SKAIDROJUMI
>
Zini savas tiesības un iespējas!
TĒMAS
15. aprīlī, 2021
Lasīšanai: 15 minūtes
RUBRIKA: Likumprojekts
TĒMA: Kultūra
8
8

Valoda, pašapziņa, piederība. Deputāti lemj par Vēsturisko zemju likuma pamatjēdzieniem

Kurš gūs virsroku? Latviešu vēsturisko zemju likumprojekta apspriešanas gaitā pastāvīgi saskārušās divas pieejas: parlamentāriešu un vietējo kopienu aktīvistu vēlme panākt pēc iespējas lielāku detalizāciju visu kultūrvēsturisko identitāti nosakošo faktoru uzskaitījumā un juristu centieni pieturēties pie universāliem un kodolīgiem formulējumiem, kas nepieļautu dažādi interpretējamu un grūti savienojamu likuma normu pieņemšanu. Attēlam ir ilustratīva nozīme.

FOTO: Kaspars Nordens, LETA

Pašapziņa un valoda ir svarīgi kultūrvēsturiskā mantojuma un identitātes raksturotāji. Tomēr topošajā Latviešu vēsturisko zemju likumā, visticamāk, tie nebūs pieminēti.

īsumā
  • Saeimas komisijas deputātu vairākums atbalstīja nostāju, ka jēdziens “kultūrvēsturiskā vide” ietver ne tikai noteiktu pašapziņu un valodu, bet arī tik daudz citu elementu, ka to visu uzskaitīšana likumā radītu neskaidrības.
  • Saeimas komisija vienojās par normu, kura ļauj secināt, ka kultūrvēsturiskā vide latviešu vēsturiskajās zemēs nav fiksēta kādā vienā laikā, bet ir process, kurš nepārtraukti turpinās.
  • Atsaukts priekšlikums neiekļaut likumā pielikumu ar vēsturisko zemju teritoriju karti un to piederības uzskaitījumu, vienlaikus pausts nodoms atsevišķos gadījumos paredzēt pilsētu un pagastu piederību vairākām vēsturiskajām zemēm vienlaikus.  
  • Komisijas vairākums noraidīja priekšlikumu likumprojektā noteikt, ka pilsēta ir būtiska latviešu vēsturiskās zemes daļa.
  • No likumprojekta izslēgts pants, kurš, atkārtojot jau preambulas projektā noteikto, paredzēja, ka katrai latviešu vēsturiskajai zemei piederīgajai kopienai ir ne tikai tiesības, bet arī atbildība kopt un attīstīt savu kultūrvēsturisko vidi un kopīgo identitāti.

Jautājumu par to, kas ir latviešu vēsturiskā zeme un kas to raksturo, pirms otrā lasījuma pagājušajā nedēļā, 9. aprīlī, skatīja Saeimas Administratīvi teritoriālās reformas komisijas, kas virza likumprojektu. Vienlaikus komisija arī lēma, vai likumā nepieciešams iekļaut latviešu kultūrvēsturisko zemju sarakstu un karti, kas doti likumprojekta pielikumos.    

Topošais Latviešu vēsturisko zemju likums, kuru pērn sagatavojis un iesniedzis Saeimā Valsts prezidents Egils Levits, paredz noteikt katra pagasta un pilsētas piederību kādai no piecām vēsturiskajām latviešu zemēm – Vidzemei, Latgalei, Kurzemei, Zemgalei un Sēlijai –, kā arī nodrošināt atbalstu vietējām kopienām savas kultūrvēsturiskās identitātes saglabāšanā un attīstīšanā.

