VIEDOKĻI
>
Par Latviju. Par Tevi Latvijā.
TĒMAS
21. maijā, 2020
Lasīšanai: 15 minūtes
RUBRIKA: LV portāls jautā
TĒMA: Kultūra
24
24

Kam būt kultūrvēsturisko novadu likumā

FOTO: Zane Bitere, LETA

Latvijas kultūrvēsturisko vidi un piederību pie tās no nākamā gada paredzēts sekmēt ar jaunu likumu, no kura novados sagaida sen zināmu problēmu risinājumus. Starta šāvienu likuma izstrādei dod pašvaldību reformas likumprojekts, kuru Saeima skatīs trešajā – noslēdzošajā – lasījumā. 

īsumā
  • Paredzēts, ka jaunais kultūrvēsturisko novadu likums tiks izstrādāts līdz šī gada beigām. Pēc likuma pieņemšanas valdībai sešu mēnešu laikā būs jāapstiprina latviešu vēsturisko zemju un kultūrvēsturisko kopienu dzīves telpas ilgtspējīgas attīstības plāns.
  • Jaunais likums ar jēdzienu “latviešu vēsturiskās zemes” aptvers Vidzemi, Latgali, Kurzemi, Zemgali un Sēliju, papildus paredzot aizsargāt arī mazākas kultūrtelpas šo latviešu vēsturisko zemju robežās.
  • Likumā būs noteikts vietējo kopienu primārais atbildīgums par savas identitātes saglabāšanu, kā arī valsts un pašvaldību pienākumi šo identitāšu uzturēšanā.

Plānots, ka iedzīvotāju kopīgās identitātes stiprināšanai un kultūrvēsturiskās vides saglabāšanai un ilgtspējīgai attīstībai pilsētu un pagastu piederību pie latviešu vēsturiskajām zemēm – Vidzemes, Latgales, Kurzemes, Zemgales un Sēlijas – regulēs atsevišķs likums, kas Ministru kabinetam (MK) jāizstrādā līdz šī gada beigām. Šāda norma pēc Valsts prezidenta Egila Levita iniciatīvas ietverta likumprojektā “Administratīvo teritoriju un apdzīvoto vietu likums”. Pēc kultūrvēsturisko novadu likuma pieņemšanas valdībai sešu mēnešu laikā būs jāapstiprina latviešu vēsturisko zemju un kultūrvēsturisko kopienu dzīves telpas ilgtspējīgas attīstības plāns.

Paredzēts, ka jauno likumu izstrādās Valsts prezidenta kanceleja sadarbībā ar Kultūras ministriju un izskatīšanai Saeimā tas varētu nonākt nākamās parlamenta sesijas sākumā rudenī, informē valsts sekretāra vietnieks kultūrpolitikas jautājumos Uldis Zariņš.

Precizēs jēdzienu “latviešu vēsturiskās zemes”

“Mana prioritāte ir rosināt, lai likumdošanas ceļā tiktu noteiktas latviešu vēsturisko zemju robežšķirtnes, definējot katra pagasta un mazpilsētas piederību pie noteiktas latviešu vēsturiskās zemes – Vidzemes, Latgales, Kurzemes, Zemgales un Sēlijas –, kā arī paredzot konkrētus valsts un vietējo pašvaldību uzdevumus šīs identitātes un piederības stiprināšanā,” vēstulē Saeimas Administratīvi teritoriālās reformas komisijai uzsver E. Levits. Valsts prezidents bija vērsis Saeimas Administratīvi teritoriālās reformas komisijas uzmanību uz nepieciešamību stiprināt vietējās kopienas (pagastus un mazpilsētas), paredzot tām iespēju demokrātiski ievēlēt savus pārstāvjus un atbilstoši katras vietējās kopienas jaudīgumam piešķirt tām noteiktas kompetences vietējo jautājumu kārtošanai.

“Likumā tiks konkretizēts un detalizēts Satversmes ievadā ietvertais jēdziens “latviešu vēsturiskās zemes”. Ikdienā operējam ar Latvijas vēsturisko zemju nosaukumiem, kas liekas pašsaprotami, taču reformas kontekstā redzam, ka šo zemju robežu jautājumi skar arī kultūrvēsturiskās identitātes jautājumus,” skaidro Valsts prezidenta padomnieks tiesību politikas jautājumos Jānis Pleps. Tādējādi būtiski norādīt, ka jaunais likums ar jēdzienu “latviešu vēsturiskās zemes” aptvers Vidzemi, Latgali, Kurzemi, Zemgali un Sēliju, papildus paredzot aizsargāt arī mazākas kultūrtelpas (piemēram, Suitu novadu, Lībiešu krastu u. c.) šo latviešu vēsturisko zemju robežās. Likumā būs noteikts vietējo kopienu primārais atbildīgums par savas identitātes saglabāšanu, kā arī valsts un pašvaldību pienākumi šo identitāšu uzturēšanā, informē padomnieks.

