“Moneyval” noteikusi Latvijai pastiprinātu kontroles režīmu, par mazefektīvu atzīstot rīcību divās jomās – patiesā labuma guvēju noteikšanā un masu iznīcināšanas ieroču izplatīšanas finansēšanas novēršanā. Jūs šo situāciju esat nosaukusi par finanšu sektora krīzi. Kā to pārvarēsiet?
Lai gan ir tikai divas tēmas, kur vērtējums ir zems, tiks vērtētas arī tās jomas, kur novērtējums ir vidējs. No 11 efektivitātes rādītājiem būsim spiesti skaidrot pieaugumu desmit rādītājos. Tas ir milzīgs apjoms. Jābūt stratēģijai, ko gribam sasniegt.
Pirmais, ko tagad darām, vērtējam “Moneyval” rekomendācijas, kādi ir ieteikumi, kas būtu jāizpilda obligāti un nekavējoties, lai cik tas būtu sarežģīti, un kuras rekomendācijas varam atstāt vidējai vai ilgtermiņa izpildei. Esam definējuši, kuras iestādes būs atbildīgas par konkrēto jomu. Iesaistīto iestāžu un dažāda veida biznesa loks ir ļoti liels.
Eiropas Padomes noziedzīgi iegūtu līdzekļu legalizācijas un terorisma finansēšanas novēršanas eksperti Latvijai devuši gadu, lai uzrādītu progresu naudas atmazgāšanas novēršanā.
Jā, termiņi ir īsi – atsevišķu rekomendāciju ieviešanai jānotiek līdz pat šī gada 31. decembrim vai nākamā gada februārim. Mūs vērtēs 2019. gada oktobrī, pamatojoties uz Latvijas progresa ziņojumu.
Ņemot vērā, ka tehniskajos rādītājos ir tikai divas tēmas – patiesā labuma guvēji un masu iznīcināšanas līdzekļi, kur nopietni jālabojas, pārējie jautājumi ir par efektivitāti. Ir jāsaprot, ka efektivitāti nevaram parādīt ar vienu vai divām darbībām, tas ir darbību kopums, kas rāda sistēmisku uzlabošanos.
Saviem kolēģiem saku: mums ir pusgads laika, lai sagrupētos, bet nākamajā pusgadā vāksim augļus. Nākamā gada vasarā ir jābūt papildinātam Latvijas Nacionālajam noziedzīgi iegūtu līdzekļu legalizācijas un terorisma finansēšanas (NILLTF) risku novērtēšanas ziņojumam gan par terorisma finansēšanu un sankciju ieviešanu, gan par noziedzīgi iegūtu līdzekļu legalizācijas jautājumiem. Tas būs kā esence visam, kas līdz tam laikam tiks izdarīts. Paralēli, cerams, būs efektīvas tiesvedības attiecībā uz noziedzīgi iegūtu līdzekļu legalizētājiem. Sagaidu, ka tiks ierosināti kriminālprocesi pret tiem, kuru dēļ tiek izteiktas aizdomas, ka lielākā valsts problēma ir profesionāli naudas atmazgātāji.
“Moneyval” ziņojumā teikts – jāattīsta kontroles sistēma, jābūt vairāk celtu apsūdzību, vairāk iesniegtu lietu tiesā. Cik daudz lietu līdz šim nonāca tiesā?
Dati līdz 2016. gada nogalei, kas minēti Latvijas Nacionālajā NILLTF risku novērtēšanas ziņojumā, rāda, ka ir vēl ļoti daudz, ko darīt. Esam diskutējuši ar policiju, prokuratūru, Tieslietu ministriju kā politikas veidotāju par to, kā vienu vai otru lietu interpretēt, lai sasniegtu efektivitātes rezultātu. Esmu pārliecināta, ka gandrīz visi ir apzinājušies, ka problēma ir un ka tā ir jārisina. Par nožēlu jāatzīst, ka daži būtiski spēlētāji vēl joprojām demonstrē attieksmi “uz mums tas neattiecas un neviens mums noteikumus nediktēs”, jo tā ir visu citu, tikai ne mūsu vaina.
