Sabrukušās stratēģijas un vājums kā vērtība
Tikko viens politiķis (diplomāts Gints Jēgermanis) Latviju laikā no 1993. līdz 2024. gadam nosauca par Zelta laikmetu.
Salīdzinoši – jā. Varas un sociālekonomiskā pārveide no komunistu laika uz demokrātisku kapitālismu nenotika asiņaini. Daudz kur tas bija negodīgi un netaisnīgi, tomēr relatīvi mierīgi, bez revolūcijas. Nacionālais romantisms savijās ar biznesa uzsācēju naivumu, bankrotiem, pārdali, vienlaikus ar citāda tipa uzņēmēju nekaunīgo brutalitāti, juridiskajiem tukšumiem jaunās sistēmas radīšanā.
Radošums izglītībā, kultūrā parādījās ar pilnu jaudu – daudz ko varēja mēģināt darīt kā pirmoreiz, taču tā visa netrūka arī likumpārkāpējiem. Rekets bija kā otrā, ja ne pat pirmā, vara valstī.
Ētikas bija tik, cik to uzturēja tautasdziesmu mīlētāji, bet citādi politika soli pa solim kļuva arvien mazāk ētiska.
Ētika pārvērtās par politikas asti, lai it kā leģitimizētu notiekošo.
1994. gadā prezidents Ulmanis kopā ar svītu devās uz Rundāles pili svinēt “Bankas Baltija” jubileju, tomēr tauta jau čukstēja, ka nav labi, jo banka sagāzīsies. Manu eseju “Latvijas valsts morālā seja” avīzē “Literatūra un Māksla” publicēja kā ievadrakstu. Man bija taisnība. Maz kas ir mainījies.
Jau kopš tā laika sākās varas cilvēku atraušanās no sabiedrības. Intelektuāļi var sajust notiekošo, tikai viņi daudz ko nesaka – nevis aiz bailēm, bet nevēlēšanās iejaukties. Viņi savrupinājās. Tā tas turpinās līdz šai baltai dienai.
Varas un tautas savstarpējā atrautība ir milzīga, bet nepieļaujama, ja gribam spriest par valstiskuma spēkā noturēšanu krīzes vai iebrukuma situācijā.
90. gados parādījās pareizs lozungs – veidot pilsonisko sabiedrību, nostiprināt tiesības. Prezidente Vīķe-Freiberga šurp atnesa aktīvā liberāļa tēlu, kas vēstīja: “Negaidi uz namu pārvaldi, to izdegušo lampiņu kāpņu telpā ieskrūvē pats!”
Demokrātisko procedūru, klasiskā liberālisma dzīvesstila veidošana bija un ir pareiza stratēģija, taču pēdējās divās desmitgadēs viss ir aizgājis šķērsām. Liberālisms, kas veido izglītotu, atbildīgu, brīvu personību, ir iebraucis kreisi agresīvā, nebrīvā, netolerantā ideoloģijā, pārspīlējot savas prioritātes un noliedzot veselā liberālā saprāta klātbūtni.
Likumdošanā to sākuši iestrādāt līdz pat baiļu iedzīšanai – nepaver muti par citādo, tiksi sodīts par t. s. “naida runu”. Neapspriedīsim šoreiz, cik daudz tas nāk no ASV antikultūras ietekmes.
No politiskā un vairuma mediju svārsta gāšanās uz kreiso pusi tagad esam situācijā, kad ārējie apstākļi pasaulē ar jauno ASV prezidentu Trampu parāda tiecību uz labo pusi – vairāk pie konservatīvā saprāta. Jāpiebilst, ka milzu zākāšanās par ievēlēto prezidentu, mazākais, ir neaudzinātības pazīme…
Taču svārsta kustības dēļ mums nevajadzētu iegāzties fundamentālā ortodoksijā, baigā vecmodīgumā vai aizspriedumos.
Filosofijā allaž rakstu par mēru, kas, pēc Aristoteļa domām, ir tikums. Lūk, arī tagad, lai no agresīva neoliberālisma mērs nāktu atpakaļ pie nacionālas, dabiski mīļas, latviskas valsts.
Kopš 90. gadiem stratēģijā valdīja tēze: esam/būsim tilts uz Austrumiem (domāts – Krieviju). Pat ja pirmajās desmitgadēs tas deva ekonomisku pienesumu, kā stratēģija tā izrādījusies pilnīgi aplama. Jau toreiz intelektuāļi bilda: “Kas jums, valdības, tas par “tiltu”, patiltē nedzīvo.” Tomēr pamēģinājām dzīvot.
