Vides aizsardzības un reģionālās attīstības ministrijas (VARAM) plānotā reģionu reforma kartē iezīmēs punktus, ap kuriem nākotnē koncentrēsies iedzīvotāji un ekonomiskā aktivitāte. Nav tā, ka administratīvo un politisko centru atrašanās vietas pilnībā nosaka ekonomisko ģeogrāfiju. Pat padomju laikā, kad visi ekonomiskie lēmumi bija politiski, ne vienmēr rajona centrs bija tā ekonomiskais centrs. Piemēram, Valkas rajonā jau toreiz ekonomiskais centrs drīzāk bija Smiltene, bet Preiļu rajonā – Līvāni. Taču kartē saspraustie karogi noteikti būs spēcīgs, biznesa aktivitāti pievelkošs faktors. Tāpēc cīņa par teritoriālā dalījuma nākotni ir ļoti spraiga. Tā tiešām var izšķirt daudzu vietu nākotni. Pilnīgi vienmērīgai attīstībai laikam netic neviens.
Reģionu spēja nopelnīt
Taču tas nenozīmē, ka lēmumi par to, kurās vietās nākotnē tiks veidota vietējā politika, ir vienīgais faktors, kas noteiks dažādu pilsētu un novadu saimniecisko nākotni. Turklāt mijiedarbība strādā arī pretējā virzienā – līdzšinējie panākumi vietējo ekonomiku attīstībā var noteikt, kur galu galā atradīsies jauno novadu vai rajonu centri. Dzīve ne vienmēr ir taisnīga, bet nav arī pilnīgi netaisnīga. Labākas attīstības iespējas būs vietās, kuras jau līdz šim ir daudz strādājušas pie ilgtspējīgas ekonomiskās bāzes izveidošanas.
Latvijas reģionu nākotni lielā mērā noteiks paši reģioni. Tā būs reģionu spēja nopelnīt ar preču un pakalpojumu eksportu. To var interpretēt kā novadu nākotnes pakļaušanu komercijas pasaulei – vai arī uztvert kā nepieciešamību mācīties un radīt kaut ko tādu, kas cilvēkiem pārējā pasaulē ir vajadzīgs. Reģionu eksporta attīstība visupirms ir pašu reģionu pienākums. Var sūdzēties par elektrības cenām, nodokļiem, taču tie visās Latvijas daļās ir vienādi, bet reģionu panākumi labklājības vairošanā ir bijuši krasi atšķirīgi.
Kur ir pietiekami daudz iedzīvotāju?
Pat pilnīga reformas apturēšana daudzus reģionus neglābtu. Uz jautājumu, ko darīsim, lai panāktu vienmērīgu visu novadu attīstību, var atbildēt ar pretjautājumu: cik vietu attīstībai Latvijā ir pietiekami daudz iedzīvotāju? Nav tāda minimālā cilvēku skaita, kas ir nepieciešams, lai kādā vietā kaut ko ražotu. Divas lielākās mēbeļu rūpnīcas Latvijā ir nevis pilsētās, bet gan ciemos. Taču nav šaubu, ka rūpniecībai labvēlīgu vidi veido vismaz vidēja lieluma pilsēta vai tās tuvums, kur var atrast gan lielāku skaitu potenciālo darbinieku, gan dažādākas prasmes. Runājot par eksporta pakalpojumiem (atskaitot tūrismu, kas veido vien 2–3% Latvijas ekonomikas, kā arī tranzītu, kas notiek pa vēsturiski izveidotajiem dzelzceļa un ostu koridoriem), attīstību virzošajām nozarēm ir ļoti liela patika pret lielām pilsētām. Vismaz 90% IT, biznesa, sakaru un finanšu pakalpojumu top Rīgā un tās vistuvākajā apkārtnē. Es sagaidu, ka nākotnē Latvijā būs viena globāla pakalpojumus eksportējoša lielpilsēta un varbūt padsmit, varbūt mazliet vairāk nekā 20 ražojošu reģionu centru. Diez vai to būs vairāk.
Latvijas reģionu nākotni lielā mērā noteiks paši reģioni. Tā būs reģionu spēja nopelnīt ar preču un pakalpojumu eksportu. To var interpretēt kā novadu nākotnes pakļaušanu komercijas pasaulei – vai arī uztvert kā nepieciešamību mācīties un radīt kaut ko tādu, kas cilvēkiem pārējā pasaulē ir vajadzīgs.
Protams, var dažādi interpretēt jēdzienu “centrs”. Liepāja atrodas diezgan attālu no citām ekonomiski attīstītajām pilsētām. Tās darba tirgum ir jābūt pašpietiekamam. Diez vai būs daudz cilvēku, kuri uz darbu Liepājā spēs ikdienā braukāt no Ventspils vai Saldus. Savukārt Valmierai, Cēsīm un Smiltenei lielā mērā ir kopīgs darba tirgus.