Savukārt daļa no tiem, kas grib darīt, gaida, kad pateiks – kā. Domāju, mums ir jāaizmirst par laimes lāča meklēšanu. Tikai un vienīgi mēs paši varam vislabāk saprast, kā. Un tikai mēs varam pateikt, kur ir mūsu riski un kā tos novērsīsim. Un kāpēc to darām? Ne tāpēc, ka kāds ir iedevis pa sāpīgu vietu. Mēs to darām tāpēc, ka tas ir mūsu valsts drošības jautājums.
Esat teikusi, ka Latvijā darbojas diezgan daudz profesionālu naudas atmazgāšanas grupējumu.
Latvijā esam identificējuši 12 šādas grupas, kurās ir izveidota struktūra, kuras darbojas ilgtermiņā un kuru mērķis ir gūt noziedzīgus līdzekļus, ko pēc tam legalizēt. Tie ir pievienotās vērtības nodokļa karuseļu shēmu organizētāji, narkotiku tirgotāji, automašīnu zagļi u. c., kas ģenerē līdzekļus. Tie ir daļa no mūsu valsts draudiem.
Par cik lielām summām ir runa naudas atmazgāšanas gadījumā?
“Moneyval” vērtēšanas procesā saskārāmies ar jautājumu: kā iespējams, ka naudas plūsmas, kas izplūst cauri banku sektoram Latvijā un valsts ekonomikā tikpat kā neaizķeras, ir desmit un vairāk reižu lielākas nekā valsts iekšzemes kopprodukts (IKP)? Bet IKP Latvijai ir aptuveni 25 miljardi eiro.
“Moneyval” ir paziņojis: aktīvāk neapkarojot naudas atmazgāšanu, Latvijai jārēķinās ar attiecīgām ekonomikas sekām. Kādas varētu būt šīs sekas?
Biznesam ir jāsaprot, ka tas, ka tiek veidotas nepārskatāmas struktūras, respektīvi, Latvijas SIA īpašnieku sastāvā ir gan dažādi ofšori, gan citu valstu kompānijas un šādā veidā tiek strukturēts bizness – to vairs nedrīkstēs darīt. Ja ir vēlme to darīt, Latvija nebūs īstā vieta, kur viegli varēs atvērt bankas kontu.
Ja Latvijas rezidentu uzņēmumi vai tie, kas tiek apkalpoti vietējās bankās, nesapratīs, kas ir viņu sadarbības partneri, tas ietekmēs iespēju saņemt pakalpojumus caur Latvijas banku sistēmu. Vairs nevarēsim atļauties apkalpot tādus klientus, kuriem ir neskaidra īpašnieku struktūra vai kuri bez kādas kritikas sadarbojas ar tiem, kas ir sankciju sarakstos.
Ko tas nozīmē? Ja privātā sektora pārstāvji šo ziņu būs ignorējuši un uzskatīs, ka tas attiecas tikai uz valsti, Kontroles dienestu, Finanšu un kapitāla tirgus komisiju (FKTK) vai uz bankām, kādā brīdī viņi var nonākt pie secinājuma, ka vairs nav iespēju veikt pārskaitījumu. Vai, piemēram, kādā brīdī nedarbosies Latvijas bankas izsniegtās kredītkartes un nevarēs ar tām norēķināties ārvalstīs. Vai vietējās pašvaldības deputāta bērns vēlēsies atvērt kontu Lielbritānijā, lai varētu tur mācīties un saņemt naudiņu no vecākiem, bet to nevarēs izdarīt, jo viņš nāk no augsta riska valsts un viņa tēvs ir politiski nozīmīga persona.
Tiešās sekas ekonomikai būs nopietna investīciju samazināšanās, paši sevi būsim izolējuši. Kāpēc lai investors nāktu uz valsti, kur ir ļoti augsts noziedzības risks, valsti ar ļoti neskaidriem noteikumiem un lielu mainīguma elementu, ja turpat blakus vai netālu ir valstis, kurās arī var investēt un nenonākt tik riskantā situācijā?
Vietējiem investoriem jeb rezidentu uzņēmumam tas nozīmē ļoti nopietnu sadārdzinājumu, lai varētu nodrošināt biznesu, un atsevišķiem biznesa sektoriem būs neiespējami turpināt strādāt ar līdzšinējo pieeju.