Mīla pret bijušajām saitēm ar padomiju 90. gados bija tik stipra, ka mīlu pret Eiropu nācās iedzīvināt palēnām. Iestāšanās ES un NATO 2004. gadā tika svinēta kā stratēģisks solis, jo tā nozīmē kopību ar pasaules lielāko spēku; bet tagad jautājam – ko šis spēks var? Manam dēlam Mārim Kūlim žurnālā 2023. gadā ir lielisks raksts par Eiropas vājumu. Eiropas vērtība – vājums! Kad rakstu nodrukāja, bija bailīgi, jo tā neviens nerunāja. Patlaban daudzi runā par Eiropas atpalikšanu no ASV un Ķīnas, militāro bezatbildību, dzīvojot labklājībā. Ārzemēs sakot: “Eiropa esot kā viens liels muzejs … un viss!” Traki!
Kad Eiropas Parlamenta deputāts Pozņaks nesen sarīkoja konferenci par Eiropas vājumu, uz to, kā stāsta Kalniete, atnākuši tikai austrumeiropieši. Rietumniekiem joprojām galvā ir pašpārliecinātība par savu bijušo spožumu. Augsta līmeņa labklājība it kā tiek identificēta ar spēku, bet vai tā ir? Spēks atrodas citās dimensijās. Nez kāpēc šķiet, ka visas pasaules eiropeizācija (caur demokratizāciju) būtu Dieva pirksts, kam jānotiek visur pēc likteņa pavēles. Tomēr tā nav. Tāda vēstures filosofija nav uzrakstīta un pasaulē pieņemta. Notiek citādi.
Latvijas stratēģija 2000.–2010. utt. gados bija attīstība, un tas tika pareizi domāts, taču sakrita ar milzīgām finanšu krīzēm pasaulē, tostarp šeit. Bija tāda, ka tik turies, apetīte pēc Latvijai cauri plūstošās naudas. Paņemam procentus no tās, un labumi nāk bez strādāšanas! Tumšā augļošana!
No modernā kapitālisma šeit iemiesojās vērtība – nauda. Lai būtu! Tomēr posts ir tajā, ka attīstību nosaka nevis ekonomiskais kapitāls un tā radītās vērtības, bet tagad to lielā mērā diktē finanšu kapitāls. Bieži tam nav seguma. Fintech kā māksla, naudas performance! Cilvēki tiecas uz to, jo tiek mudināti, kaut arī naudai jābūt attīstības līdzeklim, nevis mērķim.
Šķiet, ka varai šeit ir bail no tā, ko dara nauda, kuras likumsakarību atklāšana (ieskaitot kripto) vēl nav ieguvusi nevienu Nobela līmeņa ekonomikas balvu, kas spētu paredzēt krīzes un destrukciju. Nauda kā dēmons, iespēja, parāds, valsts seja. Kur ļoti liela nauda, tur sanāk liels blefs, kā ar “Rail Baltica”.
Par stratēģiju kopš 2020. gada var teikt – jo tālāk, jo trakāk. Karš Ukrainā kopš 2022. gada 24. februāra sagāza visas stratēģijas. Pašlaik Latvijai vajag savākties aizsardzībai, tas ir pastāvēšanas pamats. Viss cits – tikai virsbūve.
Gribas laikmets
Jēdzienu “Gribas laikmets” (The Age of WILL) es izdomāju pirms kāda gada. Patlaban veidoju starptautisku krājumu. Atsaucība par to ir liela – ir trāpīts. Gribas laikmets no apgaismības atšķiras ar to, ka akcents nav uz saprātā un racionālās konstrukcijās balstītu mērķu sasniegšanu, bet ir vērsts uz kolektīvajā bezapzinātajā, emocionāli un ideoloģiski sakņotās spēka pozīcijas iegūšanu.
Saprāts rada, izsver un apdomā sekas. Tam svarīgas zināšanas. Pārbaude. Griba grib, uzurpē un pakļauj. Nevis saliedē, bet atomizējot saspiež. Runa filosofijā vairs nav par brīvo gribu, bet gribasspēku, kas nav ētisks, bet ir tapis politisks. Re, kur ASV jaunais lozungs: “Miers caur spēku! (Peace through strength.)”
