Pētījumā tika aptaujāts vairāk nekā tūkstotis Latvijas iedzīvotāju, iegūstot reprezentatīvu ieskatu sabiedrības uzskatos un rīcībā saistībā ar ēnu ekonomiku. Respondentu atbildes ļauj salīdzināt ēnu ekonomikas apjomu attiecībā uz aplokšņu algu saņēmēju īpatsvaru nodarbināto vidū un to, cik lielā mērā ēnu ekonomikas pastāvēšana balstās uz sabiedrības pieprasījumu.
Uzdodot iedzīvotājiem jautājumu par vēlmi iegādāties preces vai pakalpojumus ēnu ekonomikā, ir iespējams dziļāk izprast ēnu ekonomikas izplatību un pastāvēšanas iemeslus, nekā tikai vaicājot, vai tiek saņemta vai maksāta alga aploksnē. Pirmajā gadījumā tiek noskaidrota iedzīvotāju vēlme, kas, protams, var būt atšķirīga no rīcības. Savukārt otrajā gadījumā tiek vaicāts par rīcību, kas ir nelikumīga. Tāpēc respondentu atbildes uz jautājumiem par nelikumīgu rīcību jāvērtē kritiskāk, jo tās ir pakļautas t. s. “sociālās vēlamības aizturei” (social desirability bias).1 Proti, respondenti uzdod vēlamo (ka nesaņem naudu aploksnē) par esošo. Vienlaikus ir novērots, ka atbildes ir objektīvākas uz tiem jautājumiem, kuri balstās uz iespējamu, nevis esošu situāciju un noskaidro respondenta rīcību.2
Atbalsta vairāk nekā saņem
Latvijas Faktu īstenotajā aptaujā hipotētiskā situācija respondentiem tika noformulēta kā jautājums, proti, vai zemāka cena mudinātu iegādāties preces vai pakalpojumus bez čeka, respektīvi, nesamaksājot visus paredzētos nodokļus. Lai gan intervijas notika respondentu dzīvesvietās, šo jautājumu, tāpat kā jautājumu par to, vai respondents saņem naudu aploksnē, respondents aizpildīja pašrocīgi, intervētājam nezinot sniegtās atbildes. Tādējādi, cik vien iespējams, varēja izvairīties no sociālās vēlamības aiztures ietekmes uz atbildēm.
Rezultāti zināmā mērā nepārsteidz: ir ievērojami vairāk Latvijas iedzīvotāju, kuri ir gatavi iegādāties preces vai pakalpojumus par zemāku cenu, nemaksājot nodokļus, nekā aplokšņu algu saņēmēju. Gandrīz puse (48%) aptaujāto atbildēja apstiprinoši par preču/pakalpojumu saņemšanu bez čeka, savukārt 11% respondentu apstiprināja algas saņemšanu aploksnē (aptuveni 8% atteicās atbildēt uz šo jautājumu). Turklāt tikai katrs ceturtais (23%) šādu rīcību nosodītu.
Ir skaidrs – ēnu ekonomika nav pašpietiekama sistēma, kurā iesaistītos tikai un vienīgi ēnu ekonomikā nodarbinātie. Preces un pakalpojumus bez čeka ir gatavs saņemt ievērojami plašāks Latvijas iedzīvotāju loks.
Kā izskaidrot tik augstu pieprasījumu pēc ēnu ekonomikas un nevēlēšanos maksāt nodokļus? Demogrāfiskās atšķirības sniedz maz skaidrības šajā jautājumā. Sievietes mēdz retāk atbalstīt preču un pakalpojumu iegādi bez čeka nekā vīrieši, tāpat arī respondenti, kuru ienākumi uz vienu ģimenes locekli ir virs 600 eiro. Noraidošāka attieksme pret iesaistīšanos ēnu ekonomikas darījumos ir iedzīvotājiem ar augstāko izglītību. Iedzīvotāji Zemgalē vairāk ir noraidoši pret preces/pakalpojuma iegādi par zemāku cenu bez čeka saņemšanas, savukārt Vidzemē dzīvojošie ir visatvērtākie šādam darījumam (73% zemgaliešu neiegādātos preci vai pakalpojumu bez čeka iepretim 32% vidzemnieku). Tomēr demogrāfiskie aspekti drīzāk ļauj ieraudzīt rezultātu, nevis cēloni ēnu ekonomikai. Būtiskāk ir izprast, kāpēc, piemēram, tieši vīrieši un iedzīvotāji ar zemākiem ienākumiem ir gatavi finansēt ēnu ekonomiku.
