Baltijas mērogā veicāt pētījumu “Atklājot neredzamos: Ko oficiālā statistika nestāsta par iedzīvotājiem un viņu problēmām” par līdz šim oficiālajā statistikā minimāli vai pat nemaz neatspoguļotām sociālajām grupām, kuras savu ienākumu vai dzīvesstila dēļ ir sociāli un ekonomiski atstumtas vai ierobežotas. Latvija par “neredzamajiem” var uzskatīt ap 369 000 iedzīvotāju (27,6%), Igaunija – 178 000 (18,9%), Lietuva – 410 000 (20%). Vai tas ir daudz? Par ko tas liecina?
Jā, tas ir daudz un liecina par to, ka “neredzamības” problēma līdz šim ir maz risināta. Nav paredzētas sociālās atbalsta programmas, lai palīdzētu cilvēkiem, kuriem ir risks nonākt maznodrošināto pulkā.
Kāpēc tieši Latvijā no visām trijām Baltijas valstīm ir vislielākais “neredzamo” īpatsvars?
Uz šo jautājumu nevarēšu atbildēt precīzi. Hipotētiski varētu teikt, ka Latvijā vajadzīgi uzlabojumi atbalsta politikā, neesam izmantojuši visas iespējas, kas palīdzētu “neredzamajiem” virzīties uz augšu, iegūt pieeju lielākiem resursiem. Acīmredzamot kaimiņvalstis ir kaut ko izdarījušas labāk.
Uz šo jautājumu varēšu atbildēt, kad kopā ar Lietuvas un Igaunijas kolēģiem no Tallinas Tehnoloģiju universitātes un Vītauta Dižā universitātes būsim veikuši padziļinātus pētījumus un salīdzinājuši valstis.
Trijās Baltijas valstīs pētījumā ir aptaujāti 4560 respondenti 18–74 gadu vecumā. Kāda bija pētījuma metodika? Paziņojumā medijiem rakstāt, ka vērtības mērījāt ar sociālās tehnoloģijas “Motival” palīdzību.
Kopumā metodika apvieno vairākus elementus. Kā galvenais instruments tika izmantota aptaujas anketa internetā, kurā ir 91 jautājums. No tiem 34 ir aprakstoši jautājumi, kas palīdzēja identificēt iespējamos “neredzamos”, piemēram, viņu ienākumu līmeni, mājsaimniecības struktūru – šķirteņi vai vienīgie apgādnieki u. c.
Pēc tam 57 jautājumi definēja specifiskus “neredzamības” indikatorus – noskaidrojām, vai kādreiz šie cilvēki ir mēģinājuši pieteikties kredītiem un vai tas ir saņemts, kāda ir viņu finanšu pratība. Testa veidā, piemēram, jautājam: ja aizņemtos naudu un būtu noteikta gada likme, cik maksātu mēnesī aizdevējam. Līdz ar to saprotam, vai viņi ir spējīgi pieņemt finansiālus lēmumus.
Aptaujā noteicām arī atbildētāja prasmes un vērtības.
Prasmes – tas ir pašvērtējums. Atbildētājam tika rādītas kopumā 79 prasmes 12 dažādās grupās, cilvēki novērtēja savu subjektīvo prasmju līmeni – vai tas ir zems, vidēji augsts, vai prasmes vispār ir izkoptas utt. –, kā arī norādīja, ka ir ieinteresēti attīstīt vienu vai otru prasmi nākotnē.
Motivācija tika noteikta ar sociālās tehnoloģijas “Motival” palīdzību, kas ir izstrādāta kopš 2002. gada. Pēdējos gados ar Eiropas Reģionālās attīstības fonda līdzfinansētajiem projektiem ir izveidots mašīnmācīšanās algoritmos bāzēts risinājums, kas palīdz mazāk nekā piecās minūtēs ar augstu precizitāti un izvairoties no morāli pareizu atbilžu saņemšanas vai atbilžu sagrozīšanas, noteikt, kādas vērtības respondentam dzīvē ir būtiskas, uz ko viņš tiecas un kas nosaka viņa rīcību un izvēles.
Pētījumā norādīts, ka iespējami daudzi scenāriji, kuru dēļ “neredzamie” tiek atstumti. Daļa no viņiem dažādu apsvērumu dēļ nestrādā pilnas slodzes darbu, daļa darbu veic ēnu ekonomikas zonā. Citiem izaicinājumi ir saistīti ar sen iegūtu un mūsdienu darba tirgus pieprasījumam neatbilstošu izglītību. Vai tādi ir pamata scenāriji, kāpēc šie cilvēki ir atstumti?