Vienojas par mazāk strīdīgo variantu

“Latviešu vēsturiskā zeme ir vēsturiski izveidojusies Latvijas Republikas daļa, kuru raksturo unikāla kultūrvēsturiskā vide un tās iedzīvotāju kopīga identitāte,” teikts Latviešu vēsturisko zemju likumprojekta 3. panta pirmās daļas pirmā lasījuma redakcijā. Gatavojot likumprojektu otrajam lasījumam, deputāti Edmunds Teirumnieks, Jānis Dūklavs, Janīna Kursīte, Mārtiņš Bondars, Aldis Adamovičs, Jānis Tutins, Inga Goldberga un Janīna Jalinska rosinājuši preambulā ietvert šādu formulējumu: “Latviešu vēsturiskā zeme ir vēsturiski izveidojusies Latvijas Republikas daļa, kuru raksturo unikāla kultūrvēsturiskā vide un tās iedzīvotāju kopīga pašapziņa, identitāte, kā arī valoda.”

Latviešu vēsturisko zemju un to iedzīvotāju identitāti veido noteikta pašapziņa un valoda, ar ko šīm zemēm piederīgie sevi asociē, skaidro priekšlikumu iesniegušo deputātu grupu Saeimas atbildīgās komisijas sēdē pārstāvošais jurists Agris Bitāns.

Tikmēr Latvijas Pašvaldību savienības padomnieks Māris Pūķis aicināja atbalstīt panta sākotnējo redakciju, jo, viņaprāt, jēdziens “kultūrvēsturiskā vide” ietver ne tikai noteiktu pašapziņu un valodu, bet arī daudzus citus elementus, kurus nav iespējams likumā uzskatīt.

“Es rosinātu piekrist Pūķa kungam, ka jēdziens par unikālu kultūrvēsturisku vidi faktiski aptver visu, tāpēc pieskaitīt atsevišķus elementus nebūtu mērķtiecīgi. Manuprāt, unikālā kultūrvēsturiskā vide un preambula, kas jau ir aprakstīta, ļoti labi paskaidro to un detalizācija nebūtu nepieciešama,” piekrita Valsts valodas centra direktors Māris Baltiņš.

Pret to iebilda A. Bitāns, norādot: “Cik man zināms, jēdzienam “valoda” nav noteikta juridiskā seguma. Jēdziens “valoda” šajā gadījumā lietots visplašākajā nozīmē – dialekti, paveidi, viss, kas tajā var ietilpt, tā ir valoda, kurā runājam.” Viņaprāt, tad būtu jātiek skaidrībā kādā apjēgumā valodas jēdziens Vēsturisko zemju likumā tiktu lietots – valodnieciskā, filoloģiskā, juridiskā vai vispārcilvēciskā. Savukārt deputāts Jānis Dombrava atgādināja, ka tieši latviešu valoda – tās lietotāju izplatība latviešu apdzīvotajās zemēs – bijusi viens no kritērijiem, kuri ņemti vērā, nospraužot Latvijas Republikas ārējo robežu pēc valsts proklamēšanas.

Pašapziņas un valodas jēdzienu ietveršanai likumprojektā iebilda arī deputāte Regīna Ločmele, norādot uz hipotētisku situāciju: ja kādā no kultūrvēsturiskajām teritorijām izzustu tai pašreiz raksturīgā pašapziņa un valoda, tad rastos jautājums, vai zustu arī šīs teritorijas tiesības saukties par latviešu vēsturisko zemi. Savukārt A. Bitāns iebilda, ka ne vienmēr identitāte un pašapziņa sakrīt, minot šādu piemēru: "Ja jūs 1919. gada sākumā pajautātu lielākajai daļai no Dienvidlatgales vai tālāk, kas viņi ir, viņi teiktu, ka ir vai nu katoļi vai tutišniji". Proti – vietējie vai šejienieši.  

Saeimas Juridiskais birojs, kā norādīja tā pārstāvis Edvīns Danovskis, jau iepriekšējā komisijas sēdē vērsis uzmanību, ka minētās deputātu grupas priekšlikums “rada vairāk problēmu nekā sākotnējā redakcija”. Turklāt, ņemot vērā, ka tiesību normas ir skatāmas kopsakarā, “Valsts valodas likums pietiekami skaidri nosaka šo jautājumu attiecībā uz latviešu valodu”. 

