēlāk.
Par kādu termiņu tādā gadījumā varētu būt runa? Ir spekulācijas, ka minēto nodomu īstenošanu Krievija varētu saistīt ar brīdi, kad nākamgad ASV prezidenta amatā, iespējams, atgriezīsies Donalds Tramps.
Jā, tā varētu būt. Šogad notiks Putina pārvēlēšana. Pēc tam kļūst iespējama papildu mobilizācija un vēl kāda uzvara karā pret Ukrainu. Tas ļautu Krievijai izbeigt karu Ukrainā ar sev labvēlīgiem nosacījumiem un pievērsties citu mērķu sasniegšanai.
Ja republikāņi patiešām ir izlēmuši, ka vēlēšanu gadā viņi Džo Baidenam nedos nevienu uzvaru, par kādu varētu uzskatīt palīdzības sniegšanu Ukrainai, un ja būs Trampam labvēlīgs vēlēšanu iznākums, Krievija varētu kaut ko pamēģināt. Taču, lai tas īstenotos, domāju, priekšnoteikums ir vērā ņemami panākumi karā pret Ukrainu.
Vai panākumiem karā jābūt lielākiem par Avdijivkas ieņemšanu?
Lielākiem. Iespējams, daļēji okupēto Ukrainas administratīvo apgabalu pilnīga ieņemšana. Katrā gadījumā runa ir par Krievijas uzvaru vilni, kas, iespējams, mainītu iekšpolitisko situāciju Ukrainā, tās sabiedrības viedokli un ļautu Krievijai atgriezties tādā situācijā, kāda bija 2015. gada sākumā, kad toreizējais Ukrainas prezidents Petro Porošenko bija spiests parakstīt Minskas vienošanos faktiski ar pistoli pie deniņiem.
Es neteiktu, ka šāds scenārijs ir ļoti ticams, taču iespējams. Tādā gadījumā, īstenojoties arī Krievijai pozitīvam vēlēšanu iznākumam ASV, varētu saasināties jautājums par Baltijas valstu drošību. Mums jārēķinās, ka pašreiz ASV ieguldījums NATO spējās ir vislielākais, savukārt Eiropas Savienībā esošo alianses valstu pienesums kolektīvajam militārajam budžetam ir tikai ap 20%.
Ar kādiem līdzekļiem Krievija varētu pārbaudīt NATO noturību Baltijas valstīs? Vai ar kodoldraudiem?
Ja Krievija izšķirtos par labu tiešam militāram uzbrukumam Baltijas valstīs, tad kodoldraudi būtu daļa no apdraudējuma. Ja tajā brīdī ASV būs līderis, kurš ir gatavs apmierināt Krievijas prasības, un mēs vairs nevarēsim paļauties uz ASV kodolarsenālu, jārēķinās, ka Francijas un Apvienotās Karalistes kodolarsenāls ir nepietiekams, salīdzinot ar to, kas ir Krievijas rīcībā. Tas kodolšantāžu padara ticamāku. Tomēr, vērtējot kopumā, domāju, ka tas mums nedraud, jo fundamentāli nekas izteikti nav mainījies. Tas, ka var notikt nepatīkamas lietas, ir skaidrs.
Vienlaikus šogad varam sagaidīt visnotaļ pozitīvus pavērsienus. ASV var piešķirt Ukrainai militārās un ekonomiskās palīdzības paketi. Tas būtiski uzlabotu pašreizējo stāvokli. Tramps vēlēšanās var neuzvarēt. Rietumvalstu militārās industrijas jauda ievērojami pieaugs. Jāpiebilst, ka ASV prezidenta vēlēšanas, kas norisināsies šī gada novembra sākumā, rada papildu ažiotāžu saistībā ar Eiropas drošību.
Spriežot pēc līdzšinējiem notikumiem, pastāv bažas, ka arī Trampa neievēlēšanas gadījumā viņš un viņa atbalstītāji varētu radīt haosu un nekārtības, kas paralizētu vai apgrūtinātu ASV politisko rīcībspēju, ieskaitot atbalstu Ukrainai.
