VIEDOKĻI
>
Par Latviju. Par Tevi Latvijā.
TĒMAS
Viesturs Kairišs
režisors
26. aprīlī, 2019
Lasīšanai: 14 minūtes
RUBRIKA: Viedoklis
TĒMA: Valsts vērtības
4
56
4
56

Latgale. Izlīgums. Latgalieši krustcelēs

FOTO: Edijs Pālens, LETA

Šobrīd latgaliešu jautājums nostājies visu Latvijas aktuālo jautājumu – izglītības reformas, administratīvi teritoriālās reformas un Latvijas drošības – krustpunktā.

īsumā
  • Latgales kongress 1917. gadā lēma par apvienošanos, balstoties uz zināmiem noteikumiem – latgalieši savu valodu patur baznīcās, skolās un visās Latgales iestādēs.
  • Administratīvi teritoriālā reforma izsmej Latgales kultūrtelpas jēdzienu, Varakļānu novadu pievienojot Vidzemei un Krustpils novadu Zemgalei.
  • Latgales kontekstā svarīga ir vēsturiskā tiesiskuma atjaunošana jeb izlīgums.
  • Valsts finansētam medijam latgaliešu valodā būtu uzdevums iestāties par valsts ģeopolitiskajām interesēm un būt par Rietumu demokrātijas priekšposteni austrumu pierobežā.

Sensenos laikos Baltijas zemē,

Kur teka Daugava līčotiem krastiem,

Kur miežu līdumi liesmoti dega,

Dzīvoja laimīga latviešu tauta.

Tā rakstīja Andrejs Pumpurs savā 1888. gadā izdotajā leģendārajā eposā “Lāčplēsis”. Vēršu jūsu uzmanību, ka latviešu tauta sensenos laikos nedzīvoja, tās bija baltu tautas. Mūsdienu Latvijas teritorija iezīmējās, kad pirms 102 gadiem Rēzeknē tika nolemts, ka no Vidzemes, Kurzemes un Zemgales teritoriāli atšķirtā Latgale apvienosies ar pārnovadiem. Latvija iesākās Latgalē vēl pirms pašas valsts dibināšanas. Tā nu sanācis, ka sarežģītās vēstures dēļ Latgale gandrīz 300 gadus bija nošķirta no pārējās Latvijas. Laikā, kad pārnovados sāka veidoties latviešu literārā valoda, arī Latgalē sāka veidoties latviešu literārā valoda – Latgales latviešu valoda, kas tika mācīta pirmajā augstskolā mūsdienu Latvijas teritorijā – Krāslavas garīgajā seminārā.

Latgaliešu literārā valoda attīstījās paralēli latviešu literārajai valodai, tajā nebija izteiktas kuršu, lībiešu un vācu ietekmes, bet bija liela poļu ietekme. Līdz 1917. gadam, kad Latgales kongress lēma par apvienošanos ar pārnovadiem, Latgalē runāja valodā, kas sastāvēja no izloksnēm, tā nebija pamatīgi izkopta, taču tā bija Latgales latviešu valoda. Latgales kongress lēma par apvienošanos, balstoties uz zināmiem noteikumiem, piemēram, latgalieši savu valodu patur baznīcās, skolās un visās Latgales iestādēs.

Kad 1918. gadā tika dibināta Latvijas valsts, Saeima būtībā realizēja nevis šo apvienošanās procesu, bet gan veica Latgales faktisko pievienošanu pārējai Latvijai. Būtu ļoti interesanti uzzināt vēsturiskos pētījumus par Latvijas saimnieciskās un politiskās dzīves veidošanos pēc Neatkarības cīņām. Taču, redzot, kā politiskie procesi izskatās mūsdienās, nerodas šaubas, ka Latgales pievienošana apvienošanās vietā tika veikli nomenedžēta vairākumam izdevīgā veidā. Ja mēs šodien runājam par tiesiskuma principu stingru atjaunošanu Latvijas valstī, tad domāju, ka svarīga ir vēsturiskā tiesiskuma atjaunošana jeb izlīgums, kas ir daudz dziļāks sabiedrības attīstības jautājums. Mēs atjaunojam kaut ko dziļāku nākotnes, ne pagātnes vārdā.

