Būtu noderīgi pievērsties Vācijas teritorijā notikušajiem “Mērnieku laikiem” (tādi ir bijuši vairāki), īpaši to rezultātiem pēc Vācijas atkalapvienošanās. Vācijas austrumi, līdzīgi mums, 50 gadus atradās padomju varas ietekmes zonā, un austrumvāciešu atgriešanās pie demokrātijas nav bijusi vienkārša. Arī šeit sava nozīme ir vairākām reformām, kuras skārušas gan Vācijas rietumdaļas, gan austrumdaļas zemes.
Galvenais arguments reformu veikšanai, tāpat kā visur citur, ir bijis nodokļu līdzekļu taupīšana. Jau laikā starp 1968. un 1978. gadu Vācijas Federatīvajā Republikā (VFR) noritēja apjomīga teritoriālā reforma. Toreiz dažas pašvaldības sadalīja, bet pamatā tās tika apvienotas. Reforma palīdzēja konsolidēt federālo zemju mazo pašvaldību finanses. Izmaiņas nenāca viegli, bija daudz pretestības, tikpat kā neviena mazā pašvaldība negribēja apvienoties ar kaimiņiem. Tomēr aprēķins ņēma virsroku, un šobrīd jau iedzīvotāji ir apraduši ar reformu. Lai arī šad tad plašsaziņas līdzekļos izskan uzskats, ka tagad daudzās mazajās apdzīvotajās vietās pašvaldība ir tālāk no iedzīvotājiem, nekā bija pirms 50 gadiem, cilvēki apzinās, ka bez administratīvi teritoriālās reformas daudzas pašvaldības vairs nespētu uzturēt vajadzīgo infrastruktūru.
Šobrīd vācieši apdomā vajadzību pēc jaunas reformas federālajā līmenī. Daudziem nav saprotams, kāpēc, piemēram, Brēmenei, kurā dzīvo apmēram 800 000 iedzīvotāju, ir tādas pašas balsstiesības federālajā līmenī, zemes parlaments kā Bavārijai, kurā dzīvo 13 miljoni cilvēku. Izskan viedokļi, ka Berlīni, piemēram, vajadzētu apvienot ar Brandenburgu. Arī Zārlande kā pavisam neliela federālā zeme ir kandidāts uz apvienošanos ar kaimiņiem.
Panaceja pašvaldību līdzekļu taupīšanai?
Būtu labi, ja tas patiešām vienmēr izdotos, – arī Vācijā, tāpat kā Latvijā, ir daudzas pašvaldības, kas cīnās ar hronisku līdzekļu trūkumu. Varbūt atliek tās apvienot aizvien lielākās teritorijās un naudas trūkuma problēma būs atrisināta?
Izrādās, ka tik vienkārši vis nav. Ne visos gadījumos reformas ir nesušas vēlamos rezultātus. Pašvaldību jautājumiem veltītais portāls norāda, ka 2016. gadā notikusī Getingenes un Osterodes apgabalu apvienošana cerētos ietaupījumus nav devusi. Tieši otrādi – pārvaldes struktūrās darbinieku skaits pat par 72 cilvēkiem palielinājās. Tiesa, 32 no šiem darbiniekiem tika pieņemti, lai tiktu galā ar bēgļu un migrantu pieplūdumu, bet piecas darbavietas bija jārada, lai izpildītu vides aizsardzības likumu noteikumus. Tomēr kopumā jāsecina, ka cerētais darbinieku skaita samazinājums nav panākts.
Jāatzīst, ka arī iedzīvotāju vidū ATR nav iecienītas. Piemēram, Meklenburgas-Priekšpomerānijas zemē apmēram 70% iedzīvotāju neatbalsta teritoriālas izmaiņas.