Pazīmes liecina, ka nāk simtprocentīgs Gribas laikmets. Eiropas Savienība ap 2010. gadu sevi deklarēja kā “zināšanu sabiedrību”, “zināšanu ekonomiku”. Kur tas pazuda? Pārāk nenoturīgas ir Eiropas Savienības ideoloģijas, jo tām apakšā nav filosofiskās domas. Ir tikai ekonomiskā savienība, eiro un cīkstēšanās ap kopīgo labumu pārdali un ārpolitiku.
Spēka doktrīna dažādos veidos, tostarp postmodernajā mākslā, jau pasen tika uzspiesta pasaulei. Modernajā mākslā skaitās, ka tai jāpatīk, kaut arī daudziem riebjas, taču to nedrīkst pateikt, lai nenokancelētu. Arī tāda ir kādas grupas gribas pozīcija un pretī – skatītāju vājuma izjūtas. Nedrīkst teikt savas domas!
Spēku atbalsta diktatorisku valstu līderi. Šī situācija atklāj demokrātiskās sistēmas vājās vietas, kad saliedētību mēģina panākt ar tolerances maksimizēšanu, “durvju atvēršanu”, radikāli kreisajām idejām un vērtību relativizēšanu daudzveidībā. Spēks ir nevis izdabāt visiem, bet iestāties par sevi, savējiem, arī pašcieņā. Iestāšanās par tautu, nāciju, nebaidīties no jēdziena “savējie”. Ja vēlies iekļauties, nāc, bet neuzspied sevi, strādā, nevis dzīvo uz pabalstiem. Ja globalizācija ir neizbēgama, tad lai tā būtu kā glokalizācija (global + local), jo globālais patiesībā ir vienotības simulakrs.
Par izjūtām valstī (tautu, sevi, zinātni)
Izjūtas ir būtisks rādītājs – kā sabiedrībai klājas. Tās ir subjektīvi universālas. Esmu novērojusi: ja agrāk pati varēju Latviju it kā ietvert skatā, sajust tendences, tad pēdējās desmitgadēs tā ļoti sašķeļas. Pateiksi ko vienu, bet citi tādi nav. Plūstošā, sašķeltā, grupētā, burbuļainā, izjūtās decentralizētā sabiedrība. Turklāt tas notiek nevis tieši izglītības, vecuma, dzimumu, etnosu, piederības šķautnēs (socioloģija jau to mēra), bet vēl diferencētāk. Ar nevēlēšanos atzīt, kas esmu, – lūk, neteikšu! No Tautas frontes radošajiem atklātības laikiem esam aizgājuši uz lielā mērā noslēgtu monāžu laiku.
Vai tā būtu masa? Labklājības baudīšanas nozīmē galvenokārt – jā. Vai tas būtu pūlis? Latvijā vēl ne. Atsvešinātības radīts bēdīgums, melanholija? Arī ne. Kas tad?
Kad ar mākslīgo intelektu parunā par Gribas laikmetu, tas saka: jā, jā, noteikti tāds ir, un sabiedrībās esot individuālo gribu pieaugums, rosība. Tomēr man šķiet, ka intelekts te šauj garām (neko nav noklausījies no cilvēkiem), jo pretim lielajiem gribasspēkiem stāv kas cits – izvairīšanās, nepiedalīšanās, svārstīgums, nenoteiktība, uncertainty. Pilsoniskās sabiedrības gribas aktivitātes, nenoliedzami, ir un top, taču tas nav visu pārņemošs faktors.
Var piedāvāt šodienas cilvēka raksturojumu – homo viator. Tam drošību dod neiesaistīšanās. Tagad nav revolucionārā kopības gara. Kaut vai saņemties par savām vērtībām! Piemēram, zinātniekus esošā vara var pazemot, cik vien tīk, viņi nesaliedēsies un nepanāks savas tiesības uz darbu bez pārtraukumiem, kad beidzas grants! Latvieši protestējot nededzina automašīnas, kā to dara grieķi, tāpēc sāpi daudzkārt izliekas nedzirdam. Tagad jau ir “skaļais laikmets”, klusējošie neko nedabūs…
Režisors Alvis Hermanis apgalvo, ka latviskumā esot iedzimts mūžīgs kreisums! Nez vai. Drīzāk tā ir cilvēciska potence pavilkties uz kreisumu, kad tas kā vilinājums ir gaisā. Vardarbības romantika, nežēlība kā bauda ir psihoanalīzē pazīstamas lietas.
Latviskumā drīzāk ir atturība un piesardzība. Hesitancy – atceramies, kā bija bailes no vakcinācijas, pastāvēja pretestība… To trešdaļā tautas redzējām pandēmijas laikā. Bet pastāv arī spēja saliedēties lielās briesmās, tautas spēks, ko piedzīvojām 2012. gadā referendumā par otru valsts valodu, kas būtu bijusi krievu valoda.
