Publicēts pirms 3 gadiem. Izvērtē satura aktualitāti! >>
Deputātiem likumprojekta "Latviešu vēsturisko zemju likums" otrajā lasījumā būs jālemj, vai atbalstīt priekšlikumu izdalīt Rīgu kā atsevišķu vēsturisko zemi.
FOTO: Edijs Pālens, LETA
Latviešu vēsturisko zemju likuma izstrādes gaitā, skatot jautājumu par Rīgu un Jūrmalu, iezīmējušās konceptuālas domstarpības atbildīgās Saeimas komisijas deputātu un likumprojektam piesaistīto ekspertu vidū, kuri norāda uz zinātnisko kritēriju un politisko mērķu sadursmi.
Topošais Latviešu vēsturisko zemju likums, kuru pērn sagatavojis un iesniedzis Saeimā Valsts prezidents Egils Levits, paredz noteikt katra pagasta un pilsētas piederību kādai no piecām vēsturiskajām latviešu zemēm – Vidzemei, Latgalei, Kurzemei, Zemgalei un Sēlijai –, kā arī nodrošināt atbalstu vietējām kopienām savas kultūrvēsturiskās identitātes saglabāšanā un attīstīšanā.
Likumprojektam pievienoti divi pielikumi ar latviešu kultūrvēsturisko zemju sarakstu un karti, kuru izstrādē ņemti vērā ekspertu un vietējo kopienu viedokļi.
Latviešu vēsturisko zemju likumprojekta apspriešanas gaitā, kas sākās pagājušā gada jūlijā, pastāvīgi saskārušās divas atšķirīgas pieejas. Parlamentāriešu un vietējo kopienu aktīvistu vēlme panākt pēc iespējas lielāku detalizāciju dažādu kultūrtelpu un tām raksturīgo identitāšu izdalīšanā nereti nonākusi pretrunā ar ekspertu centieniem pieturēties pie kodolīgiem un universāliem formulējumiem, kas nepieļautu dažādi interpretējamu un grūti savienojamu likuma normu pieņemšanu.
Šobrīd, kad likumprojekta virzība tuvojas otrajam lasījumam, pēc kura saskaņā ar labas likumdošanas praksi principiāli būtiskus priekšlikumus vairs nevajadzētu iesniegt un izskatīt, radušās domstarpības par Rīgas un Jūrmalas piederību kādai no latviešu vēsturiskajām zemēm.
Ņemot vērā galvaspilsētas vēsturisko saikni ar Vidzemi, Vēsturisko zemju likumprojektā sākotnēji ir paredzēts, ka Rīga ir piederīga Vidzemei. Taču likumprojekta tapšanas gaitā vairākkārt cilāts jautājums, vai laika gaitā izveidojusies Rīgas un, iespējams, arī citu lielāko pilsētu kultūrvēsturiskā savdabība un iedzīvotāju piederības izjūta nedod pamatu tās likumā izdalīt kā atsevišķas vēsturiskās zemes.
Pagājušajā nedēļā par likumprojekta virzību atbildīgās Saeimas Administratīvi teritoriālās komisijas sēdē, skatot deputāta Viktora Valaiņa priekšlikumu par Rīgas izdalīšanu kā atsevišķu latviešu vēsturisko zemi, komisijas locekļu balsis sadalījās uz pusēm – trīs nobalsoja par, trīs pret, bet viens atturējās. Tika nolemts jautājumu par Rīgas piederību izšķirt Saeimas kopējā balsojumā otrajā lasījumā.
Savukārt nedēļu iepriekš komisija atbalstīja priekšlikumu eventuālajā Rīgas vēsturiskajā zemē iekļaut arī Ādažu, Carnikavas, Babītes un Mārupes novadus, kā arī izslēgt no Vidzemes kā latviešu vēsturiskās zemes Jūrmalas valstspilsētu, to pievienojot Zemgalei. Abos gadījumos, kas likumprojektu attālina no E. Levita izstrādātās sākotnējās redakcijas, radušies arī būtiski ekspertu iebildumi, norādot uz izmaiņu neatbilstību vēsturiskajām reālijām.
Latviju veido piecas latviešu vēsturiskās zemes – Vidzeme, Latgale, Kurzeme, Zemgale un Sēlija. To paredz arī Administratīvo teritoriju un apdzīvoto vietu likuma 3. panta otrā daļa. Latviešu vēsturiskajām zemēm ir raksturīga sava unikāla, gadsimtu gaitā veidojusies kultūrvēsturiskā vide, tādēļ Rīga nebūtu nodalāma kā atsevišķa vēsturiskā zeme, E. Levita pozīciju pamato Valsts prezidenta padomnieks tiesību politikas jautājumos Jānis Pleps. Ja ar Latviešu vēsturisko zemju likumu tiks izveidota sestā vēsturiskā zeme, tam būtu jāpieskaņo arī citi likumi.
Četrus gadsimtus, kopš politiskajās kartēs parādījusies Vidzeme, Rīga ir bijusi ne tikai tās lielākā pilsēta, bet arī Vidzemes administratīvais centrs, atgādina Valsts prezidenta kancelejas pieaicinātie eksperti – vēsturnieks Guntis Zemītis, demogrāfs Ilmārs Mežs un ekonomģeogrāfs Jānis Turlajs. Līdz pat padomju okupācijai Rīga administratīvi ir bijusi vienota ne tikai ar Vidzemi, bet arī Rīgas apriņķi. Zemākajā administratīvajā līmenī apriņķa ietvaros tā bijusi nodalīta tikai no pagastiem un pārējām Rīgas apriņķa pilsētām. Šī iemesla dēļ konkrētā likuma kontekstā Rīgu uzskatīt par atsevišķu vēsturisko zemi ārpus Vidzemes būtu nepamatoti, uzskata eksperti.
