Publicēts pirms 4 gadiem. Izvērtē satura aktualitāti! >>
Anete Bože: “Likumprojekts “Administratīvo teritoriju un apdzīvoto vietu likums” Saeimā tika iesniegts 2019. gada 21. oktobrī, proti, vēl pirms ārkārtējās situācijas izsludināšanas, un tā mērķis nav saistīts ar ārkārtējo situāciju, kā arī nav uzskatāms, ka administratīvi teritoriālā reforma tiek veikta ārkārtējās situācijas ietekmē.”
FOTO: no A. Božes personīgā arhīva
Ārkārtējās situācijas laikā var būt zināmas grūtības apspriest administratīvi teritoriālo reformu, bet vai tas ir pietiekams iemesls, lai pārtrauktu iesākto? Savu viedokli LV portālam pauž ZAB “Rasa un Ešenvalds” vecākā juriste un Rīgas Stradiņa universitātes doktorante ANETE BOŽE.
2020. gada 12. martā Ministru kabinets (MK) pieņēma rīkojumu Nr. 103 “Par ārkārtējās situācijas izsludināšanu” (turpmāk tekstā – MK rīkojums Nr. 103), ar kuru noteica ārkārtējo situāciju valstī. Šobrīd saskaņā ar minētā rīkojuma 1. punktu ārkārtējā situācija valstī ir noteikta līdz 2020. gada 9. jūnijam.
Vienlaikus darbs pie administratīvi teritoriālās reformas ir turpinājies. Proti, 2020. gada 13. martā Saeima likumprojektu “Administratīvo teritoriju un apdzīvoto vietu likums” pieņēma otrajā lasījumā, bet 12. maijā Saeimas Administratīvi teritoriālās reformas komisija pabeidza izstrādāt novadu reformas likumprojektu pirms trešā lasījuma.
Ir izskanējis viedoklis, ka šobrīd nav pieļaujams turpināt administratīvi teritoriālo reformu, jo ārkārtējās situācijas laikā nav iespējama pilnvērtīga diskusija par minēto likumprojektu, kas varētu radīt satversmības riskus1. Arī Latvijas Republikas prezidents Egils Levits 2020. gada 14. maija preses brīfingā minēja, ka ārkārtējās situācijas laikā var būt zināmas grūtības apspriest reformu, vienlaikus piebilstot, ka krīzes laiks jāizmanto lielajām reformām, lai pēc tās beigām mēs nonāktu labākā situācijā.2
Tādējādi vērtējams ir jautājums, vai ārkārtējās situācijas laiks ir piemērots brīdis reformām.
Lai arī agrāk neesam pieredzējuši ārkārtējo situāciju, kas saistīta ar vīrusa infekciju, Latvijā iepriekš ir bijušas krīzes, kuru laikā likumdevējs veicis dažādas reformas.
2010. gada 18. janvāra spriedumā lietā Nr. 2009-11-01 Satversmes tiesa analizēja tiesnešu atalgojuma reformu, secinot: tā kā tiesnešu darba samaksas sistēmai demokrātiskā valstī ir jādarbojas ilgtermiņā, tad jaunas sistēmas izveide krīzes periodā vai krīzes (tātad – pārejošas situācijas) ietekmē – kad jau darbojas sistēma, kas atbilst Satversmei un starptautiskajām prasībām, – neatbilstu tiesu un tiesnešu neatkarības principam.
Likumprojekts “Administratīvo teritoriju un apdzīvoto vietu likums” Saeimā tika iesniegts 2019. gada 21. oktobrī, proti, vēl pirms ārkārtējās situācijas izsludināšanas, un tā mērķis nav saistīts ar ārkārtējo situāciju, kā arī nav uzskatāms, ka administratīvi teritoriālā reforma tiek veikta ārkārtējās situācijas ietekmē. Apstāklis, ka Saeima likumprojektu izskata ārkārtējās situācijas laikā, pats par sevi neliedz likumdevējam reformu īstenot.
2012. gada 28. marta Satversmes tiesas lēmumā “Par tiesvedības izbeigšanu lietā Nr.2011-10-01” norādīts: Satversmes tiesa piekrīt, ka ekonomiskā krīze lika izvērtēt valsts reālās ekonomiskās iespējas. Atbilstoši šai situācijai bija jāizstrādā visu no valsts budžeta finansēto iestāžu amatpersonu un darbinieku darba atlīdzības sistēma, kas balstītos uz vienotiem principiem un ievērotu samērīguma principu. Šādos apstākļos ir iespējama, pieļaujama un noteiktos gadījumos pat nepieciešama arī tiesnešu atalgojuma vērtības pārbaude.
Līdz ar to secināms, ka krīzes situācija neliedz likumdevējam īstenot reformas, tomēr likumdevējs nedrīkst ārkārtējās situācijas ietekmē pieņemt tādu regulējumu, kas darbojas ilgtermiņā, arī pēc ārkārtējās situācijas beigām. Vienlaikus dažās situācijās likumdevējam ir pat pienākums veikt reformas, lai novērstu vai mazinātu krīzes sekas.
Kā viens no iemesliem administratīvi teritoriālās reformas pieņemšanas apturēšanai tiek minēts arguments, ka ārkārtējā situācija liedz pienācīgi apspriest likumprojektu.