Jā, tie ir tipiskie scenāriji, kāpēc “neredzamie” ir atstumti.
Lielā mērā sociālekonomiskā atstumtība apdraud cilvēkus, kuri ir šķīrušies vai palikuši bez dzīvesbiedra kādu citu apstākļu dēļ.
Tas būtiski maina dzīves konstrukciju, prioritātes. Bieži vien viņiem ir jāatgriežas darba tirgū vai jāmeklē cits darbs, jāpārkvalificējas, jāsāk pelnīt vairāk. Līdz ar to viņi ir ļoti apdraudēti. Iedomājieties, ja ģimenē ir bijuši divi apgādnieki un viens pamet ģimeni. Tas pilnībā sagrauj līdzšinējo dzīvi.
Pētījumā identificējām, ka pilsonības trūkums un nepietiekamas valsts valodas zināšanas ir vieni no faktoriem, kas veicina “neredzamību”. Šiem cilvēkiem ir grūtāk atrast darbu, dažbrīd viņi nevēlas izrauties no sava apkārtējo loka, no sabiedrības, kurā dzīvo.
No ārzemju pētījumiem var secināt, ka “neredzamība”, ja tā varētu teikt, tiek pārmantota ģimenē no paaudzes paaudzē. Ja cilvēki ir pieņēmuši kādu dzīvesstilu, tad pie tā viņi arī pieturas.
Pētījumā secinājām, ka grupas pārklājas un “neredzamie” ir gan mazāk turīgie, gan mazāk izglītotie.
Pārsvarā šiem cilvēkiem ir darba tirgus prasībām nepietiekama, novecojusi izglītība, kā arī zema finanšu pratība.
Kopīgie “neredzamības” faktori ir negatīva domāšana, zemi ienākumi un zema finanšu pratība, kā arī mūsdienu prasībām neatbilstoša izglītība. Tātad pie vainas mūžizglītības trūkums?
Lielā mērā runājam par to, ka cilvēki nonāk tādā kā spirālē. Viņi grib saņemt lielākus ienākumus un tāpēc piekrīt strādāt ēnu ekonomikas zonā – saņemt aplokšņu algu. Nākotnē tas var novest pie tā, ka nav sociālā atbalsta, un viņi turpina grimt purvā arvien dziļāk, proti, neveido uzkrājumus, finanšu institūcijas atteiks kredītu brīdī, kad būs vajadzība salabot jumtu vai uz ziemu sagādāt malku.
Cilvēki neapzinās, ka patiesībā tās ir viņu izvēles sekas.
Tāpat ir ar izglītību. RISEBA piedalās pieaugošo mūžizglītības programmas īstenošanā. Redzam, ka piesakās cilvēki, kuriem jau ir laba izglītība, kuri grib iegūt papildu kvalifikāciju vai jaunas prasmes. Bet tie cilvēki, kuriem visvairāk vajadzētu papildināt zināšanas, kuri 20–30 gadus nav mācījušies neko jaunu, bieži pat nezina par šādām programmām, nemeklē informāciju par iespējām.
Vai ēnu ekonomika stipri iezīmējas “neredzamo” vidū?
Jā, liela daļa no “neredzamajiem” ir saistīta ar ēnu ekonomiku. Viņu finanšu pratība ir zema, līdz ar to viņi neapzinās, ka tādējādi rok sev arvien dziļāku bedri. Tas, kāpēc viņi strādā ēnu ekonomikā, bet nedarbojas legāli, lielā mērā saistīts ar viņu izvēli, dzīves prioritātēm, motivāciju. Ļoti daudzi ievēro teicienu: “Labāk zīle rokā nekā mednis kokā.” Ar to domāju nodokļu nomaksu un sociālās garantijas.
No pētījuma redzam, ka pēc būtības mūsu sabiedrība ir ļoti vērsta uz īstermiņa ieguvumu – prioritizē ieguvumu šodien, nevis virzīšanos uz priekšu.
Tas ir saistīts ar neticību visam sociālajam tīklam kopumā – tā ir ne tikai sociālās apdrošināšanas sistēma, bet arī veselības aprūpe, izglītība, sabiedrības savstarpējs atbalsts u. c. “Neredzamie” ir zaudējuši ticību pasaulei un valstij.
