Kreditēšana ir daļa no kopējās ekonomikas puzles

Esat starptautiski atzīts finanšu eksperts ar 30 gadu pieredzi pasaules finanšu un banku sektorā. No šī gada 1. oktobra vadāt Finanšu nozares asociāciju (FNA). Ar ko šis darbs atšķiras no iepriekš darītā?    

FNA vadītāja amatā ir iespēja darboties ar visiem finanšu sektora politiku veidojošajiem jautājumiem, kas skar visus asociācijas biedrus – bankas, aktīvu pārvaldītājus, līzinga kompānijas, fintech uzņēmumus, maksājumu kompānijas. Tāpat daudzos jautājumos ir netieša mijiedarība starp finanšu sektora politiku un pārējiem politikas virzieniem, piemēram, budžeta veidošanu. Pēdējo nedēļu laikā FNA ir aktīvi strādājusi ar valdību pie nākamā gada budžeta veidošanas, tostarp sniedzot kritiskus un konstruktīvus atzinumus par lietām, kas skar finanšu sektoru. Savukārt ar Tieslietu ministriju esam apsprieduši daudzus jautājumus par tiesiskas valsts funkcionēšanu, piemēram, kā sabalansēt kreditoru un parādnieku intereses. 

FNA vadītāja amatā no finanšu sektora perspektīvas iznāk strādāt ar ļoti daudziem sabiedrībai nozīmīgiem jautājumiem.

Finanšu sektors ir daļa no sabiedrības, un mums ir jāieņem pozīcija, kas ir gan finanšu sektora, gan arī sabiedrības interesēs. Finanšu sektors Latvijā strādā ilgtermiņā, un ir jārada risinājumi, kas visiem ilgtermiņā ir izdevīgi. 

Kādas galvenās prioritātes esat izvirzījis savā darbā? 

Lielākā prioritāte ir izveidot labi funkcionējošu, godīgu dialogu starp finanšu sektoru, politikas veidotājiem un sabiedrību, kurā tiek ņemtas vērā gan finanšu sektora, gan sabiedrības intereses plašā jautājumu spektrā.  

Kā vērtējat banku sektoru Latvijā, īpaši pēc finanšu sistēmas “kapitālā remonta”?  

“Kapitālais remonts” Latvijas finanšu sistēmai bija nepieciešams, lai saglabātu starptautisko uzticamību un varētu turpināt norēķināties dolāros.

Nerezidentu klientu neesamība Latvijas bankās ir stiprinājusi mūsu finanšu sistēmas ilgtspēju un izturību kara apstākļos Ukrainā, ņemot vērā ģeopolitiskos riskus. 

Pēc “kapitālā remonta” vajadzēja domāt par vairākiem jautājumiem. Viens – lai no papildu pasākumiem, kas ir vērsti uz noziedzīgi iegūtu līdzekļu legalizācijas novēršanu, nepamatoti neciestu godprātīgie klienti. Lai bankas rīkotos, balstoties uz riskiem. 

Nereti izskan iebildumi, ka bankas atsaka pamatkonta atvēršanu vai klienta izpēte notiek pārmēru ilgi. Kāda šobrīd ir risku pārvaldība bankās? 

Pēc “kapitālā remonta” šis jautājums ir īpaši aktuāls, jo bankas nevēlas saņemt sodus un pieļaut kļūdas.

Ir ļoti svarīgi, lai bankas neuzliktu neproporcionāli lielu slogu klientiem.

Tāpēc arī Latvijas Banka ir izdevusi jaunus saistošos noteikumus. Šis ir dialogs, kas ir jāturpina, kopā jāskata anonimizēti gadījumi, lai saprastu, kā kurā situācijā rīkoties. 

Joprojām dzirdam par atsevišķiem klientiem, kuriem šķiet, ka no viņiem prasa nepamatoti daudz informācijas. Ļoti pozitīvi, ka Latvijas Banka ir izteikusi gatavību analizēt šādas problēmsituācijas. Bankām ir jāsniedz saviem klientiem laba finanšu pakalpojumu “lietotāja pieredze”, tajā pašā laikā nodrošinot Noziedzīgi iegūtu līdzekļu legalizācijas un terorisma un proliferācijas finansēšanas novēršanas likuma uzliktos pienākumus saprast savu klientu darbību un aizdomu gadījumā pieprasīt klientiem papildu informāciju. Kredītiestādes ir vienīgās institūcijas, kuras šo uzdevumu var izdarīt vislabāk.  

