Individuālā gatavība – atbalsts valstij krīzes situācijā

Viena no “laba pilsoņa” īpašībām ir pašpietiekamība un noturība krīzes situācijās, kas vairo, nevis patērē drošību. Proti, spēja pašam parūpēties par sevi un ģimeni pēkšņas militāras, tehnoloģiskas vai ekoloģiskas krīzes situācijā, nepaļaujoties tikai uz valsts vai pašvaldības iespējamo atbalstu. Šim nolūkam pasaulē jau ilgāku laiku eksistē “gatavnieku” (“prepper”) neformāla kustība, kas mudina domāt stratēģiski un tālredzīgi par savu un ģimenes drošību. Ņemot vērā Krievijas agresiju Ukrainā un tās psiholoģisko ietekmi uz Latvijas sabiedrību, šie jautājumi kļūst arvien aktuālāki arī mūsu valsts iedzīvotājiem.

Kas ir civilā gatavība

Ministru kabinetā nesen tika virzīts dokuments – Informatīvais ziņojums “Par visaptverošas valsts aizsardzības sistēmas ieviešanas progresu”. Pastāv tendence, ka visaptverošās aizsardzības pasākumi tiek gatavoti, taču tas pārsvarā notiek “no augšas”, proti, ar to vairāk nodarbojas valsts un pašvaldību līmenī. Tomēr procesi notiek, stāsta analītiķis.

Savukārt zemākajā līmenī (indivīda, ģimenes līmenī) pašlaik rodas tikai jautājumi. Ja tiek runāts par indivīda gatavību kādiem notikumiem, tad valstī pašlaik ir izstrādāts vien 72 stundu gatavības ieteikumu buklets, kurā ir ietvertas vispārīgas tēzes, kam jābūt sagatavotam, norāda Vērdiņš.

Ja kāds sev uzdod jautājumu, kā viņš būtu noderīgs valstij krīzes laikā, tad minimums, kas no katra var tikt sagaidīts, – iespējami mazāk noslogot valsts, pašvaldību palīdzības sistēmu, pieprasot apgādi ar dažādām vitāli svarīgām lietām, piemēram, dzeramo ūdeni, pārtiku, citām nepieciešamajām lietām.

“Ja es gribu palīdzēt valstij un negribu veidot rindas pie pašvaldības izveidotajiem sadales punktiem, tad viens no veidiem ir savlaicīgi sagatavot pašam sevi, lai neatrastos situācijā, ka mani ir jāglābj. To ir viegli pateikt, taču nav viegli izdarīt,” klāsta Vērdiņš.

Vienlaikus gatavība būt autonomam, noturīgam pret krīzes izraisītajām ķibelēm prasa metodisku atbalstu, laiku un emocionālos, kā arī materiālos resursus.

Vērdiņš akcentē, ka ne katrs ir spējīgs sagatavoties krīzes stundai un tam arī nevajadzētu būt pienākumam.

“Nostāja, ka cilvēks negrib gatavoties krīzes situācijai ir pilnībā saprotama,” viņš piebilst. Ja cilvēks ir izdarījis savu analīzi, ieklausījies ekspertos, secinājis, ka krīzes draudi ir ļoti zemi un nav nepieciešams tiem īpaši gatavoties, šāds viedoklis arī ir cienījams.

Jā, būtisks priekšnosacījums, lai cilvēks būtu gatavs, ir pašam sekot līdzi tam, kas notiek valstī un reģionā. “Jābūt modram, jāskatās, jāvērtē, kā drošības situācija var attīstīties,” viņš paskaidro.

Minimums, kā cilvēks var palīdzēt valstij, – sagatavoties krīzei

No sākuma katram ir jāsaprot, kāds ir viņa plāns konkrētajam scenārijam. Ko viņš darīs krīzes situācijā un kāda, viņaprāt, ir reālākā krīze: plūdi, ugunsgrēks, zemestrīce, karš u. tml.

Identificējot problēmu, kurai nepieciešams sagatavoties, tā jāpārrunā ar ģimenes locekļiem, jāizveido plāns, piemēram, ko un kā ģimene darīs militāra iebrukuma apdraudējuma laikā vai tā rezultātā.

Plāns jāveido, ņemot vērā divas iespējas, – ko darīt, ņemt līdzi, ja nepieciešams evakuēties un ja tiek pieņemts lēmums palikt vietā. “Tās ir divas dažādas situācijas,” akcentē Vērdiņš.

Evakuācijas gadījumā var izmantot Aizsardzības ministrijas sagatavoto 72 stundu bukletu. “Kāpēc ir 72 stundas, bet ne vairāk? Tāpēc, ka cilvēks var salikt somu trim dienām, taču ar mantām vairākām dienām būtiski tiks ierobežotas pārvietošanās iespējas,” paskaidro Vērdiņš.

Arī karš Ukrainā parāda, ka bieži vien cilvēki ir evakuējušies, kājām mērojot ievērojamus attālumus, lai nokļūtu drošākā vidē. Arī ar tādu iespēju jārēķinās. 