Administratīvi teritoriālās komisijas deputātiem Arvilam Ašeradenam, Uldim Budriķim, Regīnai Ločmelei un komisijas priekšsēdim Jurim Pūcem balsojot pret, bet deputātiem Jānim Dombravam, Ērikam Pucenam balsojot par un Viktoram Valainim nepiedaloties balsojumā, deputātu grupas priekšlikums par valodas un pašapziņas jēdzienu iekļaušanu likumprojekta redakcijā pirms otrā lasījuma tika noraidīts.

Atbalsta nākotnes dimensiju

Saeimas komisijas sēdes dienaskārtībā bija arī J. Pūces priekšlikums likumprojekta 3. panta pirmajā daļā teikumā “Latviešu vēsturiskā zeme ir vēsturiski izveidojusies Latvijas Republikas daļa, kuru raksturo unikāla kultūrvēsturiskā vide un tās iedzīvotāju kopīga identitāte” vārdu “izveidojusies” aizstāt ar vārdu “veidojusies”.  Termins “izveidojusies”, kā norādīja deputāts, “rada priekšstatu, ka vēsturiskā zeme ir kaut kas tāds, kas ir mūžam nemainīgs – izveidošanās ir pabeigusies. Man ir sajūta, ka tas drīzāk būtu jāiezīmē kā process, tāpēc es piedāvāju aizstāt vārdu “izveidojusies” ar vārdu “veidojusies”, kas iezīmēto to, ka tas ir mūžam nepabeigts process, kurā vienmēr varam novērot gan kultūrvēsturiskās vides, gan identitātes tālāku attīstību, drīzāk nostiprinoties kultūrvēsturisko identitāšu elementiem un attīstoties kultūrvēsturiskajam mantojumam”. Arī E. Levits vēstulē komisijai lūdzis šo priekšlikumu atbalstīt kā vērtīgu pastiprinājumu, “kas izvērš nākotnes un šodienas dimensiju,” atgādināja Valsts prezidenta padomnieks tiesību politikas jautājumos Jānis Pleps.

Savukārt J. Dombrava norādīja, ka skeptiski uztver šo priekšlikumu, paskaidrojot, ka jau likumprojekta nosaukumā ir minēts jēdziens “latviešu vēsturiskā zeme” – “laika ziņā fiksēta konkrēta teritorija”. Tāpat deputāts norādīja: ja “paredzam, ka vēsturiska zeme var mainīties, esmu pietiekami skeptisks, jo teorētiski jebkurā brīdī kāds var pateikt, ka šī vairs nav latviešu vēsturiskā zeme un tāpēc ir piekritīga, piemēram, Baltkrievijai”. Arī R. Ločmele atgādināja, ka likumprojekta mērķis ir vērsts uz latviešu vēsturisko zemju saglabāšanu.

“Es īsti neticu, ka izbeigsies sajūta, ka Latvijā ir Kurzeme, Latgale vai Sēlija,” skaidrojot, ka savu priekšlikumu attiecina uz robežgadījumiem, ņemot vērā cilvēku piederības izjūtas mainīgumu laika un migrācijas procesu gaitā, norādīja J. Pūce. “Rīgas līča piekrastē savulaik bija izteikta zvejnieku ciematu kultūra, kuru laika gaitā diezgan izteikti ir aizstājusi Rīgas piepilsētu kultūra,” savu pozīciju ar ilustratīvu piemēru pamatoja deputāts.

J. Pūcem, A. Ašeradenam, U. Budriķim, V. Valainim balsojot par, bet R. Ločmelei, J. Dombravam un Ē. Pucenam atturoties, J. Pūces priekšlikums tika atbalstīts.

