Viena no svarīgākajām aktualitātēm Latvijā šīgada sākumā bija Finanšu darījumu darba grupas (turpmāk tekstā – FATF) izvērtējums par Latvijas progresu finanšu sektora sakārtošanā (un no tā izrietošā iespējamā iekļaušana tā dēvētajā pelēkajā sarakstā), faktiski paredzot stingrāku kontroli pār Latvijas pūlēm to sakārtot.1
Svarīgi norādīt, ka nonākšana pelēkajā sarakstā neparedz sankciju piemērošanu, taču tik un tā ir būtisks politisks trieciens valsts prestižam, kas liecinātu par nespēju pilnvērtīgi nodrošināt finanšu nozares sakārtotību. Lai gan februāra vidū FATF lēma nepakļaut Latviju stingrākai uzraudzībai, novērtējot valsts progresu, šo lēmumu pavadīja prokremliskās dezinformācijas kampaņa ar mērķi nomelnot Latviju un demonstrēt tās nespēju pieņemt patstāvīgus lēmumus.
Latvijas pakalpība un rusofobija
Piemēram, komentējot FATF lēmumu, portāls bb.lv vēstīja, ka Latvijas nenonākšanu riska grupā ir nodrošinājis finanšu sektora kapitālais remonts. Taču, kā uzsver vietne, par to tikusi maksāta ļoti augsta cena, proti, komercbankas esot iebaidītas. Līdz ar to faktiski esot iznīcināts nerezidentu finanšu sektors, iedzīvotājiem vairs neesot pieejami kredīti, kā arī, tiklīdz parādās mazākās aizdomas, bankas nekavējoties slēdzot kontus, baidoties no iespējamajām sekām par likuma neievērošanu.2
Papildu argumentāciju norisēm finanšu sektorā sniegusi vietne eadaily.com (“Eurasia Daily”). Komentējot 2018. gadā notikušo komercbankas “ABLV Bank” likvidāciju, kas oficiāli tika pamatota ar tās līdzdalību Ziemeļkorejas naudas atmazgāšanā, vietne norāda, ka patiesais iemesls esot Krievijas ietekmes klātbūtne. Proti, banka esot piederējusi cilvēkiem ar “nepareizu” nacionalitāti, tās darbinieki runājuši “nepareizajā” valodā un galvenokārt apkalpojuši klientus ar “nepareizo” pilsonību.
Respektīvi, kā norāda vietne, patiesais bankas likvidācijas iemesls esot vietējo nacionālistu centieni atbrīvoties no Krievijas ietekmes un krieviski runājošajiem. Un šī nacionālistiskā mērķa dēļ valsts ekonomika paliekot otrajā plānā – nacionālās elites interešu vārdā esot jāiznīcina banka, jāzaudē darbavietas un investīcijas. Savukārt atsauce uz bankas saistību ar Ziemeļkoreju tiek nonivelēta līdz “amerikāņiem raksturīgajam” paziņojumam bez jebkādiem pierādījumiem un konteksta.3
Ir acīmredzams – tādējādi tiek radīts iespaids, ka valsts finanšu sektoru ir ietekmējuši vienlaikus divi faktori: saskanējušas vietējo nacionālistu rusofobiskās idejas un ASV neoimperiālistiskās tendences, par ko liecinot ASV aizliegums “ABLV Bank” veikt darbības ar dolāriem, kas esot būtiski ietekmējis bankas spēju izdzīvot.