Vai paspēsiet visu izdarīt gada, pusotra gada laikā, kā tas tiek prasīts?
Man ir ļoti grūti atbildēt uz šo jautājumu, jo esmu skaidri definējusi, ka darīšu visu, kas ir manos spēkos, lai izdarītu to, ko no mums prasa. Diemžēl ir ļoti daudz nezināmo. Viens no tiem ir tuvojošās Saeimas vēlēšanas. Vai tie politiķi, kas pretendē uz jaunā parlamenta, valdības veidošanu, vai viņi ir sadzirdējuši šo ziņu no “Moneyval”, un vai viņi attiecina to uz sevi tik lielā mērā, kā to šobrīd dara valdībā esošie politiķi, kas skaidri apzinās, cik ļoti nopietnas sekas var rasties, ja nestrādāsim nepārtrauktības un neatliekamības režīmā?
Otrs neskaidrais elements ir: vai mācēsim precīzi izdarīt visu, kas no mums tiek sagaidīts “ABLV Bank” kontekstā. Tas Kontroles dienestam, tiesībsargājošām iestādēm un FKTK ir skaidrs profesionalitātes tests.
Ir jāapzinās: ja no desmit tēmām, par kurām ir jāatskaitās “Moneyval”, tikai vienā nebūs kaut kas sanācis, diemžēl pat šī viena mīnusiņa dēļ iesim šo slikto scenāriju.
Tik daudzu nezināmo esamība un tik liels darba apjoms liek skaidri saprast, ka uzdevums ir ārkārtīgi sarežģīts.
Latviju ir pametuši vairāk nekā pieci miljardi eiro nerezidentu naudas, daļa ir aizturēta. Par kādu daļu šīs summas ir aizdomas, ka tie ir noziedzīgi iegūti līdzekļi?
Diemžēl atbilde ir: tiešas kopsakarības nevaram atrast. Kontroles dienests, kura uzdevums ir analizēt neskaidrās naudas izcelsmi un to, vai bankas vai kāds cits subjekts ir darījis visu, lai pārliecinātos, ka caur to neplūst aizdomīgi darījumi, vai nav dīvaini patiesā labuma guvēji, uzzina tikai tad, ja subjekts tam ziņo. Ideālā situācijā Kontroles dienestam vajadzētu būt spējīgam saņemt informāciju no dažādiem avotiem un pašam veikt stratēģisko analīzi. Diemžēl šobrīd dienesta kapacitāte ir ļoti maza, stratēģiskai analīzei neatliek laika.
Kontroles dienesta mājaslapā publicētajā pārskatā par pērno gadu teikts, ka 2017. gadā saņēmāt nepilnus 18 000 ziņojumu, aizpērn – gandrīz 16 000. Taču esat izteikusies, ka ziņojumu par aizdomīgu naudu ir daudz, bet par periodiem, kas jau sen pagājuši.
Šī problēma ir pastāvējusi vienmēr, šogad tā ir īpaši aktuāla. Operatīvā līmenī pirmajā pusgadā ir ļoti liels ziņojumu skaita pieaugums, jo no maija ir ieviesti jauni Ministru kabineta (MK) noteikumi, kas paredz jaunu sistēmu ziņošanā par aizdomīgiem un neparastiem gadījumiem. Tika prognozēts, ka ļoti būtiski pieaugs ziņojumi par neparastiem darījumiem. Ar to rēķinājāmies. Bet milzīgi liels skaits ir arī par aizdomīgiem darījumiem – pieaugums ir vidēji par 200%, to nebijām gaidījuši.
Daudz sniedzam rīkojumus par naudas līdzekļu iesaldēšanu un daudz materiālu sūtām izmeklēšanas iestādēm.
Diemžēl ir ļoti liels skaits ziņojumu par darījumiem, kas jau sen ir beigušies. Tiekamies ar katru banku, ar FKTK un mēģinām šo problēmu izprast, panākot to, ka Kontroles dienests netiek uzskatīts par vietu, lai iemestu ziņojumu, lai atbrīvotos no atbildības vai kādā citādā veidā noslēptu iepriekšējo periodu neizdarību.
