Publicēts pirms 3 gadiem. Izvērtē satura aktualitāti! >>
Jānis Turlajs: “Administratīvajā iedalījumā saglabāt kultūrvēsturiskās nianses praktiski nav iespējams, nekur attīstītajā pasaulē tā nenotiek, izņemot ļoti retus gadījumus.”
FOTO: Edijs Pālens, LETA
Administratīvās funkcijas un kultūrvēsturiskās zemes ir tik atšķirīgas lietas, ka tās produktīvi apvienot nav iespējams un tam arī nebūtu jēgas, sarunā par jaunā pašvaldību modeļa trūkumiem un ieguvumiem pirms reformas likumprojekta pieņemšanas Saeimā spriež ekonomģeogrāfs un SIA “Karšu izdevniecība Jāņa sēta” galvenais redaktors JĀNIS TURLAJS.
Likumprojekta anotācijā paskaidrots, ka novadu reforma nepieciešama, lai izveidotu ekonomiski attīstīties spējīgas administratīvās teritorijas ar vietējām pašvaldībām. Šīm pašvaldībām par samērīgām izmaksām jānodrošina kvalitatīva tām likumos noteikto autonomo funkciju izpilde. Cik lielā mērā likumprojekts atbilst šim mērķim?
Pašreizējā redakcija ir politisku kompromisu rezultāts ar atkāpēm no šiem mērķiem. Es palieku pie pārliecības, ka optimālais bija sākotnējais piedāvājums ar 35 pašvaldībām. Uzskatu arī, ka nav nekāda pamata nodalīt novadu centrus no apkārtējās teritorijas, kā tas ir pieļauts Liepājas, Jelgavas, Daugavpils, Rēzeknes un Ventspils gadījumā. Tā ir lieka birokrātija, kas jauno administratīvo iedalījumu padarīs mazāk efektīvu, jo līdzšinējā pieredze liecina: katra pašvaldība vēlas veidot savas struktūras, pakalpojumu tīklus, kas kopumā nodokļu maksātājiem izmaksā ļoti dārgi. Desmit gadus ilgušais piedāvājums pēc pagājušās reformas apvienoties brīvprātīgi ne pie kā nenoveda, jo pašvaldību pašsaglabāšanās instinkts izrādījies pārāk spēcīgs. Taču kopumā, ņemot vērā, ka pretdarbība ar visneiedomājamākajiem argumentiem bija ļoti spēcīga, tas, ka vispār izdevies samazināt pašvaldību skaitu no 119 līdz 42, jāvērtē kā liels panākums.
Publiskais sektors Latvijā ir ļoti neefektīvs. Un nelielam iedzīvotāju skaitam uzturēt atsevišķu pašvaldību, kad ir tik mazi nodokļu ieņēmumi, ir pilnīgi nepamatoti. Tāpēc viens no kritērijiem, nosakot pašvaldību lielumu pēc reformas, bija pietiekams skolēnu skaits vidusskolas uzturēšanai, jo tas ir dārgākais pakalpojums, kas jāspēj nodrošināt pašvaldībai. Taču tieši šis kritērijs ir viens no tiem, ko Saeima draudzīgi atcēlusi, lai varētu darīt tā, kā patīk, nevis tā, kā būtu pamatoti. Piemēram, Ventspils novadā ir 45 vidusskolēni – Ugālē –, lai gan jaunais mācību saturs noteic, ka vidusskolā jābūt izvēles iespējām ar paralēlklasēm.
Lai varētu nokomplektēt kaut vai divas paralēlklases vidusskolas posmā, skolā vajadzētu būt vismaz 120 skolēniem. Paraugoties šādā griezumā, ne Ventspils, ne Saulkrastu novads nespēj izpildīt šos kritērijus. Jelgavas novada tālākais punkts ir pusstundas sasniedzamības attālumā no Jelgavas, bet novadā nav nevienas vidusskolas, kurā var nokomplektēt pietiekamu skolēnu skaitu. Šādas atkāpes varētu būt pieļaujamas vienīgi robežpilsētā Valkā, ņemot vērā tās specifisko situāciju ar attīstības centru (tas turpinās Igaunijas pusē – Valgā –, pilsētas ekonomika līdzinās Cēsīm), kur iedzīvotāju skaits nav pietiekams, lai nokomplektētu vidusskolu.
