NORISES
>
Notikumi, problēmas, aktuālas tēmas
TĒMAS
31. jūlijā, 2020
Lasīšanai: 15 minūtes
RUBRIKA: Tuvplānā
TĒMA: Kultūra
7
7

Vēsturisko zemju likums. Kas paredzēts, un ko sagaida

“Latviskums ir daudzveidīgs, to veido dažādas kultūrtelpas, tādēļ ir svarīgi šo faktu nostiprināt tiesību aktos,” uzsver Valsts prezidents Egils Levits. Topošajā likumā noteiktas četras vēsturiskās zemes – Vidzeme, Latgale, Kurzeme, Zemgale un Sēlija –, papildus izdalot mazākas kultūrtelpas šo zemju robežās.

Kas un kā stiprinās un attīstīs latviešu kultūrvēsturisko identitāti? Līdz brīdim, kad Valsts prezidents gatavojas iesniegt Saeimā paša rosināto likumprojektu par latviešu vēsturiskajām zemēm, atlicis tikai mēnesis.

īsumā
  • Latviskums ir daudzveidīgs, un to veido dažādas kultūrtelpas, tāpēc ir svarīgi šo faktu nostiprināt tiesību aktos.
  • Valsts prezidents likuma iniciatīvu par latviešu kultūrvēsturiskajām zemēm plāno iesniegt Saeimā šā gada septembrī.
  • Jaunais likums ar jēdzienu “latviešu vēsturiskās zemes” aptvers Vidzemi, Latgali, Kurzemi, Zemgali un Sēliju, papildus paredzot aizsargāt arī mazākas kultūrtelpas šo vēsturisko zemju robežās.
  • Likumā būs noteikta vietējo kopienu primārā atbildība par savas identitātes saglabāšanu, kā arī valsts un pašvaldību pienākumi šo identitāšu uzturēšanā.
  • Valdībai sešu mēnešu laikā pēc likuma stāšanās spēkā jāizstrādā latviešu vēsturisko zemju un kultūrvēsturisko kopienu dzīves telpas ilgtspējīgas attīstības plāns.

10. jūnijā Saeima pieņēma Administratīvo teritoriju un apdzīvoto vietu likumu. Pēc Valsts prezidenta Egila Levita priekšlikuma likumā iekļauta norma, kas paredz: lai stiprinātu iedzīvotāju kopīgo identitāti, saglabātu kultūrvēsturisko vidi un nodrošinātu ilgtspējīgu attīstību un pilsētu un pagastu piederību pie latviešu vēsturiskajām zemēm – Vidzemes, Latgales, Kurzemes, Zemgales un Sēlijas –, tiks pieņemts atsevišķs likums. Valsts prezidents likuma iniciatīvu par latviešu kultūrvēsturiskajām zemēm plāno iesniegt Saeimā šā gada septembrī.

Atzīt un veicināt vēsturisko zemju eksistenci

Jaunais likums par latviešu vēsturiskajām zemēm vienlaikus stiprinās gan demokrātiju, gan identitāti, likumprojekta apspriešanā, uz kuru 24. jūlijā Rīgas pilī bija aicināti dažādu vēsturisko kultūrtelpu pārstāvji un šīs jomas eksperti, norādīja Egils Levits. “Mūsu šīsdienas sarunas temats vienlaikus ierakstās divos savstarpēji saistītos Latvijas valsts pamatvirzienos, un tie ir demokrātija un identitāte. Abi pieder pie Latvijas valsts pamatiem.”

Reforma nevar būt tikai inženiertehnisks risinājums. Tajā jābūt iekļautiem jautājumiem par kultūru, piederību, valodu, valodas izloksnēm un dialektiem.

