Savulaik Latvijas valstsvīriem bija sapnis, ka Latvija finanšu nozarē būs “Ziemeļu Šveice” jeb tilts starp Austrumiem un Rietumiem. Latvijai bija jaudīgākais finanšu sektors Baltijā. Pirms četriem gadiem tas rezumējās ar banku “kapitālo remontu”, ar “Moneyval” rekomendāciju ieviešanu. Vai situācija ar naudas atmazgāšanas problēmām Latvijā pirms četriem gadiem patiešām bija sliktāka nekā citur?
Labs jautājums. Tas nav slikti, ja finanšu pakalpojumi tiek nodrošināti arī ārvalstu klientiem, taču jāizprot riski, kas saistīti ar šādu klientu apkalpošanu. Šis aspekts pirms desmit gadiem bija jāmācās arī Šveicei, kad tā nokļuva zem lupas. Tā ir bijusi mācība arī citām valstīm, tai skaitā Latvijai –, ja neizproti riskus, kas saistīti ar konkrēto klientu, tad šos riskus importē savā finanšu sistēmā.
Tas, kas jāsaprot, – noziedznieki izvēlējās Latviju (līdzīgi kā pirms tam arī citas valstis) tieši tāpēc, ka bankas neizprata riskus. Nezinu – tas bija naivums vai ignorance –, bet noziedznieki saprata, ka šeit var nodarboties ar biznesu, ko nav iespējams realizēt citās valstīs. Noziedznieki izvēlējās Latviju ne jau tāpēc, ka Latvija ir ļoti pievilcīga valsts, bet gan tādēļ, ka bankās bija krietni zemāks kontroles līmenis.
Noziedzīgi iegūtu līdzekļu plūdumu var salīdzināt ar upi – ūdens plūst tur, kur nav šķēršļu. Ja viena valsts, piemēram, Šveice, palielina šķēršļus, netīrā nauda atrod citus ceļus. Pirms četriem, pieciem, sešiem, septiņiem gadiem šādā veidā noziedzīgie līdzekļi atrada citu ceļu, kas veda uz Latviju un pārējām Baltijas valstīm.
Latvijā arī pastāv viedoklis, ka, veicot banku “kapitālo remontu”, paši sev esam iešāvuši kājā, esam pārcentušies, tikmēr citās valstīs prasības un noteikumi nav tik drastiski. Tā rezultātā Latvija valstu savstarpējā konkurencē zaudē, pēdējos gados arī investīcijas Latvijā ir zemākās Baltijas valstīs. Kāds ir jūsu viedoklis?
Tās ir sekas tam, kas notiek, ja valsts kādā brīdī riskus neuztver pietiekami nopietni, – būtiski pieaug starptautiskais spiediens, un valstij ir jārīkojas. Tas ir svārsta princips –, ja to pārāk stipri pavelk uz vienu pusi, tas ar lielu spēku pēc tam aizies uz otru pusi. Kādā brīdī tam ir jābūt līdzsvarā.
Nav iespējama situācija, ka valstī būtu ļoti zems finanšu plūsmu kontroles līmenis, zemas darījumu izmaksas, vienlaikus valstij esot ļoti pievilcīgai ilgtermiņa ārvalstu investīcijām.
Tagad Latvija ir situācijā, kad investīcijas iet garām, plūst uz Lietuvu un Igauniju, kaut gan kaimiņvalstis arī skāra naudas atmazgāšanas skandāli.
Latvijai bija pietiekami daudz brīdinājumu, tie tika ignorēti. Turklāt Latvija bija vislielākā “zivs”, tai bija visplašākais finanšu tirgus Baltijā.
Igaunijā šogad būs “Moneyval” novērtējums, iespējams, viņi patlaban ir saņēmuši šādus brīdinājumus. Igaunija šobrīd cīnās, lai nodrošinātu, ka izmaiņas tiek veiktas vēl pirms “Moneyval” novērtējuma un rekomendācijām. Latvijā tas notika pēc tam.
Lietuva bija tikai vienu soli no identiskas situācijas, kurā nokļuva Latvija, bet pēdējā brīdī “izspruka par mata tiesu”.
