Publicēts pirms 3 gadiem. Izvērtē satura aktualitāti! >>
Divas trešdaļas Latvijas iedzīvotāju izjūt savu lokālo piederību kādai vietai un ar to lepojas. Saeimas darba kārtībā nonācis Valsts prezidenta rosinātais likumprojekts, no kura turpmāk būs atkarīgs tas, kā šo piederību kartēt, saglabāt un attīstīt.
FOTO: Ieva Makare, LETA
Latviešu vēsturisko zemju likumprojekts pietuvojies otrajam lasījumam Saeimā un apaudzis ar vairākiem priekšlikumiem, kuru vidū strīdīgākie ir jautājumi par teritoriju robežām un iedzīvotāju kultūrvēsturiskās identitātes izjūtu.
Latviešu vēsturisko zemju likumprojektu Saeimā pērn septembrī sagatavoja un iesniedza Valsts prezidents Egils Levits. Ar jauno likumu paredzēts noteikt katra pagasta un pilsētas piederību kādai no piecām vēsturiskajām latviešu zemēm – Vidzemei, Latgalei, Kurzemei, Zemgalei un Sēlijai. Likumprojektā paredzēts nodrošināt atbalstu vietējām kopienām, lai sekmētu apzinātu un sistemātisku kultūrpolitikas darbu šajā jomā, teikts likumprojekta anotācijā.
Jaunā likuma spēkā stāšanās plānota 2021. gada 1. jūlijā. Likuma, kas risinātu vietējo kopienu kultūrvēsturiskās identitātes un piederības jautājumus, izstrādi paredz Administratīvo teritoriju un apdzīvoto vietu likums.
Par vienu no strīdīgākajiem jautājumiem jaunā likuma tapšanas gaitā kļuvušas viedokļu atšķirības par vēsturisko zemju robežām likumprojektam pievienotajā kartē un to nesakritību ar valsts administratīvo dalījumu. Daļa deputātu, paužot priekšlikumus pirms otrā lasījuma Saeimā, vēlas likumā ierakstīt, ka pašvaldības būtu jāveido atbilstoši vēsturisko zemju robežām.
Likumprojekta izstrādē iesaistītie eksperti pagājušonedēļ notikušajā Saeimas Administratīvi teritoriālās reformas komisijas sēdē diskutējot par šo jautājumu, skaidroja: arī citviet pasaulē administratīvais iedalījums pārsvarā izriet no ekonomiskajiem apsvērumiem. Ekonomģeogrāfs Jānis Turlajs, kas ir viens no likumprojekta izstrādē iesaistītajiem speciālistiem, norādīja uz Zviedrijas piemēru: tur kultūrvēsturiskais iedalījums, tāpat kā Latvijā, nostiprinājies 17. gs sākumā un būtiski atšķiras no administratīvā. To lielākoties izmanto kultūras pasākumos un tūrismā.
“Tā ir fakta konstatācija, kāda ir šo vēsturisko zemju robežu situācija, kas veidojusies ne tikai simt vai divsimt, bet lielākajā daļā pat trīssimt un četrsimt gadu gaitā. Savā būtībā nevaram koriģēt šo vēsturi, pagriezt šos trīssimt vai četrsimt gadus atpakaļ,” vēlmi vienādot vēsturisko zemju un administratīvā iedalījuma robežas komentēja vēsturnieks, ģeogrāfs un demogrāfs Ilmārs Mežs.
Savukārt Latvijas Vēstures institūta (LVI) vadošais pētnieks Guntis Zemītis norādīja: likumprojektā iekļautais kartējums veidots, ņemot vērā Latvijas sentautu apdzīvoto teritoriju, Livonijas laika, poļu un zviedru valdīšanas laika un starpkaru perioda Latvijas robežas, kā arī grāmatas LVI 1999. gada izdevumā “Latvijas zemju robežas 1000 gados” dotās norādes. Latgales un Vidzemes robežas ir diezgan skaidri nodalāmas, tāpat Sēlijas Ziemeļu un dienvidu robežas; nedaudz problemātiskāk fiksējamas bijušas Kurzemes un Zemgales robeža un Zemgales un Sēlijas robeža, skaidroja G. Zemītis. “Vēsturi mainīt nevajadzētu, drīzāk mums jāpieskaņojas šim vēsturiskajam dalījumam,” spriež vēsturnieks.
Diskusijā izvirzījies arī jautājums, kā raudzīties uz faktu, ka nereti vienas pašvaldības vai pat pilsētas iedzīvotāji var piederēt pie atšķirīgām kultūrvēsturiskajām identitātēm. “Kartei ir viena liela problēma – pārlieka konkrētība. Ir apsveicami šīs konkrētas robežas iezīmēt, bet paši redzam, ka robežas un identitātes nav konkrētas un piederība vairākām teritorijām ir tomēr redzama,” secināja Latvijas Universitātes Lībiešu institūta vadītājs Valts Ernštreits. Viņš arī norāda: ir saprotama vēlme konkretizēt Vidzemes, Kurzemes, Zemgales, Sēlijas un Latgales robežas, taču attiecībā uz mazajām kultūrtelpām situācija ir atšķirīga – likumprojekta kartē dažas no tām ir iezīmētas, bet citas – ne, un tas īsti nesniedz reālo priekšstatu par to daudzveidību.
“Runājot par kartējumu, šo likumprojektu būvējām nevis no augšas ar varas metodēm, bet gan no apakšas, notika apspriešanas, reģionālās vizītes,” skaidroja Valsts prezidenta padomnieks tiesību politikas jautājumos Jānis Pleps. Viņš arī norādīja: likumprojektā iekļautā kultūrvēsturisko zemju karte kopā ar visu likumprojektu veido integrālu kopību, kas apraksta, kā izskatās latviešu vēsturiskās zemes, likumprojekts izsmeļoši neuzskaita visas mazās kultūrtelpas. Tās tiek reģistrētas nemateriālā kultūras mantojuma likuma darbības ietvaros.
