Latgales problēmu risināšanai Saeimā februārī izveidota speciāla apakškomisija jūsu vadībā, kura nodarbosies ar tādiem jautājumiem kā nodarbinātība reģionā, demogrāfija, reemigrācija, depopulācija, austrumu pierobežas problēmas un mediju telpas stiprināšana. Ir pagājis pusgads. Ko komisija ir darījusi, pie kādiem likumprojektiem strādājusi?
Posms kopš komisijas izveidošanas bijis gan intensīvs, gan interesants. Likumdošanas ieceres gan netika gatavotas, jo komisijas mērķis ir risināt jautājumus, kuriem Saeimā dažādu iemeslu dēļ ir pievērsts mazāk uzmanības, koordinēt to virzību.
Pats iesākums bija daudziem negaidīts, piemēram, saņēmām vairākas vēstules no Rēzeknes pilsētas domes par atbalsta nepieciešamību olimpiskā centra būvniecībai. Komisija bija vienisprātis, ka objekti, kuri vecina sportu un cilvēka veselību, ir jāattīsta arī reģionāli. Tas, ka pašvaldība olimpiskā centra būvniecību faktiski bija uzņēmusies uz saviem pleciem, nebija gluži taisnīgi, jo, vērtējot pa reģioniem, piemēram, Kurzeme saņēmusi ievērojami vairāk finansiālā atbalsta no valsts budžeta nekā Latgale. Līdzdarbojoties Izglītības un zinātnes ministrijai (IZM) un Finanšu ministrijai, mums izdevās sporta infrastruktūrai paredzētos līdzekļus pārdalīt no Ventspils uz Rēzekni. Pamatojums – Rēzeknē jau aktīvi noritēja olimpiskā centra būvniecība.
Komisijas darbā aktualizējušies arī izglītības jautājumi. Draudēja izglītības pārtraukšana Malnavas koledžas Izglītības programmu īstenošanas vietā “Višķi”. Faktiski tiktu zaudēta mācību procesa realizācijas vieta, kurā apmāca lauksaimniecības tehnikas mehāniķus Latgalē, nodrošinot zemnieku saimniecībām nepieciešamos speciālistus. Taču mums diezgan īsā laikā izdevās sakārtot šo jautājumu – IZM budžeta vietas saglabāja. Paldies IZM par operatīvo darbu!
Nodarbinātība un darbavietu trūkums ir īpaši aktuāla Latgales problēma. Kādas ir idejas, iespējamie risinājumi, kurām jomām ir attīstības perspektīvas?
Ideju ir daudz, bet ar to realizāciju ir problēmas. Raugoties no vietējo resursu izmantošanas viedokļa, perspektīva joma Latgalē ir kūdras ražošana. Kūdra pirmām kārtām ir enerģētikas resurss un augsnes uzlabotājs, taču to varam izmantot daudzos dažādos veidos – te paveras iespējas arī vietējai zinātnei, studējošo iesaistei, dažādu tehnoloģisko risinājumu izstrādei. Tāda sadarbība patiešām varētu īstenoties – nepārtraukti runājam, ka studentam jābūt sazobē ar pasniedzēju un pēc tam arī ar darba vidi, uzņēmēju. Te šādu sazobi labi redzam. Jūnijā apakškomisijas sēdē bijām aicinājuši piedalīties arī Latvijas Kūdras asociācijas pārstāvjus. Turpināsim risināt šo jautājumu septembrī pēc starpsesiju pārtraukuma Saeimā.
Tuvākajā laikā, iesaistot arī profesionāļus, skatīsim jautājumus par darbavietām jauniešiem, kas varētu veicināt reģiona attīstību. Patlaban risinās Nacionālā attīstības plāna no 2021. līdz 2027. gadam (NAP 2027) izstrāde. Ceru, ka arī tas ļaus sakārtot finanšu un aktivitāšu plūsmas darbavietu radīšanai reģionos.
Latgales Plānošanas reģions janvārī informēja, ka Pārresoru koordinācijas centrs ir uzsācis diskusiju par valsts attīstības prioritātēm un Latvijas nākotni pēc 2021. gada; centrs aicinājis iesaistīties un izteikt viedokli NAP 2027. Kas līdz šim šajā ziņā noticis? Kādi viedokļi ir izskanējuši par Latgali?