Līdzšinējie pētījumi par ēnu ekonomikas pieprasījumu jeb vēlmi maksāt par precēm un pakalpojumiem zemāku cenu uz nodokļu rēķina ir vērtējuši cenas un kvalitātes attiecību,3 kā arī mājsaimniecību labklājību kā ietekmējošu faktoru.4 Mazāk ir zināms par institucionālo faktoru ietekmi, kā, piemēram, vērtējumu par iespējamību tikt pieķertam, uzticēšanos valsts pārvaldei, nodokļu morāli un citiem jautājumiem. Respondentu atbildes uz šiem jautājumiem ļauj noskaidrot, kādi ir noteicošie faktori ēnu ekonomikas pastāvēšanai un kādiem aspektiem valsts pārvaldei būtu jāpievērš lielāka uzmanība, lai veicinātu godprātīgu nodokļu nomaksu.
Rīcību var mainīt valdība
Varbūt pieprasījums pēc ēnu ekonomikas ir saistīts ar Austrumeiropas valstu īpatnējo ekonomikas attīstību un sekām tā saucamajai pārejas ekonomikai, kura brāzās pāri šī reģiona valstīm pēc 1991. gada, no plānveida ekonomikas ar šoka terapijas elementiem strauji integrējoties tirgus ekonomikas un brīvās tirdzniecības ekonomikas modelī?5
Manā skatījumā šādi vispārīgi skaidrojumi, kuri ir pamatoti par laiku pirmajās desmitgadēs pēc Padomju Savienības sabrukuma, šobrīd ir nepilnīgi. It īpaši, ja runa ir par ēnu ekonomikas pieprasījumu, nevis aplokšņu algām, kuru saņemšana bieži vien nav darbinieku izvēle, bet gan bezizejas situācija un nepieciešamība pielāgoties esošajiem apstākļiem, ne varēšanai pastāvēt par savām tiesībām.6
Pieprasījums ir daudz brīvāka izvēle, un ne vienmēr to ietekmē finansiālās manevra iespējas. Turklāt atsaukšanās uz pārejas ekonomiku drīzāk ir attaisnojums, nevis rīcībpolitika.
Aptaujas rezultāti liecina, ka Valsts ieņēmumu dienesta (VID) darbības efektivitātes vērtējumam nav ietekmes uz ēnu ekonomikas pieprasījumu. Proti, ne uzskati par to, cik augsts ir risks tikt pieķertam un sodītam, iesaistoties ēnu ekonomikā, ne uzticēšanās Valsts ieņēmumu dienestam nav būtisks faktors, lai iegādātos preces par zemāku cenu, nemaksājot nodokļus. Savukārt vērtējums par valdības spēju efektīvi apsaimniekot nodokļu naudu, esošo nodokļu slogu, kā arī valsts pārvaldes korupcijas uztvere ir cieši saistīti ar vēlmi iesaistīties ēnu ekonomikā.
Aptuveni puse (52%) no tiem, kuri piekrīt, ka valdība nelietderīgi izšķiež daudz nodokļu naudas, ir gatavi iegādāties preces un pakalpojumus ēnu ekonomikā. Turpretī starp tiem, kuri šādam apgalvojumam nepiekrīt, vien katrs piektais (22%) ir gatavs iesaistīties ēnu ekonomikā, ja tiek piedāvāta zemāka cena par pakalpojumu vai preci. Līdzīga situācija novērojama attiecībā pret nomaksāto nodokļu apjomu – jo augstāks nodokļu slogs, jo lielāka vēlme finansēt ēnu ekonomiku. Gadījumos, ja respondents sliecas domāt, ka vairums valsts augstāko amatpersonu ņem kukuļus apmaiņā pret valsts apmaksātiem līgumiem, viņš arīdzan biežāk būs labvēlīgāks pret iesaistīšanos ēnu ekonomikā. Starp tiem respondentiem, kuri uzskata, ka valsts pārvaldē pastāv korupcija, 60% ir gatavi saņemt preci bez čeka par zemāku cenu. Savukārt starp tiem, kuri tam nepiekrīt, to ir gatavi darīt vien 31% aptaujāto.
