Jūnija sākumā Igaunija uz diviem gadiem tika ievēlēta ANO Drošības padomē (DP), iepriekš šajā statusā bijusi arī Lietuva, bet Latvija uz vietu DP mērķē 2025. gadā. Kāpēc ir svarīgi iekļūt šajā 15 valstu klubiņā, kurā toni nosaka varenais piecnieks – pastāvīgās dalībvalstis, kuras bauda veto tiesības.
Vispirms – tā ir vēl viena apdrošināšanas polise miera un drošības izpratnē. Pirms pieciem gadiem piedzīvojām Krimas aneksiju, esam pieredzējuši Sīrijas pilsoņu karu, un ANO Drošības padome ir augstākais galds, pie kura tiek lemti šie jautājumi, tiek lemti pasaules likteņi. Mums ir svarīgi, lai pie šī galda pārsvarā būtu pēc iespējas līdzīgi domājošas valstis. Jā, tās nav kodoldrošības garantijas, tomēr tā ir platforma, ar kuras palīdzību valstis var aizstāvēties, var pieteikt savas intereses. Tāpēc es negribētu noniecināt šo iespēju.
Skaidrs, ka tā nav absolūta garantija vai panaceja, bet, piemēram, lai pieņemtu ANO dienaskārtības jautājumu, ir jāiegūst vismaz deviņu DP dalībvalstu atbalsts. Līdz ar to katrai balsij ir nozīme. Tā ir diezgan nozīmīga svira, kas valstij dod iespējas ietekmēt lēmumus gan ar oficiālo dienaskārtību, gan ar praktisko darbību.
Nepastāvīgās DP dalībvalstis šajā statusā tiek ievēlētas uz diviem gadiem, un šajā periodā katra vismaz mēnesi prezidē padomē. Šā mēneša laikā valstij ir iespēja padomes dienaskārtībā izvirzīt kādu specifisku jautājumu. Tā, piemēram, Dominikānas Republika, kas šobrīd ir Drošības padomē, janvārī ierosināja jautājumu par klimata izmaiņu ietekmi uz mieru un drošību, līdz ar to par šiem jautājumiem norisinājās detalizēta diskusija.
Kādi ir galvenie priekšnosacījumi, lai 2025. gadā panāktu Latvijas ievēlēšanu Drošības padomē?
Pirmkārt, mums pašiem jābūt skaidram redzējumam, ka šis tiešām mūsu valstij ir svarīgs mērķis. Šo politiku formulē Saeima, realizē Ministru kabinets, arī Valsts prezidentam ir sava loma. Stratēģisko mērķi kļūt par ANO DP dalībvalsti Latvija izvirzījusi jau pirms gadiem desmit, un, mainoties valdībām, līdz šim esam konsekventi pie tā turējušies. Es teiktu, ka tas atbilst Latvijas drošības mērķiem, atbilst uzdevumam vairot Latvijas sabiedrotos un partnerus. Mēs nevaram paļauties tikai uz militārām drošības garantijām. Ir jādomā arī par ilgtspējīgas ekonomikas veidošanu, jārisina jautājumi, kas saistīti ar klimatu, nevienlīdzību. Mūsdienu drošības risku, kā terorisms, radikalizācija, kiberdraudi, nevar novērst tikai ar NATO vai tikai ar Eiropas Savienības (ES) līdzekļiem. Jācenšas izmantot arī ANO instrumentāriju.
Izšķirīgais balsojums par Latvijas kandidatūru notiks 2025. gada jūnijā, un mums jārēķinās arī ar konkurenci. Līdzīgi kā Igaunija par vietu DP sacentās ar Rumāniju, Latvija konkurēs ar Melnkalni. Parasti valstis, kuras tiecas uz Drošības padomi, apmēram 2–3 gadus pirms tam sāk aktīvu kampaņu, informējot citas dalībvalstis par savām prioritātēm, par savu valsti, par tās redzējumu ANO attīstības jautājumos.
Būtībā ceļš uz Drošības padomi ir maratona skrējiens vairāku gadu garumā. Iznākumā būs balsojums, kurā jāsavāc divas trešdaļas no balsojumā klātesošajām valstīm. Praktiski valsts šim uzdevumam gatavojas piecus sešus gadus. Tāpēc mēs cenšamies vairot Latvijas ekspertīzi un mūsu valsts devumu ANO. Piemēram, 14. jūnijā Latvija ievēlēta par Ekonomisko un sociālo lietu padomes (ECOSOC) locekli uz laiku no 2020. gada līdz 2022. gadam – tā būs zināma iesildīšanās.