Esat teikusi, ka Kontroles dienestam ir pilnīgi skaidrs, caur kurām bankām vairāk iet ārvalstu korupcijas un krāpšanas nauda, caur kurām bankām notiek nodokļu izkrāpšana vai izvairīšanās no nodokļu maksāšanas. Caur kurām?
Neminēšu nosaukumus, bet bankām esam noteikuši riskus – kuras ir ar augstu, vidēju vai zemu risku. Tas ir balstīts uz vairākiem kritērijiem, tostarp – banka neziņoja tur, kur bija jāziņo, vai arī ziņoja, lai mērķtiecīgi izvairītos no FKTK sankcijām un kaut kādā veidā paskaidrotu, ka darbība ir notikusi, bet patiesībā bez lielas lietderības.
Kontroles dienesta mērķis ir saņemt maksimāli daudz ziņojumu, lai varētu veidot informāciju policijai. Ja saņemam materiālu, kas ir nelietderīgs un kuru izskatot policija tikai tērētu valsts resursus, tad ir jautājums par to, vai banka ir skaidri apzinājusies, ka šajā gadījumā ir izdarījusi administratīvo pārkāpumu, nespējot šo riskos balstīto pieeju piemērot. Bet varbūt ir kādi citi iemesli, kas jau ir balstīti citos likumos, kur nopietnākas sankcijas ir meklējamas Krimināllikumā.
Raugos cerīgi – bankas ir sapratušas, ka tām ir jāsadarbojas. Bet ne visas. Regulāri redzam dažas pirmrindnieces, tad vēl ir dažas, kas ļoti gribētu būt pirmrindnieces, bet ir kādi apstākļi, kāpēc tās tādas nevar būt. Un vēl joprojām ir bankas, kuras meklē veidus, kā iziet no šīs situācijas ar maksimāli sausām kājām sev, nevis valstij kopumā.
Ārvalstu investoru padomes šī gada rekomendācijās attiecībā uz ekonomisko un finanšu noziegumu efektīvu apkarošanu teikts, ka Kontroles dienestam ir jābūt aktīvākam noziedzīgi iegūtu līdzekļu legalizācijas apkarošanā un jākļūst par galveno koordinatoru visām darbībām, kas saistītas ar noziedzīgi iegūtu līdzekļu legalizācijas novēršanu Latvijā. Par koordinatoru esat kļuvuši, bet vai ekonomisko noziegumu izmeklēšana nav samērā sadrumstalota?
Ar bažām skatos uz politiskiem paziņojumiem, ka tiks apvienota viena vai otra iestāde bez jebkāda stratēģiska, analītiska pamatojuma. Kā redzu šī brīža situāciju ekonomisko un finanšu noziegumu izmeklēšanā? Lielākās bažas ir par to, ka tiesībsargājošās iestādes līdz šim ir darbojušās ļoti izolēti. Nekad nepieņemšu, nesapratīšu un neatbalstīšu nesadarbošanos. Ekonomiskie un finanšu noziegumi nav tie, kurus var izmeklēt viena maza valsts šūniņa. Tas ir stāsts ne tikai par horizontālu un vertikālu sadarbību vietējā līmenī, bet sadarbību starptautiskā līmenī. Mums ir jāstrādā kā valstij, kā vienotam organismam.
No koordinācijas viedokļa no pirmās dienas (Ilze Znotiņa dienestu vada no šī gada 1. jūnija – red.) esmu centusies, lai esam visi kopā pie viena galda, lai runājam, skaidri definējam, kur līdz šim bijušas neskaidrības un kā tās atrisināsim. Ekonomisko un finanšu noziegumu apkarošanā vislielāko problēmu redzu iestāžu izolācijā. Šī sadrumstalotība ir novedusi pie tā, ka ir pilnīgi atšķirīga izpratne par pamatprincipiem: kas ir noziedzīgi iegūtu līdzekļu legalizācija, kādai jābūt subjektīvajai pusei, lai pierādītu vienu vai otru nodarījumu, kā interpretēt vienu vai otru likuma pantu policijā, Kontroles dienestā un prokuratūrā. Fakts, ka šajās trijās iestādēs nav bijis vienotas izpratnes, uz ko virzāmies, ir kliedzošs.