“Ziemeļu Šveices” beigas
Savukārt Krievijas medijs rambler.ru šīgada rudenī vēstīja, ka Latvija esot izsapņojusi savu sapni būt par “Ziemeļu Šveici” jeb tiltu starp Austrumiem un Rietumiem finanšu nozarē. Kā vēsta vietne, Latvijas pieeja finanšu nozares pārvaldībai iepriekš esot bijusi pragmatiska, ar to domājot atvērtību nerezidentu apkalpošanai. Tiek uzsvērts, ka tie galvenokārt ir no Krievijas, attiecīgi banku spēja sekmīgi pārvarēt 2008.–2009. gada ekonomisko krīzi, kā arī nodrošināt daudzas labi apmaksātas darbavietas un ieņēmumus valsts budžetā lielā mērā bijusi balstīta nerezidentu apkalpošanā.4
Līdz ar to tiek veidots rāmējums vēstījumam, ka sadarbība ar Krieviju un citām postpadomju telpas valstīm Latvijai ir nākusi par labu un nesusi peļņu. Taču izmaiņas viesis tas, ka Latvija esot stipri atkarīga no saviem lielajiem brāļiem Rietumvalstīs, kurus neesot apmierinājusi Latvijas banku loma starptautiskajos darījumos dolāros. Rezultātā ASV esot vairākkārtīgi likusi Latvijai sakārtot savu finanšu sektoru un izdarījusi spiedienu, ko Latvija, būdama pakalpīga, veikusi bez ierunām, faktiski iešaujot sev kājā.5
Lai pastiprinātu vēstījumu, raksts arī vairākkārt atsaucas uz Ventspils mēra Aivara Lemberga teikto, ka šāda rīcība esot izbiedējusi investorus, attiecīgi ieviestie ierobežojumi radīšot problēmas ilgtermiņā. Tāpat viņš arī izteicies, ka runas par iespējamo Baltkrievijas uzņēmumu pārnākšanu uz Latviju esot vien politiska propaganda, jo Baltkrievijas uzņēmumi skaitās nerezidenti,6 tādēļ tie, visticamāk, netiks apkalpoti.
Visbeidzot, lai uzsvērtu it kā valdošo nekompetenci, raksta autors atsaucas arī uz premjerministra Krišjāņa Kariņa aicinājumu bankām mīkstināt prasības, lai neaizbiedētu investorus.7 Līdz ar to tiek radīts priekšstats, ka latvieši nebūt nav noteicēji paši savās mājās: visi nozīmīgie lēmumi it kā tiek pieņemti citviet, un vietējā vara bez ierunām tos īsteno tik cītīgi, ka nodara sev lielāku kaitējumu, nekā būtu radījusi pati problēma – netīrās naudas atmazgāšana ar Latvijas finanšu sistēmas starpniecību. Turklāt šīgada septembrī starp Latviju un ASV noslēgtais līgums par tehnisko palīdzību noziedzīgi iegūtu līdzekļu legalizācijas un terorisma novēršanas jomā tiek tieši interpretēts kā sensitīvas informācijas un ietekmes nodošana Rietumvalstīm8, tādējādi vēl vairāk graujot Latvijas suverenitāti. Tiesa, vairākas ASV bankas ir saņēmušas aizrādījumus par darbībām ar netīro naudu, taču, kā norāda vietne, kas atļauts Jupiteram, nav atļauts vērsim.9 Respektīvi, Latvijai ir jāiet ASV pavadā un jāierobežo sava rīcības brīvība, kamēr pašas ASV bankas var atļauties spēlēt pēc pavisam citiem noteikumiem.
Latvijas “neveiksmes stāsta” dzirnavas
Latvijas cīņa ar nelikumīgi iegūtu līdzekļu legalizāciju ir būtiski svarīga gan no ekonomiskās drošības, gan valsts prestiža veidošanas perspektīvas. Taču ierobežojumi attiecībā uz nerezidentu apkalpošanu kļuva par pamatu dezinformācijas izplatīšanai, izmantojot vairākus vēstījumus.
Kopumā finanšu nozares reformas tiek rāmētas kā Rietumvalstu pasūtījums. Plašākā kontekstā tā ir daļa no populāra pret Latviju un Baltijas valstīm kopumā vērsta naratīva, ka Latvija nav spējīga pastāvēt par sevi un to vada nekompetenta valsts pārvalde. Radot priekšstatu, ka Latvijas stratēģiski svarīgo lēmumu pieņemšanu nosaka Rietumvalstis, tiek kultivēts priekšstats, ka Latvija faktiski ir neizdevusies valsts, kura nav spējīga pildīt savas pamatfunkcijas. Vienlaikus atsauce uz ASV klātbūtni lēmumu pieņemšanā ir daļa no Krievijas informatīvajā telpā ļoti populārās sazvērestības teorijas par ASV neoimperiālistisko stilu, uz kā pamata tā nepārtraukti cenšas ieriebt Krievijai. To papildina ideja par Latvijā it kā izplatīto politiskās elites rusofobiju, kas šajā kontekstā tiek izmantota, lai skaidrotu, kāpēc valsts ir tik asi vērsusies pret bankām, kas strādā galvenokārt ar klientiem no Krievijas.
Līdz ar to tiek veidots ļoti nievājošs un vienlaikus agresīvs vēstījums. Tiek uzsvērts, ka finanšu nozares reformu mērķis ir nevis sistēmas darba uzlabošana, bet gan pakalpošana “priekšniekiem” no ASV, kuri savukārt it kā cenšas likt sprunguļus Krievijas spieķos. Tajā pašā laikā Latvijas valdība, apzinoties savu kompetences trūkumu, paklausīgi un iztapīgi izpildot norādījumus, pat par spīti tam, cik neizdevīgi tie ir.
Un tieši šeit atklājas vēstījuma politiskais motīvs – sadarbība ar Krieviju ir bijusi un ir izdevīga, savukārt mēģinājumi to ierobežot ir bezjēdzīgi un tuvredzīgi. Attiecīgi dezinformācijas mērķis ir ne tikai šķelt sabiedrību ar ideju, ka valsts nav spējīga eksistēt, bet arī izplatīt vēstījumu par Krievijas pievilcību. To tikai pastiprina ideja, ka notiekošais ir izrēķināšanās ar Krievijas pilsoņiem vai krieviski runājošajiem cilvēkiem, kas var tikt izmantots šķeltnieciskos nolūkos. Dezinformatori tiecas veidot sakarību starp problēmu – draudošu investīciju trūkumu banku iebiedēšanas dēļ – un risinājumu, proti, sadarbību ar Krieviju, ignorējot problēmas būtību: cīņu ar naudas atmazgāšanu.
Svarīgi norādīt, ka šī problemātika pamato valsts stratēģiskās komunikācijas absolūtu nepieciešamību. Valstij ir skaidri jākomunicē ar sabiedrību, skaidrojot pieņemtos lēmumus un to nozīmi, it īpaši gadījumos, kad tas skar finanšu noziegumu ietekmi uz valsts ekonomiku. Trūkstot šādai komunikācijai, sabiedrībā var veidoties informācijas vakuums, kad sabiedrība redz norises, taču nesaņem par tām informāciju. To savās interesēs var izmantot dezinformācijas avoti, izplatot nepatiesību, kas informācijas trūkuma apstākļos strauji izplatās un iesakņojas sabiedrībā.
1 Inese Helmane. Kas ir “pelēkais saraksts”, un kādas valstis tajā iekļautas. LV portāls, 20.02.2020. (skatīts 07.12.2020., https://lvportals.lv/skaidrojumi/313364-kas-ir-pelekais-saraksts-un-kadas-valstis-taja-ieklautas-2020).
2 Григорий Антонов. Репутацию Латвии удалось отмыть. Стоила ли игра свеч? Bb.lv, 24.02.2020. (skatīts 07.12.2020., https://bb.lv/statja/ekonomika/2020/02/24/reputaciyu-latvii-udalos-otmyt).
3Мнение: Латвийский банк ABLV уничтожили, потому что там много русских. Eurasia Daily, 01.03.2018. (skatīts 07.12.2020., https://eadaily.com/ru/news/2018/03/01/mnenie-latviyskiy-bank-ablv-unichtozhili-potomu-chto-tam-mnogo-russkih).
4 США добили латвийскую банковскую систему. Finance.Rambler, 06.10.2020. (skatīts 07.12.2020., https://finance.rambler.ru/economics/44966534-ssha-dobili-latviyskuyu-bankovskuyu-sistemu/?updated.).
5 Turpat.
6 Turpat.
7 Turpat.
8 Turpat.
9 Turpat.