2018. gadā “Moneyval” par mazefektīvu noteica Latvijas rīcību noziedzīgi iegūtas naudas legalizācijas novēršanas jomā divos aspektos – patiesā labuma guvēju noteikšanā un masu iznīcināšanas ieroču izplatīšanas finansēšanas novēršanā. Kā kopumā vērtējat Latvijas padarīto naudas atmazgāšanas novēršanas jomā?
Latvija nenokārtoja “Moneyval” testu, tāpēc tika pie Finanšu darījumu darba grupas pārbaudes, kas bija daudz grūtāka un izaicinošāka. Latvija neiekļuva pelēkajā sarakstā tikai tāpēc, ka veica reformas. Latvija par to ir jāuzteic. Ilgu laiku nekas nenotika, bet tad, neilgā laikā, tika izdarīts ļoti daudz. Cīņā ar noziedzīgi iegūtu līdzekļu legalizāciju nevar izdarīt pārāk daudz. Līdz ar to Latvija šobrīd viennozīmīgi ir viena no vadošajām Eiropas valstīm šajā jomā.
Naudas atmazgāšanas problēmas ir arī citur Eiropā, pasaulē. Taču katram reģionam, iespējams, ir sava specifika. Piemēram, Balkānos naudas atmazgāšanas citadele ir būvniecības joma. Arī Berlīni uzskata par naudas atmazgāšanas centru lietoto auto un antikvāro priekšmetu tirgū. Kādi šobrīd ir galvenie izaicinājumi Eiropā, Baltijā un Latvijā?
Kopumā Eiropas Savienības (ES) finanšu sistēma tiek uzskatīta par diezgan drošu un tīru. Ja nauda ir ienākusi ES, visi tic, ka tā ir tīra. Arī Latvija bija ieeja ES. Ja nauda ienāk ES, to ir diezgan viegli pārvietot no vienas ES valsts uz citu. Tas joprojām ir liels izaicinājums Eiropai kā reģionam – nepieļaut noziedzīgi iegūtu līdzekļu ieplūšanu.
Ar kādām metodēm Eiropā mēģina iepludināt netīro naudu?
Ir vairāki veidi, to redzējām arī t. s. “Pandoras dokumentos”. Vēl joprojām nav pietiekami nodrošināta caurskatāmība, īpaši korporatīvajās finansēs un darījumos. Ir samērā viegli lielas naudas summas paslēpt dažādos korporatīvos darījumos. Pēc manām domām, tieši korporatīvo darījumu caurskatāmības trūkums ir visbūtiskākais mīnuss.
Ir trīs izplatītākie veidi, kā nauda ieplūst Eiropā. Pirmais ir skaidra nauda. Tā ir karalis, un noziedznieki to mīl. Taču robežkontroles un citu pasākumu dēļ lieli skaidras naudas apjomi samazinās.
Otrs veids ir banku sistēma, caur kuru katru sekundi plūst miljardiem eiro. Bet katru transakciju nav iespējams pārbaudīt.
Trešais veids ir tā sauktā uz tirdzniecību balstītā naudas atmazgāšana –, kad darījumi izskatās šķietami leģitīmi un tos mēģina maskēt, pamatojoties ar preču vai pakalpojumu tirdzniecību.
Šobrīd tiek daudz runāts par kibernoziegumiem un virtuālās valūtas izmantošanu naudas atmazgāšanā. Vai tie varētu būt nākotnes izaicinājumi?
Noziedznieki izmanto katru iespēju, lai legalizētu noziedzīgi iegūtus līdzekļus, arī kriptovalūtu. Taču viņiem nepatīk zaudēt naudu, un tas, ka virtuālās valūtas vērtība var mainīties no dienas uz dienu, ietekmē arī viņus. Tāpēc lielākā daļa noziedznieku izvēlas tradicionālas naudas atmazgāšanas metodes. Viņiem patīk pirkt mājas, skaistas mašīnas, jahtas, taču to nevar tik vienkārši izdarīt, izmantojot kriptovalūtas. Līdz ar to šajā jomā ir riski, tomēr lielākie izaicinājumi vēl aizvien ir saistīti ar tradicionālām naudas atmazgāšanas metodēm.