Viņš akcentē, ka evakuācijas somām ir jābūt tādā stāvoklī, lai tās varētu “paņemt un doties”, proti, somas saturam nevajadzētu būt izmētātam pa visu telpu, lai nepieciešamības gadījumā ļoti ātri varētu pamest dzīvesvietu.

“Tas, ka mājās ir lukturīši, citas lietas, kuras noder, piemēram, arī pārgājienā, neko nedod, ja evakuējoties šīs lietas vēl jāmeklē,” saka Vērdiņš.

Ja cilvēks tomēr izvēlas palikt, tad ar gatavību 72 stundām ir par maz. Ja viņš paliek, lai eksistētu autonomi, jābūt gatavam šādā situācijā palikt ne mazāk kā divas nedēļas. “Jābūt krājumiem, lai ģimene varētu izdzīvot vismaz divas nedēļas, iespējami mazāk paļaujoties uz ārējiem resursiem,” viņš uzsver.

Vienlaikus jāatceras, ka, lai kā persona gatavotos, situācijā, ja tiek pieņemts lēmums palikt, tādu pašu komforta līmeni, kāds bija miera laikā, neizdosies nodrošināt. “Jārēķinās, ka krīzes apstākļos dzīves kvalitātes līmenis būtiski pazemināsies, un nav maksimāli jācenšas to uzturēt tādā līmenī, kāds bija miera laikā.”

Vērdiņš akcentē –, ja kāds cilvēks ir apceļojis trešās pasaules valstis, viņš saprot, ka ir iespējams izdzīvot arī tādos apstākļos, kas, salīdzinot ar mūsu standartiem, sniedz krietni mazāku komforta nodrošinājumu. “Ēdiens var būt negaršīgs, ūdens, iespējams, būs jātaupa, taču tam var sagatavoties,” viņš turpina.

Raugoties uz situāciju Ukrainā, var secināt, ka visnedrošākās vietas, kurās atrasties, ir lielās pilsētas un to tuvākā apkārtne. Tādēļ, ja cilvēks krīzes situācijā vēlas palikt, iespējams, būtu prātīgāk izvēlēties vietu ar zemāku apdzīvotības blīvumu.

Kā sagatavoties?

Krīzes situācijā dzeramā ūdens krājumiem jābūt absolūtai prioritātei. Pārtiku var nopirkt, mājās ir krājumi, taču, ja ģimenei nav nodrošināts dzeramais ūdens, viņi var sākt dzert nesagatavotu ūdeni, kas var izraisīt vai saasināt dažādas slimības, kas krīzi vēl vairāk padziļinās.

“Paliekot vietā, jāapdomā, kā tiks nodrošināta dzeramā ūdens pieejamība, kas uz vienu cilvēku jāplāno aptuveni divi litri dienā, ņemot vērā fizisko slodzi,” skaidro Vērdiņš, piebilstot, ka Latvijā ir samērā vienkārši nodrošināt, lai būtu dzeramais ūdens, jo mums ir daudz saldūdens.

Cilvēks var vienkārši nodrošināt dzeramā ūdens krājumus vai parūpēties, lai būtu, ar ko attīrīt ūdeni. Tā attīrīšanai var izmantot, piemēram, speciāli šim nolūkam paredzētas tabletes vai tūrisma filtrus.

Tāpat ūdeni var attīrīt, to vārot, vienlaikus, šādā gadījumā jāņem vērā, ka tas var būt organizatoriski sarežģīti, jo ūdens vārīšanai ir nepieciešama elektrība, malka, citas alternatīvas un krīzes situācijā tas var būt ievērojami grūtāk paveicams, nekā sākotnēji varētu šķist.

Pirkt “izdzīvotāju” lietas pirkšanas pēc, lai būtu gatavs krīzes brīdī, nav nepieciešams. Drīzāk ir jārūpējas, lai krīzes brīdī tās varētu izmantot. Piemēram, var iegādāties lukturīti, bet tam var nebūt bateriju, filtram tiks aizmirsta pāreja, akumulatoram – savienojuma kabelis, līdz ar to šīs lietas nebūs derīgas.

Ģimenei, kura nolēmusi sagatavoties krīzes situācijai, ieteicams izmēģināt lietas, kuras ir iegādātas, domājot par gatavību krīzes apstākļiem. Piemēram, ieteicams pārbaudīt, vai pāris dienas ir iespējams izdzīvot ar lietām, kuras sagatavotas krīzes situācijai.

Var pamēģināt pāris vakarus iztikt bez elektrības un pēc tam iegūt vērtīgas atziņas.

Vērdiņš akcentē, ka svarīga lieta ir elektrības ģenerators, ar kuru dzīvesvietai var nodrošināt vismaz minimālu elektroenerģiju. “Ik pa laikam viss ir jāpārbauda. Piemēram, nopērkot ģeneratoru, ir jāpārbauda, vai tas der un darbojas, vai tam ir degviela,” saka Vērdiņš.