Ar kādiem paņēmieniem valsts var uzvarēt šo konkurences cīņu?
Balsojumā ļoti svarīga ir valsts pazīstamība, izpratne par vērtībām, kuras tā aizstāv, ekspertīze, kādu tā ir gatava piedāvāt globālu jautājumu risināšanā. Nozīmīga ir arī valsts partnerība ar dažādiem reģioniem. Un mums nevajadzētu būt pieticīgiem! Mūsu pieredze – gan uzvaras, gan gūtie zilumi – ir visnotaļ bagāta viela, ar ko varam dalīties.
Latvijas, līdzīgi kā daudzu citu mazo valstu, stāsts iedvesmo ļoti daudzas ANO dalībvalstis. Mēs rādām, ka pārmaiņas ir iespējamas – ar sviedriem, ar smagu darbu ir iespēja izmainīt vēstures tecējumu un panākt gan brīvības atgūšanu, gan arī pietiekami strauju ekonomisko attīstību.
Ko varam mācīties no igauņu priekšvēlēšanu kampaņas ceļā uz ANO Drošības padomi?
Igaunija savu vēlēšanu stratēģiju balstīja četros punktos. Viņi prezentē sevi kā piemēru tam, ka vienas paaudzes laikā no okupētas teritorijas var kļūt par starptautisku donoru – valsti, kas saņēma palīdzību, bet nu sniedz atbalstu citiem. Igaunijas ekonomiskās attīstības budžets jau vairākus gadus ir apmēram 7 miljoni eiro, ar to tiek sniegts atbalsts Āfrikas, Latīņamerikas un Klusā okeāna reģiona valstīm.
Protams, igauņu galvenais produkts ir digitālā platforma. Izmantojot vienu ID karti, vienu čipu, vienu paroli, Igaunijas iedzīvotājs ar valsti var risināt praktiski visus jautājumus – tas ir diezgan simpātisks stāsts. Igauņi lika uzsvaru arī uz kultūras mantojumu, tradīcijām, pamattautu kultūras mantojuma aizsardzību, kā arī akcentēja bērnu un sieviešu tiesības.
Uz ko, jūsuprāt, uzsvars jāliek Latvijai?
Mēs noteikti varētu turpināt igauņu iestrādes digitālajā jomā saistībā ar mākslīgo intelektu, drošām identifikācijas tehnoloģijām, valodu un IT tehnoloģiju mijiedarbi sazobē ar medijpratību. ANO kopumā digitālais bloks kļūst aizvien aktuālāks, jo te gan rodamas milzīgas iespējas, gan arī slēpjas liels risks, kurš ir laikus jāapzina. Arī klimata jomā varam sniegt ieguldījumu, jo Latvija ir viena no zaļākajām valstīm, viena no nedaudzajām valstīm, kas simts gados dubultojusi meža platības.
Esam maza valsts, un mums ir sava traumatiska pagātnes pieredze, kas ļauj skaidri apzināties – ja pasaule atgriezīsies 19. vai 20. gs. stāvoklī, kad tikai globālās lielvalstis diktēja pasaules dienaskārtību, tas mazākām valstīm radīs lielāku risku. Tāpēc mēs diezgan skaļi runājam par to, ka mums ne tikai jāveido kopīgas starptautiskas normas, bet arī tās jāievēro, saucot lietas īstajos vārdos. Ja ANO harta tiek pārkāpta, par to ir skaļi jārunā, kamēr nepiedzīvojam kādus 19. vai 20 gadsimta recidīvus. Tā ir mūsu skaidra pozīcija.
Jūs minējāt arī iespējamo Latvijas ieguldījumu klimata pārmaiņu jautājumā. ANO līdz šim par to bijušas plašas debates, tomēr nevarētu teikt, ka šīs pārrunas būtu devušas kādu jūtamu pozitīvu rezultātu, drīzāk tās atgādina kapitulāciju.
Šoruden klimata jautājumi būs ANO uzmanības centrā. Kopumā starp dalībvalstīm ir vienprātība, ka cīņu pret klimata sasilšanu mēs zaudējam. Lai arī varbūt to skaļi neatzīstam, klimata izmaiņas patiešām ir diezgan neatgriezeniskas, un līdzšinējie lēmumi tomēr nesniedz gaidīto rezultātu.
Septembrī ANO vēlreiz būs mēģinājums sapurināties. Valstis dalīsies ar labākajiem risinājumiem, ar piemēriem, ko katrs var darīt. Dažas varbūt nāks klajā ar saviem nacionālajiem mērķiem. Iespējams, būs kādas apņemšanās, bet tas būs brīvprātīgi. Ir jāsaprot, ka vieglu vai ātru risinājumu te nebūs.
ANO kā organizācijai nereti tiek pārmesta mazspēja, strukturāla un organizatoriska neatbilstība aktuālajai pasaules kārtībai. Ko jūs domājat par iespējamo ANO restartu?
ANO patiešām atrodas zināmās krustcelēs. Jāatzīst, ka pagaidām nav vainagojušies panākumiem pasaules centieni samazināt nevienlīdzību un panākt lielāku līdzsvaru sabiedrību attīstībā starp dažādiem pasaules reģioniem. Nav piepildījušās cerības, ka ekonomiskā globalizācija, digitalizācija noārdīs atšķirības un valstis dažādos reģionos spēs iedzīt pasaules attīstītās valstis. Un te es ANO salīdzinātu ar tādu kā pasaules parlamentu. Ņujorka, kurā atrodas ANO galvenā mītne, ir vienīgā pilsēta pasaulē, kur ir pārstāvētas pilnīgi visas 193 valstis – no vismazākās valsts līdz megavalstīm. Lai risinātu pasaules mēroga jautājumus, ir vajadzīgas šādas platformas, kur var tikties gan valdības, gan nevalstiskās organizācijas, privātais bizness, jaunieši u. c.
Runājot par ANO nākotni, nedrīkstam dusēt uz lauriem. Ir skaidrs, ka pasaule savā attīstībā vairākās jomās tuvojas ļoti kritiskam slieksnim. Piemēram, jau minētās klimata izmaiņas – ir ne tikai jādiskutē par tām, bet arī jārīkojas.
Ģenerālsekretārs Antoniu Gutērrešs (António Guterres), kurš šajā amatā tika ievēlēts pirms diviem gadiem, pastāvīgi izsludina zināmu trauksmi, ka ir jāreformē gan ANO, gan arī tās rīcības politika, lai vairotu organizācijas rīcībspēju. Viņš ir iezīmējis trīs galvenos pīlārus: politiskie jautājumi, kas ir saistīti ar mieru, drošību un miera veidošanu; jautājumi kas skar attīstības jomu; organizācijas menedžmenta jautājumi.
Jau ilgāku laiku darba kārtībā ir jautājums par ANO Drošības padomes reformēšanu. Kāds progress ir šajā jautājumā?
Drošības padome ir viena no svarīgākajām ANO struktūrām, kas nav reformēta kopš pagājušā gadsimta 60. gadu beigām. Līdz ar to ANO statūtos ir diezgan daudz tādu punktu, kas neatspoguļo mūsdienu pasaules realitāti. Saistībā ar DP reformu jau diezgan ilgstoši atrodamies zināmā strupceļā, jo nav izdevies tuvināties vienprātībai.
Ja atceramies Tautu savienību, tā nespēja pieņemt nekādus lēmumus. Salīdzinājumā ANO noteikti ir daudz pamatīgāka organizācija. Tomēr arī šai struktūrai ir lieli trūkumi – par to mūsu nometne aktīvi runā arī ANO, un mūsu uzdevums ir vairot kritisko masu. Svarīgi, ka ANO vadībā ir eiropietis, kurš ir uzņēmis reformu kursu.
Kāds ir Latvijas redzējums par jauno Drošības padomes formātu?
Esam to valstu vidū, kas aktīvi līdzdarbojas šajā diskusijā. Pirmkārt, uzskatām, ka šiem statūtiem ir jākļūst mūsdienīgākiem, atspoguļojot pēdējo 50 gadu laikā notikušo starptautisko tiesību evolūciju. Piemēram, ir jāierobežo veto tiesības jautājumos, kas skar noziegumus pret cilvēci, genocīdu.
Drošības padome ir jāpaplašina, un mēs tajā noteikti gribētu redzēt vēl vienu pārstāvi no Austrumeiropas valstu grupas. Uzskatām, ka šajā reformā būtu jāņem vērā arī dažu citu reģionu intereses. Piemēram, atbalstām Vācijas un Japānas ievēlēšanu DP, kā arī iestājamies par Āfrikas valstu pārstāvniecību padomē. Esam arī par to, lai šīs struktūras darbībā būtu vairāk pārskatāmības un lai ievēlētajām dalībvalstīm būtu lielāks svars lēmumu veidošanā.
Jautājums ir samilzis, un vajadzētu vismaz sākt konkrētas sarunas par statūtu tekstu. Bet diemžēl te atduramies pret stipru pretestības mūri, ko veido tās valstis, kuras bauda veto tiesības, ka arī tā dēvētā suverēnistu nometne – valstis, kuras stingri sargā suverēnas valstu valdību tiesības lemt par visiem iespējamiem jautājumiem.
Cik sadzirdēta šobrīd ir mazo valstu balss ANO?
Valstis ar iedzīvotāju skaitu līdz desmit miljoniem veido lielāko daļu – no 193 ANO dalībvalstīm 110 ir mazās valstis. ANO ir daudzi forumi, kuros lēmumi tiek pieņemti ar divām trešdaļām balsu, piemēram, ANO Ģenerālajā asamblejā. Tātad tas ir vērā ņemams spēks.
Turklāt mazajām valstīm ir iespēja veidot koalīcijas. Dažas mazās valstis kļūst par dziļiem ekspertiem konkrētos jautājumos. Piemēram, Lihtenšteina ir smagsvars starptautiskajās krimināltiesībās, Singapūra ir ļoti aktīva saistībā ar moderno reģionālismu, Monako uzsvaru liek uz sportu mijiedarbībā ar noturīgu attīstību.
Ceturtdien, 4. jūlijā, stājas spēkā izmaiņas Starptautisko un Latvijas Republikas nacionālo sankciju likumā, paredzot ANO noteikto sankciju tūlītēju publicēšanu oficiālajā izdevumā “Latvijas Vēstnesis” un neatliekamu piemērošanu. Kāpēc bija jāmaina līdzšinējā kārtība?
Viens no karstākajiem tematiem saistībā ar ANO rīcībspēju ir jautājums, kā efektīvāk un straujāk piemērot sankcijas. Vēsturiski ir bijušas dažādas pieredzes, kā sankcijas tiek apietas vai novilcinātas. Viens no likuma grozījumu mērķiem ir paātrināt sankciju piemērošanu Latvijā. Līdz šim esam gaidījuši, kamēr ANO sankciju lēmumi tiek izrunāti ES ietvaros un kamēr tiek pieņemtas attiecīgas ES regulas. Parasti tas ir aizņēmis divas trīs nedēļas. Šīs likuma izmaiņas ļauj izveidot tiltu, lai pēc iespējas straujāk – gandrīz automātiski – notiktu ANO Drošības padomes sankciju piemērošana Latvijas apstākļos.
Otrs mērķis ir uzlabot sankciju īstenošanas koordināciju Latvijā. Vēsturiski esam konstatējuši, ka starpinstitūciju sadarbība Latvijā ir diezgan vāja un gausa – trūkst koordinācijas starp dažādiem reģistriem, uzraudzības iestādēm –, tāpēc likuma izmaiņas paredz arī starpinstitucionālas sankciju koordinācijas padomes izveidi. Šis jautājums ir aktuāls, domājot arī par banku sektora sakārtošanu Latvijā, lai regulējums šajā jomā būtu pēc iespējas modernāks, atbilstošs gan ANO, gan citu starptautisko organizāciju labākajai praksei
Vai ar šīm izmaiņām ANO klātbūtne Latvijā kļūs jūtamāka?
Mērķis ir panākt, lai mūsu uzraudzības iestādes vairāk sekotu līdzi notiekošajam un līdzdarbotos – gan pārņemtu ANO DP lēmumus, gan iesaistītos šo lēmumu izstrādē un pieņemšanā. Līdz šim šajā jomā Latvijai ir bijusi diezgan ierobežota pieredze. Sankciju likums ir spēkā tikai pāris gadu. Un tikai divas reizes esam to izmantojuši nacionālā līmenī. Ņemot vērā mūsu ekonomikas un finanšu sektora starptautisko dimensiju, ir svarīgi, lai arī uzraudzības un sankciju režīma ziņā mēs būtu sazobē ar ANO Drošības padomes lēmumiem.