Šobrīd izstrādājam vadlīnijas, pēc kādiem principiem Kontroles dienests nodos tālāk šeit saņemto informāciju, lai ne policijai, ne prokuratūrai nav pārpratumu, kādus materiālus tās saņem. Kāpēc to darām? Ar mērķi skaidri izvērtēt, cik saprātīgi ir izmeklēt katru noziedzīgu nodarījumu ekonomikas un finanšu jomā iepretim tam, kāds būs ieguvums.
Ko ar to gribu teikt? Ja Latvija ir ar tādu riska profilu, ka tai cauri iet simtiem miljardu dolāru un eiro, tad tiesībsargājošās iestādes nedrīkst fokusēties uz noziedzīgi iegūtu līdzekļu legalizāciju 100 eiro apjomā. Mūsu mērķim ir jābūt citam. Latvijas riska profils pieprasa skaidri apzināties, ka runājam par profesionālu naudas līdzekļu legalizāciju, par lieliem apjomiem, par noziedzīgi iegūtu līdzekļu legalizāciju, kur predikatīvais noziegums, iespējams, ir ārvalstīs, līdz ar to grūti pierādāms, prasa starptautisko sadarbību un augstu intelektuālo kapacitāti.
Īpaša darba grupa kopš 5. jūnija sprieda par Kontroles dienesta pārvaldības modeli. Tās uzdevums bija līdz 10. augustam sagatavot grozījumus vairākos likumos, lai nodrošinātu Kontroles dienesta pārraudzības modeļa maiņu. Ko izlēmāt?
Darbs ir pabeigts, virzījām grozījumus Noziedzīgi iegūtu līdzekļu legalizācijas un terorisma finansēšanas novēršanas likumā un Prokuratūras likumā. Tajā tiek noteikts, ka Kontroles dienesta pārraudzība tiek nodota Ministru kabinetam, bet neizvēlējāmies nevienu ministriju, kurai tieši būtu jānodrošina šī pārraudzība, atstājot to MK izlemšanai. Kāpēc? Ir tikai divas iespējas, kur dienests varētu atrasties: Finanšu vai Iekšlietu ministrijas pakļautībā. Izšķirošais ir, vai redzam Kontroles dienestu kā tiesībsargājošo iestāžu papildspēku vai kā finanšu stabilitātes līdzsvarotāju un stabilizētāju.
Darba grupa arī nonāca pie secinājuma, ka vajadzētu atteikties no Ģenerālprokuratūras pārraudzības, ja pēc starptautiskiem standartiem gribam būt neatkarīga un autonoma iestāde. Vairāk vēlamies sliekties uz administratīvā tipa kontroles dienesta pusi, kur drīzāk esam uzticības personas starp privāto sektoru, kas ziņo būtisku informāciju, bez kuras, iespējams, policijai un citām tiesībsargājošām iestādēm būtu grūti operēt, lai apkarotu ekonomiskos noziegumus, un starp tiesībsargājošām iestādēm, kurām kvalitatīvi analizētu informāciju nododam tālāk.
Tāpēc sevi redzu kā pakalpojumu sniedzošas iestādes vadītāju, kura uzdevums vairāk ir nodrošināt dienesta darbību kā konsultatīvu, skaidrojošu un uzticību baudošu, nevis tas ir iestāde, kas ar nedaudz represīvām metodēm pieprasa informāciju un sēž pietiekami gaidošā lomā. Gribam būt tie, kas virza politiku.
Teicāt, ka darba apjoms ir milzīgs. Bet kā ir ar Kontroles dienesta kapacitāti?
Dienestā notiek iekšējās reorganizācijas process, kas nav vēl pilnībā pabeigts un kas ir vērsts uz to, lai vairāk strādātu ar riskā bāzētu pieeju, ar riska profilam atbilstošiem ziņojumiem.
Ir jāpalielina kapacitāte operatīvajā un stratēģiskajā analīzē, lai visu laiku sekotu norisēm. Tāpēc esam pieprasījuši papildu finanšu līdzekļus no budžeta nākamajam gadam IT resursu palielinājumam un vēl 19 papildu darbvietām.
Vai iepriekšējais Kontroles dienesta vadītājs Viesturs Burkāns, kas to vadīja kopš 1998. gada, joprojām strādā dienestā?
Viņa pēdējā darbadiena Kontroles dienestā bija šī gada 31. maijs.