Jā, šī gada beigas ASV var būt haotiskas. Ja ceturtā daļa amerikāņu uzskata, ka iepriekšējās vēlēšanās uzvarēja Tramps un tās tika nozagtas, turklāt, ņemot vērā, cik daudz ieroču ir cilvēkiem ASV, iespējamas ir visnotaļ nepatīkamas lietas. Tādā gadījumā līdzšinējās bažas par politisko polarizāciju, visticamāk, nekas nebūs, salīdzinot ar varbūtību, ka bruņojušies cilvēki, piemēram, iebrūk vēlēšanu iecirkņos un īsteno linča tiesu. Varbūtība, ka tas notiks, nav liela, taču viss ir iespējams.
Cik ticams varētu būt scenārijs, ka rietumvalstis, lai “nomierinātu” Putinu, vai, saskaroties ar kodoluzbrukuma draudiem, atteiktos no Baltijas valstu aktīvas aizsardzības? Piemēram, samierinātos ar Krievijas eventuālu solījumu neiet tālāk un pieņemtu, ka Putina galīgais mērķis ir tikai bijušās PSRS teritorijas atgūšana?
Lielais nezināmais pastāv ASV gadījumā, ja tur mainīsies politiskā vara. Runājot par Krievijas draudiem, tā var apdraudēt Baltijas valstu drošību dažādos veidos – sapulcināt karaspēku pie mūsu robežām un izvirzīt ultimātu, realizēt pasākumus iekšpolitiskās situācijas destabilizēšanai.
Ja Krievija izvēlētos pielietot agresīvus līdzekļus pret Baltijas valstīm, tad izvēle ir krietni plašāka nekā draudēšana ar kodolieročiem.
Turpretī, ja Krievija īstenotu pilna mēroga iebrukumu Baltijas valstīs, tad ir skaidrs, ka tas notiktu kodoldraudu pavadībā. Bez tā nav iedomājams Krievijas uzbrukumus NATO valstīm. Vai tie tiktu ņemti vērā? Es domāju, ka ne. Tas kā vienmēr būs jautājums par ASV līderību. Ja Krievijai izdotos ātri iekarot Baltijas valstis un pēc tam tā piedraudētu ar kodolieročiem, un ja NATO nebūtu ASV līderības, tas būtiski apgrūtinātu Baltijas valstu atbrīvošanu. Es domāju, ka tiem aizsardzības pasākumiem, kurus mēs šobrīd īstenojam un kuri vēl tiks realizēti tuvākajos gados, vajadzētu nodrošināt, ka Krievija nevar iebrukt un strauji okupēt Baltijas valstis. Ja potenciālajam agresoram nav iespējas veikt zibenīgu un sekmīgu uzbrukumu un pēc tam draudēt ar kodolieročiem, tad šādas agresijas iespējamība vairs nešķiet tik pievilcīga.
Itāļu militārais eksperts Tomass Tainers intervijā TVNET norādījis: NATO Baltijas valstīs vajadzētu izvietot daudz lielākus spēkus (vismaz 6–8 brigādes), turklāt austrumu pierobežā, lai tās varētu ātri reaģēt un nebūtu atkarīgas no situācijas, kad politisko lēmumu pieņēmēji, piemēram, Ungārijā vai Slovākijā, mēģinātu bloķēt vai kavēt sabiedroto spēku nokļūšanu mūsu reģionā. Tāpat jārēķinās, ka pretkara aktīvisti, iespējams, Krievijas propagandas ietekmē varētu aizšķērsot transporta ceļus. Cik lielā mērā, jūsuprāt, rietumvalstu politiķi un lēmumu pieņēmēji apzinās šādus riskus?
Saistībā ar Baltijas valstu drošību nudien ir lietas, kas kaitina. Katru reizi, kad kaut kas slikts notiek Ukrainā, rietumvalstu pieeja attiecībā uz drošību Baltijas reģionā ir aptuveni šāda: piemetīsim viņiem mazliet vēl kaut ko. Tā ir nevis stratēģija, bet reaģēšana bez skaidras izpratnes par to, kādiem spēkiem, kur un cik lielā apjomā vajadzētu atrasties Baltijas valstīs, lai atturētu Krieviju. NATO kaujas grupu izvietošanas Baltijā galvenais mērķis ir nomierināt Baltijas valstu iedzīvotājus un politisko eliti. Jā, šīs grupas ir militāri spējīgas, bet ar to varētu nepietikt, lai atturētu Krieviju. Pusotrs tūkstotis karavīru ar kaujas tehniku varētu nebūt izšķirošais faktors.