NAP būtībā tver Latvijas teritoriju kopumā kā vienu veselumu, kas tomēr finansējuma ziņā varbūt būtu dalāms dažādos līmeņos. Pašlaik naudas un cilvēkresursu kapitāla ziņā dominē Rīga un Pierīga, taču valsts attīstībai ir jābūt vienotai, aptverot arī reģionus, kuru problēmu loks – cilvēku aizplūšana un darbavietu rūkums – ir līdzīgs. Šobrīd tiek strādāts, lai Pārresoru koordinācijas centrs pēc iespējas pilnīgi NAP 2027 ietvertu arī reģionālo aspektu.
Rēzeknes Speciālā ekonomiskā zona (SEZ) pastāv jau ilgus gadus, bet kopš aizpagājušā gada sākuma darbību sākusi arī Latgales Speciālā ekonomiskā zona. Tomēr būtisku pienesumu jaunu darbavietu radīšanā tas nav devis. Kādi tam ir iemesli?
Man liekas, ka Latgales SEZ starta izaugsmi zaudēja tāpēc, ka nodokļu reforma izlīdzināja SEZ piemērojamās nodokļu atlaides. Ir jāstrādā krietni koordinētāk, lai attīstītu Latgales un Rēzeknes SEZ. Tas, vai šāds darbības modelis nozīmē abu zonu sapludināšanu, jau ir cits jautājums, taču diez vai apvienošanās notiks tuvākajā laikā. Runājot par kapitāla, investīciju piesaisti reģionam, varbūt nav tik svarīgi, kurā speciālajā ekonomiskajā zonā tas notiek. Galvenais ir radīt pozitīvu plūsmu uz reģionu kā tādu. Runājot par Latgales SEZ, pamatā tie ir uzņēmumi, kuri šeit jau dislocējas, nevis no jauna ienākušie, kas šeit būvētu rūpnīcas un piesaistītu kvalificētu darbaspēku.
Diezgan liels atbalsta punkts šajā ziņā bijusi Rēzeknes Augstskola, šobrīd – Rēzeknes Tehnoloģiju akadēmija. Tā sagatavojusi gan inženierzinātņu speciālistus, gan veikusi noteiktus pasūtījuma pētījumus uzņēmējiem. Uzņēmumi Latgales SEZ ir vairāk “izkaisīti” pa visu Latgali, un uzņēmējs reizēm varbūt pat īsti nesaprot, kā var sadarboties ar reģiona izglītības iestādēm. Kopumā raugoties, Latgales Plānošanas reģions arī cenšas sniegt informāciju par abām SEZ, tomēr kaut kā pietrūkst. Es ieteiktu vairāk paraudzīties uz Polijas pieredzi, kur šīs īpašā regulējuma zonas darbojas diezgan efektīvi.
Kā šos procesus un attīstību Latgalē kopumā varētu ietekmēt administratīvi teritoriālā reforma? Īstenojot administratīvi teritoriālo reformu, Latgalē izmaiņas varētu skart visus novadus, izņemot Līvānu novadu, liecina Vides aizsardzības un reģionālās attīstības ministrijas izstrādātā karte.
Šī reforma ir ļoti karsts kartupelis visā Latvijā, jo sevišķi Latgalē. Ja tik radikāli gribam mainīt administratīvi teritoriālo iedalījumu – izveidojot 35 pašvaldības –, būtu plašāk jāskata vēsturisko novadu jautājums, jo šobrīd daudzas vēsturiski latgaliskās pašvaldības, teritorijas ir ietvertas Vidzemē. Jāņem vērā arī ceļu tīkls, jābūt pārdomātam dalījumam ne tikai no administratīvā pārvaldības, bet arī no loģistikas perspektīvas. Arī raugoties no SEZ viedokļa, tas būtu jāņem vērā.
Daudzi ir neziņā, kāpēc reforma neskar Līvānus, jo pēc būtības tā ir bijusī Preiļu teritorija. Vislielākā šķēpu laušana notiek par Rēzeknes pilsētu un novadu un Viļānu novadu. Tāpat Daugavpili un tās novadu. Skaidrības nav arī par Ilūksti un vēl citām pašvaldībām.
Jau pirms laba laika secināts, ka Latvijā ir pārāk daudz augstskolu, studiju programmas pārklājas. Pret to savukārt izskan argumenti, ka augstskolu apvienošana vājinās izglītības pieejamību reģionos. Kāds ir jūsu – kādreizējā Rēzeknes Tehnoloģiju akadēmijas rektora un arī Saeimas Izglītības, kultūras un zinātnes komisijas Augstākās izglītības, zinātnes un inovāciju apakškomisijas deputāta – viedoklis par to Latgales un valsts kontekstā kopumā?