Par ko liecina aptaujas rezultāti un ko var secināt? Pirmkārt, policejiska nodokļu iekasēšana un problēmu saskatīšana uzticībā Valsts ieņēmumu dienestam situāciju neatrisinās. Protams, efektīva nodokļu administrēšana un sodu politika ir svarīga, tomēr ne izšķiroša cīņā pret ēnu ekonomiku. Otrkārt, preces un pakalpojumus bez čeka lielākoties ir gatavi saņemt iedzīvotāji ar zemiem ienākumiem, kuri valdību uzskata par neefektīvu un koruptīvu saņemtās nodokļu naudas apsaimniekotāju. Nodokļu sloga mazināšana mazāk turīgajām mājsaimniecībām, kā arī sabiedrisko pakalpojumu pieejamība šai sabiedrības grupai varētu būt daudz efektīvāks veids, kā panākt, lai vairums iedzīvotāju nebūtu gatavi saņemt preces un pakalpojumus par lētāku cenu, nesaņemot čeku un dodot iespēju pakalpojumu sniedzējam nemaksāt nodokļus.
* Iedzīvotāju aptauju to dzīvesvietās 2020. gada rudenī īstenoja Latvijas Fakti sadarbībā ar Baltijas Starptautisko ekonomikas politikas studiju centru.
Publikācija tapusi Latvijas Zinātnes padomes finansētā Valsts pētījumu programmas “Ēnu ekonomikas mazināšana ilgtspējīgas ekonomikas attīstības nodrošināšanai” projekta “Ēnu ekonomikas izpēte Latvijā (RE:SHADE)” (Nr. VPP-FM-2020/1-0005) ietvaros.
1 Krumpal, I. (2013) Determinants of social desirability bias in sensitive surveys: A literature review. Quality & Quantity. 47 (4), p. 2025–2047. Available: https://doi.org/10.1007/s11135-011-9640-9.
2 Marien, S., Hooghe, M. (2011) Does political trust matter? An empirical investigation into the relation between political trust and support for law compliance. European Journal of Political Research. 50 (2), p. 267–291. Available: https://doi.org/10.1111/j.1475-6765.2010.01930.x.
3 Merella, V. (2006) Engel’s curve and product differentiation: A dynamic analysis of the effects of quality on consumer’s choice. Rivista Internazionale Di Scienze Economiche e Commerciali. 53 (2), p. 157–182. Available: https://doi.org/10.1007/BF03029582.
4 Böhme, M., Thiele, R. (2012) Is the Informal Sector Constrained from the Demand Side? Evidence for Six West African Capitals. World Development. 40 (7), p. 1369–1381. Available: https://doi.org/10.1016/j.worlddev.2011.12.005
5 Feige, E. L. (1998) Underground activity and institutional change: Productive, protective and predatory behavior in transition economies. From: Nelson, M. J., Tilley, C., Walker, L. (ed.) Transforming Post-Communist Political Economies. National Academies Press, p. 21–35. Alm, J., Martinez‐Vazque, J., Torgler, B. (2006) Russian attitudes toward paying taxes – before, during, and after the transition. International Journal of Social Economics. 33 (12), p. 832–857. Available: https://doi.org/10.1108/03068290610714670. Anderson, J. E. (2017) Trust in Government and Willingness to Pay Taxes in Transition Countries. Comparative Economic Studies. 59 (1), p. 1–22. Available: https://doi.org/10.1057/s41294-016-0017-x.
6 Cichocki, S., Tyrowicz, J. (2010) Shadow employment in post-transition—Is informal employment a matter of choice or no choice in Poland? The Journal of Socio-Economics. 39 (4), p. 527–535. Available: https://doi.org/10.1016/j.socec.2010.03.003. Meriküll, J., Staehr, K. (2010) Unreported Employment and Envelope Wages in Mid-Transition: Comparing Developments and Causes in the Baltic Countries. Comparative Economic Studies. 52 (4), p. 637–670. Available: https://doi.org/10.1057/ces.2010.17.