Uzraugošo valsts iestāžu regulējums ir vērsts uz to, kā ierobežot riskus finanšu sistēmā un individuālos tirgus dalībniekos. Taču attiecībā uz naudas atmazgāšanas novēršanu ir vairāki piemēri, kad valsts iestādes ir vērsušas banku uzmanību uz nepamatoti ierobežojošiem iekšējiem noteikumiem.

Viens piemērs ir Honkongas banku uzraugošā iestāde, kura kredītiestādēm ir norādījusi, ka zema riska klientiem prasībām ir jābūt samērojamām, tās nevar būt pārmērīgas.

Uz negatīvo ietekmi, ko rada pārlieku vienkāršoti banku īstenotie risku mazinošie pasākumi, ir norādījusi arī Eiropas Banku iestāde savā 2022. gada ziņojumā. 

Kaimiņvalstī Lietuvā darbu plāno sākt Taivānas Banka, arī Polijas banka “Pekao”. Kāpēc Latvijas banku sektorā neienāk jauni spēlētāji? Vai tas ir pārāk mazs un nav tik pievilcīgs, jo ir mājas tirgus skandināvu bankām? 

FNA atbalsta konkurenci tirgū un jaunu tirgus dalībnieku ienākšanu, tas ir labi gan patērētājiem, gan tirgus dalībniekiem. Negribu spekulēt, kāpēc jūsu pieminētie tirgus dalībnieki ir ienākuši Lietuvā, nevis Latvijā. Neesmu redzējis šādu analīzi. Viens no aspektiem varētu būt, ka Lietuva ir lielākā Baltijas valsts. 

Ja gribam darboties Eiropas kopējā tirgū, tad būtu jāpadomā par to, ka arvien vairāk tikai Latvijā ieviešam specifisku regulāciju. Runāju par valsti, kurā ir mazāk nekā divi miljoni iedzīvotāju, bet ir daudz papildu regulāciju tām, kas ir ieviestas Eiropas līmenī. 

Piemēram, regulācija par nepieciešamību uzturēt noteiktu apjomu filiāļu un bankomātu tīklu, kas nav regulēts ES līmenī.

Es nekritizēju šīs regulācijas, bet minu kā piemērus, kas Latvijā veido regulatīvo vidi, kādas nav citur Eiropā. Šeit ir savas īpašās prasības.

Risks ir tāds, ka kopējais finanšu tirgus Eiropā tādējādi kļūst sadrumstalotāks. Uz šo risku banku virspeļņas nodokļu kontekstā ir norādījusi arī Eiropas Centrālā banka.  

Jo vairāk šādas specifiskās prasības tiek ieviestas, jo vairāk tās var tikt uzskatītas par formālu konkurences šķērsli un var traucēt jaunu tirgus dalībnieku ienākšanu. Tāpēc ir jābūt īpaši uzmanīgiem ar katras jaunas, unikālas regulācijas pieņemšanu. Katra jauna Latvijas regulācija, kas neizriet no Eiropas tiesībām, no kopējām tirgus prasībām un kopējā finanšu tirgus regulējuma, ir ļoti rūpīgi jāizskata, jo tā var negatīvi ietekmēt konkurenci. 

Vai uzskatāt, ka finanšu tirgus tiek regulēts par daudz? 

FNA tradicionāli ir iestājusies par mērenību regulācijās. Regulējums, kas Latvijai ir jāievēro un kas izriet no Eiropas tiesību normām, ir ļoti detalizēts. Tam ir vairāki līmeņi. Pirmkārt, ir Eiropas direktīvas, kas ir jāievieš nacionālajā likumdošanā. Ir Eiropas regulas, kas ir tieši piemērojamas. Pastāv tehniskie standarti, kurus pieņem Eiropas Banku iestāde un kuri ir saistoši visām ES dalībvalstīm. Ir specifiskais Eiropas Centrālās bankas regulējums, kas ir saistošs eirozonai. Tad vēl ir saistošie noteikumi, kurus izdod Latvijas Banka vai Ministru kabinets. 