Jau minētais portāls citē Gerhardu Henkeli (Gerhard Henkel), kurš īpaši pēta ar ciematu dzīvi saistītos tematus. G. Henkelis atzīmē, ka pēdējās desmitgadēs ir notikusi dubulta pašvaldību tiesību samazināšana – gan juridiskajā, gan finansiālajā ziņā. Starplaikā apmēram 90% pašvaldību darbību regulē federālie likumi un vadlīnijas. Tā kā pašvaldībām tikpat kā nav iespējas regulēt savu finanšu plānojumu, tās ir bijušas spiestas aizņemties trūkstošos finanšu līdzekļus.
Latvijas gadījumā varbūt ir tieši pretēji – pašvaldībām ir pat pārāk liela patstāvība. To pierāda procesi Rīgā, kur valsts institūcijām trūkst gan mehānismu, gan, iespējams, iniciatīvas kontrolēt pašvaldībā notiekošo. Šāda situācija, kad pārraugošajām struktūrām nav kontroles iespējas, Vācijā nepastāv, un šajā ziņā mums būtu jāizmanto viņu pieredze. Tomēr nav nepieciešams krist otrā galējībā, nedodot pašvaldībām tikpat kā nekādu patstāvību.
Teritoriālās reformas īpatnības bijušajā Austrumvācijā
Kopš Vācijas apvienošanas bijušās Vācijas Demokrātiskās Republikas (VDR) teritorijā administratīvu robežu izmaiņas ir notikušas ar neapskaužamu regularitāti. Varbūt tas ir devis nopietnu ieguldījumu iedzīvotāju labklājības pieaugumā šajā Vācijas daļā?
Izskatās, ka mums derētu pastudēt Vācijas pieredzi, lai nepieļautu tādas kļūdas, kādas notika bijušās VDR zemēs. Kā jau minēju, tur pēc Vācijas atkalapvienošanās teritorijas tika reformētas vairākas reizes pēc kārtas un izveidotas ļoti lielas pašvaldības. Tomēr iedzīvotāju demokrātijas un arī ekonomisko iespēju izpratne Austrumvācijā nav tāda pati kā Rietumvācijā, kur pagājušā gadsimta otrajā pusē notikusī reforma bija vairāk vai mazāk veiksmīga. Jārēķinās, ka arī Latvijā cilvēku uztvere vairāk ir līdzīga austrumvāciešiem nekā rietumvāciešiem.
Tur, kur apvienojas novadi un pagasti, samazinās sabiedrības pilsoniskā aktivitāte, samazinās dalība vēlēšanās un palielinās populistu ietekme.
Protams, dažādās valstīs ir dažāda pieredze. Plašā pētījumā “Kādu rezultātu dod administratīvi teritoriālās reformas? Vācijas un Eiropas valstu pieredzes apkopojums” secināts, ka ATR var palielināt komunālās pašpārvaldes efektivitāti un darbības amplitūdu. Tomēr empīriskie dati par līdzekļu ietaupījumu un arī ietekmi uz demokrātiskajiem procesiem nav viennozīmīgi.
Izrādās, ka Austrumvācijas reformas nesamazināja izdevumus tik būtiski, kā cerēts, toties tika vairota iedzīvotāju neapmierinātība ar pārvaldi, ar demokrātiju kā tādu, samazinājās vēlētāju aktivitāte pašvaldību vēlēšanās un mazāk iedzīvotāju bija gatavi paši kandidēt. Ievērojami palielinājās ienākumu nevienlīdzība un atbalsts populistiskajām partijām. Protams, ATR nav vienīgie šī procesa iemesli, bet sava nozīme ir bijusi arī tām.
Ko rāda pētījumi par ATR rezultātiem Vācijas austrumdaļā
Teritoriālo reformu rezultātus plašākā pētījumā ir apkopojuši Drēzdenes IFO institūta zinātnieki Sebastians Blese (Sebastian Blesse) un Fēlikss Rēzelis (Felix Rösel), atzīstot, ka jau notikušās teritoriālās reformas ir nesušas vairāk ļaunuma nekā labuma.