Līdz ar to doma par sešām līdz astoņām NATO brigādēm Baltijā šķiet gana pamatota. Bruņotajiem spēkiem jāatrodas tur, kur tie varētu būt vajadzīgi, nevis citviet Eiropā, kur to klātbūtne nav nepieciešama.
Realitāte ir tāda, ka problēmas ir gan ar sabiedroto spēju attiecīgās brigādes nodrošināt, gan mūsu iespējām tās uzņemt.
Pašlaik mēs nespētu tās uzņemt, un visu rotācijas laiku dzīvot teltīs viņiem nav vērts. Turklāt valstīm, no kurām mēs sagaidām militāro spēku nosūtīšanu, vienkārši nav ko sūtīt.
Te atgriežamies pie tā, ko teicu sākumā. Proti, NATO ir spēcīgākā alianse pasaules vēsturē, bet pat Vācijai – valstij ar 80 miljoniem iedzīvotāju un trešajai lielākajai ekonomikai pasaulē – ir izaicinājums nodrošināt brigādes līmeņa vienības klātbūtni Lietuvā.
Politiski motivēta varētu būt Lielbritānija, kura patlaban vada NATO daudznacionālo kaujas grupu Igaunijā.
Jā, tomēr arī Lielbritānija neturēs brigādi Igaunijā, jo britiem šādu iespēju nav. Viņiem ir tādas varenas lietas kā divi lidmašīnu bāzes kuģi, bet tas, kas attiecas uz šeit nepieciešamajiem sauszemes spēkiem, pēdējās desmitgadēs ir krietni noplicināts.
Latvijas iespējas nodrošināt savu aizsardzību ir ierobežotas. Vai tas, ko pašlaik darām, ir pareizi un pietiekami esošo iespēju robežās?
Domāju, ka no mums ir grūti sagaidīt ko daudz vairāk. Kad iestājāmies NATO, paļāvāmies uz alianses kolektīvo aizsardzību, bet ar laiku ir redzams, ka Baltijas valstis cenšas darīt vairāk, nevis tikai paļauties uz NATO sniegto nodrošinājumu un īstenotajiem pasākumiem, kas vērsti uz Krievijas atturēšanu. Līdz ar to diskusija varētu būt tikai par detaļām, ko mēs varētu darīt vairāk.
Acīmredzot aizsardzībai vajadzēs tērēt vismaz 3% no IKP. Pēc Krievijas pilna mēroga iebrukuma Ukrainā loģisks solis bija valsts aizsardzības dienesta izveidošana. Nav šaubu – ir vajadzīgas pretgaisa aizsardzības sistēmas, papildu artilērijas sistēmas, munīcija un uguns jauda. Bruņojumu pakāpeniski iepērkam, tomēr tas ir dārgs. Turklāt jārēķinās, ka patlaban aizsardzības industrija ir pārslogota ar pieprasījumiem un nav zināms, vai kādā brīdī konkrētais nodrošinājums būs vairāk vajadzīgs ukraiņiem, nevis mums.
Visticamāk, aizritēs vairāki gadi, kamēr saņemsim to, ko vēlamies nopirkt. Vēlētos, lai mūsu drošība tiktu stiprināta raitākā tempā, taču Baltijas valstu iespējas ir ierobežotas, un tam lielākoties ir objektīvi iemesli.
Ir izskanējuši aicinājumi neaprobežoties ar žogu uz austrumu robežas, kura spējas apturēt militāru iebrukumu, īpaši ar bruņutehniku, tiek apšaubītas. Igaunija pavēstījusi par bunkuru sistēmas izbūvi pierobežā. Ir politiskās partijas, kuras priekšvēlēšanu programmās pauž gatavību veidot Mannerheima līnijas cienīgus nocietinājumus pie robežas ar Krieviju un Baltkrieviju.
Nav tā, ka mūsu robeža paliks bez aizsardzības. Nacionālie bruņotie spēki pie tā strādā. Jā, žogs lielākoties ir nelegālo migrantu apturēšanai. Tomēr mūsu valsts austrumu apgabali varētu nebūt piemēroti iebrukumam ar smago bruņutehniku. Tāpēc, uzspridzinot vai aizšķērsojot ceļus un tiltus, pārvietošanās iespējas iebrucējiem tiktu ievērojami apgrūtinātas. Turklāt tiem būtu jārēķinās ar pretuzbrukumu no zemes un gaisa.