Ar to gribēju teikt, ka regulējums Eiropas līmenī jau ir ārkārtīgi detalizēts. Ja uz tā vēl “uzliekam” tikai Latvijai specifiskas prasības, kas vairāk ir saistītas ar patērētāju tiesību jomu, tad ļoti jāuzmanās, lai neregulētu pārāk daudz. 

Bankām pārmet pasivitāti kreditēšanā. Tagadējais finanšu ministrs Arvils Ašeradens ir norādījis, ka Latvijā bankas ir iemācījušās pelnīt nekreditējot. Valdība 8. oktobrī ir atbalstījusi Finanšu ministrijas (FM) sagatavoto Solidaritātes iemaksas likumprojektu, kas noteiks pienākumu Latvijā reģistrētām kredītiestādēm un citu valstu kredītiestāžu filiālēm turpmākos trīs gadus veikt solidaritātes iemaksu. Nodoklis nebūs jāmaksā, sasniedzot noteiktu kreditēšanas līmeni. Savā ziņā bankām ar varu prasa iekustināt kreditēšanas tirgu. 

Šogad pirmajos sešos mēnešos no jauna izsniegto kredītu apjoms ir apmēram 1,6 miljardi eiro, no kuriem viens miljards ir izsniegts uzņēmumiem, bet 600 miljoni eiro – fiziskām personām. Kopā izsniegti gandrīz 80 000 jauni kredīti. Kredītportfeļa pieaugums, salīdzinot ar tādu pašu laika posmu pērn, ir virs 4%. Līdz ar to no datiem nevarētu secināt, ka bankas nekreditē.  

Bankām neviens nevar piespiest uzņemties lielākus riskus, nekā kredītiestādes spēj un grib pārvaldīt. Kredītiestādes pilnībā atbild par risku līmeni, ko pašas uzņemas.  

Valsts var radīt vidi, kurā bankas ir ieinteresētas palielināt riska, aizņemšanās līmeni, bet to nevar darīt piespiedu kārtā. Respektīvi, runājam par stimulējošu vidi. 

No FNA viedokļa solidaritātes nodoklis neradīs stimulējošu vidi, jo tas ir uzkonstruēts tā, ka kredītportfelis gadā ir jāpieaudzē par vismaz 10%, lai dabūtu nodokļa atlaidi. Nav zināms, ka no lielajām bankām kāda plānotu šādu pieaugumu. Tāpēc šis nodoklis rezultēsies lielākā nodokļu slogā bankām. Tas nozīmē, ka būs lielāka izmaksu bāze. Uz to var reaģēt, arī palielinot savu pakalpojumu cenu.  

Visdrīzāk šis nodoklis nevis veicinās kreditēšanu, bet gan rezultēsies dārgākos kredītos, kas būs mazāk pieejami gan iedzīvotājiem, gan uzņēmumiem. 

No banku solidaritātes nodokļa aicināja atturēties arī Starptautiskais valūtas fonds savā nesenajā augusta ziņojumā.  

Arī uzņēmēji ir teikuši, ka Latvijas bankām ir ļoti piesardzīgi kredīta izsniegšanas modeļi, tām ir vismazāk zaudēto kredītu apjoms Eiropas Savienībā. 

Tirgus ekonomikā katrs uzņēmējs var pats izlemt, kādu risku uzņemties. Redzam, ka kredītportfelis kopumā aug apmēram tikpat ātri, cik ekonomika. Pēc Latvijas Bankas prognozēm, šogad iekšzemes kopprodukts (IKP) pieaugs par 0,6%.  

Pēdējos desmit gados ekonomiskā izaugsme Latvijā ir bijusi mērena, un šādos apstākļos ir grūti sagaidīt, ka kreditēšana varētu augt ļoti strauji. 

