Publicēts pirms 3 gadiem. Izvērtē satura aktualitāti! >>
Likuma preambulā ir jāpasaka būtiskākais. Deputātiem, lemjot par topošā Latviešu vēsturisko zemju likuma preambulu, jāizšķiras, ko un cik detalizēti tajā iekļaut.
FOTO: Edijs Pālens, LETA
Piešķirt likumam garu. Ar šādu uzdevumu Latviešu vēsturisko zemju likumprojektam paredzēta preambula jeb ievads, par kura akcentiem sākusi iezīmēties lielāka skaidrība.
Topošais Latviešu vēsturisko zemju likums, kuru sagatavojis un iesniedzis Saeimā Valsts prezidents Egils Levits, paredz noteikt katra pagasta un pilsētas piederību kādai no piecām vēsturiskajām latviešu zemēm – Vidzemei, Latgalei, Kurzemei, Zemgalei un Sēlijai –, kā arī nodrošināt atbalstu vietējām kopienām savas kultūrvēsturiskās identitātes saglabāšanā un attīstīšanā.
Likumam paredzēta preambula, kurā iekļauti latviešu nācijas veidošanās vēsturiskie aspekti un uzsvērts, ka latvietības daudzveidība, kultūrtelpas un latviešu vēsturisko zemju kultūrvēsturiskā vide ir nācijas kopējā bagātība. “Preambula ir nozīmīga likuma sastāvdaļa, kas dod iespēju pašam likumdevējam noteikt attiecīgā likuma garu, tā pamatā esošo vērtību un tiesībpolitisko interešu kontekstu, kā arī likuma atslēgas jēdzienu un mērķu tvērumu,” norādījis Valsts prezidents 2021. gada 28. janvāra paziņojumā “Par priekšlikumiem likumprojekta “Latviešu vēsturisko zemju likums” otrajam lasījumam”. Turpat E. Levits uzsver: “Preambulā likumdevējs akcentē tikai pašus svarīgākos un precīzai likuma piemērošanai nepieciešamos elementus. Kā likuma iedalījuma vienība preambula normatīvi nosaka attiecīgos elementus.”
Preambula ir nozīmīga likuma sastāvdaļa, kas dod iespēju pašam likumdevējam noteikt attiecīgā likuma garu.
Par Latviešu vēsturisko zemju likumprojekta virzību atbildīga ir Saeimas Administratīvi teritoriālās reformas komisija. Pagājušajā piektdienā (19. martā), komisijas sēdē lemjot par preambulas akcentiem pirms otrā lasījuma, deputāti apsprieda divas Valsts prezidenta piedāvātās likuma ievada versijas, atklātus atstājot vairākus jautājumus.
Likumprojekta izstrādes gaitā daļa deputātu priekšlikumu skārusi jautājumu par to, vai un kādas pašreizējās un vēsturiskās Latvijas mazākumtautības un mazās kultūrtelpas būtu jāuzskaita preambulā.
Saeimas pirmajā lasījumā apstiprinātajā redakcijā vēstīts, ka “latviešu nācijas tapšanā būtiska bijusi seno zemes pirmiedzīvotāju lībiešu kultūras un valodas ietekme, kā arī latvietība visos laikos mijiedarbībai ar latviešu vēsturiskajās zemēs dzīvojošajām mazākumtautībām”. Noteikts, ka “latviešu vēsturiskajās zemēs ir unikālas un atšķirīgas latvietības iezīmes, tradīcijas, valodas dialekti un izloksnes, kultūrvēsturiskās vides savdabība un vietējo kopienu uzturētas kultūrtelpas”.
Deputātes Inese Voika, Marija Golubeva un Inese Ikstena rosinājušas preambulā norādīt: “Latviešu vēsturisko zemju identitāti līdzās latviešiem un Latvijas pirmiedzīvotājiem lībiešiem no 13. gadsimta veidoja baltvācieši, no 16. gadsimta – poļi (Latgalē un Kurzemē), no 17. gs. – krievu un baltkrievu vecticībnieki (Latgalē un Kurzemē) un ebreji (Kurzemē un vēlāk visā Latvijas teritorijā). Kurzemes reģionālās identitātes veidošanā īpaša loma ir bijusi vēsturiskajām kultūras un dzīvesveida kopienām – kuršu ķoniņiem un suitiem.”
