Kā bankām turpmāk vajadzētu pārvaldīt riskus

Finanšu izlūkošanas dienesta (FID) vadītāja Ilze Znotiņa medijiem ir norādījusi, ka bankām jāmācās strādāt ar augsta riska klientiem. Ja tās to nepratīs, tiks pārprasti normatīvie akti, cietīs valsts ekonomika un arī pašas bankas. “Bankām nevajadzētu izvairīties strādāt ar augsta riska klientiem dažādu nemotivētu noteikumu dēļ. Tām ir jāmācās saprast riskus un pārvaldīt tos,” tā FID vadītāja.

LV portāls jautā: Kā bankām turpmāk vajadzētu strādāt ar augsta riska klientiem? Kā vajadzētu identificēt riskus un tos pārvaldīt?

Kristaps Markovskis

Finanšu un kapitāla tirgus komisijas Atbilstības kontroles departamenta direktors

Foto: Dārta Ance Ēdere

Bankai nav nepieciešams uzņemties jebkuru risku, bet darīt to atbilstoši savai iekšējās kontroles sistēmai un savai spējai konkrētos riskus pārvaldīt. Bankām ir atšķirīgi biznesa modeļi, kas nosaka tās klientu portfeli un ietekmē to, ar kāda riska klientiem banka uzsāks darījuma attiecības.

FKTK aicina klientu izpētē īstenot riskos balstītu pieeju, kuras ietvaros lielākā izpētes resursu daļa jāvelta augstāka riska klientiem. FKTK sadarbībā ar nozari finanšu iestādēm ir izstrādājusi praktiskus ieteikumus – rokasgrāmatu – par to, kā atbilstoši regulējumam veikt klientu izpēti, pilnveidot iekšējās kontroles sistēmu un izvērtēt klienta riskus. Ieteikumu mērķis ir vienota izpratne gan banku, gan uzrauga pusē par normatīvo aktu piemērošanu saistībā ar finanšu noziegumu novēršanu, kā arī uz risku izvērtējumu balstītas pieejas ieviešana.

Svarīgi, lai padziļinātā klientu izpēte tiek veikta atbilstoši un samērīgi attiecībā pret pastāvošajiem riskiem. Padziļinātās izpētes ietvaros par klientu nepieciešams iegūt tādu informāciju, kas ir vajadzīga konkrētā riska pārvaldīšanai; nav jāiegūst visa iespējamā informācija par klientu. Ja tiek konstatēts, ka banka kādā daļā nav gatava uzņemties riska pārvaldību, tai ir iespējas noteikt arī ierobežojumus attiecībā uz noteikta pakalpojumu vai apmēra izpildi, ne vienmēr piemērojot galējo līdzekli – darījumu attiecību izbeigšanu. Būtiski, lai katrs gadījums tiek vērtēts atbilstoši riskiem un faktiskajiem apstākļiem.

Kerli Gabriloviča

bankas “Luminor” vadītāja Latvijā

Foto: Ieva Leiniša, LETA

Riskus ir jāmācās pārvaldīt, no tiem nav pilnībā jāizvairās. Tomēr jāņem vērā, ka ikviena banka definē riska apetītes līmeni, ko tā ir gatava uzņemties, strādājot ar paaugstināta riska klientiem. Piemēram, bankai “Luminor” ir svarīgi, lai paaugstināta riska klientiem būtu skaidra un saprotama saikne ar Latviju vai citām Baltijas valstīm.

Bankām gan šobrīd, gan arī turpmāk būs pienākums pārzināt savu klientu saimniecisko darbību un viņu veiktos darījumus, lai tās netiktu iesaistītas noziedzīgas iegūtas naudas atmazgāšanā vai starptautisko sankciju pārkāpšanā. Šī prasība attiecas uz visiem klientiem neatkarīgi no klienta riska līmeņa.

Esam novērojuši, ka bieži uzņēmumiem joprojām ir nepietiekama izpratne par to, ka riska pārvaldīšana gulstas arī uz viņu pleciem. Uzņēmumiem pašiem ir jāvērtē sadarbības partneru reputācija, lai pārliecinātos, ka tie netiek iesaistīti apšaubāmos darījumos vai shēmās.

Lai varētu labāk saprast un pārvaldīt riskus, klientiem ir jāspēj detalizēti izskaidrot savu saimniecisko darbību, uzņēmuma patieso labuma guvēju, veiktos darījumus, naudas plūsmu un tās ekonomisko pamatojumu, sadarbības partneru lomu darījumos un dokumentāli to apstiprināt. Savukārt bankām ir nepārtraukti jāturpina stiprināt iekšēju kontroles sistēmu, jāveic ieguldījumi IT tehnoloģijās un darbinieku zināšanu paaugstināšanā, lai atbilstu nemitīgi mainīgajiem apstākļiem un aktuālajām jomas tendencēm.

Laima Letiņa

Finanšu nozares asociācijas padomniece

Foto: Dārta Ance Ēdere

Prasības, ko bankas ievēro, lai nodrošinātu finanšu sistēmas drošību, novēršot noziedzīgi iegūtu līdzekļu legalizācijas iespējas, ir noteiktas ar normatīvajiem aktiem, un tikai pēc tam seko to faktiskā izpilde un ieviešana no banku puses. Protams, bankas ir likumpaklausīgas un ievēro tām noteiktās normas. Līdz ar to nevaram teikt, ka stingrā pieeja, atverot kontu un veicot maksājumus, būtu vienpusēja banku iniciatīva. Ļoti bieži rīcība izriet no noteiktām prasībām normatīvajos aktos.