Ja skatāmies uz Latvijas kopējo konkurētspēju, tad daudzos rādītājos esam ļoti viduvēja valsts. Bez būtiskāka izrāviena ekonomikas attīstībā neredzu, ka varētu būt kardinālas izmaiņas kreditēšanas tempā. Šajā kontekstā nevaru saskatīt, kā plānotais solidaritātes nodoklis varētu veicināt kreditēšanu. 

Bet bankas tiek vainotas par to, ka nekreditē. Līdz ar to nav naudas investīcijām un attīstībai. 

Šim naratīvam ir vairākas problēmas. Man ir liels prieks par finanšu ministra Arvila Ašeradena teikto, ka tuvākajā laikā varētu radīt plānu, lai būtiski pārskatītu valsts sektora izmaksas, kas padarīs valsti efektīvāku. Tā ir viena no lietām, kas būtu jādara, lai celtu Latvijas konkurētspēju. 

Pasaules Ekonomikas foruma veiktie pētījumi liecina, ka atrodamies samērā viduvējā vietā konkurētspējas indeksos. Tie ir jautājumi, pie kuriem būtu jāstrādā.  

Kreditēšana ir viena daļa no kopējās puzles, bet ir ļoti daudz citu puzles daļu ar lielu pozitīvu ietekmi. 

Pie kā, piemēram, būtu jāstrādā?  

Pie darbaspēka produktivitātes. Ir labi uzsākta nodokļu reforma, samazinot nodokļus mazāku algu saņēmējiem un palielinot akcīzes nodokli. Bet ir nepieciešama turpmāka mērķtiecīga nodokļu sistēmas pārskatīšana.  

Ļoti svarīgi ir strādāt pie kvalificēta darbaspēka imigrācijas. Ja neveiksim šāda veida pasākumus, tad nākamo 40 gadu laikā demogrāfiskā situācija ekonomikai būs ļoti nelabvēlīga. Tas ietekmēs ne tikai pensionārus, bet arī strādājošos un nodokļu nastu. Šajos demogrāfiskajos apstākļos nevaram turpmākos 40 gadus turpināt audzēt valsts sektoru un strauji indeksēt pensijas. Šis vienādojums kādā brīdī vairs neies kopā. 

Grozījumos likumā “Par nodokļiem un nodevām” paredzēts stingrāk uzraudzīt skaidras naudas apriti. Bankām būs jāziņo, ja klienta veiktā skaidras naudas darījuma apmērs būs 750 eiro un vairāk, kā arī līdz katra gada 1. februārim būs jāiesniedz Valsts ieņēmumu dienestam (VID) informācija par klientiem, kuru maksājumu kontā iepriekšējā gadā ieskaitītās skaidras naudas kopējā summa vienas kredītiestādes vai maksājumu pakalpojumu sniedzēja ietvaros ir 7000 eiro un vairāk (tagad – 15 000 eiro). Kā vērtējat šos grozījumus? Vai tie mazinās ēnu ekonomiku, naudas atmazgāšanu?  

Latvijā ēnu ekonomika ir liela problēma. Tiesa, tā mazinās, bet nepietiekami. Pērn ēnu ekonomika Latvijā bija 22,9% no IKP.  

Kopumā pasākumi, kas ir vērsti uz ēnu ekonomikas mazināšanu, ir labi, bet tiem jābūt efektīviem. Lai apkarotu “pelēko” ekonomiku, ir jāīsteno pasākumu komplekss.  

Tiesa, neesam analizējuši, cik efektīvi valsts iestādes pēc šo grozījumu pieņemšanas tiks galā ar milzīgo informācijas daudzumu, kas nonāks tās rīcībā par skaidras naudas darījumiem.

Vai 750 eiro ir visproporcionālākais slieksnis, runājot par skaidras naudas izmaksām no bankomāta viena mēneša laikā?  

750 eiro ir zems slieksnis. 

Arī man tā šķiet šķiet. Bet gribu uzklausīt VID viedokli par to, kā šis slieksnis ir aprēķināts un ko dienests darīs ar šo informāciju.  