Saglabā karti un kultūrvēsturiskās piederības sarakstu

Saeimas komisijas sēdē tika skatīts arī visai pretrunīgi vērtētais J. Pūces priekšlikums izslēgt no likumprojekta 3. panta otro daļu, kura paredz, ka likumprojektam ir divi pielikumi, no kuriem vienā fiksēta pilsētu un pagastu piederība vēsturiskajām zemēm, bet otrajā ietverta šo zemju karte. “Mana personiska pārliecība ir, ka mums nevajadzētu ar likuma palīdzību robežgadījumos strikti iezīmēt, ka pilsēta vai pagasts pieder kādai vietai, ļoti bieži tas faktiski prasa ļoti vietēju ekspertīzi, ja mēs formulējam, ka piederības elements ir unikāla kultūrvēsturiska vide un kopīga identitāte. Faktiski robežgadījumos šī diskusija būs. Mums nebūs šaubu, ka Kuldīga ir Kurzemē un Rēzekne ir Latgalē, bet, līdzko pieskarsimies pagastu robežgadījumiem, tā līdz tam faktiski nonāksim,” priekšlikumu pamatoja J. Pūce. “Ir jāatzīst, ka Latvijā ir tādas vietas, kas vienlaikus var būt gan ar Kurzemes, gan Zemgales pazīmēm. Mazāka atšķirība būs starp Latgali un pārējo Latvijas daļu, bet mēs labi apzināmies, ka, piemēram, Sēlijas robežas šajā likumprojekta pielikumā ir noliktas bez kādas vēsturiskas atsauces, jo tādu patiesībā nav. Savukārt robeža starp Kurzemi un Zemgali ir novilkta jau nu tik attālinātā periodā no šodienas, bieži 17. gadsimtā meklējot robežu šķīrumus, ka vietā ir jautājums, vai tās vispār vēl veido konkrētā pagasta, piemēram, Saldus un Dobeles pusē, piederību,” skaidro deputāts.

Komisijas sēdē gan šis priekšlikums neguva atbalstu, oponentiem, tostarp J. Plepam un tieslietu ministra biroju pārstāvošajai Tieslietu ministrijas Konstitucionālo tiesību nodaļas vadītājai Ivetai Brīnumai, iebilstot, ka pielikumi ir neatņemama likuma sastāvdaļa, kas, konkretizējot piederības robežas, sekmēs Latvijas iedzīvotāju kultūrvēsturiskās identitātes saglabāšanu un attīstību. Turklāt atteikšanās no pielikumiem nonāktu pretrunā ar citos likuma pantos paredzētās Latviešu vēsturisko zemju attīstības padomes izveidošanu, kurā iekļaujami pielikumos noteikto vēsturisko zemju pārstāvji un kurai paredzēts piedalīties vēsturisko zemju saglabāšanas un attīstības politikas izstrādē, kā arī veicināt institūciju sadarbību likuma izpildē.

Ņemot vērā minētos iebildumus, J. Pūce paziņoja par sava priekšlikuma atsaukšanu, vienlaikus paužot nodomu trešajam lasījumam iesniegt citu priekšlikumu, kādu komisijas sēdē rosināja arī M. Pūķis, – paredzēt, ka teritoriju kultūrvēsturiskās piederības sarakstā atsevišķos gadījumos nosakāma pilsētu un pagastu piederība vairākām vēsturiskajām zemēm vienlaikus.  