Jaunu un stingrāku prasību noteikšana un to praktiskā ieviešana, ņemot vērā iespēju iekļūt pelēkajā sarakstā, notika ļoti strauji. Līdz ar to ir pietrūcis laika gan savstarpējām visu iesaistīto pušu diskusijām, gan vienādas izpratnes veidošanai. Šobrīd tiek strādāts abos virzienos: tiek gan skatītas iespējas, kā uzlabot normatīvo regulējumu – tur, kur tas traucē nodrošināt riskos balstīto pieeju pēc būtības, – gan izvērstas plašas diskusijas ar visām iesaistītajām pusēm. Sadarbībā ar finanšu uzraugu – Finanšu un kapitāla tirgus komisiju – pārskatām atsevišķus regulatora noteikumus, kurus šobrīd piemērot, ievērojot riskos balstīto pieeju, ir sarežģīti. Atsevišķas prasības pašlaik liek klientus automātiski klasificēt kā augsta riska, par spīti patiesajam riska līmenim.

Kad tiek veiktas padziļinātas pārbaudes, kas pēc būtības nav nepieciešamas, tiek radīts slogs ne tikai klientiem, bet arī pašai bankai, liedzot resursus nozīmīgām lietām. Tādējādi ieguvējs nav neviens. Visu pušu dialogs, kā arī izpratnes veidošana ir kritiski svarīga jēgpilna mērķa sasniegšanai. Jau šobrīd asociācija kopā ar Latvijas Investīciju un attīstības aģentūru Baltkrievijas uzņēmumu pārcelšanās gadījumā ir vienojusies par sadarbības mehānismu, kura ietvaros turpmāk būs iespējams vienkāršotā veidā investoriem skaidrot minimālās prasības, kas nepieciešamas konta atvēršanai Latvijā, kā arī bankām veidot pārskatāmāku un savlaicīgāku skatu uz šo uzņēmumu riskiem.

Nenoliedzami, arī atsevišķu Baltkrievijas uzņēmumu darbības pārcelšanai uz Latviju, kurai finanšu sektors vēlas sniegt atbalstu, ir augsti riski. It īpaši, ja uzņēmuma vadība pārceļas uz Latviju, vienlaikus saglabājot pamatdarbību Baltkrievijā. Pašreizējā situācijā, kad trūkst informācijas par firmu reālo darbību, riski ir ļoti augsti: ir grūti noskaidrot, kā tiek ietekmēts uzņēmums un kas īsti notiek ar kompānijas finanšu līdzekļiem. Vienlaikus tā arī ir lieliska iespēja izvērtēt visas līdz šim ieviestās prasības un izveidot efektīvus sadarbības mehānismus, saprast riskus un veidot atbilstošu pārvaldību.

Šobrīd jau uzsāktais process liecina par to, ka bankas ir gatavas arī augstu risku pārvaldībai. Būtiska ir arī sadarbība ar valsts iestādēm un to praktiska iesaiste šajā procesā. Informācijas pieejamība privāto personu pusē ir krietni mazāka, nekā tā ir publiskajām iestādēm. Atbildīgajām valsts institūcijām jāsniedz skaidrs un saskaņots viedoklis par to, kādi riski attiecībā uz NVS valstu un Austrumāzijas valstu investīcijām vai Latvijas uzņēmumu sadarbību ar šīm valstīm ir uzskatāmi par nepārvaldāmiem no valsts nacionālās drošības interešu perspektīvas vai arī kuru pārvaldīšanā jāievieš kādi specifiski noteikumi. Šobrīd vēstījumi ir dažādi, nereti savstarpēji atšķirīgi.

Jānis Rozenbergs

Latvijas Zvērinātu advokātu padomes priekšsēdētājs

Foto: Zane Bitere, LETA

Nevar nepiekrist Finanšu izlūkošanas dienesta vadības paustajam viedoklim, ka bankām ir jāmāk strādāt ar augsta riska klientiem, nevis pilnībā jāizvairās no riskiem. Tajā pašā laikā, ievērojot pēdējo gadu notikumus Latvijas finanšu sektorā un veikto “kapitālo remontu”, ir saprotams arī banku uztraukums un bailes no sodīšanas, kas noved pie pārmērīgas riskus mazinošas pieejas.

Izvairīšanās no riskiem – nevis risku vadība – negatīvi ietekmē investīciju vidi, kā arī veicina to, ka augsta riska klienti, nespējot atvērt kontus kredītiestādēs, var izvēlēties norēķiniem mazāk regulētus vai arī neregulētus kanālus, tādējādi vairojot ēnu ekonomikas īpatsvaru.

FATF rekomendācijas finanšu institūcijām pieprasa nevis atteikties no veselām klientu grupām, bet gan, izvērtējot katru gadījumu atsevišķi, pārtraukt darījumu attiecības tad, kad noziedzīgi iegūtu līdzekļu legalizēšanas riski nevar tikt mazināti. Tāpēc, lai sektora atkopšanās pēc “kapitālā remonta” noritētu ātrāk un sekmīgāk, ir īpaši svarīgi, lai regulators un citas valsts iestādes aktīvi skaidrotu bankām savu izpratni par atbilstošiem risku vadības pasākumiem un definētu nepārprotamus spēles noteikumus, pēc kuriem bankas varētu strādāt, šos riskus pārvaldot pēc vienādiem un visiem saprotamiem noteikumiem, kā arī nebaidoties uzņemties riskus un saņemt sodu no uzraugošās institūcijas.