Par ko ir mans pētījums
Šīs un citas līdzīgas pārdomas izriet no reģionu eksporta apskata jeb pētījuma, kuru veicu, lai vairāk uzzinātu gan par dažādu nozaru ietekmi uz Latvijas iedzīvotāju ienākumiem, gan to, kā šīs nozares ietekmē konkrētas vietas – pilsētas un novadus. Ir vērtēts eksporta nozaru uzņēmumu izmaksāto algu apjoms, kas atspoguļojas sociālās apdrošināšanas iemaksās. Tas eksporta devumu reģionu labklājībā ataino labāk nekā uzņēmumu apgrozījums, kurā ļoti liela daļa var būt ievestām izejvielām un enerģijai. Skaidrs, ka tas nav perfekts rādītājs, neatspoguļo uzņēmumu īpašnieku ienākumus (viņi gan var dzīvot citur), ietekmi uz vietējo ekonomiku caur iepirkumiem. Taču nav cita indikatora, kas šim mērķim kalpotu tikpat labi. Protams, var veidot dažādus saliktos indikatorus, bet tad jau pie šī darba jāķeras pētnieku grupai.
Pētījumā ir aplūkoti gandrīz 1600 uzņēmumi, lauksaimniecības devums papildus tika vērtēts, balstoties uz datiem par lauksaimniecībā izmantojamās zemes apjomu, aramzemes īpatsvaru tajā un graudaugu ražību kā indikatoru kopējai atdevei no hektāra. Uzņēmumu skaits nav gana liels, lai precīzi salīdzinātu visus mazos novadus, taču ir pietiekams, lai saprastu nozaru un reģionu proporcijas, kā arī sniegtu priekšstatu par lielajiem novadiem un teritorijām, kurās VARAM piedāvā veidot nākotnes pašvaldības.
Temperatūras kontrasti
Latvija ir diezgan maza, taču ekonomiski ļoti kontrastaina zeme. Manis veidotajā pārskatā lielāko novadu eksporta ienākumi 80 reižu pārsniedz mazāko novadu eksporta ienākumus. Uzreiz gan jāpiebilst, ka tas varētu būt mērens pārspīlējums, jo atsevišķi nelieli, apskatā neietverti uzņēmumi var jūtami ietekmēt ļoti mazu novadu sniegumu. Taču aptuvenu priekšstatu par dažādu vietu ekonomisko “jaudu” pētījums sniedz.
Ne visos gadījumos vāji attīstīts eksporta sektors ir liela problēma. Cilvēki dzīvo vienā novadā, bet strādā citā. Baldones un Garkalnes novados ražo ļoti maz, taču tas nenozīmē, ka tur dzīve būtu slikta, jo blakus ir Rīga un citi Pierīgas novadi. Taču ir plaši apgabali – austrumu pierobežā, Vidzemes austrumos, Kurzemes centrā –, kuru spēja pelnīt naudu ir ļoti maza, un tā ir liela problēma, jo šo vietu tuvumā nav spēcīgu attīstības centru. Šeit esošo uzņēmumu apgrozījumu acīmredzami galvenokārt nodrošina valsts maksātās algas, pensijas, platībmaksājumi. Šī situācija vairākumā gadījumu nav ilgtspējīga, jo zemā ienākumu līmeņa dēļ turpināsies cilvēku aizbraukšana no šīm vietām. Ļoti liels kontrasts redzams arī plašākās teritorijās, piemēram, starp padomju laikā izveidotajiem rajoniem, kas varētu būt bāze arī nākotnes dalījumam. Ventspils rajona eksporta ienākumi piecas reizes pārsniedz Balvu un Ludzas rajonu eksporta ienākumus.
Kontrastu gamma VARAM piedāvātajā kartē ir mazāk krasa nekā starp pašreizējiem novadiem, bet lielāka nekā padomju ēras rajonu starpā, galvenokārt tāpēc, ka īpaši izceļas Mārupes rajons, kam raksturīga īpaši augsta saimnieciskās aktivitātes koncentrācija. Nākotnē valsts vidējais eksportspējas līmenis varētu četras reizes pārsniegt vājāko pašvaldību eksportspējas līmeni.