Kā norādīja E. Levits, likumprojekts ir daļa no viņa reakcijas uz pretrunīgi vērtētās administratīvi teritoriālās reformas sākotnējiem trūkumiem. “Reforma nevar būt tikai inženiertehnisks risinājums. Tajā jābūt iekļautiem jautājumiem par kultūru, piederību, valodu, valodas izloksnēm un dialektiem, par to, ko mēs uztveram kā savu apkārtni. Tādēļ viens no šīs reformas uzlabojumiem, kas padarīs to pilnasinīgāku, pilnvērtīgāku, ir likumprojekts par latviešu vēsturiskajām zemēm. Es teiktu, ka šis ir konstitucionāls, tiesisks likums, lai ne tikai atzītu vēsturisko zemju eksistenci, bet arī to veicinātu.” Latviskums ir daudzveidīgs, to veido dažādas kultūrtelpas, tādēļ ir svarīgi šo faktu nostiprināt tiesību aktos, uzsvēra Valsts prezidents.

Piecas vēsturiskās zemes plus mazās kultūrtelpas

Jaunais likums ar jēdzienu “latviešu vēsturiskās zemes” aptvers Vidzemi, Latgali, Kurzemi, Zemgali un Sēliju, papildus paredzot aizsargāt arī mazākas kultūrtelpas (piemēram, Suitu novadu, Lībiešu krastu u. c.) šo latviešu vēsturisko zemju robežās. Likums paredzēs arī mazo kultūrtelpu stiprināšanu. Patlaban piedāvātajā iedalījumā līdztekus lielajām vēsturiskajām zemēm – Vidzemei, Latgalei, Kurzemei, Zemgalei – izdalītas četras mazās kultūrtelpas: Lībiešu krasts, Suitu novads, Piebalga un Malēnija. Taču tiek pieļauts ar laiku, ja parādītos attiecīga iniciatīva, nelielo kultūrtelpu skaits varētu pieaugt.

Likumā būs noteikta vietējo kopienu primārā atbildība par savas identitātes saglabāšanu, kā arī valsts un pašvaldību pienākumi šo identitāšu uzturēšanā. Kā uzsvēra viens no likumprojekta izstrādē iesaistītajiem ekspertiem, ekonomģeogrāfs Jānis Turlajs, neatkarīgi no jaunā, administratīvi teritoriālās reformas laikā tapušā robežu zīmējuma novadiem ir jāņem vērā, kāds ir to teritorijas vēsturiskais dalījums. Proti, pašvaldībām būs noteikts pienākums gādāt par savas teritorijas kultūrtelpu saglabāšanu un attīstību, ieskaitot gadījumus, kad administratīvais iedalījums nesakrīt ar vēsturisko zemju robežām. Turklāt novadiem jāparedz līdzvērtīgs atbalsts visām kultūrtelpām, kas atrodas pašvaldības teritorijā.

Sagaida ekonomisko atbalstu

Kā pauda vairākums Valsts prezidenta rīkotās apspriešanas dalībnieku, likumprojekts kopumā ir atbalstāms un bijis nepieciešams jau sen, tomēr radušies vairāki iebildumi un priekšlikumi, uz kuriem norāda eksperti un nevalstiskā sektora pārstāvji.

Plaši pārstāvēts ir viedoklis, ka Valsts prezidenta iniciētā likumprojekta līmenī būtu jānosaka ne tikai lielāka pašvaldību atbildība par vēsturisko zemju, kultūrtelpu un identitātes jautājumiem, bet arī jāiestrādā mehānisms, kā valsts sniedz atbalstu šo zemju un kultūrtelpu attīstībai. Piemēram, Stendera biedrība no Latviešu vēsturisko zemju likuma sagaida kultūrtelpu stiprināšanu ar ekonomisku instrumentu palīdzību, norādīja biedrības priekšsēdētājs Valdis Pīrāgs. “Svarīgi, lai likums nav tikai par etnogrāfiju, bet reālām lietām,” uzsvēra zvērināts advokāts, latgalietis Agris Bitāns.

Svarīgi, lai likums nav tikai par etnogrāfiju, bet reālām lietām.

Sevišķi būtisks valsts atbalsts ir mazo kultūrtelpu identitātes stiprināšanai. Atsaucoties uz Igaunijas piemēru setu etniskās kopienas atbalsta praksē, Suitu parlamenta priekšsēdētājs Grigorijs Rozentāls norādīja, ka nepieciešams radīt valsts finansētas ekonomiskā un kultūras atbalsta programmas. Lai noturētu jauno paaudzi, ekonomiskā attīstība mazajos novados ir jāstimulē, secina G. Rozentāls: kultūrtelpa var pastāvēt, ja pastāv kopiena, taču kopiena var pastāvēt tikai tad, ja jaunā paaudze ir ieinteresēta tās uzturēšanā. Vairāki diskusijas dalībnieki norādīja – jaunā likuma izpildei nepieciešams paredzēt kontroles mehānismus. Par likuma īstenošanu atbildīgā Kultūras ministrijas (KM) valsts sekretāre Dace Vilsone informēja: ņemot vērā to, ka administratīvi teritoriālā reforma ir vērsta uz attīstības centru stiprināšanu, nepieciešams, lai likuma īstenošanas ietvaros topošais rīcības plāns paredzētu uz kultūras kopienu dzīvotspējas nodrošināšanu vērstas investīcijas.

Izskatījās, ka daži novadi šo likumu uzskatīs galvenokārt par instrumentu, kā saņemt papildu finansējumu “caur kultūrtelpu”, ko izmantot sociālo problēmu atrisināšanai.

Tiesa, jaunajā likumā paredzot ekonomiskā atbalsta instrumentus, rodas risks novirzīties no likuma pamatmērķa, norāda vēsturnieks Mārtiņš Mintaurs. “Likumā ir nodoms iekļaut arī lietas, kas saistītas ar novadu sociālo un ekonomisko problēmu risināšanu: tika minēta infrastruktūras attīstība, ceļu būve, pakalpojumu pieejamība. Tādēļ man izskatījās, ka daži novadi šo likumu uzskatīs galvenokārt par instrumentu, kā saņemt papildu finansējumu “caur kultūrtelpu”, ko izmantot sociālo problēmu atrisināšanai. Bez šaubām, tās ir aktuālas un svarīgas problēmas. Tomēr, manuprāt, būtu jāizvairās no tā, ka šis likums dublētu mērķus un uzdevumus, kas saistīti ar teritoriālās attīstības plānošanu administratīvās reformas ietvaros,” skaidro vēsturnieks.

Vai būt jaunām kultūrtelpām

Diskutabls topošā likuma kontekstā ir arī jautājums par jaunu kultūrtelpu rašanos un atzīšanu. Likumam vajadzētu sekmēt tādu veidošanos, uzskata daļa tā tapšanā iesaistīto.  “Uzsvars jāliek uz mazajām kultūrtelpām, kādas kartē minētas piecas: Lībiešu krasts, Suitu novads, Lejas Kurzeme, Piebalga un Malēnija. Šādu kultūrtelpu ir jābūt daudziem desmitiem, ar laiku varbūt pat simtiem. Likumam būtu jāpamodina arī snaudošie,” uzskata demogrāfs Ilmārs Mežs. Savukārt E. Levits atzina, ka ir iespējams runāt arī par atsevišķu Rīgas kultūrtelpu. Tomēr M. Mintaurs norāda: “Likumu var izmantot kā signālu arvien jaunu “Upītes kultūrtelpu” veidošanai, kur katrā pagastā tiks meklēts un atrasts (jo ir taču cerība uz papildu finansējumu!) kaut kas absolūti unikāls, ar ko pamatot šādas kultūrtelpas izveidošanu. Es par to ironizēju apzināti, jo man tas šķiet aplami. Domāju, ka tas var novest pie pārprasta un pārspīlēta lokālpatriotisma, kad katrs pagasts atkal vilks deķi uz savu pusi un nedomās plašākās, reģionam un valstij nozīmīgās kategorijās.”

Vai administratīvajam iedalījumam jāsakrīt ar kultūrvēsturisko

Tieši reģionu administratīvā iedalījuma un vēsturisko zemju robežu nesakritība kļuvusi par vienu no strīdīgākajiem jautājumiem jaunā likuma tapšanas gaitā. “Administratīvi teritoriālās reformas izstrādes gaitā jau izkristalizējies, ka Latvijas ekonomiski politiskā telpa krasi atšķiras no kultūrvēsturiskās telpas, līdz ar to rodas daudz šķeļošu jautājumu, kuru atrisināšana prasa laiku,” secina Saeimas Izglītības, kultūras un zinātnes komisijas priekšsēdētājs, viens no Saeimas Administratīvi teritoriālās reformas komisijas locekļiem Arvils Ašeradens.

Izskanējis viedoklis, ka iniciatīvai likumam par Latvijas kultūrvēsturiskajām zemēm bija jānāk pirms novadu reformas apstiprināšanas un jaunais likums top par vēlu. “Šī ir tik dziļa pretruna, ka es neredzu, kā tā tiks pārvarēta, ar šo likumu neietekmējot jau izsludināto likumu, jo, manuprāt, tos kopā nesalaižot, šim kultūrvēsturisko zemju likumprojektam būs tāda nozīmītes nozīme,” uzskata režisors Viesturs Kairišs. Viņaprāt, administratīvi teritoriālā reforma izstrādāta, nerēķinoties ar kultūrvēsturisko mantojumu, kas nozīmē, ka topošais likums nebūs funkcionāls.

Likumprojekta izstrādē iesaistītie norāda: pastāv atšķirīgas telpas – ekonomiski politiskā un kultūrvēsturiskā. Arī citviet pasaulē administratīvais iedalījums pārsvarā izriet no ekonomiskajiem apsvērumiem, skaidro J. Turlajs. Prezidenta iniciatīva paredz likumā definēt, kādas teritorijas šajās zemēs ietilpst un kādas funkcijas jaunveidojamām pašvaldībām, kuras pēc reformas kļūs spēcīgākas, jānodrošina, lai saglabātu kultūrvēsturiskās teritorijas, bažas par kultūvēsturiskā un administratīvā iedalījuma šķirtības negatīvo iespaidu uz kultūrtelpu saglabāšanas un attīstības iespējām kliedē ekonomģeogrāfs.

Ar administratīvi teritoriālo reformu tiek risinātas ekonomiskās un sociālās problēmas, kā arī paaugstināta pašvaldību sniegto pakalpojumu kvalitāte un pieejamība iedzīvotājiem. Tomēr E. Levits atzīst, ka minētā reforma nav īstais instruments kultūrvēsturiskās identitātes un piederības stiprināšanai.

Sola horizontālu sadarbību

Jaunā likuma mērķu sasniegšanai paredzēts attīstīt horizontālo sadarbību starp visām kultūrvēsturiskā mantojuma saglabāšanā iesaistītajām pusēm – ministrijām, pašvaldībām un nevalstisko sektoru. Kā norāda KM Valsts sekretāra vietnieks Uldis Zariņš, likumprojektam ir jāparedz pārresoru rīcības plāns, kurā būs ņemti vērā gan finanšu, gan administratīvie resursi.

Saskaņotas vietvaru sadarbības nozīmi kultūrtelpu saglabāšanā un aizsardzībā uzskatāmi ilustrē situācija Lībiešu krastā, kurš pēc jaunā administratīvā iedalījuma ietilps divu pašvaldību – Ventspils novada un Talsu novada – teritorijā. “Mazo kultūrtelpu gadījumā ir ļoti būtiski, lai pastāvētu mehānisms, kas pašvaldībām ļautu īsteno savstarpēji saskaņotu sadarbību, lai katra no tām, piemēram, neieviestu atšķirīgu tūrisma koncepciju attiecībā uz kopējo kultūrtelpu,” skaidro Latvijas Universitātes (LU) Lībiešu institūta vadītājs Valts Ernštreits. Viņš arī norāda: lībieši no jaunā likuma sagaida konsekvenci – lai tajā tiktu ņemts vērā 1991. gadā Latvijas Republikas Augstākās Padomes pieņemtais likums “Par Latvijas nacionālo un etnisko grupu brīvu attīstību un tiesībām uz kultūras autonomiju”, kurš konstatē, ka lībieši ir viena no divām Latvijas pamattautām un valsts uzņemas atbildību par tās identitātes un kultūrvēsturiskās vides saglabāšanu, kā arī tiktu respektēts Valsts valodas likumā noteiktais, ka valsts nodrošina lībiešu valodas kā pirmiedzīvotāju valodas saglabāšanu, aizsardzību un attīstību.

Lai likuma ietvaros īstenojamā horozontālā sadarbība būtu pilnvērtīga, sevišķi svarīga ir nevalstiskā sektora līdzdalība. Likuma kontekstā būtu nepieciešams raudzīties, kā sava novada kultūrvēsturiskā mantojuma saglabāšanā labāk iesaistīt nevalstiskās organizācijas, norādīja Latvijas Nacionālā kultūras centra direktore Signe Pujāte.

Valdībai sešu mēnešu laikā pēc likuma stāšanās spēkā jāizstrādā latviešu vēsturisko zemju un kultūrvēsturisko kopienu dzīves telpas ilgtspējīgas attīstības plāns. D. Vilsone informē, ka to apspriest paredzēts rudenī, iesaistot ministriju un kopienu pārstāvjus. Iecerēts arī veidot kultūrvēsturisko zemju attīstības padomi, tajā iekļaujot iesaistīto pušu pārstāvjus.

Identitāti nevar mākslīgi radīt, taču to var veicināt

“Ļoti reti dzirdu, ka bērni runā latgaliski. Vēl retāk dzirdu, ka viņi savā starpā runā latgaliski. Faktiski to nav iespējams dzirdēt,” diskusijā atzina Latgaliešu kultūras biedrības pārstāvis Juris Viļums, norādot, ka rudenī apritēs 20 gadu, kopš Valsts valodas likumā ierakstīts, ka valsts nodrošina latgaliešu rakstu valodas saglabāšanu, aizsardzību un attīstību. “Likumā var aprakstīt visu, kas vajadzīgs un kas par ko uzņemas atbildību, bet tas diemžēl var nestrādāt,” pauda J. Viļums, uzsverot izglītības sistēmas lomu: “Pirmsskolas izglītības iestādes ir pēdējais brīdis, kad mums jāmēģina bērniem šo vēsturisko, kultūrvēsturisko identitāti ieaudzināt. Ģimene to nevar izdarīt viena pati saviem spēkiem.”

Ļoti reti dzirdu, ka bērni runā latgaliski. Vēl retāk dzirdu, ka viņi savā starpā runā latgaliski. Faktiski to nav iespējams dzirdēt.

“Mēs nevaram mākslīgi radīt identitāti, ja tā nemīt cilvēkos. Tā var būt padzisusi un vāja, taču valsts un sabiedrība no ārpuses to var tikai veicināt (vai, gluži pretēji, apslāpēt), nevis mākslīgi radīt. Es aicinu jūs sevī sajust šo pagasta, pilsētas, zemes, valsts, Eiropas un pasaules identitātes dzirksti un katrā no šiem līmeņiem arī sevi attiecīgajā veidā izteikt,” diskusijā norādīja E. Levits.

Jaunajā likumā būtu iekļaujamas arī normas, kas sekmētu zinātnisku Latvijas vēsturisko zemju izpēti un dotu iespēju tapt gan akadēmiskiem pētījumiem, gan grāmatām, kuras palīdzētu plašākai sabiedrībai ieraudzīt un apzināties savu vēsturi, diskusijā norādīja LU profesors vēsturnieks Gvido Straube.   

Labs saturs
7
Pievienot komentāru
LATVIJAS REPUBLIKAS TIESĪBU AKTI
LATVIJAS REPUBLIKAS OFICIĀLAIS IZDEVUMS
ŽURNĀLS TIESISKAI DOMAI UN PRAKSEI
LIETOTĀJU IEVĒRĪBAI
Informējam, ka šajā tīmekļa vietnē tiek izmantotas sīkdatnes. Turpinot lietot LV portālu, jūs piekrītat sīkdatņu izmantošanai. Uzzināt vairāk
PIEKRĪTU