Tiesa, ne visiem ir iespējams iegādāties un uzglabāt ģeneratoru. Tāpēc jādomā arī par alternatīvām, kā, piemēram, saules paneļiem, ar kuriem var uzlādēt izdzīvošanai nepieciešamās ierīces.

Jāapdomā, kā tiks veikti norēķini

Tāpat rezervē ir nepieciešama skaidra nauda. Krīzes apstākļos var nebūt pieejami elektroniskie norēķini. Vērdiņš akcentē, ka vēlams, lai ģimenei būtu pieejams vismaz viena mēneša budžets skaidrā naudā, kas nepieciešams, lai nopirktu vajadzīgās preces.

Gatavojoties krīzei, nedrīkst aizmirst arī par mājdzīvniekiem. Vērdiņš atgādina, ka krīzes laikā arī mājdzīvnieki gribēs ēst un dzert, tāpēc jānodrošina pārtikas krājumi.

Suņus, kaķus ir jāčipē, čipi – jāreģistrē. Ja ģimene tiks izšķirta, būs daudz vienkāršāk atrast savu mājas mīluli.

Gatavojoties krīzei, ir jāveic arī regulāra pārtikas krājumu pārbaude, respektīvi, nepieciešams sekot līdzi, lai krājumā esošajiem produktiem nebūtu beidzies derīguma termiņš.

Jāatceras, ka krīzes laikā ir iespējami barteri, – ļaudis var mainīties ar pārtikas krājumiem un citām paaugstināta pieprasījuma precēm. “Tirgus attiecības nekur nepazudīs, galvenais, lai cilvēks ir gatavs un būtu apmaiņas fonds,” viņš paskaidro.

“Nepieciešamību gatavoties krīzes situācijām vislabāk saprot tās paaudzes, kuras piedzīvojušas karu vai pēckara periodu. Iespējams, esam smīnējuši par vecmāmiņām, kuras noglabāja, veidoja krājumus nebaltai dienai,” saka Vērdiņš, norādot, ka šāda rīcība skaidrojama ar dzīves pieredzi, taču pašlaik ir izaugusi paaudze, kura pat nezina, ko nozīmē padomju laika preču deficīts un kā tam pielāgoties.

Ir svarīgi iegūt dažādas iemaņas, piemēram, tūrisma klubos, veicot pārgājienus ārpus komforta zonas, lai izzinātu savas robežas. Krīzes apstākļos jurista pakalpojumi, iespējams, nebūs tik aktuāli, taču, ja jurists ir apguvis metināšanu, šādas prasmes ilgstošā krīzē var noderēt ne vien pašam, bet arī sabiedrībai.

Cik ilgs laiks nepieciešams, lai sagatavotos krīzei?

Izveidojot individuālu (ģimenes) plānu un sākot gatavoties, saskaroties ar kādām grūtībām iegādēs, izmēģinājumos, plānam nevajag atmest ar roku. Vērdiņš skaidro, ka krīzei nav iespējams sagatavoties vienā mirklī. Tam nepieciešams laiks, tādēļ galvenais – neieslīgt depresijā, plānot, izmēģināt un rūpēties, lai ģimene iespējami vieglāk pārdzīvotu krīzi.

“Gatavojot plānu, var būt brīdis, kad šķiet, – tas nav paveicams. Taču, sadalot problēmu mazākās daļās, atvēlot risinājumiem vairāk laika, ir iespējams sagatavoties krīzei, svarīgākais ir nepadoties, jābūt motivācijai, obligātiem treniņiem, tad viss izdosies,” uzsver Vērdiņš.

Krīzei nav iespējams sagatavoties vienā mirklī. Jūs nevarat nopirkt savu gatavību, kad viss jau ir sācies. 

“Viens ir skaidrs – jūs nevarat nopirkt savu gatavību, kad viss jau ir sācies. Tam nebūs laika, vai arī tas būs ļoti dārgi,” saka Vērdiņš.

Kad krīze jau ir iestājusies, tai nav iespējams sagatavoties ne par kādu naudu. Tas nozīmē, ka gatavošanās ir jāuzsāk laicīgi un pakāpeniski, lai vienmērīgi sadalītu materiālo slodzi.

Pakāpeniski darot ieplānotās lietas, grūtības varēs pārvarēt ievērojami vieglāk, nekā tās atliekot uz pēdējo brīdi, skaidro Vērdiņš.

Analītiķis piebilst –, lai sagatavotos, būtiskākais ir izstrādāt plānu, kas tiks darīts, kas iztrūkst, kādas lietas ir nepieciešamas. Pēc tam pamazām var plānu “ieviest dzīvē”. Jāatceras, ka arī iepriekš plānotās lietas sākotnēji var nenotikt, kā tika iecerēts. Galvenais – neatmest plānam ar roku, nemitīgi to attīstīt, izmēģināt un papildināt.

Plašāk par to, kā labāk sagatavoties krīzei, var noklausīties šeit.