Likumprojekts paredz: lai realizētu kopīgās valsts un pašvaldību funkcijas, tiek izveidoti Kurzemes, Zemgales, Rīgas, Vidzemes un Latgales administratīvie reģioni, kuri, iespējams, veidotu atsevišķu pārvaldības līmeni. Kā vērtējama šāda pieeja?
Uzskatu, ka Latvija ir pietiekami neliela valsts, lai tajā varētu iztikt ar viena līmeņa administratīvo iedalījumu. Divu pakāpju iedalījums tikai vairotu birokrātiju, kura lieki piesaistītu nodokļu maksātāju naudu un nedotu labumu sabiedrībai.
Kopumā reģioni ir vajadzīgi – veselības aprūpe, sociālā nodrošināšana, civilā aizsardzība ir reģionāla līmeņa jautājumi. Taču to risināšanai nav nepieciešamas administratīvas vienības, augstāka līmeņa vēlētas pašvaldības. Tā vietā jāstiprina plānošanas reģioni, kuri ar to visu nodarbotos.
Lai šo administratīvo reģionu veidošanu administratīvās reformas likumprojektā attaisnotu, diezgan nekorekti tika apelēts pie vēsturiskajām teritorijām, Latvijas vēsturiskajām zemēm. Taču attīstītajās valstīs administratīvais iedalījums pārsvarā likumsakarīgi izriet no ekonomiskās realitātes. Kad izteicu argumentus par vēsturisko zemju robežu atjaunošanu, ko atbalstījis Valsts prezidents, rosinot izstrādāt atsevišķu likumu, kas to regulētu, izmantoju piemēru: jau 17. gadsimtā Zviedrijas karalis saprata, ka valsts vēsturisko novadu robežas vairs neatbilst nodokļu iekasēšanas un pārvaldes vajadzībām. Šim nolūkam tika izveidotas administratīvas vienības lēnes, kuru teritorijām gadsimtu gaitā atkarībā no vajadzības tika veiktas dažādas korekcijas. Vienlaikus, lai saglabātu vēsturisko iedalījumu, atzīstot to par kultūrvēsturisko mantojumu, Zviedrijas karalis 19. gadsimtā ar speciālu likumu katram šādam novadam piešķīra ceremoniālās hercogistes titulu ar savu ģerboni.
Šie novadi zviedriem ir ļoti nozīmīgi, tāpat kā Kurzeme, Zemgale, Vidzeme, Sēlija, Latgale ir pašsaprotami ļoti svarīgas mūsu kultūrvēsturiskā mantojuma saglabāšanai. Uzskatu – pie tiem ir jāpieturas Dziesmusvētku kustībā, kultūras pasākumos, sportā, tūrismā, lai celtu mūsu pašapziņu. Taču nav pieļaujamas tādas anomālijas, kad mēģina salikt kopā Zemgales plānošanas reģionu, kurā ietilpst lielas Daugavas labā krasta teritorijas līdz pat Atašienei, un izliek tūrisma stendu Vietalvā, kas ir uz ziemeļiem no Pļaviņām, kurā rakstīts: “Esi sveicināts Zemgalē!” Kādas muļķības! Tas pats sakāms par Tukuma piederību pie Zemgales. Kultūrvēsturiski un ģeogrāfiski tas daudz lielākā mērā bijis piederīgs pie Kurzemes un Zemgalei ticis pieskaitīts vienīgi 20. gadsimta divdesmitajos gados, visticamāk, pateicoties spēcīgam Zemgales lauksaimnieku lobijam, lai stiprinātu Zemgali, tās robežas nospraužot līdz pat Sabiles pievārtei.
Līdz tam Zemgale kā administratīva vienība nekad nebija pastāvējusi, izņemot īsu laika posmu 16. gadsimta beigās, 17. gadsimta sākumā, kad Kurzemes hercogs vienu savas hercogistes daļu norakstīja vienam dēlam, bet otru – otram. Un arī tad Tukums administratīvi bija Kurzemē. Tagad piedāvājam ar likumu likvidēt Latvijas laika voluntāro pieeju un koriģēt Zemgales robežu par labu Kurzemei. Administratīvi tam būtu ļoti nosacīts iespaids, jo administratīvais iedalījums būs tāds, kāds patlaban iecerēts: pašvaldības ar attīstības centriem. Savukārt kultūrvēsturiskais iedalījums būtu saistošs, mācot Latvijas vēsturi, kopjot Latvijas kultūrvēsturiskās tradīcijas, izvietojot tūrisma informāciju utt.