Satversmes aizsardzības biroja nesen publiskotajā 2023. gada pārskatā vēstīts: “Krievijas galvenais uzdevums ir graut Rietumu spējas un vēlmi palīdzēt Ukrainai.” Cik lielā mērā Krievijai tas izdodas?
Krievijas iespējas ietekmēt rietumvalstu politiku, salīdzinot ar laikposmu pirms pāris gadiem, ir būtiski samazinājušās. Simpātijas pret Krieviju Rietumos ir krietni sarukušas. Savukārt tie, kuriem tādas piemīt, tiek izstumti no publiskajām diskusijām. Vienlaikus vēlme ietekmēt rietumvalstu politiku ir saglabājusies, un turpmākajos gados Krievija noteikti veiks pasākumus, lai tās ietekme atkal pieaugtu.
Krievijai vēl ir iespējas ietekmēt lēmumu pieņemšanu Rietumos, taču, runājot par palīdzības Ukrainai kavēšanos, iemesls ir nevis Krievijas ietekme, bet rietumvalstu ierobežotās iespējas to nodrošināt. Protams, pastāv arī politiskie šķēršļi. Liela uzmanība tiek pievērsta Ungārijas un Slovākijas nostājai, bet abas valstis ir salīdzinoši nelielas, un to ietekme nav tik nozīmīga, lai Rietumi nespētu, piemēram, piegādāt Ukrainai šāviņus, ja tādi mums būtu.
Latvijas amatpersonas ir izteikušās visai mierinoši vai atturīgi par Krievijas uzbrukuma Baltijas valstīm iespējamību. Ir izskanējuši aicinājumi neradīt lieku paniku. Kā vērtējat minētos vēstījumus? Vai tie ir atbilstoši esošajai situācijai? Kā zināms, Latvijai šajā ziņā bijusi visai bēdīga pieredze 1939.–1940. gadā, ko daudzi tagad atceras.
Komunikācija, manuprāt, ir visnotaļ adekvāta. Varbūt nedaudz vairāk tiek akcentētas pozitīvās lietas – NATO klātbūtne Latvijā, lēmumi par jaudīgu aizsardzības sistēmu iepirkšanu utt. Tas ir saprotams, jo tie ir mūsu panākumi, kuros daudz ieguldīts. Jāņem vērā, ka izteikti pesimistiskai komunikācijai varētu būt nepatīkamas sekas. Piemēram, paraugāmies uz paziņojumiem pēdējās nedēļās no Latvijas biznesa vides: uzņēmumiem ir kļuvis grūtāk aizņemties, procentu likmes ir augstākas, jo tiek ierēķināti ģeopolitiskie riski, kas sadārdzina aizņēmumus. Tomēr NATO un Krievijas spēku samērā fundamentāli nekas nav mainījies. NATO rīcībā joprojām ir ievērojamas militārās spējas, tāpat pastāv milzīgs ekonomiskais un industriālais potenciāls.
Tuvāko gadu laikā NATO armijas kļūs lielākas, labāk apbruņotas, pieaugs finansējums aizsardzībai, un arī mēs Baltijas valstīs varēsim justies drošāk.
Vienlaikus mums jārēķinās – kaimiņos atrodas Krievija, kur lēmumu pieņemšana nav caurskatāma. Acīmredzot Krievijas prezidents ir secinājis, ka viņš vairs nedrīkst piekāpties lietās, kuras, viņaprāt, Krievijai nav pieņemamas. Ja viņš patiešām būs izdomājis, ka svarīgs priekšnosacījums Krievijas drošībai ir NATO infrastruktūras izvākšana no Centrālās un Austrumeiropas un jādara viss iespējamais, lai to panāktu, ieskaitot militāru agresiju, tad mūs, protams, sagaida diezgan grūti laiki. Tomēr ceru, ka beigu beigās Ukraina saņems to, kas ir nepieciešams, lai tā spētu aizstāvēt gan sevi, gan mūs. Arī Putina režīms nav mūžīgs. Pirms iebrukuma Ukrainā tas bija visai stabils. Taču karš, manuprāt, rada priekšnoteikumus, lai kādā brīdī Krievijā notiktu lūzums un režīms kristu. Lai tas īstenotos, mums un Rietumu sabiedrotajiem būs krietni jāpiepūš vaigi, vairāk jāpalīdz Ukrainai un pašiem jākļūst militāri spēcīgākiem.