Atšķiras arī nozaru struktūra
Dažādās Latvijas daļās atšķirīgs ir ne tikai eksporta ienākumu līmenis, bet arī veids, kā šie ienākumi tiek iegūti. Runājot augstākajā vispārinājumā līmenī, ir Rīga un ir pārējā Latvija. Mūsu valsts galvaspilsēta galvenokārt ir pakalpojumu eksportētāja. Rīga vēsturiski par lielpilsētu kļuva kā ražošanas centrs, šādi desmitkāršojot iedzīvotāju skaitu 50 gados pirms Pirmā pasaules kara. Tāda Rīga bija arī padomju laikā, un arī šobrīd te saražo vairāk preču nekā jebkurā citā pilsētā. Taču rūpniecība vairs nav Rīgas attīstības galvenais virzītājs. Pirms 20 gadiem tādas nozares kā IT pakalpojumi vai biznesa ārpakalpojumu eksports gandrīz nepastāvēja. Taču īsā laikā tās ir kļuvušas par lielākajiem darba devējiem starp eksporta nozarēm. To straujā attīstība turpinās. IT pakalpojumi, galvenokārt programmēšana, kopš 2000. gada vidēji ir auguši par vairāk nekā par 20% gadā (tie ir maksājumu bilances, nevis mana pētījuma dati). Turklāt šajā desmitgadē attīstība bijusi nedaudz straujāka nekā iepriekšējā, bet pēdējos piecos gados vēl savukārt nedaudz straujāka. Nozarei attīstoties, arvien grūtāk ir atrast darbiniekus. Taču vienlaikus arvien spēcīgāk strādā t. s. klāsteru efekti – prasmju daudzums un daudzveidība, uzņēmumu papildinošā mijiedarbība, reputācija. Mans pētījums, kas aptver pēdējos piecus gadus, uzrāda ļoti līdzīgu pieaugumu nozares izmaksāto algu kopsummā – par 22% gadā.
Pateicoties tieši šo intelektuālo jeb balto apkaklīšu eksporta kāpumam, Rīgas eksporta nozares pēdējos piecos gados augušas straujāk nekā Latvijā kopumā. Taču attīstās arī citi reģioni. Pierīga ir visdaudzveidīgākā Latvijas eksporta ekonomikas daļa. Te ir attīstīts t. s. “balto apkaklīšu” pakalpojumu eksports – IT un biznesa ārpakalpojumi –, transporta pakalpojumi, te ir arī pārstāvētas visas Latvijas rūpniecības nozares. Protams, arī lauksaimniecība un mežsaimniecība.
Savukārt Vidzeme ir izteikti specializējusies meža nozarē (mežsaimniecība un kokapstrāde), tā veido pat nedaudz vairāk nekā pusi eksporta uzņēmumu izmaksāto algu. Kurzemē ir apmēram tikpat daudz mežu, taču tās ekonomika ir diezgan diversificēta – rūpniecībā te ir liela metālapstrādes un mašīnbūves daļa, joprojām lielu lomu spēlē arī tranzīts. Ja man vaicātu, kurā reģionā ārpus Lielrīgas tuvākajos gados varētu būt straujākā attīstība, es teiktu, ka tieši šeit. Zemgale izskatās diezgan līdzīga Kurzemei, bet ar lielāku lauksaimniecības un dabas resursus pārstrādājošo rūpniecības nozaru daļu. Par Latgali ir divas ziņas – labā un sliktā. Labā ziņa ir tās rūpnieciskās bāzes daudzveidība ar lielo tehnoloģisko nozaru daļu. Sliktā ziņa ir liels tādu nozaru īpatsvars, par kuru likteni reģionam ir ļoti maza teikšana. Visupirms tas ir tranzīts – Latgalē dzīvo liela daļa dzelzceļa darbinieku, tas ir ļoti svarīgs darba devējs reģionam.
Laika nav daudz
Pētījums nesniedz detalizētas atbildes uz jautājumu: “Ko tad mums darīt, lai šo labklājību celtu?” Taču tas precizē intuitīvas nojausmas, ko jau snieguši citi dati un uzņēmumu apmeklējumi. Piemēram, ja reģionā kāda nozare jau ir attīstīta, tas norāda, ka šeit ir zināšanas, prasmes, infrastruktūra, šajā jomā var mēģināt darīt vēl vairāk. Katrā reģionā ir resursi un iespējas, kas no ārpuses var nebūt labi pamanāmi, attīstība ir jāplāno uz vietas. Tomēr ir jāveicina ekonomikas diversifikācija, kas ir vissvarīgākais uzdevums Vidzemei. Jo īpaši liela uzmanība jāpievērš metālapstrādei un mašīnbūvei. Tā šeit ir daudz mazāk attīstīta nekā visos pārējos Latvijas novados, tās vadošie uzņēmumi maksā diezgan labas algas, vienlaikus tā nav “raķešu zinātne” – nozari var attīstīt ar darba tirgū pieejamajām prasmēm.
Skaidrs, ka plašiem mūsu zemes apvidiem reģionu eksporta attīstība ir dzīvības un nāves jautājums. Ir teritorijas pat vairāku kādreizējo un varbūt arī nākamo rajonu lielumā, kuru situācija nav ilgtspējīga, to pelnītspēja ir pārāk vāja. Ja iedzīvotāju un prasmju kritiskā masa tiks neatgriezeniski zaudēta, atpakaļceļu atrast būs ļoti grūti. Pēc tam atliek tikai “eņģelis nolaižas no debesīm” scenārijs – jeb atbrauc kāds investors un uzbūvē rūpnīcu un sāk civilizācijas atjaunošanu no nulles punkta. Uz to tiešām nevajadzētu paļauties.