Finanšu izlūkošanas dienests (FID) plāno veidot naudas atmazgāšanas novēršanas inovāciju centru Rīgā, kas pulcētu Baltijas valstu ekspertus finanšu izlūkošanas jomā, lai apmainītos ar labas prakses piemēriem, sadarbotos kopīgu projektu īstenošanā un attīstītu sadarbību noziedzīgi iegūtu līdzekļu legalizācijas novēršanā Baltijas valstu līmenī. Vai tas sekmētu noziedzības mazināšanos visā Baltijā?
FID iniciatīva ir ļoti apsveicama. Noziedznieki darbojas pāri robežām, un viņi labi zina, ka mēs bieži domājam savu valstu robežās un neizejam ārpus tām. Līdz ar to attīstīt pārrobežu sadarbību ir ļoti pareizi, tas var būt īpaši svarīgi reģiona kontekstā, lai novērstu starptautiskus naudas atmazgāšanas noziegumus.
Noziedznieki ir inovatīvi, un mums noteikti vajadzētu būt tikpat radošiem, kā ir viņi.
Eiropas Banku federācija pirms diviem gadiem secināja, ka Eiropas finanšu sektors gadā iegulda miljardiem eiro, lai apkarotu netīro naudu, taču tikai aptuveni 1% no lietām ir iztiesātas.
Šķiet, tas bija (Eiropas Savienības tiesībaizsardzības aģentūras) “Eiropola” pētījums. Jā, minētais skaitlis ir ļoti mazs, tomēr gribu uzsvērt, ka konfiskācija nav vienīgais veids, kā cīnīties ar noziegumiem. Arī prevencija ir ļoti svarīga. Mēs to esam redzējuši Latvijā – nerezidentu klientu skaits tika būtiski samazināts, un ievērojami samazinājās iespējas legalizēt noziedzīgus līdzekļus. Vēlos teikt, ka mēs neesam perfekti, bet noteikti strādājam labāk, nekā šis skaitlis to šķietami parāda.
Vai jaunas Eiropas aģentūras izveide, ar kuru tiks pārveidota naudas atmazgāšanas novēršanas jomas uzraudzība ES, uzlabos situāciju?
To vēl redzēsim, šobrīd ir grūti spriest, bet nedomāju – tādēļ, ka Briselē būs jauna Eiropas aģentūra, noziedznieki nobīsies un beigs atmazgāt naudu. Tai būs jāpierāda sava lietderība.
Galvenais, lai līdz ar jaunas aģentūras izveidi nepieaugtu birokrātija. Ceru, ka aģentūras izveide būs veiksmes stāsts, bet tas neliekas pareizais stratēģijas elements, – būtu bīstami domāt, ka valstīm nekas vairs nav jādara šai jomā un visu paveiks Brisele.
Patlaban esat Finanšu nozares pret verdzību un cilvēku tirdzniecību (FAST) finanšu sekretariāta un projektu vadītājs. Kādā veidā šī sfēra ir saistīta ar naudas atmazgāšanas problēmām? Vai cilvēku paverdzināšana skar arī Latviju?
Piespiedu darbs, bērnu darbs, cilvēku tirdzniecība dažādās formās noteikti ir viena no lielākajām globālajām noziegumu industrijām. Nozarē ir maz konfiskāciju, kas norāda, ka tas ir melnais caurums vai aklā zona, kuru neredzam, un tai vajag pievērst papildu uzmanību.
Latvijā, līdzīgi kā Igaunijā un Lietuvā, ar cilvēku tirdzniecību un piespiedu darbu varētu būt saistīti līdz pat 8000 cilvēku. Ja raugāmies uz banku sniegtajiem aizdomīgu darījumu ziņojumiem, tādu ir ļoti maz. Tas nozīmē, ka ir jāstrādā kopā ar finanšu sektoru, lai labāk varētu pamanīt šādus darījumus un par tiem ziņot.