Savukārt deputāts Aleksandrs Kiršteins aicina preambulā ierakstīt, ka “latviešu vēsturiskajās zemēs uz baltu sentautu – kuršu, latgaļu, zemgaļu, sēļu, līvu un vendu – kultūras un valodas bāzes veidojusies latviešu nācija. Latviešu nācijas tapšanā būtiska loma bijusi vācbaltu kultūras un valodas ietekmei; kā arī latvietība visos laikos bijusi atvērta mijiedarbībai ar latviešu vēsturiskajās zemēs dzīvojošām mazākumtautībām”. A. Kiršteins komisijas sēdē īpaši izcēla vācbaltiešu lomu latviešu nācijas veidošanā, kas viņa skatījumā varētu būt pat lielāka nekā lībiešiem.
Vienlaikus, kā Saeimas komisijas sēdē atgādināja Valsts prezidenta padomnieks tiesību politikas jautājumos Jānis Pleps, likuma preambula nav detalizēts skaidrojums, bet uzsver tikai galveno, kas svarīgs likuma piemērošanā. Tāpat viņš norādīja: likumprojekta otrā panta otrajā daļā jau pateikts, ka Latvijā pastāv mazās kultūrtelpas, un tās jau pieminētas preambulas projektā kā virsjēdziens. Turklāt mazo kultūrtelpu tiesiskais regulējums jau ietverts Nemateriālā kultūras mantojuma likumā.
Savukārt Latvijas valsts atbildība par senās pamattautības lībiešu nacionālās identitātes un kultūrvēsturiskās vides saglabāšanu un viņu apdzīvotās teritorijas sociālekonomiskās infrastruktūras atjaunošanu un attīstību, kā norādīja padomnieks, jau ir fiksēta 1991. gadā Augstākās Padomes pieņemtajā likumā “Par Latvijas nacionālo un etnisko grupu brīvu attīstību un tiesībām uz kultūras autonomiju”. “No juridiskās tehnikas viedokļa vairākos likumos vienu un to pašu atkārtot nevajadzētu,” skaidroja J. Pleps.
Tāpat daudziem aktuāls ir jautājums par norādi uz Latgales un latgaliešu rakstu valodas pieminēšanu preambulā. Deputāti Edmunds Teirumnieks, Jānis Dūklavs, Janīna Kursīte, Mārtiņš Bondars, Aldis Adamovičs, Jānis Tutins, Inga Goldberga un Janīna Jalinska rosinājuši preambulā ietvert šādu formulējumu: “Latvijas Republika 1918. gada 18. novembrī ir izveidota, apvienojot latviešu vēsturiskās zemes – Vidzemi, Latgali (Latgolu), Kurzemi, Zemgali un Sēliju –, balstoties uz 1917. gada 27.–28. aprīļa (pēc vecā stila) Pyrmuo Latgolys latvīšu kongresā un Latvijas pagaidu nacionālās padomes 1918. gada 30. janvāra (pēc vecā stila) deklarācijā izteikto latviešu nācijas valstsgribu.”
Tāpat deputāti rosinājuši likumprojektā preambulas norādi uz latviešu vēsturisko zemju dažādajām unikālajām latvietības iezīmēm papildināt ar frāzi, ka šajās zemēs pastāv “divas latviešu valodas rakstu tradīcijas: latviešu literārā valoda un latgaliešu rakstu valoda, lībiešu valoda”.
“Saprotu, ka likumam nevajadzētu nodarboties ar vēstures faktu pārstāstīšanu, bet situācija ir tāda, ka līdz šim nevienā normatīvajā aktā, nevienā nopietnā juridiskā dokumentā, izņemot Satversmes tiesas spriedumu robežu jautājumā, Latgales kongress nekad nav ticis pieminēts tādā līmenī,” Saeimas komisijas sēdē skaidroja Vladislava Loča fonda un Latgaliešu valodas, literatūras un kultūrvēstures skolotāju asociācijas pārstāvis Agris Bitāns. Viņš arī norādīja: Latgales latviešu kongress atzina vēsturisko ideju, ka “esam viena nācija, viena tauta un mums līdz ar to ir jāveido viens valstiskais veidojums. Vēl aizvien šim jautājumam ir maz pievērsta uzmanība”.
Nevienā normatīvajā aktā, nevienā nopietnā juridiskā dokumentā, izņemot Satversmes tiesas spriedumu robežu jautājumā, Latgales kongress nekad nav ticis pieminēts tādā līmenī.
Savukārt Tieslietu ministra biroja vadītājs, rakstnieks Aldis Bukšs atgādināja: “Ir simtiem un tūkstošiem cilvēku, kas raksta latgaliešu rakstu valodas tradīcijā, tāpēc ir svarīgi preambulā atzīmēt, ka eksistē divas rakstu valodas tradīcijas.”
