Nebūt vājākajam ķēdes posmam

2019. gada 11. novembrī Finanšu darījumu darba grupai (FATF) tika iesniegts efektivitātes progresa ziņojums (starptautisko standartu ieviešana de facto) par to, kā izdevies īstenot rekomendācijas. 21. februāra plenārsēdē Parīzē FATF secināja, ka Latvija ir izveidojusi stipru un noturīgu finanšu noziegumu novēršanas sistēmu un netiek pakļauta “pastiprinātai uzraudzībai” jeb iekļauta tā dēvētajā “pelēkajā sarakstā”. Kas bija vissvarīgākais, ko paveicāt?

Viens no atslēgas vārdiem ir sadarbība un koordinācija. Ir izveidotas dažāda veida sadarbības platformas, kurās varam apmainīties viedokļiem un ļoti ātri un koordinēti pievērsties identificēto problēmu risināšanai. Ļoti koordinēti esam bijuši gan ekspertu un politiskā līmenī, gan privātajā sektorā, izveidojot privāto un publisko partnerību. Finanšu sektora attīstības padome ir tikusies katru mēnesi un visaugstākajā līmenī runājusi par nepieciešamajām izmaiņām un faktoriem, kas bremzē izmaiņas, un kā to risināt.

Ir mainīti vairāki normatīvie akti, kas ļāva Latvijai Eiropas Padomes Noziedzīgi iegūtu līdzekļu legalizācijas un terorisma finansēšanas novēršanas ekspertu komitejas (“Moneyval”) vērtējumā būt pirmajai valstij, kura vai nu lielākoties, vai pilnībā ir izpildījusi visas 40 FATF rekomendācijas. Savukārt šādas likumu izmaiņas nozīmē, ka tehniski mums nav nekāda iemesla atsaukties uz neesošu normu, kādēļ nevaram izdarīt vienu vai otru lietu.

Vēl viens svarīgs solis: visu tiesībaizsardzības iestāžu, arī FID, “izcelšana saulītē”, parādot iesaistītajām pusēm, ka tas tomēr ir visbūtiskākais ierocis cīņā ar finanšu noziegumiem. Tie nav ne uzraugi, ne privātais sektors, tas ir FID un tiesībaizsardzības iestādes – prokuratūra un tiesa –, kas var apkarot finanšu noziegumus. Aktīva to rīcība ir ārkārtīgi svarīga. Pērn ir ierosināti ļoti daudzi kriminālprocesi, daudzas krimināllietas ir nosūtītas uz prokuratūru, vēlāk tās attiecīgi nonāks arī tiesā.

Kā “Moneyval” un FATF Latvijas delegācijas vadītāja varu teikt, ka mums šajos procesos svarīgi bija divu kategoriju uzdevumi – tehniskie un ar vērtībām saistītie. Tehniskos jau minēju, bet, runājot par vērtībām, redzu, ka likumdevējs ir sapratis un novērtē apdraudējumu, ko var radīt ekonomiskie noziegumi, ja valstī nav gribas un pienācīga regulējuma tos apkarot, un es redzu arī jaudīgus rezultātus tur, kur vēl pirms pāris gadiem tie šķita neiedomājami.

Kā fakts, ka neesam “pelēkajā sarakstā”, ietekmē Latvijas tautsaimniecību un spēju darboties starptautiskajā finanšu sektorā?

Finanšu sektoram FATF lēmums bija ārkārtīgi būtisks. Pat ja valsts to nav atzinusi un kāda kaimiņvalsts vai Eiropas Komisija neuzskata Latviju par augsta riska valsti, ārvalstu bankas, kas nodarbojas ar starptautiskiem pārskaitījumiem, Latviju jau sen ir atzinušas par augsta riska valsti. Ja mēs būtu iekļuvuši “pelēkajā sarastā”, to apstiprinātu arī autoritatīva starptautiska organizācija. Ko tas nozīmētu? Ļoti iespējams, ar mūsu uzņēmējiem un bankām ārvalstu finanšu iestādes nevēlētos sadarboties. Ja vēlētos, tad pakalpojumi būtu dārgāki un noteikti – ilgāki. Mūsu uzņēmējiem pērn bija jāpiedzīvo, ka Latvijas bankas kļuva prasīgākas un bieži vien pārāk skrupulozi skatījās uz vienu vai otru jautājumu. Tas pats īstenotos arī mūsu valsts un starptautisko banku sadarbībā, ja mēs būtu iekļauti “pelēkajā sarakstā”.

Tas, ka Latvija netika iekļauta “pelēkajā sarakstā”, nozīmē – vajadzētu parādīties investīcijām, kuras esam ilgi gaidījuši. Cerams, ka ar šo procesu ir iekustināta tiesībaizsardzības iestāžu spēja risināt problēmas, par kurām ārvalstu investori jau gadiem ir runājuši, – ekonomiskos noziegumus, ilgo lietu izskatīšanas laiku mūsu tiesās, korupciju u. c. Varam beidzot sākt domāt par to, ka tiesībaizsardzības iestādes un politiķi pievērsīs adekvātu uzmanību tam, cik būtisku ietekmi var radīt pavirša finanšu noziegumu izmeklēšana. Ja Latvija būtu iekļuvusi “pelēkajā sarakstā”, tas nozīmētu daudzu investīciju nenonākšanu līdz mums, jo kāpēc gan investēt valstī, kurā banku sektors ir lēns un kurā vēl joprojām turpinās reformas?

Ja Latvija būtu iekļuvusi “pelēkajā sarakstā”, mums tiktu iedots FATF sagatavots pasākumu plāns, kura īstenošana nozīmētu vēl skarbākas izmaiņas, nekā tās piedzīvojām iepriekšējā gada laikā.

Plašsaziņas līdzekļos esat uzsvērusi: lai gan FATF secinājusi, ka Latvija izveidojusi stipru un noturīgu finanšu noziegumu novēršanas sistēmu, tomēr priekšā vēl daudz darāmā, jo ir atklātas vairākas vājās vietas. Kādas tās ir?

Daudz darba ir izglītošanā visos līmeņos: gan privātajā sektorā, gan tiesībaizsardzības iestādēs. Īpašu uzmanību šogad pievērsīsim tiesnešu spējai novērtēt to, cik ļoti sarežģīti ir finanšu noziegumi. Vairs nevar turpināt tā, kā tas ir bijis līdz šim, kad tiesa strādāja ilgstoši, radot absurdu situāciju, kad kāda kriminālprocesa iztiesāšana ilgst desmit gadus. Ar izglītojošiem pasākumiem centīsimies radīt pamatu tam, lai tiesībaizsardzības iestādes darbotos aktīvāk, noziedzniekiem sods par izdarīto būtu neizbēgams un viņi to saņemtu ātrāk. Mēs rīkosimies, lai tiesas process būtu efektīvs un ieguvums no nozieguma tā īstenotājam gala rezultātā būtu mazāks nekā zaudējums.

Jāizglīto arī bankas, advokāti, notāri un citi Noziedzīgi iegūtu līdzekļu legalizācijas un terorisma un proliferācijas finansēšanas novēršanas (NILLTPFN) likuma subjekti. Mums jāiemāca viņiem pareizi novērtēt riskus, pareizi saprast savus klientus, neuzsākt sadarbību ar klientiem, kuri vēlāk viņiem un arī valstij varētu radīt problēmas.

Ļoti centīsimies arī konsolidēt finanšu noziegumu apkarošanas uzraudzību. Ko tas nozīmē? Salīdzinoši mazā valstī ar nelielu iedzīvotāju skaitu un arī nelielu ziņotāju jeb likuma subjektu skaitu mums ir vairāk nekā desmit uzraudzības iestāžu, kas nodrošina konkrētā sektora kontroli. Lielākie uzraugi ir Valsts ieņēmumu dienests (VID) un Finanšu un kapitāla tirgus komisija (FKTK), bet ir vēl vairāki citi – Latvijas Banka uzrauga valūtas maiņas sektoru, Izložu un azartspēļu uzraudzības inspekcija uzrauga azartspēles un izlozes, vēl ir advokātu padome, notāru padome, zvērināti revidenti, Maksātnespējas kontroles dienests kopā ar Latvijas Sertificēto maksātnespējas procesa administratoru asociāciju, Patērētāju tiesību aizsardzības centrs (PTAC) un vēl citi. Nav sabalansētas šiem uzraugiem izvirzītās prasības un piemērojamā prakse. Šāda nezinoša un neprasmīga uzrauga kļūdas valstij, kā jau to redzējām 2018. gadā, var izmaksāt ļoti dārgi. Pirms diviem gadiem uzraudzības kļūda, visticamāk, maksāja Latvijai FinCEN (ASV Finanšu ministrijas Finanšu noziegumu apkarošanas tīkls – red.) ziņojumu, bija jāsaskaras ar to, ka mūsu finanšu sektora problēmas risina kāds no ārpuses, ja paši ar tām netiekam galā. Bet tas var nebūt vienīgais piemērs.

Kāds varētu būt šis vienotais finanšu sektora uzraugs?

Ir skaidrs, ka uzraugu ir par daudz, bet cilvēku, kas profesionāli un kvalitatīvi varētu veikt uzraudzības pasākumus, ir par maz. Tāpēc par profesionāliem speciālistiem uzraugošās iestādes cīnās gan savā starpā, gan ar privāto sektoru, jo nereti ir tā, ka privātais sektors spēj pārvilināt darbiniekus, kuri strādā publiskajā sektorā.

Visticamāk, uzraudzību joprojām veiks VID un FKTK, un šīm abām iestādēm vai kādai trešajai būs jāuzrauga arī citi sektori. Pagaidām ir tikai definēts, ka pastāv šāda problēma, risinājuma vēl nav. Šo procesu koordinē Finanšu ministrija.

Turpmāku Latvijas progresa uzraudzību saskaņā ar pašreizējām procedūrām veiks FATF reģionālā institūcija “Moneyval”. Kā notiks šī uzraudzība?

Nākamajā vasarā “Moneyval” atskaitīsimies par to, ko esam izdarījuši pēdējā gada laikā. Tad komiteja lems, vai atbalstīt mūsu reformas vai ne.

Ja “Moneyval” redzēs, ka Latvija reformas neturpina vai mēs uzskatām, ka 21. februāris bija pēdējais zvans – kā vidusskolā – un ir sākusies ballīte, un visi aizmirst, ka tomēr ir jāmācās, jo gala eksāmeni vēl nav beigušies... Tas nozīmē, ka jebkurā brīdī pēc divu “Moneyval” dalībvalstu iniciatīvas var aicināt sākt Latviju vērtēt agrāk.

Jā, lasīju, ka šāds risks pastāv jebkurā brīdī, ja parādīsies kādi skandalozi naudas atmazgāšanas gadījumi.

Konsultējoties ar FATF un pētot šīs organizācijas procesuālos noteikumus, secinājām, ka Ziemeļvalstis un Baltijas valstis pietiekami bieži ir minētas nopietnu laikrakstu ziņu virsrakstos saistībā ar naudas atmazgāšanu. Līdz ar to mums ir jāturpina atjaunot reputāciju, nevaram atslābt. Un tas nav stāsts par divām valstīm, kas varētu ierosināt mūs sodīt. Tas ir stāsts par mums pašiem – kā nonākt līdz brīdim, kad saki: es vairs neesmu vājākais posms globālajā NILLTPFN sistēmā, esmu kļuvis tik stiprs, ka citi var no manis mācīties.

Tas ir stāsts arī par mūsu domāšanas maiņu, par to, ka vairs nemeklējam ātru peļņu ar jebkādiem līdzekļiem un metodēm. Bet domājam, kā būt uzticamam sadarbības partnerim vietējā līmenī – kā uzticēties privātajam un publiskajam sektoram, kā redzam savu valsti drošu un neapdraudētu. Netīrā nauda apdraud valsti vistiešākajā veidā – kļūstam atkarīgi no citiem.

2019. gadā FID izdevis 362 iesaldēšanas rīkojumus, iesaldējot vēsturiski līdz šim lielāko iespējami noziedzīgi iegūto finanšu līdzekļu apjomu – 345,98 miljonus eiro, kas ir trīs reizes vairāk nekā 2018. gadā. Kas tā ir par naudu? Cik daudz naudas ir no “ABLV Bank”?

No “ABLV Bank” tie ir vairāk nekā 200 miljoni eiro. Pārējie līdzekļi ir no citām bankām vai privātā sektora pārstāvjiem, kuri paši ir ziņojuši, kā arī  pēc FID iniciatīvas iesaldētie finanšu līdzekļi. Tā nav tikai nauda, tie ir arī seifi, nekustamie īpašumi un dažāda veida vērtspapīri. Kāpēc ir tik būtisks iesaldēto naudas līdzekļu pieaugums? Pērn ieguvām vēsturiskos datus no “ABLV Bank”. Līdz ar to jaunā, proaktīvā veidā varam pētīt, kas šajā bankā ir noticis. Tas ļauj šīs zināšanas likt lietā, arī risinot jautājumus ar citām bankām vai privātā sektora pārstāvjiem.

Otrs iemesls: ļoti liels nopelns ir sadarbības koordinācijai starp privāto un publisko sektoru. Šīs sadarbības rezultātā ir ierosinātas ļoti daudzas krimināllietas. Lai gan ir grūti precīzi nodalīt, kuri naudas līdzekļi ir iesaldēti, pateicoties informācijas apmaiņai sadarbības koordinācijas grupā, es gribētu teikt, ka šāds iesaldētās naudas apjoms nekad nebūtu iespējams, ja netiktu izveidota ļoti cieša sadarbība ar privāto sektoru un tiesībaizsardzības iestādēm.

FID pagājušajā gadā nosūtīja 900 pieprasījumus 71 ārvalstu finanšu izlūkošanas dienestam, kas ir divas reizes vairāk nekā 2018. gadā (443). Vai tas nozīmē, ka naudas atmazgāšanas risks ir starptautisks un Latvija  joprojām ir iesaistīta dažādos nelegālos naudas līdzekļu ceļos?

Esam izveidojuši starptautisku finanšu izlūkošanas darba grupu, kura nodarbojas ar lielām noziedzīgi iegūtu naudas līdzekļu novēršanas shēmām un kurā piedalās 20 valstu finanšu izlūkošanas dienesti. Maijā tiksimies jau ceturto reizi. Šie rezultāti arī nozīmē arī to, ka lielākajā daļā mūsu nosūtītajos ziņojumos informējam šīs valstis par to, kā tās ir bijušas iesaistītas vai saņēmušas nelegālas naudas plūsmas uz savām valstīm.

Otra lieta – esam kļuvuši daudz aktīvāki, spontāni sniedzot informāciju gan vietējām iestādēm, gan ārvalstu sadarbības partneriem. Tas nozīmē: iespējams, Latvijā neizmeklēsim šo lietu, bet jūtam, ka arī ārvalstīs gadījums varētu neatbilst kādam prioritāšu vai riska faktora modelim, bet gribam šo valsti informēt, ka savā banku sistēmā vai citur privātajā sektorā esam konstatējuši darbības, kas varētu būt interesantas citu valstu finanšu izlūkošanas dienestam. Tad spontāni, negaidot atbildi, nosūtām informāciju par to, ka kāds viņu valsts pārstāvis ir bijis iesaistīts nelegālos darījumos Latvijā.

Ļoti daudz tā saucamās riska informācijas sūtām Latvijas tiesībaizsardzības institūcijām, apzinoties, ka nereti izmeklēšanas kapacitāte ir ierobežota un visas lietas tāpat neizmeklēs, bet, iespējams, informāciju, kuru nosūtām, var pievienot kādam jau ierosinātam kriminālprocesam vai arī uzkrāt savā datubāzē, lai vēlāk to analizētu un atrastu organizētas noziedzības pazīmes.

Tāpat var droši teikt, ka naudas atmazgāšana ir starptautiska, noziedzīgajās shēmās nereti tiek iesaistītas citas valstis, tāpēc savstarpējā starpvalstu sadarbība ir ļoti nozīmīgs posms cīņā pret noziedzīgi iegūtu līdzekļu legalizāciju.

Ik pa laikam izskan viedoklis, ka naudas atmazgāšanas novēršanas jomā prasības reizēm ir par stingru, ka bankas skrupulozi vairākus mēnešus pārbauda klientu, īpaši, ja strādā ar NVS valstīm, un beigās kontu neatver. Vai finanšu sektora uzraudzības latiņu vajadzētu pazemināt?

Nekādā gadījumā. Visiem sektora pārstāvjiem – bankām, valūtas maiņas punktiem u. c. – ir adekvāti jāsāk īstenot uz riskiem balstītā klienta izvērtēšanas pieeja. Pirmkārt, jāsaprot risks. Ja ir augstāka riska klients, tas nenozīmē, ka viņš automātiski ir jāizmet no bankas. Tad risku izvērtējumam nav nekāda jēga. Bankām ir noteikti pienākumi, ir jāpilda uzdevumi, ir jāapkalpo uzņēmēji un privātpersonas. Privātpersonu bez konta nedrīkst atstāt, jo tad ir lieli ēnu ekonomikas pieauguma draudi.

Vienlaikusi arī jāsaprot, ka prasības, kuras izvirza bankas, ir tikai elementāra higiēna. Es mēdzu uzdot jautājumu: “Vai jūs no rītiem tīrāt zobus?” – “Jā, tīru,” man atbild. Tad kāpēc jūs uzskatāt, ka banku sektorā nevajadzētu ieviest tīrību un kārtību? Metaforiski runājot, kāpēc nevajag tīrīt zobus arī banku sektorā? Nedrīkstam pazemināt banku prasības, bet mums ir pienākums skaidrot, kādas ir šīs prasības, pienākums uzraudzīt, vai kāds šīs prasības neizmanto ļaunprātīgi. Ja šādas prasības tiek izmantotas ļaunprātīgi – tiek prasītas nepamatotas komisijas maksas vai ilgstoši netiek skaidroti iemesli, kāpēc never vaļā kontus, – tad ir jāiesaistās finanšu sektora uzraugam, jo adekvāta riska pārvaldīšana ir ļoti svarīga, lai ekonomika plauktu, nevis visi žēlotos, ka vide kļuvusi ļoti sarežģīta.

Kā vērtējat vairāku Rietumvalstu ideju par centralizētu uzraugu cīņai ar naudas atmazgāšanu? Vai tas būtu vajadzīgs?

Noteikti. Pēdējā gada laikā esam saskārušies ar vairākām situācijām, kas tiešām apgrūtināja Latvijas valsts spēju efektīvi cīnīties ar potenciāliem vai jau identificētiem noziedzīgi iegūtu līdzekļu legalizētājiem finanšu sektorā. Centralizētas uzraudzības neesamība ļoti fragmentē katras valsts cīņu ar finanšu noziedzību. Ja Latvijā esam kļuvuši ļoti prasīgi, pat varbūt kategoriski, un “Moneyval” Latvijas prasības novērtēja kā adekvātas, tad citās valstīs tā nav. Ja neizveidojam vienotu uzraudzības iestādi, kas spēj kontrolēt, kādas ir šīs prasības, faktiski radām situāciju, ka noziedzības draudi migrē no vienas valsts uz citu. Migrē noziedznieki, viņu nauda, un mēs problēmu nerisinām. Tāpēc esmu par centralizētu finanšu sektora uzraudzības mehānismu. Uzrauga funkciju varētu pildīt Eiropas Centrālā banka vai kāda cita institūcija.