Jādomā caur nākotnes perspektīvu. Ja šodien gandrīz jebkurā diskusijā dažādi politologi, politiķi un citi viedokļu līderi, nereti apspriežot izglītības ministru un tā darbības latgalisko vērtību aizsargāšanas virzienā, izpatīkot labajam tonim, ieņirdz par latgaliešu valodu, tikmēr vienkāršā tauta visos portālos apspriež, ka Egils Levits nevar būt Latvijas prezidents ebrejiskās izcelsmes dēļ. Šīs abas parādības es salīdzinu kā nepielūdzamu faktu par mūsu sabiedrību, kas vēl ir ļoti tāla no dažādību izprotošas un iekļaujošas.

Šobrīd latgaliešu jautājums nostājies visu Latvijas aktuālo jautājumu krustpunktā – izglītības reformas (respektīvi, skolu samazināšana), administratīvi teritoriālās reformas (respektīvi, daudzu mazu Latgales pašvaldību, kurās ikdienā saziņai lieto latgaliešu valodu, likvidācija, automātiski arī latgaliešu valodas funkcionālā areāla samazināšana) un Latvijas drošības (NATO tuksnesī ir lielāka pieredze karot, līdz ar to ideja, ka Latvijas pierobeža kļūst par neapdzīvotu tuksnesi, izskatās, dažiem liekas vairāk pieņemama no aizsardzības koncepcijas viedokļa).  Latgalieši ir nonākuši vadošo reformkustību viducī, gluži kā piesisti jaunāko laiku vēstures krustceļu krustā.

Es uzdodu sev jautājumu: vai ir kāda saprotama koncepcija, kas nodrošina valsts modernu attīstību? Kas spētu nodrošināt latgalisko identitāti, radot tai mūsdienīgu motivāciju. Motivāciju, kas ir īsta dzīve, nevis tās imitācija, kādu iemieso ārkārtīgi izplatītais mīts par Latgali, kas daudziem šķiet vienīgā pieņemamā Latgales alternatīva, – Latgaliešu nacionālo parku ar podiem, dziesmām, dejām un šmakovku.

Bet kas būtu moderna un funkcionējoša Latgale? Kas no savulaik pārapdzīvotākā Latvijas apgabala tik strauji kļuva par izmirstošāko? Katrā ziņā gribētos vedināt uz domu, ka nav iespējami vienkāršoti risinājumi, kas varbūt ideāli izskatītos tikai finanšu ministra nevainojamā budžeta tāmē, jo mums uz attīstību vērstas ekonomiskās domāšanas vietā atkal bīstami sāk dominēt uz grāmatvedību vērsta ekonomiskā domāšana.

Teritoriālajai reformai jāgarantē kultūrvides saglabāšana

Latgale ir smags Latvijas pārspīlētās centralizācijas upuris, brīžiem liekas, ka Latviju mierīgi varētu pārdēvēt par Rīgas republiku. Tas būtu tikai godīgi un atbilstu valsts politikai, kad viensētas domāšana negatīvā veidā transformējusies vienpilsētas politikā. Es pats esmu dzimis rīdzinieks, esmu otrās paaudzes Rīgas latgalietis, taču šādu domāšanu uztveru kā katastrofālu. Gan Latvijai, gan Latgalei, gan arī Rīgai.

Būtu precīzi jāsaprot, kas būs gaidāmās administratīvi teritoriālās reformas ieguvumi Latgalē. Kvalitatīvāka izglītība un medicīna? Vai šo kvalitātes pieaugumu garantē tieši šāds Vides aizsardzības un reģionālās attīstības ministrijas (VARAM) izstrādātajā kartē paredzamais pašvaldību skaits? Tiešām daudzu mazo skolu aizvēršana ir labākais risinājums Latvijas nākotnei kopumā? Vai mēs rītdienas problēmas nerisinām ar vakardienas metodēm? Cik lielā mērā ir izmantotas pašu izcilāko Latvijas skolotāju tiešsaistes stundas vistālākajās skolās, neļaujot sevi par neaizvietojamiem uzskatīt virknei nekonkurētspējīgu kolēģu – pedagogu? Vai kāds pētījis, kā tas darbojas? Vai skolēni jau aizslēgtajā Upītes pamatskolā uz Krievijas robežas nebūtu pelnījuši nākotni savās mājās?

Ja administratīvi teritoriālās reformas galvenais mērķis ir izmaksu samazināšana, tad tas ir apšaubāms ieguvums, ja tas notiks uz cilvēku darba iespēju samazināšanas rēķina ārpus centriem. Jau tagad piedāvātā administratīvā reforma izsmej Latgales kultūrtelpas jēdzienu, Varakļānu novadu pievienojot Vidzemei un Krustpils novadu Zemgalei, kaut vēsturiski tie bijuši Latgales novadi un tikai Padomju Savienība tos bija atšķēlusi no Latgales, jo PSRS bija ideoloģiski svarīgi iesēt haosu Latvija kultūrtelpā un nīcināt ārā cilvēku identitāti. Līdz šim vismaz tie bija atsevišķi novadi, bet tagad? Vai ir jēgpilni vienkārši atjaunot Padomju Latvijas teritoriālo iedalījumu?