Rīga Vēsturisko zemju likumprojektā iekļauta Vidzemē. Taču likumprojekta tapšanas gaitā vairākkārt norādīts: Rīgas vēstures un kultūras savdabība dod pamatu galvaspilsētu izdalīt kā atsevišķu kultūrtelpu, kurā, iespējams, izdalāmas arī mazākas lokālās kultūrtelpas. “Galvaspilsēta ir administratīvs jēdziens, bet kultūrtelpas ziņā galvaspilsēta nav īstais vārds. Rīga ir Rīga – ar savu vēsturi, secināja Latvijas Pašvaldību savienības vecākais padomnieks Māris Pūķis.
Valsts prezidents ir aicinājis diskutēt par Rīgu, paužot, ka varētu būt veidojams atsevišķs likums par Latvijas galvaspilsētu, kā tas bijis tradicionāli Latvijas tiesiskajā sistēmā. Tāpat varētu būt atsevišķs noregulējums attiecībā uz Rīgas metropoli – Pierīgu, Lielrīgu –, skaidro J. Pleps. Savukārt, kā norāda M. Pūķis, LPS nepiekrīt tam, ka Rīgai tiktu izstrādāts atsevišķs likums, un atbalsta tās iekļaušanu patlaban apspriežamajā Vēsturisko zemju likumprojektā.
Rīga ir Vidzemes kultūrvēsturiskā galvaspilsēta, bet lielākā daļa aptaujāto nepiekrīt apgalvojumam, ka Rīga ir daļa no Vidzemes, saka Vidzemes augstskolas rektors Gatis Krūmiņš, atsaucoties uz pērn rudenī augstskolas veikto pētījumu. Atbildot uz jautājumu, vai izjūt ciešu piederību kādai vietai un ar to lepojas, apstiprinoši atbild tikai 64% rīdzinieku, kas ir ievērojami mazāk nekā citās Latvijas vietās. “Tātad rīdziniekiem ir problēmas ne tikai ar vēsturisko, bet arī lokālo identitāti. Viņi nejūtas piederīgi savai pilsētai. Es teiktu, ka tā ir diezgan fundamentāla problēma,” secina pētnieks.
Pastāv trīs kultūtvēsturiskās identitātes līmeņi – lokālais, nacionālais un eiropeiskais –, kuri cits citu papildina, skaidroja G. Krūmiņš.
Divas trešdaļas minētā pētījuma ietvaros aptaujāto piekrīt, ka izjūt savu lokālo piederību kādai vietai un ar to lepojas. Visbiežāk pārliecinoši apstiprinošas atbildes sniedz gados jaunākie aptaujas dalībnieki (18–24 gadus veci). 44% pilnībā piekrīt tam, ka spēj sevi identificēt ar kādu kultūrvēsturisko novadu, savukārt tikai 7,1% to pilnībā noliedz.
Būtiskas ir atšķirības starp latviešiem un cittautiešiem. Vairāk nekā trīs ceturtdaļas (77,3%) no gados jaunajiem latviešiem (18–34 gadus veci) pilnībā vai drīzāk piekrīt apgalvojumam, ka spēj sevi identificēt ar kādu kultūrvēsturisko novadu. Savukārt starp citu tautību šīs pašas vecuma grupas dalībniekiem tādu ir tikai trešā daļa (33%).
Lokālā identitāte ir ļoti būtiska jaunās paaudzes sasniegšanai, secinājuši pētnieki. Ar lokālās dimensijas akcentēšanu jauniešu vidū var celt izpratni par nacionālās identitātes nozīmīgumu. Jauniešus visvieglāk ir sasniegt skolās, un lokālās identitātes jautājumus nepieciešams integrēt jaunajā izglītības saturā. Savukārt rīcībpolitikas līmenī nepieciešams stiprināt lokālo identitāti, vēsturiskās identitātes jautājumus iekļaujot jaunās novadu reformas dienaskārtībā. Novadiem stiprinot savu identitāti, nepieciešama arī vēsturiskās dimensijas stiprināšana.
Tomēr ir jārēķinās ar to, ka lokālā identitāte laika gaitā var mainīties, skaidroja Administratīvi teritoriālās reformas komisijas priekšsēdētājs Juris Pūce, norādot, ka Vēsturisko zemju likums ir nepieciešams, taču tajā nevajadzētu uzskaitīt pagastu un pilsētu piederību pie konkrētas vēsturiskās zemes, kā tas patlaban fiksēts likumprojekta pirmajā pielikumā. “Tā, manuprāt, ir vēlme fiksēt laiku, un es nezinu nevienu gadījumu pasaules vēsturē, kad laika fiksēšana būtu izdevusies,” secina par likumprojektu atbildīgās komisijas vadītājs. “Mūsu mērķis nav vilkt robežas, bet gan saskares līnijas starp dažādām identitātēm,” likumprojekta būtību skaidroja J. Pleps, norādot: “Arī no Eiropas piemēriem zinām, ka reģioni, kuros saskaras dažādas identitātes, ir bagātāki, daudzveidīgāki, interesantāki – gan no tūrisma, gan no kultūras bagātības viedokļa.”
Mērķis nav vilkt robežas, bet gan saskares līnijas starp dažādām identitātēm.
Administratīvi teritoriālās reformas komisijas darba kārtībā saistībā ar Vēsturisko zemju likumprojektu kādā no nākamajām sēdēm iekļauta Vēsturisko zemju attīstības padomes izveides apspriešana.