Jā, šis jautājums tiešām ir ļoti smags. Lietuvieši un igauņi izglītības institūciju samazināšanā ir gājuši mums pa priekšu. Man pašam, no reģiona nākušam un arī šobrīd darbojoties akadēmiskajā vidē, redzams, ka reģionālās augstskolas ir tie kristalizācijas centri, ap kuriem būtu jāsaglabā un jāattīsta gan pētnieciskā, gan inovāciju vide. Rīga kā magnēts jau patlaban iztukšo reģionus. Ja vēl tajos reorganizējam vai slēdzam augstskolas, reģionu centri pazudīs. Un arī uzņēmējiem tur būs grūtāk atrast darbiniekus. Pirms kāda laika tika runāts tieši par Rīgas augstskolu apvienošanu, konsolidēšanu. Studējošo īpatsvars reģionos ir mazāks nekā Rīgā, veidojas disproporcija. Rīga jau tāpat piesaista un piesaistīs studentus.
Ar ko reģionālās augstskolas var piesaistīt studentus iepretim Rīgai?
Reģionālās augstskolas šajā ziņā ļoti daudz dara. Tās strauji kāpinājušas savus zinātniskos rādītājus, cenšas rast sadarbības partnerus ārzemēs, palielinās starptautiskās publikācijas, kopprojekti ar ārzemju sadarbības partneriem. Tomēr Latvijā galvenā problēma ir finansiālā atbalsta trūkums izglītības sektoram. Tā sevišķi kritiski pietrūkst zinātnei. Ja vienu brīdi – 2010.–2014. gadā – akadēmiskais personāls bija jau sācis atjaunināties, tagad tas atkal noveco. Mūsu doktorantus, speciālistus, jaunos zinošos prātus pārvilina Igaunija un citas Eiropas valstis ar labāku atalgojumu. Turklāt jādomā, kā atalgojumu palielināt ne tikai akadēmiskajam personālam, bet arī inženieriem, kuri darbojas laboratorijās un bez kuriem nav iespējams īstenot pētījumus, zinātnisko darbu, kā arī vispārējam personālam augstskolās kopumā.
Latvijā augstskolas pašas cīnās par studentu piesaisti. Savukārt, piemēram, Vācijā ar to nodarbojas federālās zemes jeb pavalstis, cenšoties uzrunāt potenciālos studentus dažādos forumos, izstādēs u. tml. Studētgribētāji pašvaldībās ieklausās vairāk nekā augstskolās, kad tās mēģina reklamēt pašas sevi. Te, iespējams, būtu aktīvāk jāiesaistās plānošanas reģioniem un arī uzņēmējiem. Uzņēmējs, savu ideju attīstot laboratorijā kopā ar jauniešiem, kurus pēc tam iesaistītu ražošanā, dotu pozitīvu impulsu arī tiem, kuri mācās astotajā, devītajā klasē, – viņi zinātu, ka pēc vidusskolas var izvēlēties kādu konkrētu virzienu un augstskolu, kurā iegūt augstāko izglītību.
Satversmes tiesa sākusi izskatīt lietu par normām, kas noteic augstskolu un koledžu studiju programmu īstenošanu valsts valodā. Kā raugāties uz to?
Vienmēr esmu bijis par to, ka studijām Latvijā ir jābūt latviešu valodā. Protams, ja kādas izglītības programmas varam pilnā apjomā realizēt Eiropas Savienības dalībvalstu valodās (kas iespējams, izpildot zināmus licencēšanas un akreditācijas nosacījumus), tad jādara arī tas. Tātad es te nekādu problēmu nesaskatu.
Vai mums būtu jāīsteno studiju programmas krievu valodā? Tas ir ļoti strīdīgs jautājums, jo studenti, kuri pie mums brauc no postpadomju valstīm, sev interesējošās programmas var apgūt krieviski arī citur un studiju iespējas angļu vai vācu valodā Latvijā drīzāk uzlūko kā ieguvumu, nevis trūkumu.
Kā raugāties uz priekšlikumu dot latgaliešu valodai atsevišķa mācību priekšmeta statusu vispārizglītojošajās skolās?
Bieži tiek pārprasts, ka šis priekšlikums attiecas uz visu Latviju, bet priekšlikums attiecas tikai uz Latgales teritoriju.