Kaut gan jaunajā likumā iecerēts noteikt Latvijas vēsturisko zemju teritorijas, “lai katra pilsēta, katrs pagasts varētu redzēt, pie kuras no šīm zemēm tas pieder”, Latvijas kultūrvēsturisko novadu robežas nav novelkamas pilnīgi precīzi un tām nav noteikti jāsakrīt ar pašvaldību robežām, jo starp robežapgabaliem vēsturiski ir notikusi un notiek savstarpēji bagātinoša un valsts vienotībai būtiska mijiedarbība, norāda J. Pleps. Turklāt, nosakot novadu robežas administratīvi teritoriālās reformas kontekstā, jāņem vērā ne tikai iedzīvotāju kultūrvēsturiskās piederības sajūta un identitāte, bet arī teritoriju attīstības iespējas, administratīvo centru izvietojums, ekonomiskā mobilitāte, kustība reģionā, ceļu tīkls un iedzīvotāju pārvietošanās paradumi.

LV portāls jautā: Ko sagaidāt no kultūrvēsturisko novadu stiprināšanas speciālā likuma? Kādiem instrumentiem lokālās piederības stiprināšanā šajā likumā vajadzētu būt?

Ivars Logins

Biedrības “Latgales tradicionālās kultūras centrs “Latgaļu sāta”” pārstāvis

Šāds likums vispār nebūtu bijis nepieciešams, ja Saeimas deputāti izrādītu sapratni un neliegtu Sēlijas novada izveidi, Suitu novada izveidi un labotu ilggadējo kļūdu, parūpējoties par to, lai viens no latgaliskākajiem novadiem, proti, Varakļānu novads, beidzot nonāktu pie Latgales. Diemžēl mīts par to, ka administratīvi teritoriālā reforma neesot jāskata kultūrvēsturiskā kontekstā, ir novedis pie tā, ka mums valstī taps jauns likums.

Latgalieši sagaida, lai likums beidzot uzliek valstij par pienākumu rūpēties par to, ka tiek iedzīvināta Valsts valodas likuma 3. panta ceturtā daļa, kas paredz nodrošināt latgaliešu rakstu valodas kā vēsturiska latviešu valodas paveida saglabāšanu, aizsardzību un attīstību.

Agris Bitāns

Zvērināts advokāts, Latgales patriots

Pirmkārt, sagaidu, ka šis likums sniegs skaidru apliecinājumu Satversmes 3. panta svaram un atcels diskusijas par it kā deklaratīvo šī panta raksturu. Otrkārt, sagaidu, ka likums dos papildu pamatu katra Latvijas pilsoņa piederībai pie vietējās kopienas un stiprinās kultūrvēsturisko identitāti, tādējādi stiprinot pilsonisko apziņu un sasaisti ar savām saknēm. Tas veidos skaidru saikni starp pilsoni un Latvijas valsti, stiprinās piederības sajūtu, kuras šobrīd pietrūkst. Treškārt, sagaidu, ka tiks atjaunotas kultūrvēsturisko novadu robežas atbilstoši vēsturiskajām robežām, kuras tika noteiktas, dibinot Latvijas Republiku. Ceturtkārt, sagaidu, ka atbilstoši šo kultūrvēsturisko novadu robežām tiks veidotas pašvaldības un nodrošināta vienota kultūrvēsturiskā vide un tās attīstība. Tam būtu nepieciešama sava administratīvā pārvalde. Tiktu veidota vienota kultūrvēsturiskā novada vizuālā un cita atpazīstamība. Piemēram, Latgalē ceļa zīmēs, vietu un ielu nosaukumos tiktu lietota latgaliešu valoda. Tāpat likums paredzētu pienākumu ņemt vērā kultūrvēsturiskā novada kultūrvēsturiskās vienības vai kopības intereses, piemēram, lībiešu vai suitu apdzīvotajās vietās. Katram novadam būtu savi kopīgi svētki vai tradīcijas.