Piemēram, Baltinavas, Kārsavas un Viļakas jeb Baļtinavys, Kuorsovys i Vileka novadā ikdienas pašvaldības darba valoda ir latgaliešu. Tos iekļaujot Balvu un Ludzas novadā, deputātu darba valoda vairs nebūs latgaliešu. Tā notiek kultūrvides pazudināšana. Aicinu padomāt par dziļāku kultūrvēsturisku kritēriju ieviešanu.

Šajā jautājumā es iestājos ne tikai par Latgali. Es satraucos par suitu kultūrtelpu, sēļu kultūrtelpu, par lībiešu. Šis jautājums nav tikai latgaliešu, tas ir nacionāls jautājums. Būtisks ir jautājums, vai ar Varakļānu un Krustpils novada atdalīšanu no Latgales netiek pārkāpts Satversmes 3. punkts, kurā rakstīts, ka Latvijas valsts teritoriju starptautiskos līgumos noteiktās robežās veido Vidzeme, Latgale, Kurzeme un Zemgale.

Es aicinu vides aizsardzības un reģionālās attīstības ministru Juri Pūci izvērtēt šo reformu arī no kultūrvēsturiskiem aspektiem. Vienlaikus – es stingri uzskatu, ka administratīvi teritoriālā reforma Latvijai ir nepieciešama. Taču ne tāda, kas labi izskatās “Excel” tabulā, bet dzīvē ir iznīcinoša. Lai nesanāk kā ar vēsturisku koka māju, kurai ir ielikti jauni un skaisti plastmasas logi. Energoefektivitāte ir krietni paaugstināta, izmaksas arī ir krietni zemākas, nekā restaurējot vecos koka logus. Tāmē viss izskatās brīnišķīgi, bet īstenībā šī vēsturiskā māja ir vienkārši iznīcināta. Tās gars ir pazaudēts.

Latgales iedzīvotāji drīkst piekrist tikai tādai reformai, kurā ir ietverta garantija latgaliešu valodas pastāvēšanai un kultūrvides saglabāšanai (tas ietvertu obligātu latgaliešu rakstu valodas apgūšanu Latgales skolās, atgriešanos pie vēsturiskajiem vietvārdiem, plašas latgaliešu valodas lietošanas kultūrvidē – ielu nosaukumos, ciemu norādēs un skolās). Ar garantiju es domāju nevis politiķu solījumus un pat ne ierakstus valdības deklarācijā, bet reālu likumu pieņemšanu.

Runājot par ielu un citiem nosaukumiem latgaliski, man liekas nepareiza daudzviet Latgalē izplatītā tradīcija ielu uzrakstus lietot divos veidos – latgaliešu rakstu valodā un latviešu literārajā valodā, jo tas tiešām izraisa nevajadzīgas divvalodības asociācijas. Manuprāt, pietiktu tikai ar latgaliešu valodu, kas Latgales reģionā arī ir latviešu valodas reprezentācija, tikai savā unikālajā – arhaiskākas latviešu valodas – formā. Un nevietā ir diskusija, ka tas var izraisīt vēlmi lietot arī krievu valodu kā otro valodu, jo krievu valoda nav autohtonā jeb pirmiedzīvotāju valoda, kas noteikti ir latgaliešu valoda. Tā latgaliešu valodas lietošana nekalpotu par ieroci Kremļa provokatoru rokās.

Valstij jāstiprina informatīvā vide Latgalē

Preventīvās drošības aspektā Latgalē valda katastrofāla situācija, var gandrīz vai teikt, ka brīvā prese vispārpieņemtā nozīmē tur gandrīz neeksistē. Dominējošā mediju forma – no vietējām pašvaldībām atkarīgi mediji, kas spiesti orientēties uz saimniekiem vēlamām vērtībām. Labi, ka tie vēl ir vietējie saimnieki, kas nevirza, piemēram, “Russkij mir” ideoloģiju.