Bieži runājam, ka primārais cilvēku tirdzniecības mērķis ir seksuālā ekspluatācija. Taču dati rāda, ka piespiedu darbs vai mazapmaksāts, vai vispār neapmaksāts darbs šobrīd ir krietni izplatītāks cilvēktirdzniecības mērķis jeb forma, un šeit var palīdzēt finanšu sektors. Tā arī ir iniciatīvas būtība – apmācīt finanšu sektoru, kā identificēt konkrētus gadījumus.
Kā finanšu sektors var palīdzēt atrisināt šo problēmu?
Ir trīs veidi, kā finanšu sektors var iesaistīties un palīdzēt atpazīt cilvēku paverdzināšanas gadījumus.
Pirmkārt, caur finanšu sektoru plūst iespējami noziedzīgi iegūti līdzekļi. Mēs palīdzam finanšu sektoram identificēt aizdomīgus darījumus. Iniciatīva FAST (Finance Against Slavery and Trafficking) strādā kopā ar FID, lai izveidotu tipoloģijas un indikatorus, kuri finanšu nozarei varētu palīdzēt atpazīt šādus darījumus.
Otrkārt, finanšu sektors ir tas, kurš piešķir naudu uzņēmējdarbībai (uzņēmumam), lai atvērtu jaunu ražotni. Ir svarīgi zināt un spēt atpazīt, vai uzņēmējdarbībā netiek izmantots, piemēram, piespiedu darbs.
Treškārt, tur, kur vēlamies iesaistīt finanšu sektoru, ir tā sauktie finansiālās iekļaušanas jautājumi –, lai cilvēki, kuriem nav pietiekami lielu ienākumu, var attīstīt savas iniciatīvas. Patlaban viņi nereti nevar iegūt nepieciešamo finansējumu, kas nozīmē, ka jāņem ātrie kredīti vai finansējums no noziedzīgām organizācijām, kuras šos cilvēkus ierauj parādu verdzībā. Tādējādi cilvēki nonāk finanšu grūtībās. Bet vajadzētu veidot iekļaujošāku finanšu modeli.
Vai cilvēku paverdzināšana Latvijā un Baltijā ir problēma? Kā to risināt?
Tā ir problēma visās valstīs. Kamēr vien varam nopirkt T-kreklu piecu eiro vērtībā vai tunča konservu kārbu 90 centu vērtībā, mēs kā patērētāji arī atbalstām piespiedu darbu, jo tā nav šo produktu patiesā izmaksa. Līdz ar to neviena valsts nav pasargāta. Noziedznieki skatās un meklē vietu, kurā šim noziedzības veidam pievērš mazāk uzmanības.
Tāpēc ir ļoti labi, ka Latvijā tiek veicināta diskusija par cilvēku paverdzināšanu un iestādes – gan publiskajā, gan privātajā sektorā – ir pietiekami pretimnākošas, lai nodrošinātu dialogu un nodotu ziņu, ka esam gatavi strādāt un šim jautājumam pievēršam uzmanību.
Ēnu ekonomikas apjoms Latvijā ir virs 20% no iekšzemes kopprodukta. FID vadītāja Ilze Znotiņa ir teikusi, ka dienests pievērsīsies arī pašmāju ekonomisko noziegumu – korupcijas, aplokšņu algu, noziegumu pret īpašumu – apkarošanai. Vai tas naudas atmazgāšanas novēršanas jomā būtu virziens, kurā Latvijai tālāk strādāt?
Ietekme, kas rodas no ēnu ekonomikas, ir ļoti liela, un tā rada iespēju, piemēram, piespiedu darbam. Noziedzniekiem nepatīk, ka lietas ir caurskatāmas un skaidras. Tie, līdzīgi kā prusaki, pazūd, kad tiek ieslēgta gaisma. Apgrūtinot noziedzniekiem ceļu, kas līdz šim ir bijis vaļā, ilgtermiņā var palīdzēt apkarot dažādus izaicinājumus, kuri ir saistīti ar ēnu ekonomiku.