Jautājums par to, cik lielā mērā kultūrvēsturiskajām teritorijām ir jāsakrīt ar administratīvajām, sevišķi aktualizējies Varakļānu gadījumā: tie administratīvi pievienoti Madonai Vidzemē, nevis Rēzeknei Latgalē.
Sāpīgi noraudzīties uz šo diskusiju, kurā Rīgā dzīvojošie latgalieši apvaino varakļāniešus Latgales nodevībā tamdēļ, ka vairāk nekā 80% novadā aptaujāto iedzīvotāju nobalsoja, ka vēlas būt Madonas pašvaldībā, nevis Rēzeknes. Administratīvi Madona viņiem ir ierastāka, un tā ir arī Rīgas virzienā, kas nav mazsvarīgi.
Varakļānieši ir lielāki Latgales patrioti nekā latgalieši lielākajā daļā Latgales. Viens no galvenajiem kultūrvēsturiskās piederības apliecinājumiem ir latgaliešu valodas lietošana ikdienā. Pēdējā tautas skaitīšanā 2011. gadā tika noskaidrots, ka Varakļāni ir starp tām pašvaldībām, kurās latgaliski ikdienā runājošo īpatsvars ir viens no visaugstākajiem – vairāk nekā 70% iedzīvotāju, savukārt Latgalē kopumā – 35%.
Tieši tas varētu būt starp argumentiem, kāpēc Varakļāni būtu pievienojami Rēzeknei un Latgalei.
Kultūrvēsturiski Varakļāni nešaubīgi ir Latgale. Bet administratīvā ziņā nedrīkst iedzīvotājiem uzspiest pašvaldības darīšanas kārtot Rēzeknē, nevis Madonā, kur viņiem tas ir ērtāk. Ar to varakļānieši taču neapšauba savu piederību pie Latgales. Domstarpības izraisījušais nevis kultūrvēsturiskais, bet gan administratīvais iedalījums.
Administratīvajā iedalījumā saglabāt kultūrvēsturiskās nianses praktiski nav iespējams, nekur attīstītajā pasaulē tā nenotiek, izņemot ļoti retus gadījumus. Piemēram, Kurzemes un Zemgales hercogistes – Latgales (toreiz Polijai piederošās Inflantijas) robeža vēsturiski gāja pa Daugavu, un tā bija ne tikai valstu robeža, bet arī fizisks šķērslis. Pirmie pastāvīgie tilti pār Daugavu parādījās tikai 19. gadsimta beigās reizē ar dzelzceļu izbūvi. Tagad pāri Daugavai tilti ir 14 vietās, tas vairs nav tik liels šķērslis. Krustpils bija Latgalē, Jēkabpils – Zemgalē. Kultūrvēsturiski tā ir Sēlija. Jēkabpils nepārprotami ir nozīmīgākais Sēlijas ekonomikas un kultūras centrs. Vai tāpēc tā ir jāatdala no tās pilsētas daļas, kura ir otrā upes krastā? Tas būtu pilnīgi neloģiski un nepamatoti.
Valsts administratīvajā iedalījumā pēc reformas izteikti dominē saimnieciskie apsvērumi. Cik pamatots ir viedoklis, ka šāda pieeja tomēr ir pārāk utilitāra?
To varētu pārmest, ja mēs nerunātu par visiem šiem jautājumiem. Esam izteikuši priekšlikumu vēsturisko novadu robežas nepielāgot kādai ekonomiskajai realitātei.