Piektkārt, sagaidu, ka tiks izstrādāti un apstiprināti kultūrvēsturisko novadu simboli, piemēram, karogi. Līdz ar to tie iegūtu valsts aizsardzību. Sestkārt, sagaidu, ka, izpildot Valsts valodas likuma 3. panta ceturtajā daļā paredzēto valsts pienākumu latgaliešu valodas kā vēsturiska latviešu valodas paveida saglabāšanā, aizsardzībā un attīstībā, kā viena no svarīgām Latgales pazīmēm tiktu nostiprināta latgaliešu valodas lietošana šajā novadā arī oficiālajā saziņā. Tāpat sagaidu, ka tiks veicināta šīs valodas apmācība (gan skolās, gan augstākajās mācību iestādēs) un popularizēšana ar valsts atbalstu. Septītkārt, sagaidu, ka likums paredzēs valsts pienākumu veicināt un atbalstīt, arī finansiāli, katra kultūrvēsturiskā novada attīstību, kā arī, veicot administratīvi teritoriālo un pārvaldes reformu un realizējot infrastruktūras u. c. projektus, tiks ievērotas kultūrvēsturisko novadu robežas un intereses. Valstij sadarbībā ar pašvaldībām būtu jāveido konkrētā kultūrvēsturiskā novada informatīvā telpa, lokālie muzeji, kultūras objekti un cita veida kultūrvide, arī novada tūrisms. Astotkārt, sagaidu, ka likumā būs noteikti arī pašvaldības pienākumi saglabāt un attīstīt kultūrvēsturisko novadu, paredzot konkrētus pasākumus. Devītkārt, sagaidu, ka tiks noteikta jauna tradīcija, piemēram, katra kultūrvēsturiskā novada svinamā diena, kas tiktu atzīmēta visā valstī.

Ilma Svilāne

Biedrības “Sēļu klubs” valdes priekšsēdētāja

Mēģināšu atbildēt uz jautājumiem, kas nav vienkārši, bet ir apsveicami. Uz tiem mums visiem kopā jāatbild, lai novērstu vēsturisko netaisnību attiecībā pret sēļu zemju iedzīvotājiem 21. gadsimtā, kas, akadēmiķa Jāņa Stradiņa un citu cienījamu zinātnieku un kultūras darbinieku vadīti, jau vairāk nekā 30 gadus cīnās par savas teritorijas atzīšanu. Tāpēc apsveicams un pilnībā atbalstāms ir prezidenta Egila Levita ierosinājums par latviešu vēsturiskajām zemēm. Es gribētu Latvijas kartē redzēt šādas zemes: Vidzeme, Latgale, Kurzeme, Zemgale un Sēļzeme.

Ko gribētu sagaidīt no kultūrvēsturisko novadu likuma? Pirmkārt, ja runa ir par vēsturiskajām zemēm, tad vajadzētu būt Sēļzemei (ne Sēlijai). Otrkārt, likumam jāattiecas arī uz citiem jau pieņemtajiem likumiem. Piemēram, “Vidzemes, Latgales, Kurzemes un Zemgales ģerboņu likuma” 1. pantā ir atsauce uz Satversmes 3. pantā minēto kultūrvēsturisko (vēsturiski etnogrāfisko) apgabalu ģerboņu kā valsts simbolu tiesisko aizsardzību un izmantošanu. Diemžēl minētajā Satversmes pantā nav runa par kultūrvēsturiskiem apgabaliem. Ceru, ka likums ieviesīs kārtību šo teritoriju nosaukumos un visur tas būs jāievēro: gan citos dokumentos, gan robežās, ja tādas noteiks. Arī Sēļzemei būs vajadzīgs ģerbonis, kas būtu mūsu uzvara! Etnogrāfi jau labi sen izdalījuši piecus novadus. Ceru, ka šis likums noteiks pienākumu veidot administratīvās teritorijas šo zemju robežās un dos priekšroku ierosinājumiem par administratīvu teritoriju apvienību veidošanu šo zemju robežās, kā tas jau ir izveidojies, apstiprinot Sēlijas novadu apvienību. Reformai nebūtu tiesību un pienākuma to iznīcināt. Treškārt, uz šo likumu skatos kā uz 21. gadsimta Latvijas likumu. Tas nebija aktuāls ne 19., ne 20. gadsimtā, bet ir vajadzīgs tieši tagad. Esam apzinājušies kultūras un kultūrvēstures vietu šodienas sabiedrības dzīvē, to ietekmi un klātesamību visās dzīves sfērās. Cerams, esam to spējīgi novērtēt pilnībā. Arī to, ka tā ir ekonomikas, saimniekošanas daļa mūsu gadsimtā. Kultūrvēstures likumu neievērošana neizraisa pēkšņu krīzi, bet drupina mūsu pamatus pilienu pa pilienam.

Par instrumentiem lokālās piederības stiprināšanā: jau pats likums ar precīzi izstrādātu saturu ir lokālās piederības instruments. Latviešu valodā ir vārds “daudzināšana”. Tikai viens burts to atšķir no vārda “audzināšana”. Pa šiem gadiem esam jau daudz darījuši šajā ziņā, iedzīvinot sēļu un Sēlijas vārdu nosaukumus vietām, objektiem un organizācijām. (Sēlijas kongresi, Sēļu sēta, Sēļu klubs, vides un tūrisma attīstības klubs “Sēlija”, tirdzniecības tīkls Jēkabpilī “Sēlija” utt.).