“Runājot par norādi uz Latgales kongresu, tas ir patiešām svarīgs moments Latvijas valstiskuma tapšanā, bet ne vienīgais,” atgādināja J. Pleps. “Kad sākam izcelt šos momentus, tad rodas jautājums: vai Miķelis Valters ir jāpiemin vai nav jāpiemin? Vai Kurzemes Zemes padome, Vidzemes Zemes padome ir jāpiemin vai nav jāpiemin? Ir piedāvājums pieminēt Latviešu pagaidu nacionālo padomi, bet būtiska loma ir bijusi arī Demokrātiskajam blokam Rīgā. Vai tie ir jāpiemin vai nav jāpiemin?” sacīja Valsts prezidenta padomnieks, aicinot preambulā pieturēties pie virsjēdzieniem.
Valsts prezidenta kanceleja, reaģējot uz deputātu priekšlikumiem, apspriešanai Administratīvi teritoriālās reformas komisijas sēdē piedāvāja divus Latviešu vēsturisko zemju likuma preambulas variantus. Pirmajā vairāk izcelta seno zemes pirmiedzīvotāju lībiešu loma, nekā tas bija sākotnējā piedāvājumā, kā arī dota norāde uz divām latviešu rakstu valodas tradīcijām. Otrajā variantā, ņemot par paraugu E. Levita savulaik izstrādāto Satversmes ievada formulējuma agrīno versiju, pievienota plašāka norāde uz latviešu nācijas tapšanas procesu, nācijas saliedēšanos un valstsgribu, kā arī konkrētām mazākumtautībām: “Latvietība visos laikos bijusi atvērta mijiedarbībai ar latviešu vēsturiskajās zemēs dzīvojošām mazākumtautībām, un vēsturē bagātinoša bijusi vācbaltu, ebreju, poļu, krievu un baltkrievu vecticībnieku klātbūtne latviešu vēsturiskajās zemēs.”
Komisijas deputāti vienojās savus priekšlikums izteikt jaunā preambulas redakcijā, par pamatu ņemot otro Valsts prezidenta kancelejas piedāvāto variantu, kurā, visticamāk, neizcels atsevišķas mazās kultūrtelpas, bet, kā izteicās komisijas priekšsēdētājs Juris Pūce, tikšot meklēti tās iekļaujoši risinājumi.
Topošajā preambulas redakcijā pēc Latvijas Universitātes Lībiešu institūta vadītāja Valta Ernštreita aicinājuma varētu tikt dota norāde uz 1991. gada Augstākās Padomes likumu “Par Latvijas nacionālo un etnisko grupu brīvu attīstību un tiesībām uz kultūras autonomiju”, kura preambulā savukārt ir noteikts, ka “Latvijas Republikā dzīvo latviešu nācija, sena pamattautība – lībieši –, kā arī nacionālās un etniskās grupas”. Tādējādi arī topošā likuma preambulā tiktu nostiprināta atziņa, ka lībieši nav uzskatāmi par kādu no Latvijas mazākumtautībām, bet ir viena no divām pamattautām.
Tāpat joprojām aktuāls ir jautājums par norādi uz vācbaltiešiem un viņu devumu latviešu nācijas tapšanā, kā arī vēsturiskajām mazākumtautībām. Kā norādīja Kultūras ministrijas valsts sekretāra vietnieks Uldis Zariņš, lai kādu kultūrtelpu iekļautu nemateriālā kultūras mantojuma sarakstā, obligāts priekšnosacījums ir aktīva kopiena, kas šo mantojuma saglabāšanu nodrošina un attīsta. Līdz ar to, viņaprāt, šī likuma kontekstā nav vērts runāt par kultūrtelpām, kas kādreiz ir bijušas un šobrīd ir vairāk pagātne, nevis aktīva, eksistējoša un līdz ar to saglabājama kultūras vērtība. “Mēs atbalstītu priekšlikumu izmantot formulējumu, ka tās ir kultūrtelpas, kas iekļautas nemateriālā kultūras mantojuma sarakstā,” sacīja U. Zariņš.
J. Pleps sēdes noslēgumā aicināja deputātus vienoties par tādu preambulas tekstu, kas juridiski korekti un maksimāli īsi nostiprina galveno, bet deputātiem, kuriem liekas svarīgi norādīt uz atsevišķām detaļām un aspektiem, tos izteikt likumprojektam pievienotā skaidrojumā, kurš “ir ļoti svarīgs likuma interpretācijas avots – viedoklis par normu”, kas jāņem vērā likuma piemērotājiem.