Ir arguments, ka latgaliešu valodas apguve būs papildu apgrūtinājums Latgales krievu skolēniem, kuriem jau ir jāmācās valsts valoda.
Protams, katrs gadījums ir individuāls un atkarīgs no skolēna ģimenes, bet nedomāju, ka krieviski runājošajiem bērniem būs kādas īpašas problēmas ar latgaliešu valodas apguvi. Mani bērni mācās poļu ģimnāzijā, un, lai gan poliski mēs mājās neviens nerunājam, viņi ir spējuši patstāvīgi apgūt šo valodu. Sākot ar otro klasi, nekādu diskomfortu viņiem šajā ziņā neesmu manījis. Krievu bērni, kuri mācās Rēzeknes Valsts poļu ģimnāzijā, apgūst gan latviešu, gan poļu valodu, un nevarētu teikt, ka viņiem tas sagādātu sevišķas grūtības. Tādēļ es personīgi atbalstu mācību priekšmeta statusa noteikšanu latgaliešu valodai Latgalē. Pārējā Latvijā latgaliešu valoda varētu tikt apgūta novadu mācības laikā.
Jāatgādina, ka pirms 100 gadiem, Latgalei apvienojoties ar pārējiem Latvijas novadiem, tika izveidota Latvijas valsts. Tā bija tieši apvienošanās, nevis pievienošanās vai pievienošana. Viens nosacījums bija tas, ka latviešu valoda un latgaliešu valoda pastāvēs uz līdzvērtīgiem pamatiem. Taču, kā zināms, jau pēc Ulmaņa apvērsuma tika aizliegta latgaliešu druka, tika dedzinātas latgaliešu valodā izdotās grāmatas.
Latgaliešu organizācijas vēlas 10% no raidlaika sabiedriskajos medijos atvēlēt saturam latgaliešu valodā. Taču, piemēram, Saeimas priekšsēdētājas biedre Dagmāra Beitnere-Le Galla, kura darbojas arī Mediju politikas apakškomisijā, norāda: Latvijas dalīšana pēc dialektiem šķeltu sabiedrību, piespēlējot kaimiņvalsts interesēm, kura ir ieinteresēta uzturēt šeit nesaskaņas.
Gandrīz katrs latgalietis teiks, ka latgaliešu valoda ir valoda, nevis dialekts. Nosakot, ka ir pareizā latviešu un nepareizā latgaliešu valoda, mēs, latvieši, tiekam vairāk sašķelti nekā tad, ja latgaliešu valoda un latviešu valoda būtu noliktas uz līdzvērtīgiem pamatiem. Jo vairāk latgaliešu valodai būs brīvības medijos un skolās, jo valstij lojālāku sabiedrību iegūsim. Varbūt ir nepieciešams noteikt kādu pārejas posmu, bet tie 10% latgaliešu valodā sabiedriskajos medijos būtu jāsasniedz.
Latgales iedzīvotāji plaši patērē Krievijas mediju saturu. Kā stiprināt mediju telpu Latgalē un mainīt auditorijas paradumus?
Šis jautājums ir saistāms ar iepriekšējo. Problēmas ir vairākas. Pirmkārt, Latgalē ir nepietiekamas Latvijas mediju apraides iespējas, ko negatīvi papildina propagandas intensificēšanās Krievijas kanālos. Otrkārt, zemā maksātspēja reģionā – daudzi nespēj izmantot maksas pakalpojumus, lai nodrošinātu sev pieeju raidījumiem latviešu valodā. Šī plaisa veidojas arvien plašāka – nespējot piekļūt pašmāju kanāliem, vairojas pieradums skatīties Krievijas piedāvātos kanālus. Zinu daudzus pierobežas iedzīvotājus, kuri vairs pat necenšas meklēt iespējas piekļūt latviskajiem medijiem. Tā varam šos cilvēkus Latvijai pazaudēt.
Taču viss nav tikai slikti. Nacionālā elektronisko plašsaziņas līdzekļu padome izveidoja Latvijas radio Latgales studiju Rēzeknē, kas uzreiz ļāva Latgales informatīvo telpu jūtami pieskaņot Latvijas interesēm. Šobrīd kā problēmu redzu to, ka ne tikai latgaliskā, bet arī latviskā satura veidošana televīzijā un radio bieži notiek konkursa kārtībā. Taču, kamēr kvalitatīvu raidījumu nodrošināšanai netiks rasts mērķorientēts un stabils finansējums ar tendenci pieaugt, situācija neuzlabosies.