Līdz ar to risks ir ne tikai ieiešana ēnu ekonomikā, bet arī dažāda veida iekšējie sabiedrības saspīlējumi. No kurienes tad rodas atbalsts populistiskām partijām ar saukļiem “Visus atlaist!”, “Viss ir slikti!”?
Ar plašām kampaņām stāstām: maksā nodokļus un saņemsi veselības aprūpes pakalpojumus. Vienu daļu sabiedrības šis lozungs uzrunā, bet visa sabiedrība nav viendabīga. Mūsu pētījums dod izskaidrojumu, kā ar kuru grupu komunicēt.
Pētījumā secināts: dažiem cilvēkiem nereti ir visai zemi ienākumi, bet viņi nesaņem mazturīgajiem paredzēto atbalstu. Piemēram, viņiem pieder neliels īpašums, varbūt viņi nesen ir pārdevuši mežu un saņēmuši vienreizēju neliela apjoma finansiālu ieguvumu. Akcentējat, ka viņi nesaņem valsts un pašvaldības atbalstu. Ko šajā situācijā darīt?
“Neredzamo” pabalstiem ir jābūt ne tik daudz finansiāliem, cik tādiem, kas palīdz attīstīties un aizlāpīt pārējos robus – izglītību un finanšu pratību. Tie var būt pašvaldībā apmācīti mentori, sociālie darbinieki, kuri palīdz izprast finanšu jomu. Vispirms ar tiešsaistes testu palīdzību būtu jāsaprot, kādas ir “neredzamo” finanšu zināšanas. Tad vajadzētu palīdzēt attīstīt finanšu pratību, piemēram, saplānot ģimenes budžetu, ieraudzīt, kādā virzienā izkopt spējas, kur var iegūt zināšanas, lai būtu noderīgāks darbaspēka tirgū un dabūtu labāk apmaksātu darbu.
Vajadzētu izstrādāt jaunas sociālās programmas “neredzamo” grupām, kurās nevis dalītu naudu, bet gan iemācītu nonākt pie naudas.
Nodarbinātības valsts aģentūrā ir dažādas apmācības, mūžizglītības programmas.
Dažām cilvēku grupām tās ir efektīvas, bet dažām – nav. Ar visiem tiek komunicēts vienādi neatkarīgi no tā, vai cilvēks ir bijis augsta līmeņa vadītājs vai maznodrošinātais ar zemu izglītības līmeni. Turklāt piedāvājumi ir ļoti līdzīgi. Piemēram, profesoram piedāvāja mācīties par šoferi. Bet uz viņa iebildi, ka varētu pamācīties franču valodu, lai iegūtu darbu Briselē, tika atbildēts, ka tādu iespēju nav.
Ko valstij dos tas, ka apzināsimies “neredzamos”?
Tas palīdzēs veidot efektīvu sabiedrības vidusslāni ilgākā termiņā, nevis ļaut “neredzamajiem” turpināt slīdēt uz leju. Tā ir kā ielaista slimība – ja nepalīdzam brīdī, kad ir viegli pamainīt cilvēku uzvedību, pastāv risks, ka viņi kaut kādā brīdī noslīdēs uz leju, palielināsies sabiedrības nevienlīdzība. Tas veicinās noslāņošanos, tostarp spriedzi dažādu sociālo grupu vidū.
Paziņojumā medijiem rakstāt, ka vēlaties rosināt diskusiju sabiedrībā.
Nākotnē ar nevalstisko organizāciju (NVO) un politiku veidotāju iesaisti vēlamies rosināt diskusiju, ka spēju un apmācību testu izpilde tiešsaistē varētu būt priekšnoteikums, lai vispār saņemtu sociālo atbalstu.
Politikas veidotāji – Labklājības ministrija – jau ir izrādījuši interesi par mūsu pētījumu. Šie ir tikai pirmie secinājumi. Vēl ir daudz darba. Strādāsim detalizētāk ar katru no identificētajām grupām, aprakstot tās precīzāk, izprotot viņu motivāciju. Darbojoties kopā ar NVO un akadēmiskajiem spēkiem, nāksim klajā ar katrai grupai paredzētiem specifiskiem risinājumiem, ko piedāvāt politikas veidotājiem.