Neatbalsta pilsētas jēdzienu vēsturiskās zemes definējumā

Komisijas vairākums noraidīja arī deputāta V. Valaiņa priekšlikumu likumprojekta 3. pantā noteikt, ka “latviešu vēsturiskā zeme ir vēsturiski veidojusies Latvijas Republikas daļa, bet pilsēta tās būtiska vienība, kuru raksturo unikāla kultūrvēsturiskā vide un tās iedzīvotāji, bet pilsētā – pilsētnieku, kopīga identitāte.” Šāda redakcija, kā norādīja J. Pleps, nozīmētu visa panta izteikšanu jaunā redakcijā un pielikumu izslēgšanu no likumprojekta, turklāt rastos neskaidrība ar jēdziena “zeme” traktējumu – vai ar to būtu saprotami pagasti kopā ar pilsētām vai arī no pilsētām norobežoti pagasti. “Tā kā likumprojektā jau iepriekš ir uzsvērts, ka latviešu vēsturiskā zemes veido gan pilsētas, gan pagasti un gan pilsētu gan pagastu piederība atsevišķām zemēm tiek noteikta pielikumos, mēs aicinātu šo nostāju likumprojektā konsekventi saglabāt. Uz to arī Valsts prezidents ir vērsis uzmanību,” pauda J. Pleps. Kā jau LV portāls vēstījis, E. Levits Vēsturisko zemju likumprojekta kontekstā ir aicinājis diskutēt par Rīgu, paužot, ka varētu būt veidojams atsevišķs likums par Latvijas galvaspilsētu.

Kopienu pienākumu noteikšanā neatkārtos preambulā teikto

Administratīvi teritoriālās reformas komisijas vairākums, atbalstot Saeimas juridiskā biroja priekšlikumu, vienojās no likumprojekta izslēgt 4. pantu, kurš, atkārtojot jau likumprojekta preambulas projektā noteikto, paredzēja, ka katrai latviešu vēsturiskajai zemei piederīgajai kopienai un katrai kultūrtelpai ir ne tikai tiesības, bet arī atbildība kopt un attīstīt savu kultūrvēsturisko vidi un kopīgo identitāti. Tiesa, pret šo soli iebilda J. Pleps, norādot uz iespējamiem riskiem: “Mēs tikai šobrīd sākam virzīties ar preambulu kā juridiskās tehnikas vienību likumos, un tas ir liels jautājums, vai preambula satur tiesību normas, uz ko var atsaukties un kas rada juridiskus pienākumus, vai preambula tikai dod politiskus motīvus un kontekstu. Es nebūtu tik kategorisks attiecībā uz juridisko tehniku, pasakot: ja kaut kas ir pieminēts preambulā, tad ar to ir pietiekami un nav nepieciešams konkrēts tiesību pants vai noregulējums likuma tekstā no sistēmas viedokļa.”

Kā jau LV portāls informējis, Latviešu vēsturisko zemju likumprojektam paredzēta preambula, kurā iekļauti latviešu nācijas veidošanās vēsturiskie aspekti un uzsvērts, ka latvietības daudzveidība, kultūrtelpas un latviešu vēsturisko zemju kultūrvēsturiskā vide ir nācijas kopējā bagātība. “Preambula ir nozīmīga likuma sastāvdaļa, kas dod iespēju pašam likumdevējam noteikt attiecīgā likuma garu, tā pamatā esošo vērtību un tiesībpolitisko interešu kontekstu, kā arī likuma atslēgas jēdzienu un mērķu tvērumu,” norādījis Valsts prezidents 2021. gada 28. janvāra paziņojumā “Par priekšlikumiem likumprojekta “Latviešu vēsturisko zemju likums” otrajam lasījumam”. Turpat E. Levits uzsver: “Preambulā likumdevējs akcentē tikai pašus svarīgākos un precīzai likuma piemērošanai nepieciešamos elementus. Kā likuma iedalījuma vienība preambula normatīvi nosaka attiecīgos elementus.”

Labs saturs
8
Pievienot komentāru
LATVIJAS REPUBLIKAS TIESĪBU AKTI
LATVIJAS REPUBLIKAS OFICIĀLAIS IZDEVUMS
ŽURNĀLS TIESISKAI DOMAI UN PRAKSEI
LIETOTĀJU IEVĒRĪBAI
Informējam, ka šajā tīmekļa vietnē tiek izmantotas sīkdatnes. Turpinot lietot LV portālu, jūs piekrītat sīkdatņu izmantošanai. Uzzināt vairāk
SAPRATU