Tas, ka cilvēks no bankomāta izņem 750 eiro, VID nedod nekādu informāciju par to, kādiem nolūkiem šī nauda tiks izmantota un kurš to saņems.  

No ēnu ekonomikas viedokļa lielāka problēma ir tam cilvēkam, kas saņem un nedeklarē šos 750 eiro.  

Skaidrs, ka atbalstām mērķi – ierobežot ēnu ekonomiku. Bet jautājums ir, ar kādiem līdzekļiem šo mērķi sasniedzam un vai noteiktie sliekšņi visefektīvāk palīdzēs ierobežot ēnu ekonomiku. 

Nevajag aizmirst, ka skaidra nauda ir tikai viena no komponentēm ēnu ekonomikā. Ir iespējams uzkonstruēt kriminālu karteli, kurā gan ražo, gan patērē skaidru naudu. Ir kriminālās darbības, kas rada skaidras naudas ieņēmumus, piemēram, narkotiku tirdzniecība. Un ir bizness, kas patērē skaidru naudu, piemēram, aplokšņu algas. Ja kāds ir izveidojis ekonomisko karteli, kurā zem viena jumta apvieno šos nelegālos biznesus, tad skaidras naudas aprite pilnībā notiek ārpus finanšu sistēmas un ne valsts, ne bankas šo nelegālo naudas apriti nevar redzēt. 

Tas ir tikai viens piemērs, kas rāda, ka ir nepieciešams darīt vairāk, nekā fokusēties tikai uz skaidru naudu, kura tiek izmaksāta no bankas kontiem.  

Ēnu ekonomika parasti viszemākā ir tur, kur ir visaugstākie nodokļi. Kāpēc tas tā ir?  

Tās ir valstis, kurās iedzīvotājiem ir vislielākā ticība valstij. Tikai no cilvēkiem, kuri uzticas valstij, ir iespēja iekasēt augstus nodokļus.

Valstīs, kurās cilvēki netic valstij, nav iespējams iekasēt augstus nodokļus. 

Viens no šīs ticības iemesliem ir cilvēku drošība un pārliecība par nākotni. Tas, ko valdība dara, nākamgad stiprinot valsts aizsardzību, iekšējo drošību, ir viens no faktoriem, kas pozitīvi ietekmēs cilvēku ticību valstij. Tam vajadzētu arī mazināt ēnu ekonomiku.  

Ja cilvēki redz, ka valsts, kurai viņi maksā nodokļus, dod konkrētus labumus, no kā iegūst visa sabiedrība, tas var veicināt apzinātāku nodokļu maksāšanu un mazināt ēnu ekonomiku.  

Finanšu izlūkošanas dienesta (FID) oktobra informatīvajā izdevumā sakāt: “Sankciju pārkāpēji turpmāko gadu gaitā vēlēsies legalizēt “asiņainos augļus”, kas gūti, atbalstot agresorvalstis. Tāpēc ir ļoti svarīgi, lai arī turpmāk bankas kritiski un, protams, proporcionāli un jēgpilni izvērtē klientu līdzekļu izcelsmi, it īpaši gadījumos, kad klienti ir iesaistīti jebkādos finansiālos vai saimnieciskos darījumos ar partneriem Krievijā vai Baltkrievijā.” Vai bankām nākas saskarties ar sankciju pārkāpumiem, sankciju apiešanas mēģinājumiem? 

Šis ir ļoti aktuāls jautājums. Sankcionētie uzņēmumi Krievijā un Baltkrievijā mēģina darīt visu, lai piekļūtu globālajai finanšu sistēmai, izmantot visus iespējamos kanālus. Šis risks ir reāls, īpaši Latvijai, kas atrodas tik tuvu Krievijai un Baltkrievijai. 

Te ir runa par sankciju pārkāpumiem, par sankciju apiešanas mēģinājumiem. Bankām ar šiem riskiem ir jārēķinās. 

Ja kredītiestādēm ir aizdomas, ka klients cenšas apiet sankcijas, tad par to ir jāziņo FID. Asociācijai kopā ar FID ir izveidota sadarbības grupa, kurā dalāmies ar informāciju.