Ņemot vērā attīstīto valstu pieredzi, administratīvās funkcijas un kultūrvēsturiskās zemes tomēr ir tik atšķirīgas lietas ar atšķirīgiem mērķiem, ka tās apvienot produktīvi neizdodas un tam arī nav jēgas. Prezidenta iniciatīva paredz likumā definēt, kādas teritorijas šajās zemēs ietilpst un kādas funkcijas jaunveidojamām pašvaldībām, kuras pēc reformas kļūs spēcīgākas, jānodrošina, lai saglabātu kultūrvēsturiskās teritorijas. Šajā likumā būtu jāuzliek par pienākumu pašvaldībām daļu ienākumu veltīt vēsturisko kultūrtelpu attīstībai. Tātad tas nav stāsts tikai par, piemēram, Sēliju kā zemi, kura pēc plāna stiepjas caur Aizkraukles, Jēkabpils, Daugavpils un Krāslavas novadiem, bet šīm pašvaldībām būtu arī pienākums atbalstīt aktivitātes sēļu identitātes kopšanā. Zviedrijā tā dara jau kopš 17. gadsimta. Viņi neaizmirst vēsturiskās robežas un kultūrtelpas, vienlaikus esot racionāli domājoši cilvēki, kuri saprot, ka laika gaitā daudz kas ir mainījies. Piemēram, laiks, kas kādreiz bija nepieciešams, lai nokļūtu no vienas teritorijas līdz kādai citai, tagad var būt samazinājies no vairākām stundām līdz pārdesmit minūtēm.
Tieši pārvaramie attālumi ir tie, kas cilvēkus pašvaldībās, kā liecina dažādi novērojumi, biedē visvairāk. Proti, tas, kā pašvaldībai, reformas dēļ attālinoties no iedzīvotāja, tiks nodrošināta pakalpojumu pieejamība.
Jā, daļai iedzīvotāju pašvaldības administratīvais centrs kļūs tālāks. Bet īpaši tagad – Covid-19 laikā – parādās attālināto komunikācijas sistēmu iespējas. Arvien mazāk ir tādu valsts vai pašvaldību pakalpojumu, kurus nevarētu nodrošināt elektroniski. Vajadzība fiziski nokļūt pašvaldības centrā vairs nav tik bieža, kā tas bijis kādreiz.
Turklāt bieži tiek aizmirsts, ka progresīvākās pašvaldības jau tagad saikni ar iedzīvotājiem nodrošina ar pakalpojumu centru starpniecību, kādi ir gandrīz katrā pagastā. To netaisās likvidēt. Mūsu ieteikums ir šīs iespējas organizēt ap bibliotēkām, jo tām “Gaismas tīkla” ietvaros ir pieeja internetam, bet bibliotekāri kļuvuši par konsultantiem iedzīvotāju saziņā ar e-pārvaldi.
Runājot par sasniedzamību, esam izrēķinājuši, ka tikai 2% Latvijas iedzīvotāju jau ar pašreizējo ceļu tīklu attālums līdz pašvaldībai ir jāmēro ilgāk par 40 minūtēm, izmantojot privāto autotransportu normālos laika apstākļos. 70% iedzīvotāju šis laiks ir līdz 20 minūtēm.
Ne visiem ir savs transports. Turklāt jārēķinās, ka vismaz sākumā, kamēr sabiedriskā transporta kustība tiks pārplānota atbilstoši jaunajam pašvaldību modelim, nokļūšana pašvaldības centrā daudziem var būt vēl sarežģītāka.
Jā, piekrītu. Būs nepieciešama sabiedriskā transporta racionalizācija. Esam izpētījuši, ka lielākajā daļā pašvaldību tas ir tik nenoslogots, ka biļešu ieņēmumi sedz tikai ceturto daļu no izmaksām. Trīs ceturtdaļas veido valsts dotācijas. Biļešu ieņēmumi izmaksas sedz tikai atsevišķos maršrutos Pierīgā. Tas parāda, cik neracionāls šobrīd ir sabiedriskā transporta tīkls. Bieži pustukši autobusu reisi dublējas ar pašvaldību organizētajiem skolēnu pārvadājumiem. Redzam situācijas, kad autobusi stundām ilgi riņķo pa neskaitāmām mājām, savācot visus skolēnus. Tas ir pilnīgs absurds.