"Iecerei izveidot Rīgas vēsturisko zemi, apvienojot Rīgu ar Babītes, Mārupes, Carnikavas un Ādažu novadiem, nav nekādas saistības nedz ar Latvijas kultūrvēsturi, nedz mūsdienu situāciju. Pat Livonijas laikā izveidotajā patrimoniālajā apgabalā1 ietilpa ne tikai Mārupes un Babītes novadi, bet arī lielākā daļa no mūsdienu Olaines un Ķekavas novadiem. Interesanti, ka, atbalstot minēto priekšlikumu, deputātus nav mulsinājis fakts, ka Ādažu novads šobrīd nemaz nerobežojas ar Rīgu, jo no Rīgas to atdala Garkalnes novads," šādu viedokli pauž J. Turlajs.
Savukārt, lemjot par Jūrmalas pievienošanu Zemgalei, nav ņemts vērā apstāklis, ka Jūrmalai nemaz nav kopīgas robežas ar pārējo Zemgales teritoriju un priekšlikumam nav nedz kultūrvēsturiska, nedz cita veida loģiska pamatojuma, secina eksperti. 13. gadsimtā Jūrmalas vietā bijusi reti apdzīvota lībiešu teritorija. Arheoloģiskajos pētījumos neesot atrastas liecības par seno zemgaļu klātbūtni Rīgas līča piekrastē. Latvijas vadošo senvēstures speciālistu ieskatā hronikās minētā zemgaļu osta, visticamāk, bijusi Daugmalē iepretim Salaspilij vai – ar mazāku ticamību – Bauskai tuvajā Mežotnē.
Zemes strēle starp Lielupi un jūru (arī tālāk – līdz pat Spilves pļavām) vēl 17. gadsimtā ietilpusi Kurzemes hercogistes Tukuma virspilskunga tiesā. No hercogistes Zemgales daļas to atdalījusi Polijas, vēlāk Zviedru Vidzemes sastāvā esošais Rīgas patrimoniālais apgabals. Zviedru laikos Vidzemes robeža šajā posmā vairākkārt pārcelta rietumu virzienā. Jūrmalas atlikušās daļas (kopā ar Lapmežciemu) pievienošana Vidzemei noslēdzās 1783. gadā, pirms 238 gadiem.
Ņemot vērā, ka pati Jūrmalas pilsēta, izņemot Sloku, sākusi veidoties tikai 19. gadsimta vidū kā Rīgas vasarnīcu priekšpilsēta, diskusijā par Jūrmalas piederību Kurzemei vai Vidzemei ekspertiem ir vienots viedoklis par labu Vidzemei. Ar Jūrmalas izslēgšanu no Vidzemes tai neveidotos sasaiste ar Zemgali, jo to turpina ieskaut Vidzemei (un pēc cita komisijas atbalstītā priekšlikuma – arī Rīgas vēsturiskajai zemei) piederīgi pagasti, secina J. Pleps.
Vēsturiskajai realitātei atbilstošas robežas ir atstājušas dziļas pēdas latviešu mentalitātē, tāpēc būtu respektējamas, aicina G. Zemītis, atgādinot, ka topošais likums ir par vēsturiskajām zemēm, nevis plānošanas reģioniem vai pilsētām.
Latviešu vēsturisko zemju saskares līnijas nesakrīt ar pašreizējo vai iecerēto pašvaldību un plānošanas reģionu robežām, taču likumprojekta izstrādes gaitā vērojami centieni šīs robežas savstarpēji satuvināt.
"Likumprojekta 1. un 2. pielikumā ietvertā pagastu un pilsētu piederība konkrētām latviešu vēsturiskajām zemēm ir konstatēta, uzklausot ekspertu viedokli un respektējot zinātniskus argumentus; tie ir bijuši attiecīgās izšķiršanās pamatā. Tādēļ, debatējot par priekšlikumiem likumprojekta pielikumiem, aicinu uzklausīt ekspertus un iespējamās korekcijas balstīt zinātniskos argumentos, nevis politiskā lēmumā," uzsver E. Levits paziņojumā "Par priekšlikumiem likumprojekta "Latviešu vēsturisko zemju likums" otrajam lasījumam". Pēc Valsts prezidenta domām, tāpēc būtu nepieļaujami latviešu vēsturisko zemju saskares līnijas pakārtot pašreizējo vai iecerēto pašvaldību un plānošanas reģionu (vai administratīvo reģionu) kartei.
Attiecībā uz Rīgu E. Levits norāda: Rīga ir svarīga Vidzemes kā latviešu vēsturiskās zemes sastāvdaļa, kas nebūtu nodalāma atsevišķi. "Pēc mana ieskata, aktualizētie jautājumi drīzāk būtu risināmi ar speciāliem noregulējumiem par Rīgu kā Latvijas galvaspilsētu vai Rīgas metropoles areālu jaunajā pašvaldību likumā vai pat atsevišķā likumā. Vēlos uzsvērt, ka Latvijas tiesību sistēmai ir bijis tradicionāls atsevišķs likums par Rīgu," atgādina Valsts prezidents.
1 Patrimoniālais apgabals – administratīvi un tiesiski pilsētai pakļauta tās lauku teritorija viduslaikos un jaunajos laikos.