Drošība un aizsardzība. Gatavība spēka cīņām
Jau pieminēju karu Ukrainā. Principā visa planēta ir satricināta un tautas skatās, kurš nu kuram uzbruks. Kārtība pēc Otrā pasaules kara tiešām tiek izjaukta. Trīs ceturtdaļu gadsimta laikā (kopš 1945. gada) lielās pasaules organizācijas ir apvēlušās birokrātijā, naudā, filosofiju trūkumā un vienaldzībā pret reālajām problēmām. Taču jaunu nav.
Tādēļ spēka griba daudz ko noteiks. Tas tagad kļuvis neatgriezeniski. Noteiks pat to, kā Levits saka, – vai ir valstsgriba? Man ir sajūta, ka Latvijā tās ir par maz. Par maz audzināšanā, medijos, valsts ideju proponēšanā. Medijos esošās valdes šajā ziņā nav gudras.
Vai milzu spēks uzreiz būs jaunās apvienības pasaulē kā BRIKS? Diezin vai, bet Latvijas ārpolitikai tas jārespektē. Mums vissvarīgākais ir saprast, kas notiek un notiks ar kaimiņvalsti Krieviju. Ar Krievijas pilsoņu klātbūtni šeit – ar simpatizētājiem – mēs ar Krieviju esam sasieti psiholoģiski emocionālā šņorītē. Latviskums stiprinās, kad Krievijas armijai frontē iet sliktāk, un mazinās, kad šķiet, ka Ukraina var zaudēt un “viņi” uzvarēs.
Nevajadzētu būt tik bailīgi atkarīgiem, taču emocionāli esam maziņi un pieradināti, ka impērisms, it īpaši mesiānisma veidolā, ir ļoti draudīgs. Kolektīvā zemapziņa Krievijā ir pamodināta, spēka griba tiek sabiedrībai pārdota un pasaules aplaimošanas stāsts cilvēkiem stāstīts. Tas kompensē labklājības trūkumu Krievijas laukos un ciešanas no kara.
Katra kara diena (nu jau trīs gadus) arvien sabiezina kaimiņvalsts kara ideoloģiju, tās reliģisko, mesiānisko piesātinājumu – līdz pat bērnudārzam, kur mazuļi jau brauc koka tankos. Polittehnologi tur nav stulbi, ka neprastu izpildīt pasūtījumu.
Mazliet dīvaini, kāpēc Latvija (un daļa ES valstu) nolēmusi ideju ziņā ne uz ko neatbildēt, kāpēc Rietumos pār lasītājiem negāžas tūkstošiem darbu par šo viltus spēku, kāpēc latviešu sociālajiem zinātniekiem nav jāstrādā pretpropagandā, lai vismaz Rietumiem liktu labāk saprast, kas notiek. Nē, te valstī politikas nav!
Kāda ir Krievijas iedzīvotāju patiesā seja? No tā atkarīga arī mūsu nākotne – ar kādu varasgribu nāksies/nenāksies sadurties? Neviens to nepateiks, jo viņi paši to nesaka un nevar izpētīt. Krievijas tauta bailēs nerunā. Vai arī naudaskārē, ar ko Krievijā tiek nopirkti zaldāti karam. Gregs Judins domā, ka viņi ir absolūti atomizēti un liela daļa ir paslēpušies.
Man šķiet, ir nepareizi domāt, ka visa tauta vai tie 87%, kuri nobalsoja par Putinu kā prezidentu, grib uzbrukt, iekarot un nošaut. Nu nē. Varbūt trešdaļa? Vai 20%? Tiesa, bauda no vardarbības ir spēcīgs stimuls. Tomēr normalitāte ir pastāvēšanas pamats. Tā ir iedzīta dziļi pagrīdē un nāks ārā, kad Gribas laikmets ar visu pūliņiem būs sakārtojis mieru. Pagaidām mūsu spēka griba ir valstsgribā, jaunā Gribas laikmeta noteikumu izpratnē un aizsardzības resoram – kaut vai 5% no IKP.
Gribas domāt – tas uz neilgu laiku –, un cerība, ka miers pasauli vienmēr ir saglābis.
Priekšlasījums Latvijas Universitātes 83. starptautiskās zinātniskās konferences sekcijas “Revīzija nācijai: juridiskais, filozofiskais un socioloģiskais aspekts” sēdē 2025. gada 30. janvārī.