Esam pētījuši attīstīto valstu pieredzi. Pat pārtikušajā Skandināvijā skolēna nogādāšana skolā vismaz trīs kilometru attālumā no dzīvesvietas ir vecāku atbildība. Tikai tad, ja šis attālums ir lielāks, iesaistās pašvaldība, kompensējot vecākiem degvielas naudu vai nodrošinot īpašu transportu. Dažas pašvaldības Latvijā jau ir ieviesušas šādu pieeju. Ja skolēniem vai pensionāriem sabiedriskais transports atrodas tālāk par noteiktu kilometru skaitu, pašvaldībām būtu jāmeklē atbilstoši transporta risinājumi.
Lai piepildītu savas aizvien tukšākās skolas, mazās pašvaldības bieži vien “zaga” skolēnus cita citai, sacenšoties, kura piebrauks tuvāk viņu mājām. Likvidējot šo neloģisko konkurenci, kāda veidojās arī ar sabiedrisko transportu, tiktu ieekonomēti ievērojami līdzekļi. Latvijas mērogā, arī sakārtojot skolu tīklu, tie varētu būt vairāki desmiti miljoni, ko varētu novirzīt gan ceļu remontiem, gan sabiedriskajam transportam.
Par administratīvi teritoriālo reformu lemj Covid-19 krīzes laikā, pēc kuras, iespējams, varētu mainīties iedzīvotāju pārvietošanās paradumi un dzīvesvietas izvēle. Vai šādā ziņā ir pamats bažām par patlaban virzīto reformu?
Domāju, ka nav. Patlaban izvēlētās pašvaldību robežas noteikti nav ideālas. Saspringto termiņu dēļ, kuros reforma bija jārealizē, lai to varētu attiecināt uz nākamajām pašvaldību vēlēšanām, pašreizējo novadu dalīšana vietās, kur vērojama atsevišķu novadu daļu centrtiece dažādu attīstības centru virzienā, atlikta uz vēlāku laiku, jo sadalīt pašvaldību īpašumu un saistības ir daudz sarežģītāk, nekā apvienot to lielākā pašvaldībā. Tomēr tās jau ir detaļas, jo jaunie novadi ir veidoti ap attīstības centriem, kuri sākotnējām 35 pašvaldībām tika izvēlēti par galvastiesu spēcīgāki nekā jebkāda tuvākā alternatīva. Nedomāju, ka tendencēm, kad Covid-19 laikā cilvēki cenšas pārvietoties uz savām vasaras mājām vai pie radiem laukos, būs ilgtermiņa raksturs.
Esmu redzējis publikācijas, kuras mudina: dodieties uz laukiem, tur būs veselīga pārtika, audzējiet to paši. Aicina atgriezties naturālajā saimniecībā. Taču ilgtermiņā tam nav vērā ņemamu perspektīvu: infrastruktūra un publiskie pakalpojumi šajās lauku teritorijās nav tik daudzveidīgi un kvalitatīvi, kā to iespējams nodrošināt vietās ar augstāku iedzīvotāju koncentrāciju. Turklāt, dzīvojot kādā lauku mājā bez iemaņām un nepieciešamās tehnikas, cilvēkam sevi ir daudz grūtāk uzturēt, nekā dzīvojot pilsētā un strādājot algotu darbu, kad brīvā laika arī paliek daudz vairāk.
Pēc Lauku atbalsta dienesta datiem, jau tagad divas trešdaļas Latvijā reģistrēto zemnieku saimniecību ir pašpatēriņa saimniecības, kuru pienesums ienākuma nodokļa maksājumos ir minimāls, bet tas ir galvenais pašvaldību ieņēmumu avots. Jo lielāks šādu pašpatēriņa saimniecību īpatsvars, jo mazāk ieņēmumu budžetā skolu, ceļu un pakalpojumu uzturēšanai. Par to neviens neaizdomājas, taču kādam no malas tas ir jāapmaksā. Faktiski tas ir ceļš uz nekurieni.
REDAKCIJAS PIEZĪME
Apkopojums par Administratīvo teritoriju un apdzīvoto vietu likumprojekta redakciju, kas tiek apspriesta Saeimā trešajā lasījumā, pieejams publikācijā “Administratīvi teritoriālā reforma – par ko galīgajā lasījumā lems Saeima”.
LV portālā ir apkopoti dažādi viedokļi par administratīvi teritoriālās reformas piedāvājumu un ieviešanas gaitu. Daži no tiem:
