VIEDOKĻI
>
Par Latviju. Par Tevi Latvijā.
TĒMAS
13. maijā, 2021
Lasīšanai: 16 minūtes
RUBRIKA: Intervija
TĒMA: Kultūra
1
23
1
23

Ir jābūt iespējai attīstīt vēsturiskās zemes identitāti

LV portālam: AGRIS BITĀNS, zvērināts advokāts

Agris Bitāns: “Komisijas darbs zināmā mērā bija diskusija par daudziem Latvijai svarīgiem vēsturiskiem jautājumiem, tostarp arī par Latgales kultūrvēsturisko pienesumu Latvijas vēsturē un latgaliešu valodu. Ja šāda diskusija sabiedrībā būtu notikusi daudz agrāk, mēs būtu tikuši tālāk savā izpratnē par Latvijas vēsturi un par Latgales un Latgales latviešu vietu tajā.”

FOTO: Ieva Čīka, LETA

Latgaliešiem ir spēcīgi izteikta piederība savam novadam un tā kultūrvēsturiskajai tradīcijai, pamatojot daudzos priekšlikumus Latgales un latgaliskā izcelšanai topošajā Latviešu vēsturisko zemju likumā, uzsver zvērināts advokāts AGRIS BITĀNS. Būdams 4. pasaules latgaliešu saieta rezolūcijas izpildes komitejas priekšsēdētājs, viņš likumprojekta izstrādes laikā pārstāvējis arī Saeimas Latgales apakškomisijas deputātu un vairāku latgaliešu sabiedrisko organizācijas viedokli. Cik lielā mērā likumprojekts, kurš pietuvojies konceptuāli nozīmīgajam otrajam lasījumam Saeimā, atbilst Latgales pārstāvju redzējumam?

īsumā
  • Ir jāparāda tilts starp Latvijas seno vēsturi un mūsdienu Latviju, kad, apvienojot latviešu vēsturiskās zemes – Latgali (Latgolu), Kurzemi, Sēliju, Vidzemi un Zemgali –, 1918. gada 18. novembrī izveidojās Latvijas Republika.
  • Svarīgi ir ne tikai etnogrāfiskā, bet arī pārvaldes un plānošanas līmenī domāt par katram vēsturiskajam novadam raksturīgā saglabāšanu un katras vēsturiskās zemes kā viena veseluma attīstību.
  • Likumprojektā nav iekļautas kopīga pašapziņa un arī valoda kā vēsturiskās zemes iedzīvotāju identitāti veidojošas pazīmes.
  • Savdabīgi izskatās komisijas likumprojekta izskatīšanas beigās izvirzītais jautājums par Rīgu kā patstāvīgu vēsturisko zemi. Manuprāt, tas iziet ārpus likumprojekta mērķa un konteksta.
  • No lokālā un valsts attīstības viedokļa ir nesaprātīgi, ka viena un tā pati teritorija tiek dažādi iedalīta dažādos pārvaldes vai pārraudzības veidojumos vai struktūrās.
  • Kopienām un indivīdam ir jābūt iespējai attīstīt vēsturiskās zemes identitāti, tostarp ārpus savas latviešu vēsturiskās zemes.

Ko topošais Latviešu vēsturisko zemju likums nozīmē Latgalei un latgaliešiem? Ar ko tas ir būtisks?

Šis likums dod iespēju nostiprināt svarīgos jautājumus vairākās jomās, uz ko ilgstoši norādīja gan Latgales sabiedriskās organizācijas un personības, gan Saeimas deputāti no Latgales. Vispirms jau latgaļu, Latgales un atbilstoša latgaliešu “ielikšana” Latvijas kā valsts un līdz ar to arī latviešu kā valstsnācijas vēsturiskajā izveidē. Ir jāparāda tilts starp Latvijas seno vēsturi un mūsdienu Latviju, kad, apvienojot latviešu vēsturiskās zemes – Latgali (Latgolu), Kurzemi, Sēliju, Vidzemi un Zemgali –, 1918. gada 18. novembrī izveidojās Latvijas Republika.

Svarīgi ir ne tikai etnogrāfiskā, bet arī pārvaldes un plānošanas līmenī domāt par katram vēsturiskajam novadam raksturīgā saglabāšanu un katras vēsturiskās zemes kā viena veseluma attīstību. Tas nodrošinās vienlaikus visas Latvijas un katras vēsturiskās zemes kopīgu un veiksmīgu attīstību. Tāpat ir nepieciešama skaidra sazobe ar Latvijas Republikas Satversmes 3. pantu un arī tā piepildījums, kura trūkumu varēja redzēt administratīvi teritoriālās reformas laikā. Nozīmīgi ir arī gūt reālu piepildījumu Valsts valodas likuma 3. panta ceturtajā daļai, kas nosaka valsts pienākumus attiecībā uz latgaliešu valodas saglabāšanu un attīstību. Šim likumprojektam ir jārada priekšnoteikumi katram veidot ciešāku sasaisti ar kādu no latviešu vēsturiskajām zemēm un līdz ar to piederību tām.

Patlaban Latviešu vēsturisko zemju likumprojekts nonācis līdz otrajam lasījumam Saeimā, pēc kura būtiski konceptuāli papildinājumi, visticamāk, nesekos. Tieši Latgali pārstāvošo deputātu grupa bija iesniegusi lielu daļu priekšlikumu, vēloties likumprojektā izcelt Latgales kultūrvēsturisko pienesumu Latvijas vēsturē un paredzot vairākas iniciatīvas latgaliskās identitātes stiprināšanai. Cik lielā mērā likumprojekts pēc izskatīšanas atbildīgajā Saeimas komisijā atbilst Latgales pārstāvju redzējumam par vēlamo? Ko ir vai nav izdevies tajā iekļaut?

Tā kā latgaliešiem ir spēcīgi izteikta piederība Latgalei, tad nav nekāds brīnums par daudziem priekšlikumiem, kas bija iesniegti šajā sakarā. Pozitīvi ir tas, ka latvietības daudzveidība un divas latviešu rakstu valodas tradīcijas likumprojektā ir izceltas kā latviešu nācijas kopēja bagātība, kas ir valstiski atbalstāma un attīstāma. Atbalstāma ir valsts un pašvaldību lomas un pienākumu noteikšana attiecībā uz lībiskās un arī latgaliskās identitātes un kultūrvēsturiskās vides saglabāšanu un ilgtspējīgu attīstību, veicinot latgaliešu valodas apguvi un lietojumu, tostarp arī vidē izmantojot vietvārdus latgaliešu valodā. Tas pats sakāms par valstij doto uzdevumu veicināt latgaliešu valodas un lībiešu valodas lietošanu informatīvajā telpā, it sevišķi sabiedriskajos elektroniskajos plašsaziņas līdzekļos. Atbalstāma ir vēsturisko zemju kartes izveidošana, jo tā dod skaidru teritoriālu piederību. Arī vēsturisko zemju simbolu apstiprināšanas procedūras noteikšana šajā likumā ir vērtējama pozitīvi.

Vienlaikus nevarētu teikt, ka atbildīgajā komisijā atbalstīti visi priekšlikumi. Komisijas darbs zināmā mērā bija diskusija par daudziem Latvijai svarīgiem vēsturiskiem jautājumiem, tostarp arī par Latgales kultūrvēsturisko pienesumu Latvijas vēsturē un latgaliešu valodu. Ja šāda diskusija sabiedrībā būtu notikusi daudz agrāk, mēs būtu tikuši tālāk savā izpratnē par Latvijas vēsturi un par Latgales un Latgales latviešu vietu tajā. Vēl aizvien var just zināmu neizpratni, tādu kā neuzticēšanos Latgales savpatības, tostarp latgaliešu valodas, jautājumos, piemēram, likumprojekta 3. panta pirmajā daļā nav iekļautas kopīga pašapziņa un arī valoda kā vēsturiskās zemes iedzīvotāju identitāti veidojošas pazīmes.

Par to reizēm lika aizdomāties daži redakcionālie piedāvājumi un ar tiem saistītā argumentācija. Līdz ar to nav izslēgts, ka vēl kāds priekšlikums varētu tikt iesniegts uz trešo lasījumu. Piemēram, savdabīgi izskatās komisijas likumprojekta izskatīšanas beigās izvirzītais jautājums par Rīgu kā patstāvīgu vēsturisko zemi. Manuprāt, tas iziet ārpus likumprojekta mērķa un konteksta. It sevišķi, ja komisija noraidīja priekšlikumu paredzēt Rīgai kā galvaspilsētai uzdevumu – veicināt visu latviešu vēsturisko zemju identitātes un tradīciju turpināšanu.

Likumprojekta apspriešanas gaitā pastāvīgi saskārušās divas pieejas: parlamentāriešu un vietējo kopienu aktīvistu vēlme panākt pēc iespējas lielāku detalizāciju kultūrvēsturisko identitāti nosakošo faktoru uzskaitījumā un Valsts prezidenta kancelejas, kā arī Saeimas Juridiskā biroja pārstāvju juristu centieni pieturēties pie kodolīgiem formulējumiem, kas nepieļautu dažādi interpretējamu un grūti savienojamu likuma normu pieņemšanu. Kā raudzīties uz šo situāciju? Kādas ir saprātīga kompromisa iespējas šajā ziņā?

Katrai metodei ir savi plusi un mīnusi. No mūsu puses bija vēlme pēc iespējas skaidrāk noteikt regulējumu un iesaistīto subjektu tiesības un pienākumus, jo reālā dzīve rāda, ka ierēdņiem ir ļoti izdevīgi atsaukties uz regulējuma trūkumu vai neskaidrību. Reizēm varēja saskatīt, ka arguments par nevajadzīgi detalizētu aprakstu netiek izmantots pēc būtības. Piemēram, nav saprotams, kāpēc no likumprojekta tika izslēgts pants, kas paredzēja ikvienam latviešu vēsturisko zemju iedzīvotājam tiesības kopt un attīstīt kopīgo savas zemes un kultūrtelpas identitāti un kultūrvēsturisko vidi, kā arī veicināt kopīgo ieinteresētību, to saglabāt un nodot nākamajām paaudzēm, tostarp ārpus savas latviešu vēsturiskās zemes. Tāpat netika atbalstīts priekšlikums likuma preambulā pieminēt dažus latviešu nācijas valstsgribu iezīmējošus dokumentus, arī 1917. gada 27.–28. aprīļa (pēc vecā stila) Pyrmū Latgolys latvīšu kongresa rezolūciju, jo līdz šim nevienā likumā un arī valstiskas nozīmes dokumentā šis akts nav ticis pieminēts.

Likumprojekta apspriešanas gaitā diskusijas raisīja jautājums par valsts administratīvā iedalījuma un kultūrvēsturiskā iedalījuma savstarpējās sakritības nepieciešamību. Kā uz šo problēmu raudzīties Latgales un kopējā valsts kontekstā?

Man nešķiet, ka šis bija svarīgākais diskusijas jautājums. Lai gan reizēm varēja just, ka Vēsturisko zemju likumprojekts ir atskaņa no administratīvi teritoriālās reformas. Likumprojekta preambula paredz, ka latviešu vēsturisko zemju robežas ir pēc iespējas ņemamas vērā valstslietās. Tas parāda mērķi un ir pamatoti, jo no lokālā un valsts attīstības viedokļa nav saprātīgi, ka viena un tā pati teritorija tiek dažādi iedalīta dažādos pārvaldes vai pārraudzības veidojumos vai struktūrās. Piemēram, nācās dzirdēt, ka Varakļānu novads, būdams iedalīts Vidzemes plānošanas reģiona sastāvā, tūrisma izstādēs jutās “neiederīgs” pie Vidzemes, savukārt Latgale to nevarēja “iekļaut” savā komandā. Vislabāk ir tad, ja kultūrvēsturiskā piederība sakrīt ar administratīvi teritoriālo iedalījumu. Tad neveidojas pārpratumi, jo nav problēmu ar pašidentificēšanos un piederību un ir dabīgāka attīstība. Administratīvā iedalījuma veidošana atšķirīgi no kultūrvēsturiskā būtu vispirms nopietni jāapspriež ar visu kultūrvēsturisko novadu: un arī tikai tad, ja šādai izmaiņai ir acīmredzams liels labums konkrētās teritorijas iedzīvotājiem.

Plašu rezonansi guvis jautājums par Varakļānu piederību vēsturisko zemju robežu noteikšanas kontekstā. Satversmes tiesā ierosināta lieta par Murmastienes pagasta, Varakļānu pagasta un Varakļānu pilsētas pievienošanu Rēzeknes novadam, kuram, kā ticis norādīts, nav spēcīga attīstības centra, ņemot vērā, ka Rēzekne pēc administratīvi teritoriālās reformas būs atsevišķa pašvaldība. Kurai pozīcijai, jūsuprāt, strīda kontekstā ir pamatotāka argumentācija? Kādu spriedumu sagaidāt?

Protams, ka gaidu taisnīgu un izsvērtu spriedumu. Svarīgi, lai netiek pārkāpts varas dalīšanas princips un netiek ierobežota Saeimas kā likumdevēja kompetence. Publiski diemžēl šis jautājums vairāk izvērtās emocionālos izteikumos, kas jau robežojās ar naida runu un pat pretvalstiskiem izteikumiem.

Skaidrs, ka administratīvi teritoriālā reforma bija vajadzīga, domājot par valsts ilgtspēju un attīstību. Tas prasa izvērtēt dažādus jautājumus un aspektus, kas nav viegls uzdevums. Piemēram, arī zināmu politisku kompromisu rezultātā tika izveidoti vairāki lieli un spēcīgi novadi bez sava formāla reģionālā centra, tādi kā Ventspils novads, Dienvidkurzemes novads, Jelgavas novads vai tas pats Rēzeknes novads. Būtu dīvaini, ja šāda veida novada izveide tikai vienā gadījumā tiktu uzskatīta par neatbilstošu, bet citur tas paliktu. Tad jau visdrīzāk būtu jādomā par administratīvi teritoriālās reformas daļas “pārlabošanu” šajā sakarā. Cerams, ka tik tālu nenonāksim.

Tāpat, ja komunikācija ar iedzīvotājiem būtu bijusi veiksmīgāka, tas palīdzētu arī pašai administratīvi teritoriālajai reformai. Pretrunīga bija nostāja: te vienai pašvaldībai iedzīvotāju aptauja tiek pat aizliegta, bet citai tiek ieteikta. Varakļānu piederības gadījumā neviens nekontrolēja, cik demokrātiski aptauja tiek organizēta un vai tiek iegūta pietiekama pārstāvniecība. Aptaujā piedalījās vien 41,14% balsstiesīgo; rezultātā par pievienošanos Madonas novadam nobalsoja tikai 36,65% no visiem balsstiesīgajiem iedzīvotājiem. Un jāatceras arī, ka nemainīga pašvaldības pastāvēšana nav garantētas tiesības.

Vislabāk būtu bijis, ja Varakļānu novads kopā ar citiem blakus esošajiem novadiem veidotu atsevišķu administratīvu vienību. Diemžēl Vides aizsardzības un reģionālās attīstības ministrijas plāns šādu iespēju neparedzēja, tādēļ palika divas iespējas – pie kura novada pievienot Varakļānu novadu. Atbilstoši ministrijas mērķim Varakļānu novads varēja tikt pievienots kā Rēzeknes novadam, tā arī Madonas novadam, taču, skatoties no ekonomiskā, infrastruktūras, cilvēku nodarbinātības skatpunkta, Rēzeknei kā valstspilsētai (pretstatā Madonai) ir nesalīdzināmi lielākas perspektīvas. Nemaz nerunājot par teritoriālo integritāti un to, ka paši varakļānieši publiski apliecināja, ka ir latgalieši u. tml.

Ir cilvēciski saprotams, ka Varakļānu novada vadībai un daļai iedzīvotāju 50 gadu gaitā bija izveidojies pieradums pie Madonas. Tomēr vairāk argumentu ir par labu pievienošanai Rēzeknes novadam. Tajā arī vislabāk tiktu nodrošināta Varakļānu un citu ap to esošo novadu patība, zināma pastāvība, jo Rēzeknes novadā darbojas pagastu apvienības. Līdz ar to Varakļāniem ir iespēja veidot savu pagastu apvienību. To visu redzēja un vērtēja deputāti, tādēļ jau otrā lasījuma laikā pieņēma lēmumu par Varakļānu novada pievienošanu Rēzeknes novadam. Cita lieta, ka atbildīgā komisija neņēma vērā Saeimas vairākuma viedokli pēc otrā lasījuma.

Likumprojekts paredz noteikt valsts un pašvaldību, kā arī pašu vietējo kopienu atbildību par vēsturiskās identitātes kopšanu un attīstību. Kādam, jūsuprāt, vajadzētu būt optimālam šīs atbildības sadalījumam?

Šajā gadījumā termins “atbildība” tiek lietots kā kompetence vai pienākums. No valsts puses tas nozīmē vēsturisko zemju kultūrvēsturisko bagātību popularizēšanu Latvijā, vēsturisko zemju darbības koordināciju, atbilstošu katras zemes attīstību, ierosinājumus dažādām aktivitātēm un to plānošanu, kā arī finansiālu nodrošinājumu, tostarp attiecībā uz novadu mācību nodrošināšanu izglītībā. No pašvaldību puses – vietējo kultūrvēsturisko tradīciju kopšanu un attīstīšanu, vēsturiskās zemes kopīgu pasākumu organizēšanu, piemēram, vēsturiskajai zemei nozīmīga notikuma vai datuma atzīmēšanu, tāpat vizuālās identitātes veidošanu, arī ārtelpā. Latgalē tas noteikti būtu latgaliešu valodas izmantošana arī oficiālajā saziņā, vietvārdu atjaunošanu. Savukārt vietējām kopienām ne tikai būtu jāpiedalās jau esošajās tradīcijās vai aktivitātēs, bet arī jāveido jaunas, kā, piemēram, to dara Upītes kultūrtelpa.

Kopienām un indivīdam ir jābūt iespējai attīstīt vēsturiskās zemes identitāti, tostarp ārpus savas latviešu vēsturiskās zemes. Un, protams, katram individuāli ir jāveido sava piederības latviešu vēsturiskajai zemei un tā jāturpina.

UZZIŅAI

Topošais Latviešu vēsturisko zemju likums, kuru sagatavojis un iesniedzis Saeimā Valsts prezidents Egils Levits, paredz noteikt katra pagasta un pilsētas piederību kādai no vēsturiskajām latviešu zemēm – Vidzemei, Latgalei, Kurzemei, Zemgalei un Sēlijai –, kā arī nodrošināt atbalstu vietējām kopienām savas kultūrvēsturiskās identitātes saglabāšanā un attīstīšanā.

LV portālā ir apkopoti dažādi viedokļi par administratīvi teritoriālās reformu un topoši Latviešu vēsturisko zemju likumprojektu. Daži no tiem:

Plašāk par tēmu LV portāla sadaļā “Administratīvi teritoriālā reforma”.

 

Labs saturs
23
Pievienot komentāru
LATVIJAS REPUBLIKAS TIESĪBU AKTI
LATVIJAS REPUBLIKAS OFICIĀLAIS IZDEVUMS
ŽURNĀLS TIESISKAI DOMAI UN PRAKSEI
LIETOTĀJU IEVĒRĪBAI
Informējam, ka šajā tīmekļa vietnē tiek izmantotas sīkdatnes. Turpinot lietot LV portālu, jūs piekrītat sīkdatņu izmantošanai. Uzzināt vairāk
SAPRATU