Publicēts pirms 2 gadiem. Izvērtē satura aktualitāti! >>
Latvijā īstenoto, t. s. finanšu sistēmas “kapitālo remontu”, daļa sabiedrības vērtē kritiski, un izskan bažas, ka šī iemesla dēļ investīcijas aizplūst uz kaimiņvalstīm, tiek apgrūtināta uzņēmējdarbība. Starptautiskie eksperti gan uzsver, ka veiktās reformas ilgtermiņā atmaksāsies ar uzviju, norādot, ka nav akadēmiski veiktu pētījumu, kuri apliecinātu, ka finanšu sistēmas sakārtošana ir iemesls investīciju aizplūšanai. Gluži otrādi – investīcijas aizplūst, kad pasliktinās valsts starptautiskā reputācija, atklājot ilgstoši nerisinātas nepilnības, kuru aizsegā tiek veikti finanšu noziegumi.
FOTO: Freepik
Latvija naudas atmazgāšanas novēršanas jomā ir uz pareizā ceļa, progress ir liels, taču vēl daudz jādara, uzsvēra augsta līmeņa starptautiskie eksperti, tiekoties ar Saeimas deputātiem. Viņi norāda – šāda virzība esot jāturpina ilgtermiņā, kā arī jācenšas sabalansēt finanšu uzraudzību ar banku uzraudzību, lai klientiem piemērotu adekvātas un saprotamākas prasības.
8. februārī notika Saeimas Budžeta un finanšu (nodokļu) komisijas Finanšu sektora uzraudzības apakškomisijas un Budžeta un finanšu (nodokļu) komisijas kopsēde. Tajā piedalījās arī Daniels Telesklāfs (Daniel Thelesklaf), kurš līdz 2019. gadam vadīja Eiropas Padomes Noziedzīgi iegūtu līdzekļu legalizācijas un terorisma finansēšanas novēršanas pasākumu novērtēšanas ekspertu komitejas (Moneyval), Deivids Luiss (David Lewis), kurš līdz šīgada janvārim bija Finanšu darījumu darba grupas (Financial Action Task Force – FATF) izpildsekretārs, un Jehuda Šafers (Yehuda Shaffer) – FATF novērtējuma eksperts, starptautiskais konsultants, bijušais Izraēlas finanšu izlūkošanas dienesta (FID) vadītājs.
Viņi bija ieradušies Latvijā, atsaucoties Finanšu izlūkošanas dienesta (FID) uzaicinājumam, uz divu dienu forumu par FID autonomiju, cīņu pret cilvēku tirdzniecību un ar to saistīto noziedzīgi iegūto līdzekļu legalizāciju.
Deivids Luiss deputātiem pauda viedokli, ka Latvija ir uz pareizā ceļa noziedzīgi iegūtu līdzekļu legalizācijas (NILL) novēršanā, piebilstot, ka vēl ir daudz jādara un jāturpina strādāt ilgtermiņā.
Viņš akcentēja, ka Latvija pirms diviem gadiem par mata tiesu izvairījusies no katastrofas: “Ja Latvija netiktu iekļauta baltajā sarakstā, būtu lielas nepatikšanas – sekas varētu būt mērāmas 10% apmērā no iekšzemes kopprodukta. Nevajadzētu par zemu novērtēt, cik svarīgi ir izpildīt nepieciešamās prasības, ieviest kontroles pasākumus, lai novērstu potenciālas problēmas.”
Viņaprāt, politiskā līmenī un arī sabiedrībā kopumā ir minimāla izpratne, kāpēc jācīnās ar NILL. “Tā ir nozieguma slēpšana un šo līdzekļu, kas tiek izmantoti, lai finansētu noziedzību un terorismu, uzdošana par legāliem. Ir jācīnās pret kaitējumu, kas tiek nodarīts iedzīvotājiem un ekonomikai,” tā D. Luiss.
Jehuda Šafers jau ilgstoši konsultē Latvijas FID. Viņaprāt, ir četri iemesli, kāpēc būtu jāievēro starptautiskas rekomendācijas.
J. Šafers: “Pirmais iemesls – tā tiks sekmēta Latvijas ekonomiskā attīstība. Otrais – tas ir labs veids, kā cīnīties ar noziedzību, korupciju un dažādiem krāpšanas veidiem. Tādēļ valstī ir vajadzīga stipra sistēma, kā cīnīties ar NILL. Trešais iemesls – visiem vienādu, godīgu apstākļu nodrošināšana, ja nevēlamies, ka investīcijas aizplūst tur, kur ir vieglāk atvērt bankas kontus. Ceturtais iemesls –, ja pirmie trīs argumenti nepārliecina, tad valsts var tikt iekļauta augsta riska jurisdikciju sarakstā, tiks īstenotas sankcijas. Neviena banka negribēs ar jums sadarboties, tāpēc Latvijai ir jādodas pareizā virzienā un jācīnās ar šiem noziegumiem.”
J. Šafers arī uzsvēra, ka Latvija jau ir daudz sasniegusi, – ir pārveidota finanšu sistēma, paplašinātas iestāžu pilnvaras, pārskatīta nodokļu sistēma, daudz kas darīts tieslietu jomā, bet reformām ir jāturpinās.
Daniels Telesklāfs, kurš 2016. gadā kļuva par “Moneyval” prezidentu, pirms tam strādāja valstī, kas bija iekļauta tā saucamajā “pelēkajā sarakstā”. “Šī valsts no saraksta tika izņemta, bet pēc tam atkal iekļauta, jo daži cilvēki arvien domāja, ka lietas var turpināties vecajās sliedēs,” atcerējās D. Telesklāfs. Tā rezultātā valstij bija vajadzīgi desmit gadi, lai atjaunotu reputāciju.
Tagad šai valstij veicas diezgan labi, finanšu sektors ir atguvies un kļuvis daudz lielāks, nekā tas bija. Tas ir kļuvis arī daudz ilgtspējīgāks. “Ir svarīgi finanšu sektorā saskatīt gan incidentus, gan redzēt iespējas. Ēnu ekonomikas uzņēmējdarbība, nepārskatāmi uzņēmumi ir augsta riska faktori, bet bankas tajos saredz lielas iespējas un nevēlas riskēt ar jauniem un inovatīviem uzņēmumiem,” klāstīja bijušais “Moneyval” vadītājs.
Viņaprāt, Latvijai ir izdevies paveikt ko tādu, kas nav izdevies daudzām citām valstīm, – ir samazināti riski, sarukusi nepārskatāma nerezidentu uzņēmējdarbība. Latvijā pieņemtie lēmumi bijuši gudri, un tie nākotnē atmaksāsies.
D. Telesklāfs aicināja Latviju turpināt šo ceļu: “Protams, pastāv risks, ka nākotnē kaut kas var neizdoties, bet Latvijai ir stiprs FID. Ja turpināsiet strādāt, tad ātri vien atgūsiet savu reputāciju – esmu ļoti optimistisks par Latvijas nākotni.”
Diskusijas izvērtās par banku pakalpojumu pieejamību un investīciju plūsmu.
Deputāts Aleksandrs Kiršteins iepazīstināja ar investīciju grafiku Baltijā: “No 2015. gada līdz 2018. gadam trim valstīm investīcijas ienāca līdzīgi. Kad Latvija sāka ieviest “kapitālo remontu”, Lietuva un Igaunija strauji atrāvās, un pašreiz starpība ir 40%. Latvijas bankās ir parādījušies diskreditējoši noteikumi.” Pēc deputāta domām, finanšu sistēma ir sagrauta.
D. Luiss viedoklim, ka investīcijas aizplūst uz citām valstīm tādēļ, ka tur būtu mazāka kontrole, nepiekrita: “Neesmu redzējis akadēmiskos pētījumus vai kādus citus datus, kas identificētu saikni starp investīciju pieaugumu un sliktu pārvaldību. Situācija ir pretēja – NILL samazina investīciju līmeni, jo starptautiskā sabiedrība vairs neuzskata valsti par drošu vietu, kur ieguldīt naudu.”
J. Šafers piebilda, ka, pēc deputāta loģikas, kontiem un naudas plūsmām būtu jāiet uz Baltkrieviju, bet pasaulē pamattendence ir tāda, ka naudas plūsmas koncentrējas stabilās, uzticamās valstīs.
Savukārt attiecībā par banku diskriminējošiem nosacījumiem D. Luiss oponēja, ka ir svarīgi izprast, kāpēc pastāv noteiktas prasības: “Bankām ir jāizpēta savs klients, jāuzrauga darījumi un par aizdomīgiem darījumiem jāziņo varas iestādēm. Tās ir pamatprasības, kas izvirzītas bankām. Finanšu iestādēm arī ir jāglabā dati, informācija, jāsamazina visi saistītie riski un tie jāizprot.”
Vēl viena deputāta A. Kiršteina iebilde bija par to, ka bankas atsakās atvērt kontus klientam, jo radinieki ir politiski nozīmīgas personas.
D. Luiss uzsvēra, ka ANO Konvencijā ir noteikts, – šādas personas ir pakļautas augstākam korupcijas riskam, īpaši, ja runa ir par transakcijām starp dažādām jurisdikcijām. Tieši tāpēc ir prasība bankām veikt pasākumus, lai mazinātu šos riskus.
Taču viņš pieļāva, ka var būt vainojamas arī NILL novēršanas normas, bet īstenībā iemesli var būt dažādi, piemēram, komerciāli apsvērumi. “Ir gadījumi, kad bankas tikai formāli izpilda prasības. Šādas situācijas ir novērotas ne tikai Latvijā,” teica D. Luiss. “Katrā bankā, iespējams, ir atšķirīgas uzraudzības metodes. Reizēm ir nesamērīgas pārbaudes, kas tiek veiktas attiecībā uz klientiem. Reizēm noteiktām klientu grupām pat tiek slēgti konti. Es teiktu –, nevis standarti un prasības ir kļūdainas, bet veids, kā tos interpretē un piemēro bankas līmenī. Šeit ir daudz jādara, un ilgtermiņā šie jautājumi ir atrisināmi.”
D. Luisam piekrita J. Šafers: “Ir jānošķir NILL novēršanas darbs no atsevišķu banku īstenotajiem pasākumiem. Ir bankas, kuras ir “slinkas” prasību izpildē, uzliek nesamērīgu slogu klientiem. Tas ir neveiksmīgs veids, kā bankas īsteno standartus un prasības. Ja noteikumi tiek piemēroti adekvāti, tas ekonomikai netraucē augt un attīstīties.”
Uz deputāta Mārtiņa Bondara jautājumu, kādā veidā strādāt ar banku risku menedžeriem, lai viņi nebaidītos no savas ēnas, D. Luiss atbildēja, ka ir jāstrādā ar riska pārvaldītājiem bankās.
Savukārt deputāts Igors Pimenovs norādīja, ka uzņēmēji vēršas pie deputātiem un sūdzas, ka pēc NILL novēršanas pasākumu ieviešanas, bankas atsakās atvērt kontus. Tas var aizņemt ļoti ilgu laiku, vai tie bez paskaidrojumiem var tikt slēgti.
D. Telesklāfs skaidroja, ka bankas atsakās starptautiski atvērt kontus tāpēc, ka tām ir pienākums ievērot tās valsts likumus, kurā tās darbojas un ir reģistrētas. Bankai starptautiskie darījumi nemēdz būt ne vairāk kā ar desmit bankām. “Šī nav universāla tiesība – atvērt vai neatvērt kontu jebkurā pasaules valstī. Šis ir tikai viens no riska novērtējuma aspektiem, kas tiek ņemts vērā banku darbībā. Es daudz ceļoju, un ne katrā valstī man ir bankas konts, bet finanšu pakalpojumus varu saņemt,” teica D. Telesklāfs.
Viņš pieļāva, ka savulaik svārsts Latvijā bija nosvēries uz vienu pusi, – ļoti relaksēta banku kontrole, bet tagad uz otru pusi. Ir jāskatās, lai svārsts turētos normālā diapazonā, tā D. Telesklāfs.
Savukārt J. Šafers norādīja, ka banku klientu sūdzībām nav nekādas saistības ar FID darbu NILL novēršanas jomā. Viņaprāt, uz bankām ir jāizdara spiediens, lai tās godīgi attiektos pret klientiem.
FID priekšniece Ilze Znotiņa deputātiem stāstīja, ka 90% dienesta darba šobrīd ir saistīti ar likvidējamām kredītiestādēm (“ABLV Bank”, “PNB Banka” un “Trasta komercbanka”; šeit – red. piez.). FID rīcība nav saistīta ar kontu un naudas plūsmu apturēšanu likvidējamās iestādēs – naudu un kontus aptur ar pašas iestādes lēmumu.
No vairāk nekā 200 miljoniem eiro pērn iesaldēto līdzekļu tikai 3,5 miljoni ir citās kredītiestādēs – tie ir daži desmiti gadījumu. Sākotnēji banka ir uzskatījusi, ka darījums ir aizdomīgs un ka ir jāsniedz ziņojums FID. “Neesam tie, kuri pirmie aptur naudas kustības,” tā I. Znotiņa.
Pērn Saeima lēma, ka visus FID rīkojumus no 2021. gada 1. oktobra var pārsūdzēt tiesā. I. Znotiņa: “Neesmu saskārusies ne ar vienu gadījumu, kad FID rīkojums par naudas līdzekļu iesaldēšanu nebūtu izskatīts tiesā. Neviens kopš 1. oktobra pārsūdzētais rīkojums nav ticis atcelts. Iepriekš FID rīkojumus par naudas līdzekļu iesaldēšanu izskatīja ģenerālprokuratūrā.”
Savukārt Finanšu nozares asociācijas padomniece Laima Letiņa, runājot par sūdzībām un banku pakalpojumu pieejamību, uzsvēra, ka šī ir plašāka problēma un visiem ir jāsadarbojas, lai mazinātu riskus.
“Bankas noteikti nav vienīgās, kuras vainot šajā situācijā,” tā L. Letiņa, piebilstot, ka bankas rīkojas saskaņā ar Noziedzīgi iegūtu līdzekļu legalizācijas un terorisma un proliferācijas finansēšanas novēršanas likumu un, ja nav iesniegta attiecīgā informācija, tad kontu nav iespējams atvērt.
Par banku pakalpojumu pieejamību klienti var sūdzēties gan tiesā, gan Finanšu un kapitāla tirgus komisijā (FKTK). Banku esošie un bijušie klienti šādu iespēju izmanto reti.
Daudzi uzņēmumi darījumu jomā vairāk skatās uz austrumiem, līdz ar to ir svarīgi novērtēt visus riskus.
“Lai gan Latvija atbilst vairumam rekomendāciju, bankām joprojām ir grūtības atvērt korespondentkontus,” atklāja L. Letiņa. “Tas nozīmē, ka neesam nokļuvuši līdz mērķim attiecībā par Latvijas globālo reputāciju. Šī problēma ir jārisina un jāturpina mazināt riskus.”
Savukārt deputāts Uldis Augulis pauda, ka problēma ir finanšu uzraudzības nesabalansēšana ar banku uzraudzību: “Bankām nav skaidri nevis likumi, bet FKTK noteikumi. Arī pasaulē finanšu uzraudzība nav sabalansēta ar banku uzraudzību. Ja banka riskē ar savu pastāvēšanu, tad, protams, finanšu iestāde neriskēs. Jādomā, kā to sabalansēt, lai nekaitētu uzņēmējdarbībai un investīcijām.”
Moneyval ceļvedis un pasākumu plāns 2019. gadam
Pasākumu plāns 2020.–2022. gadam
Pasākumu plāns 2022. gadam