Satversmes tiesa savā 2003. gada 14. februāra spriedumā lietā Nr. 2002-14-04 norāda, ka valsts pārvaldes galvenie principi, kas regulē administratīvo diskrecionāro varu, prasa, lai ieinteresētajai sabiedrībai tiktu dota patiesa iespēja izteikt savu viedokli un tikt uzklausītai, pirms tiek pieņemts galīgais lēmums, kas var iespaidot tās tiesības vai intereses.
Arī 2005. gada 13. maija spriedumā lietā Nr. 2004-18-0106 Satversmes tiesa skaidro sabiedrības līdzdalības nozīmi likumdošanas procesā, proti, ka līdzdalība ir tas pamatjēdziens, kas nodrošina demokrātijas leģitimitāti un efektivitāti. Pieteikuma iesniedzējs pamatoti norāda uz to, ka arī apstrīdētās normas izstrādāšanas un pieņemšanas procesā mazākumtautību pārstāvjiem vajadzēja tikt uzklausītiem un viņu priekšlikumiem – izvērtētiem.
Taču uzklausīt un izvērtēt – tas nenozīmē visus priekšlikumus akceptēt. Līdzdalības jēga ir nevis panākt, lai jebkādas personu grupas viedoklis likumdevējam būtu saistošs, bet gan gādāt, lai tiktu pieņemts objektīvs lēmums un nodrošināts dažādu interešu līdzsvars. Viens no līdzdalības mērķiem ir panākt to, ka lēmuma adresāti atbalsta izraudzīto risinājumu un tādējādi ir motivēti to ieviest. Tomēr nevar apgalvot, ka līdzdalība ir bijusi neefektīva tikai tādēļ, ka pieņemtā lēmuma adresāti tam nepiekrīt. Viņu negatīvais viedoklis pats par sevi nepadara pieņemto lēmumu par spēkā neesošu vai neizpildāmu.
Ārkārtējā situācija nemaina likumdevēja pienākumu veikt atbilstošu likumdošanas procesu, arī pienākumu uzklausīt ieinteresētās sabiedrības viedokli. Līdz ar to arī ārkārtējās situācijas laikā likumdevējam ir pienākums nodrošināt, ka ieinteresētajai sabiedrībai ir iespēja paust viedokli, kā arī pienākums izvērtēt to.
Jāmin, ka ārkārtējā situācijā atbilstoši MK rīkojumam Nr. 103 uz laiku tika aizliegtas sapulces, gājieni un piketi. Savukārt Satversmes tiesas 2006. gada 23. novembra spriedumā lietā Nr. 2006-03-0106 teikts, ka iespējas efektīvi izmantot tiesības uz miermīlīgu pulcēšanos, kā to paredz Satversmes 103. pants, ļauj pilsoniskās sabiedrības locekļiem piedalīties valsts politikā un sabiedriskajās lietās. Turklāt šīs tiesības kopā ar citām līdzīgām tiesībām (piemēram, vārda brīvību un preses brīvību) kļūst par instrumentu, ko cilvēki var izmantot, lai paustu savu neapmierinātību ar to, ka netiek ievērotas citas Satversmē nostiprinātās personu pamattiesības.
Lai gan ārkārtējās situācijas laikā pamattiesību ierobežošana, arī tiesības pulcēties sapulcēs, gājienos vai piketos, ir pieļaujama, jāņem vērā nosacījumi, kas jāievēro, piemērojot ierobežojumus. Piemēram, organizācijas “Human Rights Watch” mājaslapā norādīts: “[..] tiesību ierobežojumus var attaisnot, ja tiem ir juridisks pamats, tie ir noteikti nepieciešami, balstīti uz zinātniskiem pierādījumiem un ievēro cilvēku cieņu, ja tie ir ierobežota ilguma, pārskatāmi un samērīgi mērķa sasniegšanai, vienlaikus nav ne patvaļīgi, ne arī diskriminējoši.”3
Lai gan ar sapulcēm, gājieniem un piketiem sabiedrība var paust savu attieksmi pret administratīvi teritoriālo reformu, jāņem vērā, ka tas nav vienīgais veids, kā parādīt viedokli, tādēļ, pēc autores domām, ārkārtējā situācija neliedz likumdevējam turpināt administratīvi teritoriālo reformu.
1 Valainis, V. Pieci iemesli, kāpēc ir jāatliek administratīvi teritoriālā reforma. Delfi, 08.04.2020.
2 Valsts prezidenta Egila Levita preses brīfings. 14.05.2020.
3 Human Rights Dimensions of COVID-19 Response.
Šī publikācija atspoguļo autora viedokli. Ar LV portāla redakcionālo politiku var iepazīties šeit.
1922. gada 15. februārī Satversmes sapulce pieņēma Latvijas Republikas pamatlikumu – Satversmi.
Tā stājās spēkā 1922. gada 7. novembrī, uz pirmo sēdi sanākot 1. Saeimai.
Uzzini vairāk >>
Vienkārši par konstitucionālā ranga aktiem >>
Filma "Atver Satversmi"
Žurnāls "Jurista Vārds" – 51 eseja par Latvijas konstitūciju