Tieši Meklenburgā-Priekšpomerānijā reformētāji ir bijuši ļoti centīgi – apvienoja policijas iecirkņus, apriņķus, slimnīcas, tiesu apriņķus, ieņēmumu dienestus. No 30 apriņķiem izveidojās seši milzu apriņķi. Līdzīgi notika arī Saksijas zemē – no 48 apriņķiem izveidoja desmit. Arī dažās citās zemēs jaunizveidotie apgabali ir vieni no lielākajiem visā Vācijā un birģermeistari pārvalda teritoriju, kāda parasti ir landrātu rokās. Daži apgabali ir tikai nedaudz mazāki par Berlīni vai Hamburgu. No daža laba ciema līdz birģermeistaram ir jābrauc stunda.
Varbūt tā tomēr nebija pareiza rīcība? Ja nomaļajās provincēs vairs nav jūtama valsts klātbūtne, tad tukšo vietu aizņem citi. Tajās jauno zemju vietās, kurās šī teritoriālā reforma ir īpaši apjomīga, Vācijas labējā eiroskeptiķu partija “Alternatīva Vācijai” (AfD) ir saņēmusi deputātu vietas bundestāgā un AfD grupas ir īpaši stipras. Paši iedzīvotāji ir dusmīgi un nokaitināti. Protams, būtu nepareizi katru demokrātijas problēmu saistīt ar ATR, tomēr šīs reformas ir pastiprinājušas esošās problēmas. Šajās vietās vairs nav valsts varas pārstāvju. Kādreiz mazajos ciemos birģermeistars un mācītājs sacentās, kurš pirmais nonāks pie jubilāra, lai viņu apsveiktu. Tagad neviena tuvumā vairs nav un nav arī, kam sacensties. Politika zaudē kontaktu ar pilsoņiem, un pilsoņi zaudē kontaktu ar politiķiem.
Pētnieki atzīmē, ka Tīringene, kurā 2018. un 2019. gadā bija paredzēta reforma, ko tomēr neieviesa, tā vietā piedāvājot apvienoties brīvprātīgi, ir veiksmīgs piemērs pārejai uz demokrātiju. Nekur citur Vācijas austrumos nav tik daudz nelielu un labi funkcionējošu komūnu. Varbūt valsts ietekme vislabāk saglabājas tur, kur struktūras ir nelielas? Vismaz šī pētījuma autori tā uzskata un raksta: “Tur, kur novadi un pagasti apvienojas, samazinās sabiedrības pilsoniskā aktivitāte, samazinās dalība vēlēšanās un palielinās populistu ietekme.”
Ļoti iespējams, ka tieši AfD nostiprināšanās Vācijas austrumos, tur, kur demokrātija pagaidām ir trausla, ir likusi vadībai nopietni pārdomāt arī teritoriālās reformas. Varbūt tāpēc tika apturēta paredzētā reforma Tīringenē un Brandenburgā? Iespējams, viens no iemesliem ir arī fakts, ka pētījumos zinātnieki nav konstatējuši nozīmīgu līdzekļu ietaupījumu pēc pašvaldību apvienošanās.
Latvijai vajadzētu rūpīgi izpētīt Vācijas, īpaši tās austrumdaļas, pieredzi. Lai gan Latvija nav tik liela kā Vācija un mūsu gadījumā tik milzīgu novadu veidošana nebūtu iespējama, tomēr arī pie mums demokrātija vēl nav tik stabila, kāda tā bija Rietumvācijā, kur reforma neizraisīja tik dramatiskas sekas. Cerēsim, ka Latvijā šis jautājums tiks lemts atbildīgi, ņemot vērā seno tautas gudrību: “Septiņas reizes nomēri un tad nogriez.”
Papildu informācijai: Pētījums par teritoriālo reformu ietekmi (vācu val.), kurš sagatavots Brandenburgas Iekšlietu ministrijas uzdevumā.
