Minētie jautājumi caurvija Latvijas Universitātes (LU) Humanitāro zinātņu fakultātes Filozofijas un socioloģijas institūta organizēto sesiju “Revīzija nācijai: juridiskais, filozofiskais un socioloģiskais aspekts”, kas norisinājās 2025. gada 30. janvārī LU 83. starptautiskās zinātniskās konferences ietvaros. Piedāvājam ieskatu tajā paustajās idejās.
Neuzticēšanās un neticība demokrātiskajai iekārtai
Runājot par mūsdienu sabiedrības sašķeltību un noslēgšanos t. s. burbuļos, neiztikt bez Krievijas agresīvā informatīvā kara pieminēšanas, taču Latvija nebūt nav vienīgā Rietumu valsts, kas saskaras ar līdzīgām problēmām.
“Rietumu valstis visā pasaulē piedzīvo demokrātijas eroziju un krīzi, ko raksturo politiskā polarizācija, populisms, uzticības zudums valsts institūcijām. Līdz ar to valstis kļūst mazāk spējīgas kaut ko panākt un izdarīt,” priekšlasījumā par Latvijas nācijas perspektīvām uzsver bijušais Valsts prezidents (2019–2023) Egils Levits.
Viņš akcentē trīs tendences, kurām, viņa ieskatā, ir sava ietekme uz demokrātijas kvalitātes kritumu.
Demokrātijas attīstībā pēdējo 10–20 gadu laikā liela nozīme ir piešķirta sabiedrības līdzdalībai ārpus demokrātiskajiem kanāliem (dalība partijās un vēlēšanās). Otra tendence, kas, viņaprāt, ir saistīta ar pirmo, – aktīva sociālo mediju izmantošana, kur iespējamas mērķtiecīgas manipulācijas.
“Tomēr vissliktākajā situācijā no demokrātijas viedokļa Latvijā atrodas partiju sistēma, bez kuras funkcionējoša demokrātija nevar iztikt. Politiskajās partijās ir ļoti maz cilvēku, un tām ir zems prestižs. Cilvēki izplata un aicina īstenot idejas caur sociālajiem medijiem, nevis dalību politiskajās partijās, kas būtu demokrātisks process. Tas ir Latvijas demokrātijas vājākais posms,” uzskata E. Levits.
Viņa vērtējumā Latvijā patlaban vēl nav tik izteikta citām Rietumu demokrātijām raksturīgā problēma – sabiedrības polarizācija starp diviem neracionāliem viedokļiem. “Pēdējos 10–15 gados ir sākuši dominēt radikāli kreisi ideoloģiskie uzstādījumi, turpretī kā reakcija uz tiem – labējie populisti mēģina pārtvert konservatīvo spektru ar primitīviem uzstādījumiem. Plašais demokrātiskais centrs, uz kura balstījās pēckara demokrātija līdz 2000. gadu sākumam, zaudē ietekmi. Visuzskatāmāk to varam redzēt ASV.”
Rietumu vecās demokrātijas savu paraugfunkciju ir zaudējušas, tomēr demokrātijas sistēma Latvijā varētu tikt ierindota stabilāko vidū, secina E. Levits.
Viņaprāt, Latvijas vājā vieta ir arī vēsturiski izveidojusies neuzticēšanās un neticība valstij un tās demokrātiskajai iekārtai, ko savā labā prasmīgi izmanto un vienlaikus veicina mūsu valstiskumam un neatkarībai naidīgi spēki.
Intelektuālās vides piesārņojums
Savukārt bijušais Valsts prezidents (2007–2011) Valdis Zatlers uzskata, ka savstarpējās neuzticēšanās un milzu plaisas starp dažādām sabiedrības grupām cēlonis ir intelektuālās vides piesārņojums, par kuru nav pieņemts runāt. Pēc viņa domām, intelektuālās vides piesārņojums noved pie sabiedrības uztveres piesārņojuma.
Kādas ir sekas? “Pirmkārt, tā ir mūsu tautas ētisko pamatu ļodzīšanās. Neattīrītie sārņi aizklāj būtību. Otrkārt, tā ir mūsu saskarsmes kultūras degradācija – veids, kā viens ar otru sarunājamies, skaidrojam savu viedokli. Daudzi vairs nemāk izteikt domas citiem saprotamā veidā. Tādā vidē izplatās cilvēces nākotnei draudīgas idejas, [..] notiek pamatvērtību erozija.”