Dzīvojot Latgalē, regulāri pērku vietējo presi, taču dažu novadu avīzes var droši dēvēt par latviešu valodā iznākošiem pretvalstiskiem propagandas līdzekļiem. Kā lai cīnās pret šo tendenci? Viena lieta, ko noteikti vajadzētu darīt, ir nopietna sabiedriska medija latgaliešu valodā veidošana, kuram būtu divas galvenās funkcijas – cīņa par demokrātisku un kritisku domāšanu Latgales teritorijā un latgaliešu valodas attīstība. Latgalē nepieciešams nopietns audiovizuāls medijs, savs radio un TV. Tas primāri būtu vajadzīgs Latvijas drošībai, un šiem medijiem jābūt sistemātiski finansētiem no valsts budžeta. Kaut vai no 2%, kas no budžeta tiek virzīti valsts aizsardzībai.

Valsts finansētam medijam latgaliešu valodā būtu uzdevums iestāties par valsts ģeopolitiskajām interesēm un būt par Rietumu demokrātijas priekšposteni austrumu pierobežā.

Lielākā sāpe ir, ka 142 000 eiro šogad ir atņemti Latgales mediju atbalstam. Trīs gadus ilgušās Mediju fonda apakšprogrammas “Atbalsts sabiedriski nozīmīgas žurnālistikas radīšanai medijos Latgales plānošanas reģionā” vairs nav, Finanšu ministrija to nogrieza. Savukārt visu mīļotā Nacionālā elektronisko plašsaziņas līdzekļu padome (NEPLP) pērn, ignorējot iepriekšējās padomes politiku, daļu naudas, kas paredzēta latgaliešu raidījumiem, pārdalīja saturam krievu valodā. Tā realitātē mēs stiprinām informatīvo telpu Latgalē.

Latgaliešu kultūrai jābūt nacionālās nozīmes kultūrai

Nedrīkstam aizmirst, ka vislielākais latgaliešu skaits dzīvo Rīgā. Tas ir vēl viens mūsdienu Latvijas aspekts, kāpēc mēs to nedrīkstam uzskatīt tikai par reģionālu jautājumu. Latgaliešu kultūra ir jāattīsta nacionālā līmenī. Ir jāpiešķir nacionāls statuss vismaz divām kultūras iestādēm nākotnē – Latgales nacionālajai koncertzālei GORS un Latgales muzejam (kam būtu jāveidojas uz Latgales kultūrvēstures un citu mazāku muzeju bāzes). Nacionālas nozīmes statusa piešķiršana nozīmētu cita līmeņa finansējumu un ambīcijas, kas nodrošinātu pašu svarīgāko – neatkarīgu kultūrpolitiku.

Piemēram, tas mazinātu Kremļa kūrantu vieskoncertu skaitu koncertzālē GORS un palielinātu vismaz Latvijas Nacionālā simfoniskā orķestra uzstāšanās skaitu. Manuprāt, tas ir nopietns arguments valsts drošībai. Nopietni būtu jāatbalsta kultūras aktivitātes latgaliešu valodā. Pirmkārt jau literatūras radīšana, ko varētu veikt ar Kultūrkapitāla fonda atsevišķas sadaļas – Latgaliešu literatūras fonda – radīšanu. Ne mazāk svarīga ir teātra veidošana latgaliešu valodā. Šobrīd tiek realizēts valsts pasūtījums Daugavpils teātrī ar vienas teātra izrādes latgaliešu valodā radīšanu sezonā. Tāpēc būtiski svarīga būtu mūsdienīga, uz inovāciju un rezultātu tendēta latgaliešu teātra izveide Latgalē.

Aicinu šādu un citu kultūras iniciatīvu darba grupu iekļaušanu administratīvi teritoriālās reformas izstrādes procesā. Tāpat saskatu, ka efektīgi un valstij lietderīgi būtu reformu veikt maksimāli kompleksi – sadarbībā starp VARAM, Kultūras, Izglītības un Aizsardzības ministriju, sazobē ar nevalstiskajām organizācijām un ar Finanšu ministrijas atbalstu.

(Saīsināta autora nolasītā runa Latgales kongresa dienas atceres pasākumā Saeimā)

Labs saturs
56
Pievienot komentāru
LATVIJAS REPUBLIKAS TIESĪBU AKTI
LATVIJAS REPUBLIKAS OFICIĀLAIS IZDEVUMS
ŽURNĀLS TIESISKAI DOMAI UN PRAKSEI
LIETOTĀJU IEVĒRĪBAI
Informējam, ka šajā tīmekļa vietnē tiek izmantotas sīkdatnes. Turpinot lietot LV portālu, jūs piekrītat sīkdatņu izmantošanai. Uzzināt vairāk
PIEKRĪTU