Tomēr dažādās valstīs pastāv atšķirīgi ANO sankciju iedarbināšanas mehānismi. Latvija faktiski būs izņēmums. Ar ko tas skaidrojams?
ES valstīs šajā jomā pastāv dažādi regulējumi. Runājot par Latviju, jāņem vērā, ka tomēr finanšu sektors pie mums ir bijis starptautiski visvairāk attīstīts – mums ir lielākais banku skaits. Vēl pirms dažiem gadiem transakciju apjoma skaita ziņā Latvija bija starp divdesmit lielākajām pasaules valstīm. Apjoms ir milzīgs, uzraudzība bijusi nepietiekama. Un viens no aspektiem skar tieši sankciju režīma ievērošanu.
Pagājušā gada nogalē saistībā ar ANO globālo migrācijas kompaktu Saeimā uzvirmoja diskusija par parlamenta lomu starptautisku saistību jautājumos. Vai pēc šī gadījuma kaut kas ir mainījies savstarpējā komunikācijā?
Esam parlamentāra republika, un Saeima ir augstākais likumdevējs un darba devējs. Nešaubīgi, ka parlamentam ir jākontrolē visi svarīgākie jautājumi un par tiem jālemj. Pagājušā gada decembrī, kad biju Rīgā, tiku aicināts arī uz sarunu Saeimas Ārlietu komisijā, mēs diskutējām par minēto situāciju. Es to uztveru lietišķi. Varbūt par iemeslu tādam aktīvākam aicinājumam no Saeimas puses bija nule notikušās vēlēšanas, pēc kurām Saeimā ienāca ap 30 jaunu deputātu, ienāca arī jaunas partijas, daži varbūt nebija informēti par noteiktu jautājumu attīstību pēdējo divu trīs gadu laikā. Mēs vienojāmies par ciešāku sazobi.
Priecājos, ka Saeima iecēlusi arī deputātu sadarbībai ar ANO (Andrejs Judins). Līdz ar to, manuprāt, divvirzienu kustība ir kļuvusi regulārāka. Esam uz vienas lappuses, un neredzu pamatu kaut kādām bažām.
ANO vēstnieka amatā esat kopš pagājušā gada septembra. Kādus mērķus un uzdevumus esat sev izvirzījis šajā postenī?
Pirmkārt, vēlos panākt, lai Latvijas stāsts būtu pēc iespējas labāk zināms šeit, Ņujorkā. Lai mums būtu vairāk draugu šeit – gan ANO sistēmā, gan arī starp dalībvalstīm. Otrkārt, lai arī ANO būtu vairāk pazīstama un zināma Latvijā.
Protams, mūsu mājas gan tēlaini, gan pēc būtības ir ES un NATO. Tomēr mūsu māja neatrodas kaut kur uz citas planētas. Tāpēc, plānojot savu attīstību un rūpējoties par Latvijas drošību, mums ir ļoti svarīgi sekot līdzi globālajam kontekstam. Pasaule nekļūst vienkāršāka, tā nekļūst drošāka, tāpēc mums, plānojot savu attīstību, ir ļoti svarīgi zināt, kas notiek pasaulē. Lai mēs redzētu gan iespējas, gan risku, ar kuru ir jārēķinās.
Ja runājam pavisam konkrēti, darīšu visu iespējamo, lai Latviju ievēlētu ANO Drošības padomē 2025. gada jūnijā. Esmu pārliecināts, ka šis mērķis mums ir pa spēkam. Esmu arī apņēmības pilns atvest vizītē uz Rīgu ANO ģenerālsekretāru.
Vai Gutērreša kungs jau ir saņēmis ielūgumu, un kad varētu notikt šī vizīte?
Ministru prezidents Krišjānis Kariņš ir ielūdzis ANO ģenerālsekretāru apmeklēt Latviju viņam pieņemamā laikā. A. Gutērrešs ir paudis ieinteresētību apmeklēt mūsu valsti. Šobrīd tiek saskaņoti iespējamie vizītes termiņi. Ceru, ka tā notiks šī ģenerālsekretāra mandāta laikā.
Latvijas pārstāvniecības delegācija vēstnieka Andreja Pildegoviča (no kreisās) vadībā piedalās ANO Ģenerālās asamblejas sēdē.
Foto: Guntis Ščerbinskis, LV portāls