V. Zatlers priekšlasījumā par sabiedrības sarunu ar sevi vērsa uzmanību valodas kā nācijas koda, pašapzināšanās piesārņojumam, kas noved pie liekvārdības, izvairības, sarežģītām valodas konstrukcijām, aprakstošas, nevis tiešas valodas.
“Rezultātā mēs viens otru nesaprotam. Tomēr tas ir nieks salīdzinājumā ar to, ko valodas piesārņojums nodara apziņai! Tas traucē arī attīstīties juridiskajām un pārvaldes normām, kas fragmentējas arvien sīkāk un sīkāk. Jo vairāk normas fragmentējas, jo mazāk tās ir saprotamas. Cilvēkam ir vajadzīgs “tulks”, lai saprastu, kas ir uzrakstīts. Tā ir nevis vieglā, bet sarežģītā valoda!”
Piesārņotā valodā nav emociju, tā atsvešina, pārliecināts ir V. Zatlers. “Mēs nesaucam zagli par zagli, kas ir emocionāli piesātināts vārds, bet tā vietā sakām – persona, kas ir piesavinājusies svešu mantu. Es neesmu vienkārši prezidents, bet persona, kura ieņēmusi Valsts prezidenta amatu. Tiklīdz sākam aprakstīt, visa būtība aizmiglojas. Kā ārsts varu pacientam teikt: “Jums ir iestājusies remisija.” Taču es varu arī sacīt: “Jūs esat izārstēts.” Pacients to, visticamāk, uztvers ar pilnīgi citādām emocijām.
Milzīgā plaisa starp valdošo varu un sabiedrību – kāpēc tā tur ir? Tādēļ, ka sarežģītā valoda ir piesārņojusi pārvaldību un politiku. Tās ir arī bailes pateikt savu domu, būt nesaprastam, kļūdīties. Sekas ir izvairība un atsvešinātība. Daudzi vairās no publiskās vides, jo baidās no tiešiem jautājumiem, baidās pateikt ko nepareizu. Tā vietā mums būtu jāvirzās uz vērtējošo domāšanu un atšķirīgā viedokļa saprašanu un cienīšanu. Apgalvojam – vajag kritisko domāšanu, lai gan vērtējošā pieeja ir daudz dziļāka. Klausieties! Tikai tad, ja ieklausāties, jūs varat saprast, un tikai tad, kad saprotat, jūs varat vērtēt. Ja varat saprast un novērtēt, tad varat arī sadzīvot ar to, kas ir pilnīgi atšķirīgs,” tā V. Zatlers.
Zema etnolingvistiskā vitalitāte
Valoda – valsts politikas kontekstā – bija arī galvenā akadēmiķes, filoloģes Inas Druvietes priekšlasījuma tēma.
“Piekrītu, ka valodas kvalitātei ir ļoti liela nozīme, bet galvenais ir valodas lietošana. Tas ir mūsu vājākais punkts. Mēs varam pieņemt likumus, bet, ja latvieši brīvprātīgi atteiksies no savas valodas, visi labie centieni paliks tikai uz papīra,” sacīja I. Druviete.
Viņas vērtējumā 2024. gads bijis viens no “karstākajiem” ar valodas politiku saistīto kritisko incidentu ziņā. Valoda ir sabiedrības uzmanības centrā. “Pandēmija un Krievijas sāktais karš izgaismojis vājākos posmus Latvijas valodas politikā. Latvijā ir zema etnolingvistiskā vitalitāte. Valoda tiek devalvēta līdz komunikācijas mehānismiem, noliedzot individuālu gadījumu ietekmi uz valodas situāciju kopumā (“Nu un, ka viena pārdevēja nerunā latviski? Ko tad es, es jau neko!”). Valoda tiek izmantota kā līdzeklis politikā, notiek citu mērķu īstenošana emocionālu apsvērumu aizsegā,” raksturojot situāciju, rezumēja I. Druviete.