Latgale prot pastāvēt par sevi, arī Kurzeme un pārējās zemes. Bet pie tā ir jāpiestrādā Sēlijā. Ja, tāpat kā laika ziņās, reizēm “Latvijas Radio” raidīs citas ziņas no Sēļzemes, mēs katrs šeit atcerēsimies, kas esam. Cilvēka lepnums par savu dzīves un darba vietu ir kā pievienotā vērtība visam, ko viņš dara un rada. 

Jaunajam likumam par vēsturiskajām zemēm jābūt saistītam ar likumiem par to ekonomisko attīstību. Strādājot daudzus gadus muzejā, piedzīvots, ka, piemēram, Muzeju likums neatbilst grāmatvedības noteikumiem pašvaldībās.

Kultūra kā virzītājspēks, bet ne kā produkts. Kultūrtelpas pastāvēšanas priekšnoteikumi ir valstiski atbalstāmas vērtības. Redzam, ka tad tās uzplaukst. Arī identitāte, lokālpatriotisms, lauku kopienas. Lauki Sēlijā un arī citur ir trausla vērtība, kas neatbalstīta iet bojā. Cik zinu, tiek domāts par kultūras biedrību atbalsta nostiprināšanu attiecīgos dokumentos. Tas būtu atbalsts lauku kopienām.

Atbalsts projektiem kultūras norišu finansējumam laukos ietekmē šo norišu kvalitāti. Šo projektu pieteikumi un realizācija ir sarežģīta un bez jurista izglītības nav iespējama, piemēram, SIF projektu konkursi, ko gribējām šogad plānot un uzskatījām par lietderīgu un pierobežai atbilstošu.

Grigorijs Rozentāls

Suitu parlamenta priekšsēdētājs

Mēs dzīvojam lauku apvidū, kur cilvēku skaits ar katru gadu samazinās. Mirstības statistika par pēdējiem 10 gadiem liecina, ka Alsungas pagastā iedzīvotāju skaits samazinājies par 16%, Gudenieku pagastā pat par 27%. Pēdējo desmit gadu laikā esam zaudējuši vairāk nekā 400 cilvēku jeb apmēram 17% iedzīvotāju.

Ar suitu lietu kļuvām par vienu no UNESCO atzītajām neatliekami glābjamajām pasaules nemateriālajām pasaules kultūras vērtībām, mums ir bijuši dažādi plāni, par kuru efektivitāti var strīdēties, bet svarīgākais: vai jaunā paaudze pārņems suitu identitāti no iepriekšējās? Vai spēsim jauniešus motivēt palikt šeit, bet tos, kas aizbraukuši, – kaut kad atgriezties ar sajūtu, ka šī vieta ir īpaša? Šādās īpatnējās vietās skolām jābūt orientētām uz vietējo vērtību saglabāšanu. Parasti to ir iespējams izdarīt ar kādu papildu finansējumu iesaistītajiem skolotājiem u. tml. Tātad viena svarīga lieta ir izglītība, bet otra – ekonomiskā attīstība, kas arī jaunajai paaudzei dotu iespējas saskatīt savu nākotni nevis kaut kur citur, bet gan šeit uz vietas. Ja nebūs jauniešu, nebūs arī suitu lietas.

Mums ir labs kontakts ar setiem Igaunijā, kuriem ir valsts finansētas programmas kultūras un ekonomikas atbalstam, kam var pieteikt uzņēmējdarbības, kultūras un pētniecības projektus. Ir vērtēšanas komisijas, kurās ir gan vietējie, gan valsts pārstāvji. Ir finansējums arī ceļu tīkla attīstībai.

Latvijā līdz šim arī Eiropas nauda tikusi iedalīta vispirms republikas nozīmes pilsētām, tad attīstības centriem, bet tikai pēc tam visiem pārējiem. Mēs līdz šim esam bijuši nolikti pie neperspektīvajām teritorijām. Šīs ir lietas, kuras vajadzētu pozitīvi risināt arī ar jaunā likuma palīdzību. Igaunijā ir ļoti labi piemēri, kā to var darīt. Taču, kad esam par to runājuši ar valsts amatpersonām, dzirdam: te nekad nebūs kā Igaunijā. Acīmredzot viņus tas neinteresē. Jautājums: vai arī šo attieksmi var mainīt?

Labs saturs
24
Pievienot komentāru

LATVIJAS REPUBLIKAS TIESĪBU AKTI
LATVIJAS REPUBLIKAS OFICIĀLAIS IZDEVUMS
ŽURNĀLS TIESISKAI DOMAI UN PRAKSEI
LIETOTĀJU IEVĒRĪBAI
Informējam, ka šajā tīmekļa vietnē tiek izmantotas sīkdatnes. Turpinot lietot LV portālu, jūs piekrītat sīkdatņu izmantošanai. Uzzināt vairāk
PIEKRĪTU