Viņa akcentēja, ka svarīgi ir ne tikai tas, kas notiek, bet arī tas, kā sabiedrība to uztver. Tas ļauj pētniekiem radīt dziļāku izpratni par valodu konfliktu zonām. “Valodas politikā ir nozīme arī notikuma verbālajam un neverbālajam kontekstam. Proti, naratīvs ap vienu konkrēto norisi var būt ar daudz dziļāku un plašāku ietekmi nekā pats fakts, īpaši tad, kad tos skatām kopumā,” pauda I. Druviete.
Rakstītā un runātā vārda spēks
Vēstījumus jeb naratīvus, kas dominē un ir šķietami pārņēmuši nācijas identitāti, savā uzrunā izcēla akadēmiķe, kultūras socioloģe Dagmāra Beitnere-Le Galla. Arī viņa pievērš uzmanību rakstītā un runātā vārda spēkam.
Viņa vaicā: “Kāpēc latvieši no jebkuras references nolasa slikto? Pirms 150 gadiem mums bija tāda enerģija izrauties! Starpkaru periodā Latvija bija visveiksmīgākā no Baltijas valstīm. Kas ar mums notiek? Kāpēc nespējam saņemties?”
D. Beitnere-Le Galla atsaucas uz amerikāņu sociologa Edvarda Banfīlda secinājumiem pētījumā “Atpalikušas sabiedrības morālais pamats” par Dienviditāliju 50. gados. Viņš postulējis, ka sabiedrības atpalicību lielā mērā (bet ne pilnībā) var izskaidrot ar “iedzīvotāju nespēju sadarboties viņu kopējā labuma labā vai jebkura mērķa labā, kas pārsniedz ģimenes materiālās intereses”.
Saskaņā ar pētnieka secinājumiem atpalikušu sabiedrību raksturo pazīmes:
- neviens neatbalsta kopienas intereses, ja vien tas nenes tiešu labumu viņiem pašiem;
- privātpersonas neinteresējas par valsts problēmām;
- sabiedrībā izplatīts uzskats, ka ierēdņi ir kukuļņēmēji;
- tos, kuri apgalvo, ka viņus darboties iedvesmo sabiedrības intereses, uzskata par krāpniekiem.
Šādas sabiedrības raksturo vienaldzība pret pārējo pasauli. Atpalikušās kopienās ir maz pilsoniskā gara.
D. Beitnere-Le Galla vienlaikus vērš uzmanību paradoksam, kas pētnieka secinājumus neļauj pilnībā attiecināt uz Latvijas sabiedrību, respektīvi, tās apbrīnojamajai spējai mobilizēties, lai savāktu nepieciešamo naudas summu smagi slimu cilvēku ārstēšanai, Ukrainas atbalstam.
Uzrunā sesijas dalībniekiem viņa atgriežas pie nācijas pašvērtējuma jeb zemā “sevizpratnes horizonta”, ko ir iespējams mainīt. “Piekrītu Jānim Plepam, ka mums ir nepieciešams piemineklis Konstantīnam Čakstem. Mums jāstāsta savi stāsti! Pilsonisko garu jāmēģina uzturēt, radot interesi par mūsu valsts attīstību, problēmām un iespējām piedalīties tās dzīvē,” uzsver D. Beitnere-Le Galla.
Noslēgumā viņa akcentē naratīvpratības nozīmi. “Tas ir garīgs mentalitātes vingrojums – nepieļaut, apkarot un izlīdzināt lejupkrītošos naratīvus (“viss tūlīt būs slikti”). Sabiedrības uzskatos par sevi ir svarīgi pievērst uzmanību tam, ko un kā par sevi sakām. Naratīvam piemīt spēja akumulēt dzīvības enerģiju, kas nepieciešama nācijas pašnovērtējumā.”
Turpinājumā konferences priekšlasījumi >>
- Filosofes Maijas Kūles viedoklis “Vai Latvijas sabiedrība un politiskā virzība spēs noturēt savu nacionālo gribu pasaules Gribas laikmeta ielenkumā?”
- Latvijas Universitātes Juridiskās fakultātes asociētā profesora, Augstākās tiesas senatora Jāņa Plepa pārdomas, kāpēc mums šodien vajadzīgs piemineklis Konstantīnam Čakstem un Latvijas Centrālajai padomei.
Konferences videoieraksts pieejams Latvijas Universitātes “YouTube” tiešraižu kontā.
Konferencē izskanējušās idejas pierakstīja Edīte Brikmane, LV portāls.
